Foto: Agnese Zeltiņa
 
Kino
23.01.2020

Kinorežisora Kairiša izaugsme ir acīmredzama

Komentē
7

Par Viestura Kairiša filmu "Pilsēta pie upes" (2020).

Man Viesturs Kairišs mazliet asociējas ar latviešu "renesanses cilvēku", kurš jau zināmu laiku ir viena no tām kultūras/publiskajām personām, kas pāraugusi mūs, pārējos, lai palīdzētu mums orientēties šodienas pretrunīgajā latvieša vērtību pasaulē un norādītu uz vēlamajiem mērķiem. Kino ir tikai viena no Kairiša daudzajām mākslinieka darbības jomām, un atļaušos izdarīt pieņēmumu, ka par to nozīmīgāks viņam tomēr ir teātris un opera [1]. Arī Kairiša līdzšinējā kino karjera zināmā mērā tiecas šo pieņēmumu apstiprināt – proti, abu minēto mākslas jomu elementi viņa filmās apzināti vai neapzināti vēlas dominēt pār kinovalodas konvencijām. Arī režisora jaunākajā filmā "Pilsēta pie upes" šādas ietekmes (īpaši no operas) nekur nav izzudušas, tomēr filmas kinematogrāfiskā plūstamība ir ievērojami plastiskāka un atraktīvāka, nekā esam raduši sagaidīt no Kairiša. Es to redzu kā nepārprotamu izaugsmi tieši viņa kinorežisora domāšanā un pieejā filmu veidošanai.

Kairiša filmogrāfija ir visai plaša (atliek vien apbrīnot viņa darba spējas), taču spēlfilmas kopumā tikai piecas, ja ieskaitām arī īsfilmu "Kāzas", kuru diemžēl neesmu redzējis. Šie četri pilnmetrāžas darbi iezīmē plašu loku ar skaidri saskatāmām pārmaiņām gan tematikā, gan poētikā. Ja būtu jāizsakās mūsdienīgi, Kairiša kinorežisora biogrāfija uzskatāmi demonstrē viņa piedzimšanu neatkarīgā jeb indie kino jomā, kam seko straujš pārlēciens uz liela mēroga (un mūsu apstākļiem arī ievērojama budžeta) vēsturisko kino ar pavisam cita kalibra atvēzienu un ambīcijām. "Pa ceļam aizejot" (2001) un "Tumšie brieži" (2006), raugoties ar šodienas kritisko aci, vairāk asociējas ar kinolentē iemūžinātiem depresīvi melanholiskiem brīvdabas teātra iestudējumiem. Vienlaikus šīs filmas lieliski iekapsulē attiecīgā perioda latviešu kino situāciju un vidējā latviešu mākslinieka/rakstnieka pasaules redzējumu, kas ir tikpat drūms, iekšupvērsts un atsvešināts no realitātes. Jāpiebilst, ka abās kinolentēs apkārtējā realitāte neizbēgami iekļūst, taču minēto Kairiša filmu centrā principā nav aktuālu sociālu vai politisku problēmu, lai arī vide un situācijas robežojas ar naturālisma estētiku. Kairiša daiļradē lūzumu iezīmē viņa operu uzvedumi (galvenokārt "Nībelungu gredzena" cikls), kuru iespaidā režisors no intīmām psiholoģiskām kolīzijām pievēršas daudz vērienīgākām tēmām, paplašinot savu pasaules redzējumu un māksliniecisko risinājumu arsenālu. "Melānijas hronika" (2016) ir lēciens no agrīno spēlfilmu teritorijas uz jaunu paradigmu, kurā Kairišs sāk sevi apzināties kā tautas atmodinātāju un vēstnesi, nevis tikai kā uzticīgu kalpotāju principam "mākslu mākslai". Atvēziens ir varens, jo ekranizēt ārkārtīgi apjomīgo Melānijas Vanagas autobiogrāfiju ir tikpat varonīga, cik faktiski neiespējama misija (vismaz Latvijas kultūras finansējuma apstākļos). Pēc ilgajiem un sarežģītajiem filmēšanas gadiem tapušais rezultāts ir mākslinieciski neviendabīgs, kaut arī filma kļūst par gada latviešu kino notikumu, saņemot skatītāju atsaucību un "Lielā Kristapa" balvas par labāko filmu un labāko režiju. "Melānijas hronika" iezīmē Kairiša tieksmi uz operiskas mizanscēnas un sakāpinātas emocionalitātes pārnešanu kino, vienlaikus filmā jūtams režisoram agrāk svarīgā intīmā un reālpsiholoģiskā līmeņa deficīts (jāprecizē, ka filmā ir pietiekami daudz klusinātu ainu, bet tās pagaist grandiozajā kontekstā). Režisors vairāk paļaujas uz vēsturiskās situācijas šausmām, Ginta Bērziņa melnbalto attēlu skaistumu un Sabīnes Timoteo izteiksmīgajām acīm, nevis cenšas skatītāju ievilkt stāstā par īstiem, dzīviem cilvēkiem.

