Foto: Arta Kazaka
 
Sabiedrība
30.06.2021

Adoptējamu dzīvnieku eitanāzija nav "labā nāve"

Komentē
0
Saglabā

Vārda "eitanāzija" dažādās nozīmes rada pamatīgu jucekli. "Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija" bija kolektīvais iesniegums, ko šīgada martā noraidīja Saeima, atsakoties turpināt diskusijas par to, vai, piemēram, neārstējami slimiem cilvēkiem ir tiesības izvēlēties pārtraukt savu dzīvību. Tikmēr, piemēram, Spānijā eitanāziju šogad legalizēja. Mūsdienu vārdnīcu sniegtajā nozīmē ar eitanāziju saprot "labo nāvi" (no grieķu valodas) jeb tādu, kas sniedz atvieglojumu konkrētajam indivīdam, taču cilvēki ne vienmēr to tā saprot.

Pirms teju gadsimta Vācijā propagandas nolūkos par eitanāziju sauca "nederīgo", nacistiskās ideoloģijas dehumanizēto cilvēku iznīcināšanu. Tas bija pilnīgi cits process – noziegums ar pavisam atšķirīgu motivāciju. Saistībā ar pārējo sugu būtnēm eitanāzija – ko šādā kontekstā ikdienas valodā mēdz apzīmēt ar eifēmismu "iemidzināšana" – ir ne mazāk piņķerīgs un pretrunīgi vērtēts jēdziens, tomēr realitātē tas iemieso nāvējošas injekcijas procedūru, kas ikdienā tiek praktizēta dzīvnieku patversmēs un klīnikās. Piņķerīgs, jo tas atkarīgs no vairākiem mainīgajiem – kāpēc un kādiem dzīvniekiem to veic? Vai ir izskatītas ne-letālas alternatīvas? Kāpēc citur pasaulē izdodas šo praksi būtiski samazināt, bet mēs to turpinām?

Sarežģīti

Lai šo tēmu labāk saprastu, sazinājos ar cilvēkiem, kas jau ilgu laiku strādā patversmēs vai saistībā ar tām, lasīju, skatījos, klausījos skaidrojošus materiālus par dažādām valstīm un dzīvnieku pārprodukcijas, klaiņošanas un eitanāzijas iemesliem, taču galvenais secinājums, ko guvu, – tas ir sarežģīti. Es nebrīnos, ka dzīvnieku aizsardzības organizācijām jau gadiem neizdodas panākt it kā vienkāršus uzlabojumus likumos par eitanāziju, patversmēm, mīļdzīvnieku audzētavām, pavairotājiem un liegumu turēt dzīvniekus tiem, kas sodīti par nežēlīgu izturēšanos. Vairāku jautājumu "smaguma" pakāpi un saistību traucē izvērtēt skaidras informācijas trūkums – piemēram, ir tikai aptuveni zināms, cik dzīvnieku iemidzina, jo pienākums par to ziņot ir tikai reģistrētām patversmēm – dažādām dzīvnieku aizsardzības biedrībām, kas lielā mērā dara to pašu, ko patversmes, šāda pienākuma nav. Turklāt nav arī noteikts, kur tieši to drīkst veikt, piemēram, lauksaimniecības dzīvniekus un zirgus eitanazē novietnēs, pļavās utt. Tāpat nav zināms, cik daudz Latvijā ir dzīvnieku pavairotāju (reģistrētu un nereģistrētu dzīvnieku audzētāju), cik mazuļu kopā piedzimst tirgošanai legāli un nelegāli (jo likums neprasa tos reģistrēt), tādēļ nav iespējams noteikt, cik šo dzīvnieku un viņu pēcnācēju nonāk patversmēs, kur nu vēl aprēķināt kucēnu melnā tirgus apgrozījumu, ko Interpols vērtē kā trešo ienesīgāko aiz ieroču un narkotiku kontrabandas. Cik saprotu, tas viss palielina ik gadu iemidzināto dzīvnieku kalnu un piepilda atkritumu konteinerus, no kuriem ārā rēgojas kājas, jo savā ziņā aiz katra "saražotā" un pārdotā dzīvnieka ir viens, kas varēja tikt izglābts no nāves patversmē. Skaitļi un dati ir neskaidri, taču šādi tādi fakti ir zināmi.

