Nupat apgādā "Dienas grāmata" izdots Svena Kuzmina jaunais romāns "Dizažio". Piedāvājot ieskatu, publicējam romāna otro nodaļu.
Jānim C. mūždien veicās. Tas bija neticami – lai ko viņš darītu, viss allaž noritēja kā pēc optimistiska, pat ja nedaudz bērnišķīga scenārija. Protams, ja viņš pēkšņi būtu izdomājis par pēdējo naudu sapirkties loterijas biļetes cerībā laimēt miljonu, tas, visticamāk, neizdotos. Bet tur arī slēpās Jāņa C. apbrīnojamās veiksmes atslēga: viņa vēlmes un ieceres bija tik pieticīgas, ka no procentuālās varbūtības viedokļa tām daudz sarežģītāk būtu nepiepildīties, nevis piepildīties. Viss, kas viņam bija nepieciešams no dienas dienā, bija istaba ar elektrību, kaut kas ēdams (ar makaroniem un buljona kubiņu parasti bija diezgan), kaut kas pietiekami abrazīvs, lai uz tā varētu uztriept eļļas krāsu, kā arī dažas eļļas krāsas, ko uz šīs abrazīvās virsmas uztriept: obligāti kadmija sarkanais, kobalta zilais un zeltainais okers, vēlams arī cinka baltais un сажа газовая. Viss pārējais, kā viņam patika izteikties, bija "greznība un erotika".
Par erotiku: arī tā Jānim C. bija vajadzīga, bet ne nepieciešama. Viņš deva priekšroku sievietēm, taču situācijās, kad sievietes nebija pieejamas, tīri labi prata iztikt ar sava dzimuma pārstāvjiem. Un vispār erotikai Jāņa C. izpratnē obligāti nebija jābūt seksuālai. Dažkārt māksla radās pat labāk, ja psihoķīmiskajos receptoros bija sacēlusies maza viesuļvētra un to visu, tā sacīt, nebija iespējams izlaist ārā pa vēdlodziņu. Arī tas mazināja Jāņa C. ambīcijas, līdz ar to vairojot veiksmes faktoru gan mākslinieciskajā, gan erotiskajā sfērā.
Vēl pāris jēdzienu, kas Jāņa C. pasaulē nepastāvēja, vismaz ne klasiskajā nozīmē, bija t. s. darbs un t. s. atpūta. Varētu teikt, ka Jānis C. sāka strādāt brīdī, kad pēc miega atvēra acis, un pārtrauca brīdī, kad pirms miega tās aizvēra. Taču tas nebūtu īsti precīzi, jo lielu daļu interesantāko darbu viņš bija noskatījis sapņos un nomodā tos tikai pārgleznojis no atmiņas uz dažādām abrazīvām virsmām. Un visu šo laiku viņš bija tik apmierināts un atslābis, ka izskatījās sadzēries. Tuvākie draugi zināja, ka tad, ja no Jāņa C. sejas pazudis smaids un kustības kļuvušas koncentrētas un stingras, viņš, visticamāk, ir izdzēris 200 gramu "Hektora" un izpīpējis kāsi.
Kas attiecās uz naudu, Jānis C. to nekādi nesaistīja ar strādāšanu. Viņa pasaulē starp darba un ienākumu apjomu nebija tiešas korelācijas. Un vispār nauda viņam vienmēr bija likusies pārāk abstrakta, lai par to uztrauktos. Apdrukātus papīrīšus un metāla ripiņas, kas ik pa laikam atradās atvilktnēs vai starp grāmatu lappusēm, viņš vēl saprata. Toties viss, kas notika bankas kontā, uz viņa realitāti neattiecās. Viņš zināja, ka kaut kur pasaulē, varbūt pat salīdzinoši netālu, ir tāda speciāla ēka ar stiklotām sienām, kurā speciāli cilvēki uzvalkos no deviņiem līdz pieciem pilda veidlapas un risina vienādojumus ar mainīgiem rezultātiem, un viens no šiem rezultātiem it kā raksturo viņa mantisko stāvokli. Ik pa laikam Jānis C. ieskatījās vienā no tiem mantiskā stāvokļa noteikšanas ekrāniem, kas bija iebūvēti dažu namu sienās. Tur viņš varēja noskaidrot, ka mantiskais stāvoklis jeb "konta atlikums", kā to dēvēja cilvēki uzvalkos un ekrāni sienās, ir, piemēram, 1.26. Vai 8.50. Vai, retāk, 23.39. Jāni C. tas uzjautrināja, bet absolūti neuztrauca. Tikpat labi tur varētu būt rakstīts, ka dzīves jēga ir 42.