Te beidzot nonākam līdz "Pilsētai pie upes", kas kļuvusi par patīkamu pārsteigumu, spējot beidzot sekmīgi sapludināt abus iepriekšminētos režisora darbības modus, kā arī atgriežoties viņam tik svarīgajā Latgalē, kur tapa arī "Pa ceļam aizejot". Te ir gan plašs vēsturiskais konteksts, kura traktējumā Kairišs atsakās no "Melānijas hronikas" melnbaltā redzējuma, piedāvājot krietni pretrunīgāku versiju par notikumiem un cilvēkiem Latvijā 20. gs. 30.–40. gados, gan iedziļināšanās personāžu iekšējā pasaulē un savstarpējo attiecību kolīzijās. Neesmu lasījis romānu, tāpēc nemāku spriest, vai filmas draiski traģikomiskā intonācija ir Kairiša vai rakstnieka Gunara Janovska pienesums, bet tā kļūst par filmas panākumu atslēgu, kurai pieskaņojas arī Ginta Bērziņa sašķiebtais attēls, jestrais Bregoviča stilā ieturētais skaņu celiņš un atsperīgais montāžas ritms. Ja "Pilsēta pie upes" būtu jāraksturo vienā teikumā, varētu droši teikt: Kairišs ir uztaisījis pašmāju versiju par Kusturicas kino, it īpaši filmu "Dzīve ir brīnums". Kā jau daudzās recenzijās atzīmēts, Kairiša skatījums uz Latvijas vēsturei svarīgajiem notikumiem – Ulmaņa režīmu, padomju un vācu okupāciju, kas ir sekas Otrā pasaules kara sākumam, – izvairās no mūsu kino tik ierasti ērtā binārā iedalījuma. Tas galvenokārt attiecināms tieši uz latviešu personāžiem un viņu rīcību sarežģītajos vēstures griežos, iezīmējot gan komunistu, gan nacistu līdzskrējējus, taču nevienu necenšoties nosodīt vai dēmonizēt, ja nu vienīgi kariķēt. Laimīgā kārtā vēsturiskie notikumi ir tikai pateicīgs un grandiozs fons filmas centrālajam stāstam par mīlas trīsstūri, kura kaislību virpulī ierauti krāsotājs Ansis, ebreju tirgotāja meita Zisele un latviešu aptiekāra meita Naiga.

Savā recenzijā Elīna Reitere ļoti precīzi un smalki skata "Pilsētu pie upes" melodrāmas žanra griezumā [2], un man atliek tikai pievienoties viņas interpretācijai. Taču minētā žanra piedēvēšana nav jāuztver kā pārmetums, gluži pretēji – tieši melodramatiskās kaislības ļauj filmai iegūt iekšējo pulsu, atdzīvoties tās personāžiem un efektīgi sadalīt filmas pasauli vairākos plānos, iegūstot tik nepieciešamo vēstījuma dziļuma dimensiju (filmā tas bieži tiek izdarīts arī burtiski, vienlīdz lielu vietu atvēlot gan notikumiem priekšplānā, gan fonam). Vienlaikus "Pilsēta pie upes" nav skatītāja uztverei kalpojošs kino, kādu mēs varētu iztēloties klasisku melodrāmu, jo Kairišam patīk montēt ainas elipsē, izlaižot svarīgus notikumus, kurus var nolasīt tikai nākamās ainas gaitā. Šāds paņēmiens ir lielisks brīžos, kad tas nostrādā un skatītājam izdodas ievietot prātā puzles trūkstošos gabaliņus, bet diemžēl ir ainas, kurās paļaušanās uz skatītāju ir bijusi pārāk liela vai arī montāžas gaitā nav izdevies aizlāpīt "baltos plankumus" stāstā. Lielisks piemērs ir aina ar Naigas spontāno abortu (?) – mēs varam pieņemt, ka tajā vainojama Zisele, taču filmas kontekstā tas paliek noslēpums, ko tikpat labi varam traktēt arī kā Anša nakts murgu.

