Par Agustinas Basterrikas romānu "Izsmalcināta gaļa" ("Zvaigzne ABC", 2023).
"Kāpēc gan ko tādu lasīt?... apzināti līst zaņķī?" (Komentārs internetā.)
"Man gribas parunāt, par ko neviens nerunā (..) un izliekas vienalga." (Teksts no Sniedzes Prauliņas dziesmas "Kartupeļi".)
Markoss Teho no tēva mantojis ienesīgu nodarbošanos – viņš ir šefa labā roka lielā gaļas pārstrādes uzņēmumā, bet jaunībā pirms t.s. "Pārejas" strādājis pie lopu kaušanas. Kad pasauli pārņēma vīruss, kas padarīja cūku, govju, vistu u.c. gaļas lopu ēšanu par cilvēkiem nāvējošu, dzīvniekus uz planētas sāka masveidā iznīcināt. Runā, ka ar slimību varot inficēties pat tad, ja uz galvas uzkakā putns, tāpēc labāk visus likvidēt. Bet, kad universitātes, mediķi un ienākumus zaudējusī gaļas industrija pārliecina sabiedrību un politiķus, ka veselīga dzīve nav iespējama bez dzīvnieku valsts proteīna, valstu valdības galu galā piekrīt, ka jāsāk ražot "īpašo gaļu" – izvēles taču nav. Tā kā izejmateriāls, ko kāds varētu saukt par cilvēkiem, jau kopš ieņemšanas paredzēts patēriņam, būtu aplami par to runāt kā par kaut ko mums līdzvērtīgu. Viņi ir vienkārši produkti, "galvas", nevis cilvēki. Izklausās nejauki, bet tam visam ir loģisks un pavisam praktisks pamatojums, vismaz romānā.
Markosa pienākums uzņēmumā ir apraudzīt ražošanas cehus un galvu audzētavas, tikties ar sadarbības partneriem un vienlaikus tikt galā ar savu brūkošo privāto dzīvi: neseno dēla nāvi un dzīves salauzto sievu, atzinību alkstošo māsu, demencē grimstošo tēvu un augstas kvalitātes mātīti, kuru viņš saņem kā dāvanu, kas saimniecībā noderēs.
Edvīna Raupa meistarīgi latviskotais argentīniešu rakstnieces Agustinas Basterrikas distopiskais romāns tulkots jau vismaz 23 valodās, un tajā ar ķirurģisku minimālismu iezīmēti mūsdienu sabiedrības, it īpaši Argentīnas, vaibsti. Īpaša uzmanība veltīta industriālajai lopkopībai, korporatīvajam kapitālismam (birokrātiskam un hierarhiskam) un sieviešu priekšmetiskošanai. Tomēr tā nav burtiska "ar āmuru pa pieri" kritika par gaļas industriju, kapitālismu vai seksismu, drīzāk stāsts par tam visam kopīgo mentalitāti: es gribu, man vajag, es ņemu. Romānā tas parādās no šaubu mākta, taču tajā visā iesaistīta cilvēka skatpunkta: viņš apzinās savas privilēģijas un pretrunas starp uzskatiem un notiekošo sabiedrībā, bet nav motivēts mainīties.
Argentīnā šo romānu dod lasīt arī skolēniem un autori aicina uz skolām, lai stāsta, kāpēc vērts iztēloties sabiedrību, kur legalizēts kanibālisms, kā metaforu tam, kas notiek mūsdienu pasaulē. Tam, ko mēs darām viens ar otru neatkarīgi no kāju skaita un no tā, kas ir starp tām. Bet vispār jau tas nav kanibālisms – jo tie nav cilvēki, kam būtu vārdi un uzvārdi, tās ir tikai numurētas galvas, kas ir īpaši paredzētas patēriņam, tā šajā pasaulē iekārtots. Turklāt viņi nemaz neeksistētu, ja viņus neaudzētu, vai ne?