Par spīti tam visam, Jānis C. vienmēr tika pie naudas vajadzīgajā brīdī, lai gan savā mūžā bija pārdevis vienu vienīgu gleznu.
Tas notika pavasarī, neilgi pirms diplomdarbu aizstāvēšanas. Viņš baudīja vecākā kursa privilēģijas, viens pats īrēdams divvietīgu istabu Hohmas Lietišķās mākslas vidusskolas dienesta viesnīcā, Meliorācijas ielā 9, ar atsevišķu tualeti un virtuvi. Viņš to izmantoja gan par dzīvojamo platību, gan par darbnīcu, un tajā vienmēr smaržoja pēc terpentīna un tabakas. Vārds "īrēja" šeit gan jāsaprot visai nosacīti. Jānis C. zināja, ka par kopmītnēm ir jāmaksā. Viņš zināja arī to, ka tajā papīrītī, kas katra mēneša piektajā datumā uzradās viņa pastkastē, bija ierakstīta precīza summa, kas jāmaksā: fiksēts cipars par īri un komunālajiem. Taču Jānis C. necieta bezpersoniskas grāmatvežu tabulas. Viņš tās meta papīrgrozā nešķirojot un nelasot. Daudz labāk viņam patika draudu vēstules, kuras regulāri sūtīja dienesta viesnīcas komandants, mākslas skolas saimniecības daļas vadītājs Domeniks Prancāns.
Sīkstais pusmūža vīrs ar pāragri nosirmojušajiem matiem un samilzušu Dievības kompleksu bija skolas un kopmītņu tehniskā personāla lielākā autoritāte – koju dežurantes viņa priekšā nodūra galvu, meistari uzrunāja par kungu (jā, kungs, nē, kungs, ar jūsu atļauju, kungs), bet virējas vienmēr pietaupīja Prancānam kaulu no dienas zupas katla. Viņam bija paradums nākt uz ēdnīcu divdesmit minūtes pirms slēgšanas un iekārtoties mīļākajā vietā tieši ēdamzāles vidū. Virējas parasti jau iepriekš uzlika viņam galdā ēdamo – pilnu komplektu no trim kārtām –, un tā Prancāns tur sēdēja, pilnīgi viens tukšā telpā, kur katra skaņa atbalsojās starp galdu rindām kā katedrālē, un baudpilni sūca smadzenes no kaula.
Domeniks Prancāns uzskatīja sevi par mākslinieku. Viņš rakstīja parādniekiem draudu vēstules ar roku, izmantodams zilu pildspalvu un krāsainus flomāsterus, un papildināja tās ar dažādām tematiskām ilustrācijām. Arī pie vārdu izvēles viņš piestrādāja: ja jau draudēt, tad kā ar nazi. Piemēram, uzzinājis, ka tekstilniece Margarita Šmithena no trešā stāva, ignorēdama iekšējās kārtības noteikumus, tur savā istabā kaķi, viņš piesprauda pie pārkāpējas durvīm A4 lapu, uz kuras zaļiem, dzelteniem un rozā burtiem kruzuļotā šriftā bija rakstīts:
Ja vēlreiz sastapšu Jūsu nožēlojamo četrkājaino lolojumu kopmītņu gaiteņos, noķeršu plikām rokām, piedzirdīšu ar baldriāna tinktūru, noskūšu kā soda bataljona kareivi un aizsūtīšu uz labākiem medību laukiem!!!
Tekstu papildināja ar melnu rapidogrāfu izpildīts zīmējums, kurā divas neproporcionāli lielas rokas slīcināja skūto kaķi spainī. Spainis bija attēlots šķērsgriezumā, bet kaķim pie pleciem piezīmēti mazi spārniņi un spīdīgs nimbs virs galvas. Lai gan roku īpašnieks zīmējumā nebija redzams, tās neapšaubāmi piederēja autoram: vienai no tām – kreisajai – trūka īkšķa, otru rotāja zaļš enkura tetovējums.
