Viens no "Satori" redaktoriem, Igors Gubenko, man reiz priecīgi klārēja, ka īstie kultūrkari Latvijas filozofu vidū neesot vis starp liberāļiem un konservatīvajiem, bet starp Teilores Sviftas un Riannas piekritējiem. Viņš tad būtu Riannas pusē, bet es – Teilores Sviftas. Jā, esmu publiski apbrīnojis Teilori Sviftu un gatavs to darīt atkal, un tāpat esmu pārliecināts, ka līdzīgi kā pirms septiņiem gadiem, kad par to izteicos, arī tagad tie, kuri pamanīs šo sleju, visticamāk to neizlasīs, bet tikai izdarīs secinājumus par manu muzikālo gaumi. Tāpēc uzreiz pasaku, ka ne mana apbrīna, ne sleja nav par mūziku. Tāpat kā žurnāls "Time", izvēloties Teilori Sviftu par gada cilvēku, neizdarīja šo izvēli tāpēc, ka viņa šajā gadā būtu iedziedājusi kaut ko tik brīnišķīgu, ka viss pārējais ir pelnījis tikai žāvas un smagas nopūtas.
Diemžēl esmu izaudzis no tā vecuma, kad sekošana līdzi popmūzikas aktualitātēm šķiet svarīga. Es pat vairs no rītiem neieslēdzu MTV, kā reiz mēdzām darīt, bet, ja ko ieslēdzam, tad tas ir 80. gadu mūzikas kanāls. Skaidrs, ka vecuma pazīme. Bet tas nenozīmē, ka pilnīgi neko nezinu. Mans galvenais informācijas avots par popmūzikas jaunumiem ir ziņu portāli, piemēram, BBC. Ja popmūzikā notiek kaut kas tāds, kas nonāk līdz ziņām, es to varu pamanīt. Neko nezinu par izsmalcinātām alternatīvām grupām, bet zinu, ka Billija Eiliša nesen atzinusi savu piederību LGBT+ kopienai.
Teiloras Sviftas eksistenci uz šīs pasaules es tā pa īstam sāku apzināties, pateicoties "Saturday Night Live" 2014. gada skečam "Sviftamīns", kurā bija pajokots par to, ka pieauguši cilvēki pēkšņi sākuši klausīties Sviftu, kurai tieši tobrīd bija iznācis jauns albums "1989". Tad es saliku kopā dziesmas, kuras biju dzirdējis, ar šo vārdu. Kopš tā laika Teilores atpazīstamība un ietekme ir tikai augusi augumā, par ko liecina arī "Time" vāks ar gada cilvēku. Man, protams, grūti skaidrot "Time" motivāciju, bet varu piedāvāt savu versiju par to, kāpēc Svifta ir īpašs fenomens un kas īpašs noticis šajā gadā.
Kad cilvēki brīnās par "Time" piešķirto atzinību, it sevišķi salīdzinot ar pagājušā gada cilvēku Volodimiru Zelenski, viņi droši vien Teilorē Sviftā saskata tikai popmūzikas izpildītāju, kas spēj radīt dziesmiņas, kuras patīk daudziem cilvēkiem. Tā nav ne liela māksla, ne raķešu zinātne, viņa neglābj cilvēku dzīvības, viņa neriskē ar savu dzīvību, viņa neizlemj pasaules likteni. Turklāt viņas dziesmas ir kvalitatīva popmūzika, bet nekas neparasts, viņas balsi nevar nosaukt par neparastu, teksti mēdz būt tik banāli, ka bez pusaugu amerikāņu tīnēm grūti iedomāties vēl kādu, kurš varētu ar tiem identificēties. Un tomēr...