Nevar nepamanīt romāna paralēles ar kovida laiku: ēšanai nogalinātie dzīvnieki inficē patērētājus (atceramies Uhaņas dzīvnieku tirgu), izplatās sazvērestību teorijas, ka vīruss ir izdomāts, lai kontrolētu pasaules pārapdzīvotību (viss sākas ar nabagu, bezpajumtnieku un migrantu "realizēšanu"), bet izsludinātā pārtikas ražošanas reforma jeb "Pāreja" atgādina "New normal" (no angļu val. – "Jaunais normālais") ideju, kas rosina pieņemt pārmaiņu neatgriezeniskumu. Tomēr secinājumus par to maina fakts, ka romāns izdots 2017. gadā, tātad vēl pāris gadus pirms kovida. Tas gan arī nav pārsteidzoši, jo epidemiologu brīdinājumi par aizvien jaunām un bīstamākām zoonozēm jeb slimību "pārlēkšanu" no fermām uz cilvēkiem arī izskan jau labu laiku. Romāna gaisotni mēs droši vien šobrīd uztveram spilgtāk, jo nesen ko līdzīgu piedzīvojām paši.
Īsais romāns (ap 180 lpp.) neparasto pasauli apraksta it kā bezkaislīgi, stāstā iepinot cēloņsakarību pavedienus, kas izskaidro, kā un kāpēc notika "Pāreja". Uz dokumentāli atmosfēriskā fona Markosa domas un retie izteiktie vārdi kļūst īpaši labi sagaršojami.
Dialogu ir maz, bet valodai un apzīmējumiem romānā ir milzu nozīme – klīniski sterili, atsāpināti pasaules apraksti ("Pusliemenis. Apdullinātājs. Kaušanas līnija. Mazgāšanas dušas"), nemitīgs uzsvars uz jauno apzīmējumu politisko fonu un sabiedrisko ietekmi (ir aizliegtie un vēlamie apzīmējumi ražošanas procesiem, galaproduktiem utt.), gandrīz fiziski izjūtami epiteti ("vārdi duras smadzenēs kā naglas", balss skan kā "tukšas kastes ar papīriem"). Droši vien romānā ir arī valodas un nozīmju slāņi, ko vairāk pamana spāņu valodas vai argentīniešu kultūras pazinēji un tie, kas orientējas gaļas industrijas niansēs. Piemērus minēšu tālāk tekstā.
Gaļa paliek gaļa
Pirmais un galvenais iedvesmas avots, ko apspēlē lielākā daļa romāna, ir intensīvā lopkopība. Arī vāka dizains – seja, ko veido pa pusei cilvēka, pa pusei liellopa vaibsti, – atgādina dzīvnieku tiesību aizstāvībā lietotās ilustrācijas, kas norāda uz mūsu ciešo līdzību ar citiem zīdītājiem un ne tikai.
Autore ir līdz kaulam iedziļinājusies lopkopības žargonā, terminoloģijā un procesos, to visu dāsni un detalizēti pārstādot romāna iztēlotajā pasaulē, kas, lai gan sveša un biedējoša, tomēr ātri kļūst saprotama. T.s. galvas audzētavās pavairo mākslīgās apaugļošanas ceļā – tas ļauj izvairīties no slimībām un arī produkcija kļūst viendabīgāka. Galvas kopš mazotnes atšķir, lai tās būtu vieglāk aprūpējamas, nezaudētu kalorijas un ātrāk sasniegtu kautsvaru. Pavisam jaunajiem ir apbrīnojami maiga gaļa. Mātītes ir visvairāk noderīgas, jo tieši viņas ražo produkciju. Grūtnieces un pienuves tiek īpaši ierobežotas, lai tīši vai netīši nesavaino jaundzimušos, viņas noder slaukšanai, bet beigās arī gaļai, vismaz "fāstfūdam". Jaundzimušo miesu marķē ar vērtības zīmi, numuru, kā arī veic nelielu amputāciju (kā cūkām, vistām u.c.), lai viņi sevi lieki nesavaino un neapdraud ar liekām aktivitātēm aizgaldos. Vēlāk galvas kravas mašīnās ved pārstrādāt, bet piesardzīgi, lai nesanāk brāķis, citādi arī miecētava maksās mazāk par bojāto ādu. Ved bez liekas barošanas, lai mazinātu pārtikas piesārņojuma risku. Slimos brāķē un neārstē, jo tas neatmaksājas. Viss notiek stingri kontrolēti, likumīgi un rūpējoties par sabiedrības un galvu labklājību, bet policija tiek galā ar melno tirgu un t.s. maitēdājiem jeb nabagiem, kam nav kauna ēst tos, kam ir vārds un uzvārds. Par visu padomāts!
