Hohma. Tēvoča Bena saldskābā mērce

Apgāds "Dienas Grāmata" februārī izdevis Svena Kuzmina pirmo romānu "Hohma". Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā – fragmentu no pirmās nodaļas "Tēvoča Bena saldskābā mērce".

Šī ir Hohma. Mana dzimtā mazpilsēta, kuru vasarās cilvēki nekautrējās salīdzināt ar paradīzi, bet ziemās — ar asteroīdu vai aisbergu. "Kā jūs te vispār varat dzīvot," ciemiņi bieži jautāja, un mēs, vietējie, teicām: "Paldies, ļoti labi," jo patiesībā nav nekā skaistāka un melanholiskāka par vecu kūrortpilsētu nesezonā, kad atpūtnieku bari pēkšņi izzūd, it kā tos būtu nopļāvusi kāda epidēmija, un centrs sāk atgādināt pamestu filmēšanas laukumu ar tukšām ielām un parkiem, aizbultētiem vasarnīcu slēģiem un izmirušu pludmali, kas lēnām pārklājas ar ledus kārtu.

Pa šo ielu var aiziet uz Hohmas centru caur veco Festivālu parku, tā saucamo Festiņu. Skaists maršruts. Kastaņu alejas, akmens strūklakas, vecā estrāde. Pirmskara arhitekti zināja, ko dara. Tagad Festiņš ir mierīgs un kluss, bet bērnībā mūs uz šejieni nelaida pat gaišā dienas laikā. Festiņš bija viens no bīstamākajiem punktiem visā rajonā. Deviņdesmito gadu mežonīgajā pusē šeit krustojās vietējo kriminālo grupējumu ietekmes sfēras, bet tur, pie parka vārtiem, tajā padomju ķieģeļu ēkā ar iebrukušo jumtu agrāk atradās bēdīgi slavenais naktsklubs "Oreols", kura stāvlaukumā skūti vīrieši sportatērpos skaidroja attiecības — nez kāpēc viņu attiecības nevarēja vienkārši pastāvēt kā savstarpēja vienošanās, tās ik pēc pāris naktīm atkal bija jāizskaidro, un šo skaidrošanu varēja dzirdēt atbalsojamies priežu galotnēs kilometriem tālu. Piejūras akustika šai ziņā ir ļoti dīvaina. Pirmajos neatkarības gados, pat visniecīgākajam revolvera šāvienam nograndot, apkārtnes māju un dzīvokļu logi iedegās cits pēc cita kā Ziemassvētku lampiņas. Taču laika gaitā hohmieši pierada pie šīm brīvības skaņām un vairs nepievērsa tām uzmanību, tikai drosmīgākie puišeļi no rītiem nolasīja pa “Oreola” stāvlaukumu izbārstītās patronu čaulītes, kuras skolā mēdzām izmantot naudas vietā.

Un šis ir Akāciju laukums. Centrālākais no pilsētas centriem. Vēstures stundās mums mācīja, ka 1778. gadā, kad šeit vēl nebija nekā, izņemot mežus un smilšu kāpas, Hohmas dibinātājs barons Teobalds fon Hercbergs — pārliecināts brīvmūrnieks un kabalists — esot iespraudis zemē mietu un izdevis pavēli plānot ielas ģeometriski tam apkārt. Ir pieņemts ticēt, ka barona vēsturiskais miets (jā, to tiešām tā sauc) brīnumainā kārtā esot nostāvējis savā vietā vēl ilgus gadus pēc Hercberga nāves un kādā brīdī pat palaidis pumpurus un sācis ziedēt. Nedomāju, ka tā ir taisnība, taču fotogrāfijas no Novadpētniecības muzeja arhīviem liecina, ka arī 20. un 30. gados, par spīti neapturamajam vasarnīcu un kūrmāju būvniecības vilnim, šai vietā nebija nedz pieminekļu, nedz saules pulksteņu, nedz citu klasisku pilsētas centrālā laukuma atribūtu, tikai apaļš, smalku akāciju ieskauts, bet citādi nekopts zālājs, kura vidū no zemes vienmēr rēgojās lielāks vai mazāks koka sprungulis.