Teilore Svifta, pirmkārt, jāskata popmūzikas paradigmu maiņas kontekstā. Cik nu man ļauts par šīm lietām saprast, šķiet, ka Svifta nevis rada kaut ko pilnīgi jaunu, bet noved līdz loģiskam iznākumam tendences, kas mūsdienu popmūzikā jau pastāv, turklāt savij tās tik labi, ka visi pārējie paliek iepakaļ. Mūsdienās liela daļa popmūzikas tiek burtiski ražota, ļoti racionāli salikta pa gabaliņiem, sastrādājoties profesionāļu komandām, un tas attiecas arī uz lielu daļu Sviftas mūzikas, bet viņa šo sintētisko procesu kaut kā mistiski sasaista ar šķietami personisku komunikāciju, it īpaši sociālajos tīklos. Savā ziņā viņai piemīt prezidenta Trampa komunikatīvais talants – reti kurš bagātnieks spēj tā uzrunāt savus klausītājus, ka viņiem šķiet, ka Ņujorkas miljardieris ir "viens no viņiem", un kaut ko līdzīgu spēj arī Svifta – viņa ir popmūzikas rūpnīcas vadītāja, un šī rūpnīca strādā kā pulkstenis, bet viņas faniem šķiet, ka Svifta ir viņu dvēseliskā radiniece un attālināta, bet tomēr personiska draudzene. No vienas puses, tas ir tehnoloģisks fenomens, un Svifta rāda, kā mūsdienu superzvaigznei jāprot izmantot sociālos medijus, no otras puses, tur noteikti ir arī personisks talants – spēja komunicēt un izjust savu auditoriju.
Popmūzikas industrija pēdējos pārdesmit gados ir piedzīvojusi vairākus šoka brīžus. Viens no tiem bija straumēšanas tehnoloģiju un pakalpojumu nostiprināšanās, kas radīja dažādus jautājumus par to, kādā veidolā šī industrija vispār būs spējīga pastāvēt. (Tikko beidzās arī Holivudas autoru un aktieru streiki, kuru viens no iemesliem bija šoks no izmaiņām, ko rada straumēšanas pakalpojumi.) Turpretī Teilores Sviftas popmūzikas uzņēmums šajos apstākļos acīmredzami zeļ un plaukst. Visiem popmūziķiem nācās konstatēt, ka ir pieaugusi koncertu kā ieņēmumu avota nozīme, bet tieši šogad Sviftas "Ēru" koncertturneja kļuva par fenomenu, kuram grūti atrast ko līdzvērtīgu. ASV notika 52 koncerti, stadionu ietilpība, vismaz pavirši papētot, bija ap 50 tūkstošiem katrā koncertā, biļetes tika izpārdotas, turklāt interneta biļešu pārdošanas portāls uzkārās no pārslodzes, kas savukārt radīja skandālu. Oficiāli biļetes maksāja no 50 līdz 500 dolāriem, bet tie, kuri pirka no starpniekiem, maksāja no vairākiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem. Turnejas kopējie ieņēmumi pārsniedz miljardu dolāru, un tādējādi paredzams, ka pati Teilore kļūs par miljardieri. "Forbes" prognozēja, ka kopumā "Ēru" koncertturneja ienesa vietējām ekonomikām papildu 4,6 miljardus dolāru, ko apmeklētāji iztērēja koncertu vietās. Sākotnēji organizatori neizsludināja nevienu koncertu Kanādā, un Kanādas premjerministrs Trudo tviterī publiski aicināja Teilori ierasties arī Kanādā, kam viņa galu galā laipni piekrita. Pats koncerts ilgst 3,5 stundas, un tajā izskan 44 dziesmas. Bija apmeklētāji, kuri pēc koncerta piedzīvoja tādu kā amnēziju – nebija spējīgi par koncertu atcerēties neko konkrētu, viss bija kā ekstātiskā miglā. Šeit, starp citu, der novērtēt pašas Sviftas personību. Tas viss prasa pamatīgu fizisko izturību, kas atkal ir stāsts par mūsdienu popmūzikas superzvaigznēm. Tām lielākoties nav laika izklaidēties un spēka ļauties visādiem neveselīgiem netikumiem, tā vietā ir kārtīgs miegs, diēta un sporta zāle – Svifta sākusi trenēties 6 mēnešus pirms turnejas, un viens no treniņa veidiem bija katru dienu izpildīt koncertprogrammu, skrienot uz trenažiera. Droši vien Dženisa Džoplina neko tādu nedarītu, bet viņa arī droši vien nevarētu būt superzvaigzne 2023. gadā.