Basterrika iezīmē arī citus aspektus, kam iedvesma gūta no gaļas industrijas: kadru maiņa norit nepārtraukti, jo ir maz cilvēku, kas spēj to ilgi izturēt, saglabājot nejūtību. Darbinieki ar slaktēšanas kāri neder, jo neapgūst bezkaislīgo rutīnu. Dumpinieki pret sistēmu gadās, bet reti, un viņus tāpat nopietni neuztver. Ražotnes bieži no ārpuses izskatās tā, lai nezinātājs pat neiedomātos, kas notiek iekšā. Tā ir informācija, kas lieki satrauktu sabiedrību. Īsi sakot, galvu ražošanas apraksti ir balstīti norisēs, kas sastopamas it visur, kur dzīvniekus masveidā audzē un pārstrādā gaļā.
Parādās arī elementi, kas pārņemti no mūsdienu diskusijām par dzīvnieku tiesībām, piemēram, gaļu atainojot kā vienu no pašsaprotamiem "projektiem, kas nosaka dabisku dzīves attīstības gaitu", līdzīgi kā laulības, bērnu radīšana, mājas iekārtošana utt. Tās ir fundamentālas vērtības vai kultūrvēsturiski mainīgas parādības? Vai cilvēks, kas par to šaubās, neapdraud visas sabiedrības stabilitāti? Vairākkārt ieskanas arī tēma par dubultmorāli attieksmē pret cilvēkiem: tiem, kam ir vārds un uzvārds, un bezpersoniskajiem radījumiem, kam ir tikai miesā iededzināts numurs. "Pāreja" deva iespēja mazināt šo liekulību, to visu pamatojot juridiski un praktiski. Kamēr uzturam izpratni par viņiem kā pavisam atšķirīgiem no mums, bez vārda, "sejas" un dzīvesstāsta, tikmēr varam daudz vieglāk viņus audzēt un patērēt. Un viņi tiešām nemaz neeksistētu, ja mēs viņus neaudzētu, vai ne? Varbūt viņiem pat jābūt pateicīgiem? Romāns netieši ilustrē, cik slidena ir šāda loģika, neatkarīgi no tā, vai to attiecinām uz Homo sapiens vai citām būtnēm, kas spēj just un ciest.
Romānā sastopams arī skarbi melns humors, piemēram, "kad cilvēks pasmaida, viņš atsedz skeletu". Savukārt epizodē, kur Markoss viesojas glaunā medību dārza banketā, mēs uzzinām, ka arī cilvēku medības ir atļautas (protams, viss rūpīgi reglamentēts): slavenības, kas iegrimušas parādos, var no tiem atbrīvoties, ja spēj medību dārzā izdzīvot parāda summai atbilstošu stundu, dienu vai nedēļu skaitu. Ja izdzīvo, tad medību dārza īpašnieks parādu dzēš. Tad nu viena no mielasta daļām ir slavens mūziķis, kam neizdevās izvilkt atlikušās piecas stundas. Kā īpašu delikatesi veiksmīgajam šāvējam pasniedz nomedītā mūziķa mēli ("iemarinēta svaigos garšaugos, pasniegta ar kimči un kartupeļiem citronu mērcē"), bet peni kā afrodiziaku pieprasa kāds svarīgs kungs. Humors, bet ne visiem būs viegli to sagremot.
Ko vientuļš vīrietis dara savā šķūnī
Markoss dāvanā saņemto augstas kvalitātes mātīti tur saimniecības ēkā, baro un mazgā "kā vērtīgu, bet nedzīvu priekšmetu". Ar laiku abi satuvinās tā, kā viņa sabiedrībā nav atļauts. Lai gan to varbūt nevar saukt par izvarošanu, viņam tomēr pieder pilnīga vara pār mātīti, kura prātā ir kā bērns un pat nespēj runāt. Tas ir pagrieziena punkts, aiz kura autore lasītājiem neko daudz neatļauj prognozēt.
