Foreļu cope Amerikā

Amerikāņu rakstnieka Ričarda Brotigana (1935–1984) grāmatu "Foreļu cope Amerikā", ko no angļu valodas tulkojis Arvis Viguls, pagājušā gada nogalē izdeva apgāds "Orbīta". Piedāvājam iepazīties ar trim fragmentiem no grāmatas. 

"Foreļu copes Amerikā" vāks

Uz "Foreļu copes Amerikā" vāka ir redzama vēlā pēcpusdienā uzņemta fotogrāfija ar Bendžamina Franklina statuju Vašingtona laukumā Sanfrancisko.

Dzimis 1706. gadā, miris 1790. gadā, Bendžamins Franklins stāv uz pjedestāla, kas izskatās pēc mājas ar akmens mēbelēm iekšā. Vienā rokā viņš tur papīrus, bet otrā – cepuri.

Tad statuja runā marmora vārdiem:

DĀVINĀJIS
H. D. KOGSVELS
MŪSU
ZĒNIEM UN MEITENĒM,
KAS DRĪZ IEŅEMS
MŪSU VIETAS
UN TURPINĀS IESĀKTO.

Ap statujas pamatu ir rakstīti astoņi vārdi, vērsti uz visām debespusēm: uz austrumiem – LAIPNI LŪDZAM, uz rietumiem – LAIPNI LŪDZAM, uz ziemeļiem – LAIPNI LŪDZAM, uz dienvidiem – LAIPNI LŪDZAM. Tieši aiz statujas aug trīs papeles, tām gandrīz nav lapu, ja atskaita augšējos zarus. Statuja atrodas vidējā koka priekšā. Zāle visapkārt ir mitra no agrā februāra lietiem.

Fonā slejas augsta ciprese, gandrīz tumša kā istaba. Zem šī koka Adlajs Stīvensons 1956. gadā uzstājās ar runu 40 000 cilvēku liela pūļa priekšā.

Pāri ielai no statujas atrodas augsta baznīca ar krustiem, zvanu torņiem, zvaniem un plašām durvīm, kas izskatās pēc milzīgas peles alas, varbūt no multenes par Tomu un Džeriju, un virs durvīm stāv rakstīts: "Per L’Universo."

Ap pieciem pēcpusdienā uz mana "Foreļu copes Amerikā" vāka parkā pāri ielai no baznīcas pulcējas ļaudis, un viņi ir izsalkuši.

Ir pienācis nabago laiks sviestmaizēm.

Taču viņi nedrīkst šķērsot ielu, pirms nav dota zīme. Pēc tās viņi skrien pāri ielai pie baznīcas un saņem avīzēs ietītas sviestmaizes. Viņi dodas atpakaļ uz parku un attin avīzes, un skatās, kāda sviestmaize kuram gadījusies.

Kādā pēcpusdienā mans draugs attina savu sviestmaizi un, paskatījies iekšā, ieraudzīja tik vien kā spināta lapu. Un tas arī viss.

Vai tas nebija Kafka, kurš iepazina Ameriku, lasīdams Bendžamina Franklina biogrāfiju…

Kafka, kurš teicis: "Man patīk amerikāņi, jo viņi ir veselīgi un optimistiski."

 

Balets foreļu copem Amerikā

Tas, kā saracēnija sagūsta kukaiņus, ir balets Foreļu Copem Amerikā, balets, kas jāizdejo Kalifornijas Universitātē Losandželosā.

Augs ir tepat man blakus, verandā.

Tas nobeidzās dažas dienas pēc tam, kad biju to nopircis Woolworth’s lielveikalā. Tas bija pirms vairākiem mēnešiem, sešdesmitā gada prezidenta vēlēšanu laikā.

Augu es apglabāju tukšā Metrecal bundžā.

Uz bundžas sāniem stāv rakstīts: "Metrecal diētiskais produkts svara kontrolei." Un apakšā stāv rakstīts: "Sastāvdaļas: beztauku piena pulveris, sojas milti, pilnpiena pulveris, saharoze, ciete, kukurūzas eļļa, kokosriekstu eļļa, raugs, vaniļas aromatizētājs." Bet nu bundža ir tik vien kā kapsēta sakaltušai, nobrūnējušai, melniem vasarraibumiem nosētai saracēnijai.