Tiem, kas strādā dzīvnieku aizsardzībā, vēl tāls ceļš ejams, lai pārliecinātu patērētājus pieņemt ētiskākus lēmumus par to, ko ēdam, valkājam un pērkam, taču šobrīd dzīvnieku aizstāvības idejas ir pieņemtas plašāk nekā jebkad, un lielā mērā tam par iemeslu ir patversmju kustības attīstība. Latvija var lepoties ar to, ka šeit jau 1877. gadā tapa pirmā dzīvnieku patversme visā Krievijas impērijā [1]. Pirms tam suņu ķērāji klaiņojošos dzīvniekus vienkārši nosita turpat uz ielas. Patversme kā pagaidu risinājums tolaik nodrošināja to, ka suņus noķer, apskata, aprūpē un letālu risinājumu izvēlas tikai tad, ja neatrodas vecais vai jauns saimnieks. Šo iestāžu pastāvēšana veicināja humānāku metožu izstrādi, normalizēja dzīvnieku adopciju, ārstēšanu un socializēšanu, taču diemžēl patversmes joprojām, tāpat kā pirmsākumos, ir "avārijas seku novēršanas centri". Tā ir nemitīga cīņa ar dziļāku problēmu izpausmēm, nevis ar to cēloņiem, nemitīgi iemidzinot "liekos" dzīvniekus, kas nebeidzamā straumē plūst uz jau ilgus gadus pārpildītajām patversmēm.

Likums taču atļauj

Šobrīd Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likuma izpratnē eitanāzija ir "dzīvnieka dzīvības funkciju pārtraukšana nesāpīgā veidā" bez skaidras norādes, ka šim procesam būtu jānotiek paša dzīvnieka interesēs, taču ar piebildēm, ar kādiem nosacījumiem to atļauts veikt. Piemēram, ja dzīvnieks ir neārstējami slims, agresīvs vai cieš novecošanas dēļ vai – ja klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts īpašnieks utt. Par eitanāziju dēvē arī dzīvības procesu pārtraukšanu laboratoriskos izmēģinājumos (iz)lietotiem dzīvniekiem. Dīvainā kārtā tāpat reizēm dēvēta arī dzīvnieku masveida iznīcināšana: piemēram, kad 2020. gadā Dānijā pāris dienās gāzes kamerās iznīcināja 15 miljonus (!) ūdeļu Covid-19 izplatības un mutāciju risku novēršanas nolūkā. Lai gan ir pamats domāt, ka ūdelēm, kas ilgi spēj aizturēt elpu (jo viņas savvaļā daudz peld un nirst), šāds nogalināšanas veids nebūt nav ātra un viegla nāve. Arī ziņās par Āfrikas cūku mēra izplatības mazināšanu pamīšus lieto vārdus "eitanāzija" un "izkaušana", dodot iemeslu šaubām, vai tiešām viens no tiem apzīmē kaut ko saudzīgāku nekā otrs. Ja vārdu lieto tik dažādos kontekstos, zūd tā specifiskās nozīmes.