Apmēram šādas bija visas Prancāna vēstules. Kopmītņu iemītnieku attieksme pret tām bija divējāda. Kamēr vieni par tām šausminājās un rakstīja sūdzības skolas direktoram, citi uztvēra Prancāna jaunradi ar veselīgu daļu humora. Viņš pats bija pārliecināts, ka tā ir Māksla – varbūt pagaidām vēl nesaprasta, taču vēstures griezumā ne mazāk svarīga kā vācu ekspresionisms. Par to liecināja kaut vai tas, ka, sastapis kārtējās vēstules adresātu, viņš mēdza neraksturīgi pieklusinātā tonī apvaicāties:
– Nu, kā patika vēstulīte?
Uz ko neviens nekad neatbildēja tieši, jo pat nenojauta, ka Prancāns nudien no visas sirds vēlas dzirdēt aroda brāļu un māsu atsauksmes par zīmējumiem un tekstiem. Tā vietā garlaicīgie jaunieši tikai atvainojās un taisnojās, un mūždien kaut ko solīja: protams, jā, mēs samaksāsim, mēs sakārtosim, mēs pārkrāsosim, mēs izmazgāsim utt., u. t. jpr.
Nu, lūk, komandants Domeniks Prancāns tad arī bija tas pirmais un vienīgais cilvēks, kurš jebkad nopircis Jāņa C. gleznu.
Jānis C. jau sen bija nokļuvis Prancāna uzmanības lokā. Ne retāk kā reizi mēnesī komandants pabāza zem Jāņa C. durvīm vienu no saviem draiskajiem ziņojumiem. Jānim C. tie ļoti patika. Pirmkārt, teksti un zīmējumi tajos bija ja ne asprātīgi, tad vismaz uzjautrinoši. Otrkārt, komandants vienmēr tekstā norādīja precīzu Jāņa C. īres parāda summu, un tas Jānim C. aiztaupīja, viņaprāt, ārkārtīgi smagu rēķināšanu. Pirms laika Jānis C. joka pēc bija pieskočojis visas saņemtās Prancāna vēstules pie sienas. Reiz, kad Jāņa C. istabā izvērsās viens no tiem jaukajiem saviesību vakariem, kuros visi dzer šņabi, pīpē gandžu, runā par glezniecības nākotni un klausās Grebenščikovu, Margarita norādīja uz Prancāna raibajām vēstulēm un teica:
– Jancīt, kāpēc tu tos sūdus karini pie sienas?
– Man šķiet, ka tajos kaut kas ir, – Jānis C. smaidot atbildēja.
– Nu jā, kaut kas ir gan. Piemēram, kompleksi, seksisms un vāji slēpta agresija. Fui! Kā tev pašam nav pretīgi starp tādām bildēm dzīvot?
– Nezinu, – Jānis C. turpināja smaidīt, – manuprāt, tu pārāk skarbi vērtē. Tur ir arī tāda ļoti savdabīga brīvdomība. Man vispār intuīcija saka priekšā, ka Prancāns ir ļoti nelaimīgs cilvēks.
– Nelaimīgs? Es tev tūlīt parādīšu, ko tas brīvdomātājs man viņdien pielīmēja pie durvīm, un tad tu man pateiksi, kurš no mums abiem ir nelaimīgāks.
Margarita izgāja no istabas un pēc dažām minūtēm atgriezās ar zīmējumu, kurā Prancāna rokas slīcina spainī kaķi. Jānis C. to ilgi studēja, visādi grozīja, apskatīja no dažādiem leņķiem un attālumiem un beidzot rezumēja:
– Šis noteikti ir viens no viņa labākajiem darbiem. Drīkst, es to pievienošu savai kolekcijai?