Atgriežoties pie kaislībām – amatieris Dāvis Suharevskis ir pārliecinošs kā tipāžs, kurš pamazām iegūst savu raksturu filmas gaitā. Priecē, ka viņa atveidotais Ansis nav klasiski pozitīvais tēls, bet drīzāk egocentrisks "antiņš" – it kā labsirdīgs un godīgs, bet vienlaikus cenšas norobežoties no varas maiņu nestajām šausmām, turpina uzcītīgi pārkrāsot uzrakstus uz durvīm un ielu nosaukumus, lai pasargātu savu ādu. Aktīvas pozīcijas neesamība Ansi izceļ uz pēdējo gadu vēsturisko filmu varoņu fona un reizē iezīmē ticamu latvieša uzvedības un rakstura modeli, ko varam attiecināt ne tikai uz filmā attēloto laika periodu, bet arī uz mūsdienām. Aktierspēles spilgtumā viņu pārspēj čehu aktrise Brigita Cmuntova, kuras draiskulīgās un pašpārliecinātās ebreju izcelsmes komunistes Ziseles iekāri pret Ansi man tā arī neizdevās atšifrēt – mīlestība nudien mēdz būt iracionāla. Tikmēr Agneses Cīrules Naiga šķiet variācija par tipisko "jauko latviešu zelteni", kuras dvēselē aiz maigās virskārtas slēpjas kāds dēmonisks spēks, kas izlaužas uz āru gan viņas savdabīgajā koķetēšanā ar Ansi (arī šī iekāre man bija mīkla, bet ko nu es saprotu no 20. gs. 30. gadu latviešu meiteņu vīrieša ideāla), gan operiskajā ainā pie kultūras nama, kur ar blīkšķi apraujas mīlas trīsstūra kaislību vērpetes. Arī te vairāk jūtama paļaušanās uz spilgtiem tipāžiem, nevis uz raksturiem, taču aktieriem savus tēlus izdodas iedzīvināt gana pārliecinoši – un te, iespējams, glābj arī melodrāmas mods, kas nemaz nepieprasa dziļus raksturus. Galvenais, lai ir spilgti. Apmēram šāda pieeja jūtama arī Gundara Āboliņa atveidotajā ebreju tirgotājā Bernšteinā un dažos citos mazāk nozīmīgos otrā plāna tēlos. Filmas kontekstā uzdevums ir izpildīts.

Vēl kāda svarīga dimensija "Pilsētā pie upes" ir tās svārstīšanās starp reālo un ireālo, taču šis paņēmiens nav izmantots mākslinieciski viendabīgi. Filmas gaitā skatītājs laiku pa laikam tiek aplaimots ar Anša vīzijām, kurās viņš soļo upē vai peldas tajā (upe, protams, ir svarīgākais simbols filmas pārsātinātajā vizuālo kodu sarakstā), bet vēlāk šajās vīzijās pievienojas arī nacistu iznīcinātie pilsētas ebreji, kas cenšas pieķerties pie Anša kā pie glābšanas riņķa vai jestrā gājienā soļo pa galveno ielu. Šādas ainas filmas stāstā ir iekļautas nodalīti no centrālās, reālās līnijas, un ir nolasāma to jēdzieniskā slodze un emocionālais efekts. Tuvojoties filmas beigām, šādas ireālas atkāpes arvien vairāk vēlas ielauzties arī realitātē, tomēr šī pāreja notiek pārāk strauji. Viens piemērs ir jau minētā aina pie kultūras nama, bet nākamā – pats fināls, kurā krievu lidmašīnas sašautais kuģītis pa Daugavu aiznes ievainoto Ansi līdz Baltijas jūrai. Pret šādu režisora pieeju principā iebildumu nebūtu, jo līdzšinējais filmas ritējums zināmā mērā uz to vedina (vēstures nestās šausmas kļūst tik baisas, ka murgi šķiet kā patvērums no realitātes), tomēr šī pārslēgšanās ir tik negaidīta, ka neļauj atgūties un aptvert, kur tad filma īsti paliek. To varētu raksturot kā sajūtu, kad visu laiku rokās turēts sižeta pavediens, kuru ik pa brīdim kāds parausta, bet tad pašās beigās to izrauj no rokām tik brutāli, ka skatītājs burtiski paliek tukšām rokām un pārsteigumā atplestu muti.

Gribētos ticēt, ka "Pilsēta pie upes" ir filma, kas jāskatās vairākas reizes, lai izsekotu līdzi visām niansēm un plašajam simbolu tīklojumam, kas to ietver. Vai arī vienkārši vēlreiz izbaudītu cilvēcisko kaislību karuseli. Prieks, ka skatītājam ir izvēle, ko no šīs filmas paņemt. Jo vairāk rūdīts būs skatītājs, jo lielāks būs viņa ieguvums, un Viesturs Kairišs šoreiz ir parūpējies, lai mājās noteikti nebūtu jāiet tukšā.


[1] Gadījumā, ja Kairišs pats to kādreiz apliecinājis, atvainojiet par faktu nepārzināšanu.

[2] https://www.kinoraksti.lv/raksti/recenzija/pilseta-pie-upes-magiskie-arhipelagi-640

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!