Par sava veida bēru vainagu kalpo sarkanbaltzila augam piesprausta nozīmīte, uz kuras stāv rakstīts: "Es par Niksonu."

Galveno enerģiju balets gūst no saracēnijas apraksta. Šo aprakstu varētu izmantot kā kājslauķi uz elles lieveņa vai arī tas varētu diriģēt morgu orķestri no ledainiem koka pūšaminstrumentiem, vai arī būt atompastnieks priedēs, priedēs, kur saule neiespīd nekad.

"Daba apveltījusi saracēniju ar spēju pašai sagūstīt savu barību. Šķelto mēlīti klāj medus dziedzeri, kas piesaista kukaiņus, ar kuriem tā barojas. Tiklīdz kukainis ir iekļuvis zem kapuces, lejup vērstie matiņi neļauj tam izrāpties ārā. Šķidrumi, kas pārstrādā kukaini, atrodas auga pamatnē.

Pieņēmums, ka saracēnija reizi dienā jābaro ar kukaini vai hamburgera gabalu, ir kļūdains."

Es ceru, ka dejotājas pacentīsies gana labi, savās pēdās viņas tur mūsu iztēli, Losandželosā dejodamas Foreļu Copem Amerikā.

 

Kā forele nobeidzās no portvīna

Tā nebija mazmājiņa, kas balstās pret iztēli.

Tā bija īstenība.

Tika nonāvēta vienpadsmit collas gara forele. Tās dzīvība tika uz mūžiem atņemta zemeslodes ūdeņiem, iedodot tai iedzert portvīnu.

Tas ir pret dabisko nāves kārtību – forelei nobeigties no portvīna malka.

Ir tikai normāli, ja makšķernieks pārlauž forelei sprandu un tad iemet to zivju grozā vai foreli nobeidz sēnīte, kas rāpo pāri tās sāniem kā cukura krāsas skudras, līdz forele nonāk nāves cukurtraukā.

Ir tikai normāli, ja forele tiek iesprostota dīķī, kas vasaras beigās izkalst, vai to saķer putna nagi vai dzīvnieka ķetnas.

Jā, pat tas ir normāli, ja foreli nobendē piesārņojums vai tā nosmok cilvēku ekskrementu straumē.

Ir foreles, kas nobeidzas aiz vecuma, un to baltās bārdas tiek aiznestas uz jūru.

Visas šīs lietas iederas dabiskajā nāves kārtībā, bet, kad forele nobeidzas no portvīna malka, tā jau ir cita lieta.

Par to nav ne vārda Sv. Albana "Traktātā par zveju uz āķa" (1496). Ne vārda H. Č. Katklifa "Krīta strauta mazajās taktikās" (1910). Ne vārda Beatrises Kukas "Patiesība ir dīvaināka par copi" (1955). Ne vārda Ričarda Franka "Ziemeļu memuāros" (1694). Ne vārda V. K. Praima "Dodos makšķerēt" (1873). Ne vārda Džima Kvika "Foreļu makšķerēšana un foreļu mušiņas" (1957). Ne vārda Džona Tavernera "Zināmi eksperimenti ar zivīm un augļiem" (1600). Ne vārda Roderika L. Haiga-Brauna "Upe neguļ nekad" (1946). Ne vārda Beatrises Kukas "Līdz zivis mūs šķirs" (1949). Ne vārda pulkveža E. V. Hārdinga "Mušiņu makšķernieks un foreles skatpunkts" (1931). Ne vārda Čārlza Kingslija "Krīta strautu studijās" (1859). Ne vārda Roberta Treivera "Foreļu neprātā" (1960).