Doma par Prancāna darbu kolekciju nez kāpēc ļoti iejūsmināja publiku. Tovakar katrs, kurš bija saņēmis un saglabājis kaut vienu komandanta ziņojumu, atdeva to Jānim C., un dažu stundu laikā viņa istabā bija izveidojusies Domenika Prancāna personālizstāde – pirmā pasaules vēsturē. Apmierināti ar padarīto, viņi turpināja dzert un aizdzērās līdz tam, ka viens puika, vārdā Haraldiņš, nometās četrrāpus, novilka ciemiņiem un saimniekam apavus – tik maigi, ka neviens pat neiebilda, tieši otrādi, skubināja: "Man arī, man arī!" – un izmeta tos pa logu. Tad atnāca nakts dežurante, samiegojusies, bet nikna kā lapsene, un izdzenāja visus pa istabām. Tikai Haraldiņu ne – to viņa mātišķi pavadīja līdz istabai, nolika gulēt un blakus uz taburetes novietoja burku ar ūdeni.
Pēc šī incidenta bija pilnīgi skaidrs, ka Prancāna kungs Jāni C. kuru katru brīdi izliks uz ielas ar visiem viņa gleznojumiem. Jānis C. jau tā bija noturējies kojās apbrīnojami ilgi, ņemot vērā, ka pa visu šo laiku netika apmaksājis nevienu rēķinu un parādzīmi. Mantiskā stāvokļa noteikšanas ekrāni vēstīja, ka Jāņa C. kontā atradās mīnus divpadsmit santīmu. Jānis C. īsti nesaprata, kā tas iespējams, taču skaidri apzinājās, ka diplomdarbu viņam, visticamāk, nāksies aizstāvēt kā bezpajumtniekam – un tad jau tālāk redzēs.
Jānis C. uz šo situāciju reaģēja tāpat kā uz jebkuru citu: viņš ieslēdzās istabā un turpināja gleznot. Ja jau Prancānam varēja būt sava personālizstāde, tad kāpēc lai viņam nevarētu? Viņš par to sapņoja kopš astotās klases, taču neuzskatīja, ka darbi ir pietiekami labi, lai izrādītu tos veselai pilsētai. Taču šoreiz kaut kas bija mainījies. Jānis C. saprata, ka beidzot ir tam gatavs. Izstādes nosaukums viņam jau bija izdomāts: "Nebeidzamās kaislības". Šis vārdu salikums viņu ļoti aizrāva. Atlika vien sagleznot pietiekami daudz bilžu, kas vismaz daļēji tam atbilstu. Par ēdienu Jānis C. bija praktiski aizmirsis, par alkoholu vēl jo vairāk, pat pēc cigaretēm gāja tikai tad, kad bija izķidājis visus pelnutraukā atrodamos nenopīpētos izsmēķus. Tā viņš nodzīvoja vairāk nekā nedēļu – pilnīgā eremīta režīmā, četrās Prancāna zīmējumiem apkarinātās sienās, gulēdams ar drēbēm mugurā un apaviem kājās. Sagleznoja diezgan daudz.
Komandants ieradās agrā ceturtdienas rītā. Jānis C. pamodās no dīvainas, knapi dzirdamas, taču kaitinoši griezīgas skaņas, kas atgādināja peļu skrabināšanos, bet vienlaikus arī slidu šņirkstoņu pret nobraukātu ledu. Skaņa nāca no durvju puses. Jānis C. piecēlās no izvelkamā guļamkrēsla, izgāja priekštelpā un atvēra durvis. Tur, acis pārsteigumā ieplētis, stāvēja komandants Domeniks Prancāns ar četriem krāsainiem flomāsteriem zobos. Vienā rokā viņš turēja zilu pildspalvu, otrā – apzīmētu A4 formāta lapu.
– Ā, tas jūs, – Jānis C. mierīgi noteica un ar delnām izberza no acīm miegu. – Lūdzu, nāciet iekšā. Es jūs labprāt sacienātu ar kafiju, bet man nav. Varu piedāvāt ūdeni. Bet tikai no krāna.
– Necenties, būs jau labi. Nu, vismaz vienam no mums. – Prancāns nosmīkņāja un, pastūmis Jāni C. malā, ienāca istabā. – Es ilgi neuzkavēšos. Un faktiski to pašu varētu teikt arī par tevi.