No vienas puses, šie skaitļi ir amizanti, no otras, aiz tiem slēpjas visādas nianses. Piemēram, Teilore Svifta oktobrī laida klajā koncertfilmu par "Ēru" turneju, un filma bija pārdevusi biļetes par 100 miljoniem, vēl pirms tā nokļuva uz ekrāniem, bet būtiskākais ir tas, kā viņa to izplatīja. Lielākoties, lai filmas nonāktu kinoteātros, filmas veidotājiem jāvienojas ne tikai ar kinoteātru tīklu īpašniekiem, bet arī ar Holivudas studijām, kuras paņem daļu peļņas. Teilores Sviftas uzņēmums apgāja Holivudu un vienojās ar kinoteātriem pa tiešo. Turklāt pieprasīja, lai filmas rāda tikai nedēļas nogalēs, lai izvairītos no pustukšām zālēm. Šis stāsts labi sader ar plaši zināmo Teilores Sviftas projektu, kurā viņa pārdzied savus agrīnos albumus, jo producenti nevēlējās viņai pārdot tiesības uz tiem un viņa izmantoja punktu līgumā, kas, cik saprotu, ir standarts, bet reti tiek likts lietā: proti, pēc noteikta laika dziedātājam ir tiesības savas dziesmas pārdziedāt. Sviftas fani viņu atbalsta, no jauna pērk visus viņas albumus un netiešā veidā piespiež arī radiostacijas izmantot jaunos ierakstus, uz kuriem tiesības ir pašai Sviftai. Tāpat var atcerēties, ka 2014. gadā Svifta izņēma no "Spotify" savas dziesmas, jo uzskatīja samaksu par neadekvātu, un 2015. gadā piespieda "Apple" maksāt mūziķiem arī tad, ja uzņēmums klientiem mūziku piedāvā par velti. Straumēšanas kompānijas bija spiestas piekāpties, bet šogad "Apple" atzinis Sviftu par "gada mūziķi".
Vārdu sakot, Teilorei Sviftai ir spēks un vara. Tā nav tāda vara kā politiķiem, bet tā nav arī nenozīmīga vara. Tā balstās viņas fanu lojalitātē. Bet Svifta nav šīs lojalitātes blakne. Pirmkārt, viņa to apzināti veido un prot veidot. Otrkārt, viņa to apzināti izmanto un prot izmantot. Visbeidzot viņā, protams, ir kaut kas ļoti amerikānisks, kas droši vien ir daļa no viņas harismas. No vienas puses, tā pasaule, ko viņa apdzied dziesmās, ir personiska, diezgan triviāla un kaut kādā ziņā ļoti maza – var nojaust, kas tajā patīk amerikāņu tīņiem. No otras puses, tā noteikti nav šķirta no politikas, Svifta nāk no "country" mūzikas tradīcijas, kas Amerikas kontekstā nav politiski neitrāla, bet Svifta to liek kopā ar LGBT+ draudzīgiem un feministiskiem vēstījumiem, ko viņas milzīgā auditorija uztver kā pašsaprotamu un kas arī ir stāsts par mūsdienu Ameriku. Treškārt, viņa ir sieviete-uzņēmēja-miljardiere-sociālo mediju personība-vienkārša meitene, kura brīvajā laikā strinkšķina ģitāru. Kur vēl, ja ne Amerikā?
Jums tas šķiet dīvaini vai triviāli? Jums svarīgāka šķiet mūzika, nevis spēja nodziedāt 44 dziesmas, skrienot uz trenažiera? Jums gribētos kādu citu par gada cilvēku? Nu, jā, bet varbūt šis nav jūsu gads vai – jūsu laikmets?
0