Dzīvnieku eitanāzijas nosacījumi Latvijā joprojām ir visai brīvi, tomēr ne tik vaļīgi kā agrāk. Vēl pirms desmit gadiem kā viens no eitanāziju attaisnojošiem iemesliem Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. pantā bija situācija, kad "to pieprasa dzīvnieka īpašnieks". Tas, manuprāt, bija spilgts atgādinājums, ka likuma aukstasinīgajā izpratnē suņi, kaķi un citi dzīvnieki ir privātīpašuma forma, tāpēc īpašnieks ar viņiem var rīkoties teju neierobežoti – tostarp izvēlēties atņemt dzīvību tāpēc vien, ka tā gribas, nevis tāpēc, ka tas nāktu par labu dzīvniekam. Viena no manām paziņām stāstīja – kāds Latvijā labi pazīstams vetārsts reiz pat iesūdzēts tiesā, kad viņš bija izlēmis kaķi nevis iemidzināt (kā vēlējās īpašnieks), bet pa kluso sameklēt tam jaunas mājas. Tagad no likuma šis punkts ir izņemts, bet tas diemžēl nenozīmē, ka būtu izzudusi pret dzīvniekiem vērstā attieksme "mana manta – daru, ko gribu", jo to veicina daudzi citi juridiski "caurumi" likuma pamatdomā. Likuma preambulā norādīts, ka "cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību" un "nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku". Par nogalināšanas iemeslu "pamatotību" attiecīgi iespējamas dažādas interpretācijas un spekulācijas.

Nesens gadījums, kas atgādināja par šo faktu, saistīts ar suni Reko. Acīmredzami neārstētā un klaiņojošā suņa īpašnieks izrādījās tiesīgs liegt dzīvniekam veterināro palīdzību, kad dzīvnieku glābēji kaimiņu pagalmā ieklīdušo suni bija aizveduši pie ārsta. Par laimi, vismaz neatliekamo palīdzību īpašnieks "savai mantai" nevar liegt, un, cerams, nākotnē dzīvnieku labklājība vairs nebūs tik ļoti atkarīga no aprūpētāju godaprāta, finansiālā stāvokļa, untumiem un likstām.

Pozitīvie paraugi

Netiešs indikators dzīvnieku aizsardzības kvalitātei ir valstu ģeopolitiskais novietojums. Piemēram, pirms Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā tika masveidā izkauti vairāki simti klaiņojošu suņu. Savukārt, piemēram, Čehijā un Apvienotajā Karalistē dzīvnieku eitanāziju pieļauj tikai smagu veselības problēmu vai agresijas dēļ, nevis kā līdzekli veselu dzīvnieku skaita kontrolei – tās īstenošanai atliek sterilizēšana un adopcijas veicināšana.

Lai gan palēnām situācija uzlabojas, Latvijā līdz tam vēl ir patālu: saskaņā ar PVD datiem, katru gadu patversmēs iemidzina 1000–3000 dzīvnieku, no kuriem ap 80% veido kaķi. Vēlreiz jāpiebilst, ka šie skaitļi tikai daļēji raksturo situāciju, jo, piemēram, biedrībām, kas arī uzņem, aprūpē un reizēm iemidzina dzīvniekus, nav pienākuma iesniegt šos datus – tas notiek tikai brīvprātīgi. Situācija ar suņiem kļūst labāka, jo kopš 2017. gada viņi obligāti jāčipo un jāreģistrē, tāpēc tiem ir vieglāk atrast saimniekus (tātad teorētiski šiem suņiem patversmē nevajadzētu palikt ilgstoši) un mazinās iemidzināšanas gadījumu skaits, lai gan patversmēs joprojām nonāk vairāki tūkstoši noklīdušo un pamesto dzīvnieku. Man nezināmu iemeslu dēļ kaķu reģistrēšana nav obligāta (visur, izņemot Jēkabpili). Tas mums vēl priekšā – tāpat kā atbrīvošanās no prakses ik gadu iemidzināt tūkstošiem kaķu. Ceru, ka laika gaitā tiksim arī līdz vienotam ES mēroga reģistram.

Iepriekš minētajās valstīs, kā arī Nīderlandē (kas esot pirmā valsts, kurā nav klaiņojošu suņu), Šveicē, Austrijā, Zviedrijā un citur patversmju darbiniekiem ir pienākums rūpīgi izvērtēt potenciālo saimnieku un viņu dzīvesvietas piemērotību dzīvniekam. Lai adoptētu dzīvnieku, pacietīgi jāgaida rindā, jo šajās valstīs dzīvnieki uz katra stūra vairs nemētājas. Latvijā šādas izvērtēšanas veicēji adoptētāju sāk uztvert nopietnāk, bet tā joprojām nav izplatīta prakse un pastāv arī atšķirīgas pieejas adoptētāju un adoptējamo "perspektivitātes" novērtēšanā, kas, šķiet, kļuvusi par klupšanas akmeni arī patversmju savstarpējai sadarbībai.