Padomju laikā akācijas izcirta, apli noasfaltēja un pašā vidū, kā pieklājās, uzstādīja akmens Ļeņinu. Bet jau pēc nieka 50 gadiem gandrīz visa pilsēta bija sapulcējusies Akāciju laukumā, lai noskatītos tā svinīgo nocelšanu no pjedestāla. Atceros, bija jauka un saulaina diena un man, tāpat kā citiem bērniem, bija apsieta rakstaina prievīte. Cilvēki sarunājās, smējās un neslēpjoties dzēra portvīnu un šņabi no līdzpaņemtām pudelēm. Droši vien skanēja mūzika. Visi bija priecīgi, un arī es biju priecīgs, jo, lai gan īsti nesapratu, ar ko šķelmīgais akmens vīrelis izpelnījies tādu neslavu, tomēr jutu, ka tieši tai brīdī sākās kaut kas jauns un svarīgs, un es biju šī notikuma aculiecinieks.

Manam tētim bija bērnības draugs, vēstures skolotājs, vārdā Horācijs, kurš teica, ka jauni laiki vienmēr nāk ar jauniem simboliem, un todien es šo jaunās dzīves un brīvības simbolu ieraudzīju pilnā godībā. Piebrauca ceļamkrāns un kravas mašīna ar koka kasti. Nekādu atvadu runu nebija, Ļeņinam vienkārši uzmeta kaklā cilpu, pieāķēja pie ceļamkrāna strēles un sāka vilkt gaisā. Kad milzīgās akmens kājas atrāvās no pjedestāla, atskanēja gaviles un aplausi. Ļeņins, turēdams mūžīgā sveicienā vai varbūt pēcnāves krampjos izslietu roku, šūpojās masīvajā karātavu virvē. Motori skaļi rūca, un Akāciju laukums bez sava ilggadējā centrālā iemītnieka izskatījās atkailināts un tukšs. Taču jaunā laikmeta simbols — laukuma jaunais saimnieks — jau gaidīja turpat blakus.

Viņš bija sirms, melnādains, eleganti ģērbies un neticami liels — afiša ar Viņa portretu aizklāja visu viesnīcas "Promenāde" ugunsmūri. Viņa galva vien bija uz pusi lielāka par Ļeņinu, kura krampjainais ķermenis bezpalīdzīgi karājās Viņa acu priekšā kā tārps uz makšķerāķa. Viņam blakus ziliem burtiem uz oranža fona bija rakstīts Uncle Ben’s, bet apakšā mazākiem: "Nevainojams rezultāts katru reizi!" Kamēr es tur stāvēju, vērodams šarmantā Tēvoča Bena sejas pantus, cilpa ap Ļeņina kaklu savilkās pārāk cieši un ar iespaidīgu kraukšķi norāva akmens galvu no pleciem. Tā piezemējās kādai kundzītei uz kājas un pārlūza divās daļās. Kundzīte nelabā balsī bļāva: "Palīgā! Atvērtais lūzums!" Ļaudis metās viņu glābt un mierināt. Ļeņina rumpis tikmēr atsitās pret kravas mašīnas kabīni, samīcīdams to kā skārda bundžu, bet atvadu sveicienā paceltā roka atdalījās no pleca un griezdamās laidās tieši mums virsū. Pūlis kliedzot pašķīrās, mamma parāva mani malā, izcēlās panika, visapkārt mētājās lielākas un mazākas Ļeņina šķembas, bet vecais Bens savā tauriņā un baltajā kreklā to visu vēroja no neaizsniedzama augstuma un smaidīja tik pašapmierināti, ka gan man, gan viņam bija nekļūdīgi skaidrs, kurš tagad pilsētā ir saimnieks.

