Par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" (2022)
Nespēju izvairīties no hrestomātiskā, Jura Podnieka savulaik uzdotā jautājuma pārfrāzēšanas Viestura Kairiša jaunās filmas kontekstā, jo, pirmkārt, "Janvāris" ir burtiski pārblīvēts ar paša Podnieka un viņa slavenākās filmas klātbūtni un, otrkārt, Kairiša darbā saredzu ja ne gluži atbildi Podniekam, tad viņa iesāktās tēmas izvērsumu pavisam noteikti. "Janvāris" varētu būt Kairiša līdz šim lielākā viltība attiecībā uz skatītājiem, kuri, ja ticam apmeklējumu rādītājiem, patriotu nedēļas noskaņu vadīti, aktīvi plūst uz kinoteātriem, gan jau sagaidot mazliet ko citu, nekā sola filmas nosaukums, kopējā anturāža un arī paša Kairiša pēdējo gadu filmogrāfija. Bet varbūt es kļūdos un skatītāji lieliski saprot, ka "Janvāris" nav gluži vēsturiska drāma "Melānijas hronikas" ciešanu pilnajās noskaņās. No otras puses – ja atskatāmies uz negaidīti rotaļīgo "Pilsētu pie upes", tad "Janvāra" seksapīlais panciskums izrādīsies likumsakarība. Vai man vienīgajam šķiet, ka Kairišs, gadiem skrienot, savā kino kļūst arvien brīvāks un jauneklīgāks?
"Janvāris" ir Kairiša kārtējā koķetērija ar "lielo vēsturi". Filma pozicionēta kā dramatisks vēstījums par barikādēm un Latvijas ceļu uz brīvību, bet patiesībā tas ir itin klasisks pieaugšanas stāsts, kurā nesalīdzināmi lielāka vieta atvēlēta 80. gadu Padomju Latvijas jauniešu subkultūru dullībām, nevis nopietnu "onkuļu un tanšu" centieniem sakārtot politisko situāciju valstī. Lai arī Kairišs nekad nav slēpis, ka filma ir par jaunu, radošu cilvēku dvēseles pārdzīvojumiem, man ir klusas aizdomas, ka daļai skatītāju šis aspekts varētu izrādīties pārsteigums.
Uzmanības centrā – šīrudens latviešu kino "mvp" Kārļa Arnolda Avota iemiesotais Jazis, kurš piestrādā televīzijā un sapņo kļūt par pašmāju Tarkovski. Protams, ka tik dižiem mērķiem izglītība nav nepieciešama, pietiek ar iedvesmu, ko spējīga dot "dzīves skola", kas Jazim izrādās viņa iekārotās Annas (Alise Dzene) pārstāvētā intelektuālo panku grupiņa. Tie ir jauni cilvēki, kas šķiet gluži kā izkāpuši no kādas spilgtas epizodes pieminētajā Podnieka filmā – un kuriem spožais dokumentālists, protams, ir elks numur viens.
Līdz ar to "Janvāris" ir drīzāk lokāla variācija par klasisku "rokenrola un mīlas vasaras" tematikā ieturētu kino – protams, aizstājot holivudiskos saulrietus okeāna krastā ar melanholiskām Latvijas ziemas ainavām, bet "Rolling Stones" un "Led Zeppelin" – ar "Dzeltenajiem pastniekiem" un "Zig Zag" (prieks, ka krāšņajam "Janvāra" skaņu celiņam jau izveidota "Spotify" izlase). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību – kaislīgu, taču jaunības ciešanu un ilūziju pilnu – un arī par centieniem caur šo mīlestību sasniegt kaut kādu garīgu izaugsmi. Tomēr – grozi, kā gribi, beigās sanāk vien kā filmā pieminētajā citātā no Džārmuša "Stranger Than Paradise" – "sieviete var tevi aizvest citā pasaulē, bet dažreiz viņa vienkārši tevi tur atstāj".