Viņš nometa lapu un flomāsterus uz galda blakus elektriskajai plītiņai un veica draudīgu, uzsvērti nesteidzīgu apgaitu pa Jāņa C. apartamentiem. Pavēra tualetes durvis, paostīja gaisu, pārbaudīja, vai elektrības skaitītājs nav izurbts un apstādināts ar drātiņas palīdzību (secinot, ka nav, nācās pietēlot izbrīnu un vilšanos), ar rādītājpirkstu nobrauca gar plīts riņķa malu, kritiski nopētīja pie tā pieķepušos taukus, tad nez kāpēc iebāza to pašu pirkstu makaronu katlā un aplaizīja. Visas darbības komandants pavadīja ar klusu, neskaidru murmināšanu. Jānis C. tikmēr pētīja Prancāna aizsākto zīmējumu. Tas bija izstrādāts krietni detalizētāk nekā citi darbi. Priekšplānā bija redzama stadiona trase pie pašas finiša līnijas. Trases celiņos, aizelsušies un nosvīduši, izkārtām mēlēm sacentās trīs skrējēji. Vienam – tam, kurš vistuvāk finišam, – galvā bija vecmodīga angļu stila avīžzēna cepurīte ar ielauztu nagu, aizdomīgi līdzīga tai, ko parasti nēsāja Jānis C. Skrējējiem aiz muguras, zīmējuma kreisajā pusē, gaisā karājās visiem labi pazīstamā roka ar enkura tetovējumu. Šoreiz tā bija sažņaugusi pirkstos kaut ko, kas sākumā droši vien bija iecerēts kā gluži nekaitīga starta pistole, bet tagad vairāk līdzinājās 45. kalibra koltam. No revolvera stobra izšautā lode bija gandrīz panākusi skrējēju tvīda cepurītē. Lodei bija ļaunuma pilnas acis, plaši atņirgti haizivs zobi un gari, plāni, sirmi mati, kas plīvoja vējā.
Virs zīmējuma šķībā puslokā bija izvietots kruzuļains, koši oranžs teksts:
Parādu rekordisti saņem pēc nopelniem!
Bet apakšā ziliem un sarkaniem burtiem:
4. kursa students Jānis C. ieiet Hohmas Lietišķās mākslas vidusskolas dienesta viesnīcas vēsturē kā cilvēks, kurš uzkrājis…
Līdz precīzas parāda summas norādīšanai Prancāns tā arī nebija ticis. Nobrīnījies par visu to uzmanību, ko Jānis C. bija izvēlējies veltīt viņa jaunradei, komandants neviļus savilka seju šķībā smīnā.
– Nu, – viņš neticīgi sacīja, izlaidis plaukstu caur matiem, – kā patīk vēstulīte?
Jānis C. ieskatījās komandantam acīs un, kā vienmēr smaidīdams, atteica:
– Ģeniāla!
– Tu tagad ņirgājies par mani, vai kā? – Komandants pienāca Jānim C. nepieklājīgi tuvu.
– Nē, pavisam nopietni, šis ir viens no jūsu labākajiem darbiem.
– Man ir viens azerbaidžāņu draugs, Nadirs vārdā.
– Bet goda vārds, vismaz no tiem, ko esmu redzējis – un es, ticiet, esmu redzējis diezgan daudz –, šis man šķiet īpaši izjusts. Kaut vai tāpēc, ka te līnijas ir krietni dinamiskākas. Un paskat, tie celiņi ir cits citam paralēli, bet fonā nav nevienas horizontāles. Tas tā ir ar nodomu?
– Nu… Es par to pārāk neaizdomājos, bet jā, man tā kā gribējās panākt kustības efektu, tā kā ko…
– Labs virziens. Un arī sejas tā neko. Es tikai domāju, jums derētu atbrīvoties no karikatūriskā stila un pāriet uz ekspresīvu grotesku. Pamācīties no Maksa Klingera, piemēram. Jūs jau to savā ziņā bijāt sācis darīt tajā vēstulē, ko ziemā sūtījāt Haraldam Kalējam, atceraties?
Jānis C. paspraucās garām nu jau gluži apstulbušajam komandantam un iegāja abrazīvajām virsmām piekrāmētajā darb-/dzīvojamajā istabā. Prancāns viņam sekoja. Jānis C. norādīja uz kādu senāku Prancāna zīmējumu, kurā bija attēlots Haraldiņš. Viņa galva attēlā bija vismaz piecreiz lielāka par ķermeni, sejā mokpilna, zombēta grimase. Kalējs sēdēja pie laktas un ar āmuru kala divu latu monētiņu.