Jau minētā tik noderīgā sieviešu spēja radīt pēcnācējus jeb atnesties un dot pienu, kā arī hormonālās izmaiņas, kas var kļūt monetizējamas neparastos veidos, veido analoģiju ar lopkopību, kur lielākā daļa produktīvo dzīvnieku tiešām ir sieviešu kārtas (vairojamās, slaucamās, dējošās). Mātītes ir ļoti ienesīgas. Sievietes vērtības reducēšanu uz atražošanu un ķermenisku "labumu došanu" Basterrika iepin dažādos kontekstos, atgādinot, kas joprojām notiek arī mūsdienu cilvēktirdzniecībā, modernajā verdzībā un karos, dzimumnoziegumos, vardarbīgās ģimenēs un kas nereti padara viņas sabiedrībā "neredzamas" un viņu pieredzi par sekundāru.
Tas gan nenozīmē, ka sieviešu tēli romānā šīm netaisnībām pretojas – pat otrādi, jo autore apraksta varones kā nevarīgas, pakļāvīgas vai pakļaujamas. Daļējs izņēmums ir laboratorijas ārste Valka, kas (lai gan īgna un indīga cietsirdīgu eksperimentu vadītāja) aprakstīta kā feminisma balss: viņa ir panākumiem bagāta, bet skaidri redz un pārdzīvo, ka apkārtējo attieksmē pret viņu valda aizspriedumi un nosodījums, jo viņa nav izvēlējusies veidot ģimeni, bet karjeru, viņa neatbilst priekšstatam par to, kā jāizskatās un jāuzvedas sievietei utt. Markoss tam pilnībā piekrīt, tomēr Valkas vārdi viņam derdzas. Un attieksmē pret savām padotajām viņa pati turpina šos aizspriedumus.
Pārtiekam viens no otra
Neizbēgami tam visam fonā dūc korporatīvā kapitālisma neapturamais konveijers, kas caurstrāvo sabiedrības procesus. Dzīves nogurdinātais Markoss darbu mantojis no tēva un jūtas spiests to turpināt, lai segtu ikdienas izdevumus, ieskaitot tēva aprūpi. Viņam liekas, ka izvēles nav, jo Markoss neko citu neprot, turklāt nopelnīt var labi. Pie atbilstošiem apstākļiem it visam ir nosakāma tirgus cena, visu un visus var kaut kādā mērā nopirkt vai pārdot. Un par to visu lielā mērā lemj maza saujiņa bagātu un ietekmīgu cilvēku, kurus motivē iespēja nopelnīt vēl vairāk – pāri līķiem tiešā un pārnestā nozīmē. Nabagi, imigranti un bezpajumtnieki ir pirmie, kas nonāk gaļasmašīnā, jo viņi ir pēdējie, kas varēs labi samaksāt, un pēdējie, pret kuru "gaļināšanu" kāds protestēs. Bet reklāmas, kas visu parāda no vēlamās puses, palīdz pārdot jebko. "Tā ir parasta gaļa, tikai daudz vērtīgāka!" TV ekrānā saka smaidīga, skaista sieviete, kas sagādājusi maltīti priecīgai ģimenei. Tad jau tā jābūt. Tomēr Markoss uztver mārketinga valodu kā nemitīgi plūstošu vulkāna lavu, tikai aukstu un lipīgu: "Vārdi, kas līp pie viņa miesas un izraisa riebumu." Industrijai ir izdevīgi izskatīties jaukākai, pateicoties vārdiem, "kas šo pasauli piesedz. Tie ir atbilstoši, higiēniski vārdi".
Cilvēka dzīvības un cieņas apzīmogošana ar cenu romānā ievelk metaforisku vienādības zīmi starp kapitālismu un kanibālismu. Šis salīdzinājums var likties klišejisks, tomēr savā ietilpībā tas ir nepiesātināms, jo nevaldāmā iegūšanas, patērēšanas un aprīšanas kāre galu galā attiecas praktiski uz visu, no kā atkarīga arī mūsu sabiedrības labklājība, saliedētība un spēja sadzīvot ilgtermiņā.