Lielāko daļu sev atvēlētā laika filmā Jazis pavada tādā kā emocionālā stuporā – viņam šķiet, ka pats par sevi ir pašpietiekams un talantīgs, un arī Annas mīlestība patiesībā vajadzīga tikai šīs izjūtas pastiprināšanai un sava ego apmierināšanai. Kad jaunieši beidzot satiek Juri Podnieku (Kairišs īpaši šai lomai esot meklējis nelatviešu aktieri, filmā viņu atveido igaunis Juhans Ulfsaks), slavenais režisors bez žēlastības izbrāķē Jaža amatierfilmas, toties ir sajūsmā par Annas radīto mūzikas video un uzaicina viņu pievienoties savai filmēšanas grupai. Tas kļūst par lūzuma punktu, lai Jazis no vienkārša fantazētāja pamazām kļūtu par darītāju. Un šajā brīdī beidzot nozīmi iegūst arī 1991. gada janvāra notikumi.
Kad vēl strādāju Rakstniecības muzejā, man reiz vajadzēja intervēt "Skyforger" līderi Pēteri Kvetkovski, kurš par barikādēm dalījās līdzīgās atmiņās, kā to, iespējams, būtu varējis darīt arī Kairiša filmas varonis: "Mēs jau neko daudz no tā visa nesapratām, bijām jauni. Mūs interesēja pavisam citas lietas – mūzika, meitenes –, uz barikādēm aizgājām, jo tur par brīvu deva cigaretes un varēja paēst." Tobrīd man tas šķita zināmā mērā šokējoši – vai tiešām bija arī kāds pieaudzis un spriestspējīgs, nacionāli noskaņots Latvijas iedzīvotājs, kas tajās aukstajās janvāra dienās nesēdēja uz betona bluķiem pie ugunskura? Un nevis vienkārši nesēdēja, bet pat īpaši neinteresējās par notiekošo. Te es saskatu personīgi sev svarīgāko Kairiša vēstījumu – mēģinājumu nevis nosodīt vai attaisnot, bet cilvēciski parādīt, kā darbojas jauna cilvēka prāts šādos pasaulei izšķirīgos brīžos. Un, ko tur slēpt, šis prāts mēdz darboties arī visai egocentriski, huligāniski un brīžiem atklāti stulbi.
Šķiet, kādā feisbuka komentārā uzdūros trāpīgam salīdzinājumam starp abiem Kairiša pēdējo filmu protagonistiem – Ansi un Jazi –, kurā tika izcelta viņu pasivitāte un egocentriskums: sak, pasaule apkārt grūst un ceļas, bet šie domā tikai par savu bikšu saturu. Bet tieši šajā neliekuļotajā pieejā arī slēpjas šo filmu esence – stāsts par to, kā jauns cilvēks (konkrēti, vīrietis) tikai cauri personīgās dzīves kolīzijām ir spējīgs nonākt līdz apziņas atmodai un zināmam briedumam. Ja daiļkrāsotāja Anša gadījumā personības nobriešana vēl ir diskutējama – šķiet, viņš tomēr metaforiski iemieso "dieva rotaļlietu" uz kara radītās apokalipses fona, tad "Janvāra" galvenais varonis filmas beigās izšķiras par aktīvu darbību un jau kā cīnītājs ar kameru uz pleca ienirst barikāžu notikumos.
Te gan daudzi varētu iebilst, ka arī pašā filmas sākumā viņš taču riskē ar savu ādu, lai nofilmētu Preses namā iebrūkošos omoniešus, tomēr, manuprāt, motivācija un attieksme ir pavisam cita. Man šķiet, ka filmas beigās Jazim tomēr ir vēlme upurēties kopīgās lietas labā, nevis paveikt varoņdarbu tikai sava ego spodrināšanai – vismaz tā es to nolasu Kārļa Arnolda Avota determinētajā "pieauguša cilvēka" acu skatienā. Zināmā mērā Kairišs caur Jaža un Annas varonību izpērk arī manu un citu manas un vēlāko paaudžu bezspēcību "lielās vēstures" priekšā – un tā ir viena no personīgajām katarsēm, ko ieguvu no "Janvāra" noskatīšanās.