– Paskatieties, – teica Jānis C., – kas viņam sejā par štrihiem, kas par trauksmi acīs!
Bet Prancāns neskatījās uz štrihiem. Prancāns apstulbis blenza uz visām pusēm, un viņam acīs bija tāda trauksme kā mazam puikam rotaļlietu veikalā. Lepni pacēlis galvu, viņš aplūkoja katru savu zīmējumu un par dažiem arī nedaudz pastāstīja.
– Šī ideja man atnāca vannā, – viņš palielījās, rādīdams uz Margaritas kaķa slīcināšanas ainu, – man vispār daudz labu ideju atnāk vannā. Nez kāpēc tā ir? Tev arī mēdz tā būt, ka laba ideja atnāk vannā?
– Grūti pateikt, mums jau šeit, kā jūs zināt, nav vannu.
Prancāns aizdomājās un teica, ka jā, nudien, vannu patiešām neesot, bet viņš skatīšoties, vai nevar ko iesākt lietas labā. Tad viņš izdarīja kaut ko pavisam neiedomājamu: viņš aizsmēķēja cigareti, uzcienāja Jāni C. un teica, ka nikotīns viņam palīdzot, citēju, "virzīt visas domas vienā punktā". Prancāns apsēdās uz guļamkrēsla un, nelūdzis atļauju, sāka šķirstīt Jāņa C. skices un zīmējumus.
– Bet tu pats tā vairāk uz figurālo glezniecību, ja? – viņš vaicāja nu jau kā mākslinieks māksliniekam, lai arī nezaudējot ierasto autoritatīvo toni.
– Kāpēc? Ne tikai. Man patīk daudzveidība. Es šobrīd gatavoju personālizstādi, bet vēl nezinu, kādus motīvus likt pamatā. Te man, piemēram, ir sērija ar nosaukumu "Apvedceļš lietū". – Jānis C. izcēla no kaudzes un izlika apskatei sešas vecu aptiekas skapīšu durvis, uz kurām bija attēlots Hohmas apvedceļš dažādās diennakts stundās, dažādu stipruma pakāpju lietū. Viņš citu pēc citas lika gleznas Prancānam priekšā, un komandants pie katras jūsmīgi noelsās.
– Šo, – Jānis C. turpināja, – sauc "Florālā kompozīcija Nr. 6". Tās nav kaunuma lūpas, tās ir milzīgas rožu ziedlapas.
– Oho!
– Jā. Nezinu, likt izstādē vai ne. It kā nosaukumam daļēji atbilst. Bet šī ir "Šķiršanās aina", pilnīgi abstrakta, veltījums režisoram Andžejam Žuļavskim. Šī gan noteikti ies izstādē.
– Ej nu! Tu tiešām pats šito gleznoji?
– Jā. Un šī ir "Mauzolejs". Tas ir mans bērnības dzīvoklis, gleznots pilnīgi pēc atmiņas.
– Johaidī, cik baisi. Un man likās, ka šajā istabā prasās pēc remonta…
Prancāns kļuva manāmi atraisītāks. Drīz viņš jau pats pārcilāja gleznas un izteica par tām, viņaprāt, profesionālus un noderīgus komentārus. Visbeidzot viņa skatiens apstājās pie kāda veca gandrīz divmetrīga koka paneļa, kas stāvēja atsliets pret molbertu un apklāts ar rūtainu pledu.
– Un kas ir tas? Pie kā tu šobrīd strādā?
– Šī, – teica Jānis C., noraudams pledu no gleznas kā svinīgā atklāšanā, – ir vēl viena izstādes glezna. "Kailā madonna un 28 aizkosti āboli".