Runādams par jaunā laika simboliem, Horācijs droši vien bija domājis valstiskas, ideoloģiskas lietas — karogus, ģerboņus, dzejas un himnas, kā arī tos iedvesmas pārpilnos momentus, kad sabiedrība augstākā mērķa vārdā tiešā un pārnestā nozīmē sadodas rokās, gatava kuru katru brīdi krist un noasiņot par kopīgi izraudzīto dzīves kārtību. Horācija paaudzes jūtīgākie ideālisti un niknākie disidenti šos simbolus bija uzlūkojuši pilnā krāšņumā. Bet no mūsu — bērnu — piezemētā skatpunkta jaunā dzīve bija ietērpta pavisam citās dekorācijās. Mūsu dienas kārtību noteica strelkas Festiņā pie "Oreola", nakts vidū grandošie šāvieni, pašpārliecinātie jaunieši bembjos un mersedesos, mācību grāmatas ar krāsainām bildēm, Stīvs Tailers, kurš "varētu palikt nomodā, lai tikai dzirdētu tavu elpu", seriāls "Glābējzvans" un, protams, spēcīgā, neapturamā reklāmu straume televīzijā, avīzēs, žurnālos, ielās, veikalos un kioskos:

Enjoy Coca Cola!

Snickers. Izsalcis? Kāpēc gaidīt?!

Wagon wheels — un tu esi uzvarētājs.

Taču visas šīs komerciālās ikonas nobālēja varenā Tēvoča Bena un viņa saldskābās mērces priekšā, jo, lūk, kas par lietu: mūsu nomaļajā pasaules nostūrī Tēvoča Bena saldskābā mērce bija ne tikai mežonīgi populāra, bet arī mežonīgi dārga. Katrs, kurš varēja atļauties to pasniegt ciemiņiem vakariņās, automātiski kļuva par pirmo puisi vai meiteni pilsētā. Pudele kokakolas šai jaunajā pasaulē vairs nebija nekas īpašs, to varēja nopirkt gandrīz jebkurš. Toties tērēt jau tā grūti nopelnāmo naudu Uncle Ben’s produktiem vidējam hohmietim nerādījās ne sapņos. Un tas radīja dīvainu situāciju. No vienas puses, postpadomju realitātē netrūka arī lielāku materiālu labumu, ar ko apliecināt augstu statusu sabiedrībā. Kaut vai tās pašas mājas, mašīnas un drēbes. Taču tas viss skaitījās mazliet banāli. Pie ātrām mašīnām, greznām mājām un dizaineru drēbēm deviņdesmitajos mēdza tikt arī ierindas reketieri, sīkas statistiskas vienības, kas savu dzīvi nereti beidza aiz "Oreola" ar pāršķeltiem galvaskausiem, un visi viņu zelta gredzeni un Rolex pulksteņi tika nomaukti no atdzisušajām rokām. Nē. Hohmas varas hierarhija pieprasīja spēcīgāku simbolu, tādu, kas apliecinātu piederību augstākai cilvēces šķirai, un par šādu simbolu bija kļuvusi Tēvoča Bena saldskābā mērce.

Tepat blakus, Promenādes ielas universālveikalā, vienā no skaistākajiem Hercberga laiku namiem, šīm oranžajām burciņām un rīsu kastēm bija veltīta speciāla vitrīna, un es nekad neaizmirsīšu to skatu, kā pie veikala fasādes piestāja garš, sudrabots limuzīns, pa priekšējām durvīm izkāpa milzīgs ambālis ādas jakā un atvēra aizmugurējās, pa kurām, savukārt, iznira divi vēl lielāki ambāļi un pavecs kungs smalki svītrotā, nevainojami piegrieztā divrindu uzvalkā ar spīdīgām pogām. Pirmais ambālis nostājās sardzē pie veikala, pārējie iegāja iekšā, un, kad šefs miesassardzes pavadībā atgriezās ar pilnām rokām Uncle Ben’s burku, zelta zobi viņa platajā smaidā meta saules zaķīšus garāmgājējiem acīs. Lūk, kādi cilvēki ēda Uncle Ben’s mērci. Uncle Ben’s mērci ēda bratāni, politiķi, tiesneši un estrādes zvaigznes. Kā mēdza teikt mana vecmamma: "Tie jau ir no smalkām mājām, tiem Bens galdā." Mūsu mājās, lieki piebilst, "Bens galdā" nebija nekad.