Otra lielākā katarse izriet no Kairiša izvēles piesaistīt sev palīgos poļu operatoru Voiteku Staronu, kurš pirms vairākiem gadiem veiksmīgi "izlīdzēja" arī Lailai Pakalniņai viņas melnbaltā šedevra "Ausma" tapšanā (un saņēma "Lielo Kristapu"). Vēstures faktūra kino ir liela problēma – kā to pārnest uz ekrāna, īpaši digitālajā laikmetā, lai skatītājs uzreiz pārceltos attiecīgajā laikmetā? Skaidrs, ka tā ir pseidoproblēma, jo realitāte tās vērotājam vienmēr izskatās dzidra un nepastarpināta – gan viduslaikos, gan Otrajā pasaules karā utt., tomēr kino tas īsti pagaidām nestrādā. Mēs joprojām automātiski tiecamies saistīt darbības laiku ar kaut kādiem vizuāliem priekšstatiem un nosēdumiem, kas iegūti no attiecīgā perioda filmām vai hronikām. "Janvāris" ir viena no tām filmām, kurā laikmeta noskaņa tverta ar fascinējošu precizitāti.
Runa ir tieši par attēlu, kas izskatās, it kā būtu uzņemts ar tolaik Rīgas kinostudijā visbiežāk izmantoto "Svema" lenti, un tas nekavējoties ļauj sajust nostalģijas tirpas pāri visam ķermenim – ne jau pēc laika, kuru nespēju atcerēties (tolaik biju 4 gadus vecs), bet pēc minētajām pašmāju un citur Padomju Savienībā tapušajām filmām no "perestroikas" laika. Kopā ar nevainojami paveikto mākslinieces Ievas Jurjānes un tehniskā departamenta darbu "Janvāris" kļūst par īstenu ceļojumu laika mašīnā – vai, drīzāk, par šāda ceļojuma simulatoru. Tas ļauj bērnišķīgā priekā ķert filmā bagātīgi izbārstītās laikmeta detaļas, piemēram, fantastiskajā ainā Kaspara Dumbura atveidotā tuneļa videobodes īpašnieka dzīvoklī, kurā Jazis atjēdzas paģiru rītā, kamēr televizorā fonā lieliskā kvalitātē rāda Aloiza Brenča "Dubultslazdu". Un šāda "balzama kinogīka dvēselei" "Janvārī" vēl ir daudz.
Pašsaprotami, ka Jaža un viņa draugu aizraušanās ar filmēšanu paver Staronam un Kairišam iespējas rotaļāties ar dažādu formātu pārcēlumiem, imitējot gan 16 mm, gan "BetaCam", gan "VHS" formātus. Citu raksturu šis paņēmiens iegūst filmas beigu daļā, kad režisors izvēlas sapludināt filmas vajadzībām radīto fikciju ar dokumentālo realitāti, kulminējot, protams, baisajā apšaudē pie Iekšlietu ministrijas, kurā gāja bojā arī operatori Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Šajā brīdī "Janvāris", manuprāt, sāk strādāt citā modā – un "lielās vēstures" spriedze un šausmas beidzot iesūc sevī Jazi, Annu un līdz ar viņiem arī skatītāju. Komforta zona ir beigusies, Jazis ir izdarījis savu izvēli un visai ātri saprot, ka tā vairs nav pašmērķīga rotaļa ar ego glāstīšanu – ne vien lodes un asinis ir īstas, bet arī individuālās rīcības sekas iziet ārpus viena cilvēka likteņgaitām. Laimīgā kārtā Kairišam šo vēstījumu izdodas pasniegt bez samākslota patosa un varonīgas karogu vicināšanas – fināls, gluži tāpat kā mūsu valsts turpmākais liktenis, paliek atvērts. Es personīgi to atļaušos uzskatīt par līdz šim elegantāko un aizkustinošāko Kairiša aicinājumu iesaistīties šī likteņa turpmākajā veidošanā.
2