Par Jura Poškus filmu "Saule spīd 24 stundas"
Pirms aptuveni desmit gadiem, kad, neizprotamas iegribas vadīts, pieteicos uz kursiem Ditas Rietumas un Ināras Sluckas vadītajā kinoskolā, scenārija rakstīšanas nodarbības tur vadīja Lauris Gundars. Jau pirmajā lekcijā viņš mums mācīja, ka scenārijs kārtīgai filmai jāveido pēc principa "un tad kādu dienu", respektīvi, dzīve rit kā parasti, bet tad notiek kaut kas īpašs, kas burtiski liek galvenajam varonim apturēt mašīnu ielas vidū, izkāpt ārā un, cēli parādot pasaulei vidējo pirkstu, doties pretī jaunas dzīves sākumam.
Kad Jura Poškus jaunākajā filmā biju nonācis līdz ainai, kurā šķietami veiksmīgais uzņēmējs Mārtiņš pēc strīda ar draudzeni dusmās izlec no sastrēgumā iesprūdušās mašīnas un metas mežonīgā skrējienā pāri tiltam, nevilšus radās sajūta, ka mēs ar "Saule spīd 24 stundas" režisoru esam apmeklējuši vienu un to pašu lekciju. Protams, tās ir muļķības, jo, pirmkārt, viņš amata prasmēs skolojies saulainajā un tālajā Kalifornijā, bet, otrkārt, Poškus jau nu noteikti nav saucams par autoru, kuru kino interesētu izspēlēt primitīvus sižeta veidošanas štampus.
Nebūs aplami Juri Pošku dēvēt par pašmāju kino eksistenciālistu – caur savdabīgu melnā humora un absurda prizmu lielie jautājumi par dzīves jēgu un bezjēgu bijuši visu viņa nozīmīgāko filmu centrā. To varētu attiecināt gan uz latviešu dokumentālā kino klasiku "Bet stunda nāk" (2003), gan uz spēlfilmām "Monotonija" (2007) un "Kolka Cool" (2011), kurās varoņi arīdzan tiecas meklēt izeju no esošā dzīves modeļa krātiņa.
Ja raugāmies uz Poškus veidotajām spēlfilmām kā vienotu kopumu, tad paralēles dramaturģiskajā struktūrā ir nepārprotamas – tajās visās funkcionē jau sākumā pieminētais klasiskais sižeta veidošanas princips "un tad kādu dienu". "Monotonijā" Ivetas Poles varone kādu dienu izlasa sludinājumu un izlemj kļūt par aktrisi, "Kolka Cool" kādu dienu mājās atgriežas Artusa Kaimiņa atveidotā varoņa brālis un aizsāk būtisku cēloņsakarību virteni. Un tieši tāpat arī filmā "Saule spīd 24 stundas" Andra Keiša atveidotais Mārtiņš kādu dienu izlemj pārdot savu krāsu ražošanas uzņēmumu un meklēt jaunu ceļu dzīvē.
Cita lieta, ka Poškus attēlotajā pasaulē šādi notikumi reti kad noved galvenos varoņus – un līdz ar viņiem arī skatītāju – pie jēgpilnām atklāsmēm un pozitīvām pārmaiņām dzīvē. Šķiet, ka režisors ir uzticīgs Kafkas un Beketa adepts, nevis krietni optimistiskākās grāmatās rakstīto dzīves gudrību piekritējs. Varētu teikt, ka Poškus filmās pasaule sadodas rokās ne tāpēc, lai palīdzētu varoņiem piepildīt savus sapņus, bet gluži pretēji – lai atstātu viņus pie sasistas siles. Labākais, uz ko var cerēt vidējais Poškus protagonists, ir samierināšanās ar visa notiekošā – un līdz ar to arī savu – nenozīmību, kā to reiz savā otrajā solo albumā mācīja darīt filozofiskākais no visiem latviešu mūziķiem Juris Simanovičs.
Trīs pilnmetrāžas filmas latviešu režisoram ir visai nozīmīgs radošais sniegums, un, ja tā padomā, tas ir tikai trīsreiz mazāk nekā nesenajam jubilāram Kventinam Tarantīno, kas faktiski sanāk Jura Poškus laikabiedrs. Manuprāt, gan "Monotonija", gan "Kolka Cool" ir gana spilgtas parādības pašmāju jaunāko laiku kino ainavā – pirmā, bez šaubām, ir interesants mēģinājums strādāt "Dogmas" mazbudžeta estētikā, vienlaikus ironiski komentējot tā brīža situāciju latviešu kultūrā – sak, naudas nav, toties mākslu var taisīt, kā vien ienāk prātā.
Dažu gadus vēlāk tapušajā "Kolka Cool" trakulīgais "Monotonijas" Poškus jau šķita "pierimis" – te vizuāli izsmalcinātas melnbaltas attēla kompozīcijas un liriskā Mišelas Gurevičas balss veidoja disonansi Latvijas mazpilsētas iemītnieku ikdienas dzīves absurdam. Jāatzīmē, ka laiki jau bija mainījušies un "Kolka Cool" pat saņēma dažu kaislīgu, nacionālistiski ievirzītu tautas kalpu pārmetumus par "Latvijas lauku nomelnošanu" un "īstenības izkropļošanu". Tas visam piešķīra tikai papildu absurda devu, un "Kolka Cool" šobrīd gribētos saukt par vienu no labākajām pašmāju tā dēvētajām "hangout" filmām, kuras vērtība tikai aug ar katru atkārtotās skatīšanās reizi. Un tai pavisam noteikti ir kulta statuss.