Toties citur mēs to redzējām nepārtraukti. Piemēram, šāda epizode no ceturtās vai piektās klases laikiem: brīvdiena, pievakare, jauks laiks. Krēslo. Mēs ar draugu Paulu dauzāmies pa Promenādes ielas vecajiem iekšpagalmiem, taisām dūmu šaškas no ķemmēm un folijas. Precīzāk — Pauls taisa, es tikai traucēju. Pēkšņi skatos, pa arku, kurai priekšā parasti ir slēgti koka vārti, iebrauc folksvāgena busiņš. Koši oranžs, tonētiem stikliem. Apstājas pagalma vidū, noslāpē motoru un stāv. Mēs ar Paulu ieslīdam kāpņutelpā, pakāpjamies pāris stāvus augstāk un spiegojam pa logu. Kamēr tā sēžam, mašīna stāv kā stāvējusi, bet ārā neviens nekāpj. Klausies, saku, varbūt tinam no šejienes? Kaut kā aizdomīgi tas viss. Bet Pauls netaisās prom. Pauls ir drosmīgs, viņam vajag piedzīvojumus. Nezinu, pēc cik ilga laika — apmēram pēc mūžības — pa restorāna "Ķiršu dārzs" sētas durvīm iznāk resna sieviete priekšautā. Un tad arī no busiņa izkāpj divi cilvēki. Viens būdīgāks, otrs diezgan kārns, toties ar šaujamo rokā. Viņi sarunājas ar restorāna dāmu, un kārnais visu laiku vicina savu pistoli pa gaisu kā rādāmkoku vai diriģenta zizli. Var redzēt, ka risinās strīds, arī balsis brīžiem kļūst skaļākas. Pauls dīdās, nevar nosēdēt mierā, grib būt tuvāk svarīgajiem notikumiem, bet es esmu piesardzīgs puika un cenšos viņu atturēt. Kad pārrunas ir galā, sieviete no priekšauta kabatas izņem "Hohmas Vēstneša" lappusēs satītu banknošu žūksnīti. Kārnais pārskaita naudu, neizlaizdams šaujamo no rokas, bet būdīgais izceļ no mašīnas kartona kasti ar oranžām firmas burkām. Sieviete vienu atskrūvē un aposta, tad ar pirkstiem izvelk no mērces palielu maisiņu ar baltu pulveri. Man tobrīd jau ir pilnīgi skaidrs, kas tur lejā notiek, un tas it kā nav nekas baidīšanās vērts — es to zinu, taču zinu arī, ka no šādām situācijām jāturas pēc iespējas tālāk. Kā jau teicu, piesardzīgs puika. Pagriežos, lai kaut ko iečukstētu Paulam ausī, bet viņš, maita, uzšķiļ sērkociņu, aizdedzina folijā ietīto ķemmi, ar troksni atrauj vaļā logu un izmet paštaisīto dūmu granātu pagalmā. Ko tu dari, stulbeni, es saku, bet Pauls, droši vien saskatījies videofilmas, lepni paziņo — es apkaroju organizēto noziedzību!

No degošās ķemmes ceļas melni dūmi. Kārnais kliedz — mazie kretīni! Noķeršu — rīkles pārraušu! Taču viņš mūs vēl nav pamanījis. Pauls ķiķina, un es zinu, ka viņam kabatās ir arī petardes. Es zinu, ka vajadzētu grābt viņu pie rokas un steigšus pazust — tajās viltīgajās kāpņutelpās un pagalmos tas nemaz nav grūti. Taču Pauls jau ir piešķīlis vairākas petardes un citu pēc citas met pa logu. Tad gan es sasparojos un ierauju Paulu veco gaiteņu vijumos. Tālumā atskan vairāki paukšķi, bet starp tiem arī skaļāki bliezieni, kas nu nekādi nevarētu būt cēlušies no tirgū pirktās pirotehnikas par sešiem santīmiem gabalā. Mēs uzraušamies bēniņos, caur tiem — blakus kāpņutelpā, tad atkal lejup pa trepēm un projām pa Visbijas prospektu, un es zinu, es skaidri zinu, ka tie vīri no Tēvoča Bena busiņa ir mūs redzējuši un, pat ja nav redzējuši, tad tā vai citādi noskaidros, kas mēs esam, jo tie ir Nopietni cilvēki, un Nopietni cilvēki var noskaidrot, ko vien vēlas, sevišķi ja viņu aizgādnis ir varenais Tēvocis Bens. Tēvocis Bens redz un zina visu.