Spriežot pēc Prancāna reakcijas, glezna uz viņu atstāja īpašu iespaidu. Un, ja tic Jāņa C. atstāstiem, tā tiešām bija iespaidīga – zeltainā āda uz tumša, dziļa fona, sarkanie āboli ar košiem blikiem gluži kā ievaskoti. Glezna izskatījās nolaupīta kādam sen pagājušam un gandrīz aizmirstam gadsimtam. Prancāns ilgi klusēja, apskatīdams to no dažādiem leņķiem. Pienāca tuvāk, atkāpās tālāk, atkal pienāca tuvāk, lai izpētītu kādu detaļu.
– Vēl nav pabeigta, – Jānis C. paskaidroja. – Viņai trūkst sejas.
– Man likās, ka tā ir domāts.
– Nē, viņai vajag seju. Es izmēģināju dažādus variantus, bet neviens īsti nederēja.
– To es redzu. Bet… Kāpēc 28 aizkosti āboli?
– Tāpēc, ka visus apēst viņa vienā reizē nevarēja.
Prancāns atzina, ka tur nu gan neesot ne ko pielikt, ne atņemt. Viņš soļoja turp un atpakaļ savā stīvajā cietumsarga gaitā, aplūkodams kailo madonnu ar lietpratēja skatienu. Un tad viņš pateica ko tādu, ko Jānis C. vēl nekad iepriekš nebija dzirdējis:
– Ņemu. Cik tu par to gribi?
– Nu, es neeezinu. Varbūt vispirms jāuzglezno seja un tad jāskatās?
– Seju uzgleznosim, par to nešaubies. Tagad saki, cik tu par to gribi?
Jānim C. nebija ne jausmas, cik par šādu bildi varētu prasīt. Hohmas mākslas tirgū šādām erotiskām kompozīcijām ar reliģiska simbolisma piesitienu nebija noieta – pirktspējīgo klientūru daudz vairāk interesēja ziedi vāzēs, vecpilsētas ielas un baznīcu torņi pār priežu galotnēm. Tādas bildes maksāja līdz pat 100 latiem. Ja ar dzintaru, tad vairāk. Jānis C. ilgi domāja, tad uz labu laimi izspēra:
– Deviņpadsmit tūkstošus.
– Darīts, – teica Domeniks Prancāns un cieši saspieda Jāņa C. roku.
– Kā, lūdzu?
– Darīts. Vīrs un vārds. Bilde mana, nauda tava.
– Deviņpadsmit tūkstoši?
– Jocīgs esi? Protams, ka ne. Davai tā: es tev anulēšu parādu par iepriekšējo mācību gadu un vasaras mēnešiem, kā arī piemaksāšu… Tā, tūlīt paskatīsimies, cik es tev piemaksāšu, – viņš iebāza četrpirkstu roku džinsu dibenkabatā un izvilka no tās divas saņurcītas banknotes, – lūk, divdesmit piecus latus.
Nesagaidījis Jāņa C. atbildi, Prancāns iespieda naudu viņam plaukstā, un tajā pašā brīdī viss viņa koleģiālisms un pazemība profesionāla mākslinieka priekšā izkūpēja kā caur vējā pavērtu logu.
Ar to Prancāna kaulēšanās vēl nebeidzās. Viņš teica, ka ņemšot gleznu tikai tad, kad Jānis C. būs uzgleznojis madonnai seju. Jānis C. piekrita, ka pārdot nepabeigtu darbu diez vai būtu pareizi, taču godīgi atzinās, ka viņam neesot ne jausmas, kādu viņš šo kailo madonnu vēlas redzēt – tobrīd viņas seja bija gleznota un pārgleznota tik daudz reižu, ka tās vietā uz koka virsmas jau bija izveidojies apjomīgs reljefs, tāds kā cilnis. Prancāns nolieca galvu, kritiski piemiedza acis un teica:
– Tas, protams, ir tikai minējums, bet es viņu iztēlojos gandrīz vai kā Margaritu Šmithenu no trešā stāva. Tu taču pazīsti Margaritu Šmithenu no trešā stāva, vai ne?
Jānis C. viņu pazina pietiekami labi. Daži pat apgalvotu, ka pazīšanās balansēja uz intimitātes robežas. Taču šo faktu viņš noklusēja, tikai teica:
– Jā, protams, pazīstu.
Komandants bija apmierināts. Viņš paklapēja Jānim C. pa plecu un uz atvadām iečukstēja ausī:
– Tad padomā par to.
1