Vai līdzīgi panākumi gaida arī "Saule spīd 24 stundas", es neesmu īsti pārliecināts. No pieminētās triloģijas šī neapšaubāmi ir "vispieaugušākā" filma – ar pieklājīgu budžetu, ar konkrētu sižeta struktūru, ar iespaidīgām un eksotiskām lokācijām un, galu galā, ar pretenzijām uz tematisku dziļumu. Tikai Jurim Poškum kopā ar Andri Keišu pusotras stundas laikā tā arī neizdevās mani pārliecināt, ka šāds kinematogrāfiskais briedums patiesi nostrādā labāk par nestandarta pieeju un māksliniecisku "dauzīšanos" kā režisora iepriekšējos darbos.
Andris Keišs ir lielisks aktieris, un kino viņš jūtas kā zivs ūdenī – domāju, ka par to neviens nav jāpārliecina. Šeit viņš kļuvis par filmas galveno elementu un virzītājspēku, kuram pārējie personāži vien piespēlē, lai palīdzētu nonākt līdz iecerētajai atklāsmei (par savu nenozīmīgumu, kā minēju iepriekš). Tas, ka viņš savā būtībā ir visai nepatīkams un egocentrisks tips, kas pie tam pēkšņi nonāk dīvainas apmātības varā (runa, protams, par filmā izreklamēto braucienu uz Ziemeļpolu kā dzīves jēgas atklāšanas aktu), pats par sevi nebūtu nekas briesmīgs.
Parādiet man kaut vienu izteikti patīkamu un gaišu Poškus personāžu! Taču Artusa Kaimiņa, Ivetas Poles un tā paša Andra Keiša tēli "Kolka Cool" caur humoru un pašu bezpalīdzību raisīja kaut ko līdzīgu starp simpātijām un žēlumu. Mārtiņš ar savu iracionālo īgnumu līdz skatītāja sirdij tā arī nespēj aizirties, un pret viņa gaitām saglabājas zināma vienaldzība – tā īsti sirds nenotrīcēja pat izšķirīgajā brīdī Ziemeļpolā, kad varonis potenciāli nokļūst uz dzīvības un nāves sliekšņa.
Daudz sirsnīgāku iespaidu atstāja otrā plāna personāži, īpaši, kad darbība pārceļas uz Krievijas Tālo Austrumu apgabala pilsētiņu Tiksi, kur iepriecēja gan kolorītais vietējo gidu pāris, gan jestrie norvēģu puiši, kas vēlas Ziemeļpolā filmēt jaunu Ginesa rekordu. Par filmas emocionālā pacēluma brīžiem man kļuva tieši Keiša varoņa sarunas gan ar norvēģu skumjo dzērāju Juhu, gan viņa iecerēto "liktenīgo sievieti" Olgu. Šķiet, ka šajās ainās vislabāk atklājas Poškus scenārista talants, tomēr nevaru teikt, ka tas viss kopumā aizved pie kādām zīmīgām transformācijām galvenā varoņa raksturā.
Pazīstot Poškus rokrakstu, būtu dīvaini sagaidīt, ka Mārtiņa ceļojums "tumsas sirdī", kas filmā paradoksāli izrādās viena no gaišākajām vietām uz Zemes, varētu noslēgties ar racionāli izmērāmu ieguvumu gan viņam pašam, gan skatītājam. Poškus gan pamanās izbēgt no saldenu "laimīgu beigu" lamatām, taču arī par traģikomiski griezīgu noti Mārtiņa ceļojuma fināls īsti nekļūst. Vai drīzāk – tas varētu par tādu kļūt (jo būtībā neko jēgpilnu taču nākotne Mārtiņam nesola), ja vien skatītājam patiesi rūpētu Mārtiņa liktenis.
Tikmēr pašai „Saule spīd 24 stundas" īstais, nevis izdomātais liktenis lēma nokļūt vēl kafkiskākā absurda karuselī nekā tās personāžiem – pandēmijas un pēcāk arī kara iespaidā filma nogulēja "plauktā" pāris gadus un pie skatītājiem nonākusi tikai tagad. No vienas puses – pusmūža krīze ir pārlaicīga liksta, tāpēc iepriekšminētās reālās dzīves traģēdijas diez vai būtiski ietekmējušas tās aktualitāti. Bet, no otras puses, es neesmu īsti pārliecināts, cik sāpīgas vidējam latviešu kinoskatītājam šobrīd varētu šķist pārtikuša un ar savām iegribām pārņemta baltā vīrieša eksistenciālās problēmas.
Saprotams, ka pats Juris Poškus to šobrīd nekādi nespēj ietekmēt, un filmas dzīves gaitas viņam atliek vien pieņemt stoiciskā mierā. Par stratēģiski veiksmīgu gājienu varētu uzskatīt nogaidīšanu tieši līdz 2023. gadam, jo pagājušā gada bagātīgās latviešu kino ražas fonā "Saule spīd 24 stundas" pavisam noteikti būtu aizslīdējusi nepamanīta. Un, ja tā padomā, tad šobrīd šī filma vislielāko ievērību varētu izpelnīties tieši kā savdabīgs relikts no "aizgājušiem laikiem" – kad vēl nebija ne pandēmijas, ne kara un tīri pašsaprotami šķita filmēt latviešu filmu Krievijā un pat tā kā labdabīgi pasmīnēt par krievu tautas neizprotamo dvēseli… Iespējams, ka tieši tur arī slēpjas panākumu atslēga tās izbaudīšanai – ja vien mēs spētu atgriezties pagātnē un skatīties uz to ar savu tālaika pasaules izpratni un pieredzi.
70