Vai "no-kill" būs standarts?

Par ieilgušo spriedzi starp Latvijas patversmēm liecina regulāri izskanošās domstarpības un apsūdzības (kas, cik noprotams, lielā mērā sakņojas personiskos konfliktos), kā arī cīņa par finansējumu un ar to saistītā statistika, kas norāda uz paglābto un iemidzināto dzīvnieku skaitu. Skandāli un publiski strīdi par to notikuši gan šīgada sākumā, gan iepriekšējos gados – visbiežāk saistībā ar nogalināto dzīvnieku īpatsvaru un pašvaldību naudas izlietojumu.

Lielā mērā runa ir par pretnostatījumu un bezmaz ideoloģisku cīņu starp dažādām patversmēm. Tā saucamās "no-kill" patversmes cenšas ievērot 10% kā maksimālo eitanāzijas līmeni no uzņemto dzīvnieku skaita, pārtraucot dzīvību tikai tad, ja tiešām citādi nevar. Tas nozīmē, ka tās praksē bieži vien ir pārpildītas un citus dzīvniekus neuzņem. Savukārt t.s. "atvērto durvju" patversmes ierasti uzņem visus dzīvniekus.

Droši vien praksē "no-kill" pieejā, līdzīgi kā ar zero waste vai vegānisku dzīvesveidu, runa nav par nereālistisku 100% izvairīšanos no nevēlamā, bet gan par skaidru apņemšanos pēc labākās sirdsapziņas to samazināt. No otras puses, gribētos domāt, ka arī "parasto" patversmju apņemšanās ir tāda pati, taču vēlme sniegt palīdzību un turēt durvis atvērtas visiem, kam palīdzība vajadzīga, spiež nemitīgi samazināt dzīvnieku skaitu letālā ceļā. Pat ja tas ir vairāk par aptuveni 10% dzīvnieku, kas raksturo dzīvnieku skaitu ar neārstējamām kaitēm vai nenovēršamām uzvedības problēmām.

"No kill" patversmju problēma sākas brīdī, kad izvēle saudzēt visus teorētiski adoptējamos noved pie situācijas, kad patversmē vairs nav vietu jauniem dzīvniekiem – ja vien viņus nepārved uz sadarbības patversmēm un netiek aktīvi meklēti adoptētāji un pagaidu mājas. Par laimi, sociālo tīklu laikmetā tas ir samērā viegli, vien jautājums – cik čakli un pārdomāti tas notiek? Iespējams, tas arī ir viens no vieglākajiem risinājumiem eitanāzijas mazināšanai – par praktikantiem uzaicināt studentus, kas fotografē, filmē, raksta un citādi veido saturu patversmes sociālo tīklu kontiem, sadarbojas ar vietējiem medijiem, raksta pieteikumus grantiem un citādi palīdz darīt to, kam patversmju vadītājiem ikdienā neatliek laika, esot "līdz elkoņiem" tiešajos darbos.

Sterilizācija

Vilcināšanās sterilizēt savus mīluļus ir vēl viena sāpīga tēma – reizēm tik jūtīga, it kā sterilizācija draudētu pašiem cilvēkiem. Dzīvnieki, kas nekontrolēti vairojas, iespējams, ir galvenais cēlonis nebeidzamai pārprodukcijai un iemidzināšanai, bet daudzi šķietami uzskata, ka sterilizēt viņu īpašo mīluli ir lielāks ļaunums un problēma nekā pēc tam nonāvēt, izmest vai pie patversmes vārtiem atstāt jaundzimušos. Varētu būt, ka ar to saistītie uzskati traucējuši pašvaldību darbiniekiem atvēlēt vairāk līdzekļu masveidīgākām un efektīvākām bezsaimnieka kaķu "noķert-sterilizēt-atlaist" kampaņām.