Interesanti, ka gaļai audzētās "galvas" un kapitālisms jau vārdu izcelsmes līmenī ir saistīti – "kapitāls" kā nauda un bagātība ir cēlies no latīņu "caput", kas nozīmē 'galva'. Sākotnēji saimes un saimnieka turību vērtēja pēc īpašumā esošo "galvu" skaita – gan mājlopu, gan cilvēku. Arī senākos latviešu valodas tekstos "galvas" mēdz parādīties kā skaitīšanas vienība.
Valoda veido un leģitimē mūsu realitāti un ir visuresošs rīks "Pārejas" pasaulē. Tumši mūsu pašu vēstures periodi iezīmējas ar ļoti konkrētiem valodas noteikumiem, kas caurvij un nostiprina visdažādākās varas izpausmes kā reti kas cits, turklāt pie tā varam pierast tik ļoti, ka vairs nepamanām. Basterrika romānā gan daudz strādā arī ar klusumu jeb neizteikto, noklusēto, kas kā samiernieciskuma izpausme ir lielisks sabiedrotais varas stiprināšanā. Ja to lasot uztveram kā autores apzinātu izvēli, tas var palīdzēt to pašu pamanīt un varbūt mainīt arī valodā, ko lietojam mēs paši. Ja kaut kas satrauc un sāp, tad labāk tomēr neklusēt un rosināt arī citus par to runāt – pat tad, ja nav skaidrs, kā tieši runāt.
Par ko var romānam piesieties? Vairākas intriģējošas tēmas, kas tiek pieteiktas, šaurajā 180 lappušu ietvarā nav izvērstas, piemēram: kā notika "galvu" audzēšanas legalizācija? Varbūt tiešām "Pāreja" ir sazvērestības rezultāts, kur roku pielika "veganoīdi" vai pasaules "varenie", lai mazinātu pārapdzīvotību? Vai nenotika mēģinājumi "Pārejai" pretoties, galvas atbrīvot, atmaskot valodiskās un citas manipulācijas? Mazuma piegarša.
Vai nebija pārāk brutāli? Jā un nē – legalizētās dehumanizācijas morāli satricinošie piemēri var nogurdināt, bet ne tādēļ, ka apraksti sāk atkārtoties. Mūsu realitātē ir tiešām daudz kontekstu, kuros ienesot "galvu" sižetu var parādīt un pastāstīt vēl kaut ko negaidīti interesantu. Neomulīgi distopisku stāstu valdzinājums lielā mērā rodas caur sabiedrībā jau esošu, pazīstamu parādību saasināšanu, un tas var raisīt bagātinošas refleksijas par realitāti, kuru piedzīvojam un kopā veidojam šeit un tagad. Katrā ziņā romāns nav pašmērķīga brutalitātes normalizēšana vai tīksmināšanās par to, cik tālu iztēles kautķermeņu konveijers var aizbraukt.
Ir saprotami, ka mēs negribam domāt un runāt par nepatīkamo, tā ir pašaizsardzība. It īpaši, ja kaut kā paši esam tajā iesaistīti, jo tad var nākties pieņemt smagus lēmumus un varbūt pat aktīvi rīkoties. Bet "tāpat jau pasaulē nekas nemainīsies", vai ne? Labāk nemaz nemēģināt. Vismaz tāds ir viens no veidiem, kā izprast Markosa izvēles. Vairums cilvēku redz un apzinās citu jūtīgumu, trauslumu un mirstīgumu, tomēr piever acis un samierinās ar netaisnību un ciešanām, ko varētu novērst. "Izsmalcinātā gaļa" nav uzmācīgi pamācošs stāsts, bet tas netieši uzdod ētikas jautājumus, nesniedzot mierinošas atbildes – nobeigumā tas parādās īpaši spilgti un negaidīti. Ja visi tā darītu, vai mēs arī?
0