2010. gadā Latvija pieņēma Eiropas konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību, ar kuru aizliegta dzīvnieku "sūtīšana jūrskolā" jeb noslīcināšana, kas kopš seniem laikiem bija tradicionāls veids, kā atbrīvoties no "liekajiem" mazuļiem. Bērnībā, kad ar draugu priecīgi bradājām pa upīti, vienu tādu "jūrskolas" maisu – aizsietas zeķbikses ar nedzīviem kaķēniem – atradām ieķērušos upmalas zaros. Kas zina, cik bieži tas aizvien notiek? Par to, ka metode joprojām ir cieņā, liecina aprīļa beigās izskanējusī ziņa par Valkā no slīcināšanas izglābtu kaķi. Katrā sētā notiekošo izkontrolēt nevar, turklāt "jūrskolai" jau pietiek ar spaini vien. Domāju, ka šādu gadījumu novēršanai jau tagad palīdz bezmaksas sterilizācijas projekti (piemēram, maznodrošinātiem un senioriem) un aplamo uzskatu atspēkošana.

Pirms vairākiem gadiem es no ielas pieņēmu aprūpē apslimušu runci, ko iesaucu par Jurīti. Puņķus un pūžņojošās acis izārstēju, ausis iztīrīju, atblusoju, pinkas izgriezu, un mēs sadraudzējāmies. Diemžēl drīz izrādījās, ka viņam ir kāda iekšējo orgānu kaite un vēdera dobumā krājās šķidrums, kas aizvien vairāk apgrūtināja elpošanu. Vetārsts mani pārliecināja, ka Jurīša izredzes ir niecīgas, un es pieņēmu lēmumu par letālo injekciju, lai pārtrauktu viņa ciešanas. Manuprāt, tā bija eitanāzija pēc sākotnējās būtības – nesāpīgi pārtraukt dzīvības procesus būtnei, kas atlikušo mūžu pavadītu nemitīgās ciešanās.

Diemžēl pārāk bieži eitanāzija, kas drīzāk ir adoptējamu dzīvnieku nonāvēšana ērtības un ekonomisku apsvērumu dēļ, notiek kā sekas neveiksmīgiem lēmumiem. Citkārt – aiz bezatbildības, nevērības, skopuma vai slinkuma, bet varbūt arī tamdēļ, ka dzīvojam sabiedrībā, kur tā vienkārši ir ierasts, jo tā darīja mūsu senči "un viss bija kārtībā". Cik vēl gadiem jāpaiet, lai arī Latvijā dzīvnieku eitanāzija iegūtu nozīmi – nāve, kas nes atvieglojumu konkrētajam indivīdam?

Tāds kā Post Scriptum

Vai nav paradoksāli, ka eitanāzija – nevis kā "populācijas kontroles līdzeklis", bet kā pēdējais atvieglojums – ir atļauta kaķiem, suņiem, zirgiem, kāmīšiem un citiem, kad viņi nenovēršami cieš, tieši tādēļ, ka viņu dzīvība netiek vērtēta tik augstu kā cilvēka dzīvība? Savukārt cilvēks, pat milzīgās mokās un būdams lemtspējīgs un pie skaidras apziņas, tomēr ir bez tiesībām pielikt punktu savai eksistencei – arī tad, ja cieš neaprakstāmas sāpes.

 

[1] Kristapsone, K. K. "Dzīvnieku, ne tikai cilvēku dēļ": Rīgas lopu patversmes dāmu komitejas darbība 19./20. gs. mijā. Dzīvnieku brīvība: Aspa[email protected], 2021.03.16.


Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Sandris Ādminis

Sandris Ādminis ir "zvērināts dzīvnieku advokāts", kas skolojies filozofijas studijās. Sociālajos tīklos veido projektu "Zootēka" un tāda paša nosaukuma podkāstu / raidījumu Latvijas Univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!