Ne vārda Dž. V. Danna "Saule un sausā mušiņa" (1924). Ne vārda Reja Bergmana "Vienkārši cope" (1932). Ne vārda Ernesta Dž. Švīberta "Kā pareizi atrast īsto mušiņu" (1955). Ne vārda H. Č. Katklifa "Foreļu makšķerēšanas mākslā straujos ūdeņos" (1863). Ne vārda Č. E. Volkera "Vecās mušiņas jaunā ietērpā" (1898). Ne vārda Roderika L. Haiga-Brauna "Makšķernieka pavasarā" (1951). Ne vārda Čārlza Bredforda "Apņēmīgais makšķernieks un avota palija" (1916). Ne vārda Čisijas Faringtones "Sievietes var makšķerēt" (1951). Ne vārda Zeina Greja "Stāstos par Jaunzēlandi, makšķernieku Eldorado" (1926). Ne vārda Dž. K. Beinbridža "Mušiņu makšķernieka rokasgrāmatā" (1816).

It nekur nav ne vārda par foreles nobeigšanos no portvīna malka.

Augstākā bendes apraksts: mēs pamodāmies no rīta, ārā bija tumšs. Viņš ienāca virtuvē tā kā smaidīdams, un mēs paēdām brokastis.

Ceptus kartupeļus, olas un kafiju.

"Nu, vecais mērgli," viņš teica, "padod sāli!"

Piederumi jau bija mašīnā, tā nu mēs vienkārši iekāpām un izbraucām. Parādoties pirmajai rīta gaismiņai, nonācām pie ceļa kalnu pakājē un braucām augšup, rītausmā.

Gaisma aiz kokiem bija tāda, it kā tu ienāktu pakāpeniskā un savādā lielveikalā.

"Tā meiča vakarvakarā bija glīta," viņš teica.

"Jā," es teicu, "tu visu darīji, kā nākas."

"Ja tu tā saki…" viņš teica.

Pūces šņauciena strauts bija vien sīks strautiņš, tikai dažas jūdzes garš, taču tajā bija labas foreles. Mēs izkāpām no mašīnas un nogājām ceturtdaļjūdzes gar kalnu līdz strautam. Es saliku kopā savus piederumus. Viņš izvilka no jakas kabatas pinti portvīna un teica: "Te nu gan!"

"Nē, paldies," es teicu.

Viņš ierāva labu šļuku, papurināja galvu no vienas puses uz otru un teica: "Vai zini, ko šis strauts man atgādina?"

"Nē," es teicu, piesiedams pie līdera pelēkdzeltenu mušiņu.

"Tas man atgādina Evandželīnas vagīnu, manas bērnības nebeidzamo sapni un manas jaunības balstu."

"Labais," es teicu.

"Longfelovs bija manas bērnības Henrijs Millers," viņš teica.

"Labi," es teicu.

Es iemetu mušiņu mazā dīķītī, kura malā griezās egļu skuju virpulis. Skujas riņķoja uz apli, uz apli vien. Likās jocīgi, ka tās nākušas no kokiem. Šajā dīķītī tās izskatījās pilnībā apmierinātas un dabiskas, it kā tas būtu tās uzaudzējis savos ūdens zaros.

Trešajā metienā man labi pieķērās, bet es nokavēju.

"Eh," viņš teica. "Es laikam paskatīšos, kā tu copē. Nozagtā glezna atrodas blakus mājā."

Es makšķerēju pret straumi, iedams arvien tuvāk un tuvāk kanjona šaurajām kāpnēm. Tad es iegāju tajā, it kā ieietu universālveikalā. Pazudušo mantu nodaļā es noķēru trīs foreles. Viņš pat nesalika kopā savu zvejasrīku. Vienkārši sekoja, dzerdams portvīnu un bakstīdams pasauli ar koku.

"Skaists strauts," viņš teica. "Tas man atgādina Evandželīnas dzirdes aparātu."

Mēs nonācām pie paliela dīķīša, ko strauts bija izveidojis, ietriekdamies rotaļlietu nodaļā. Dīķīša sākumā ūdens bija kā piens, tad tas noskaidrojās, un tajā atspoguļojās liela koka ēna. Šajā brīdī saule jau bija uzaususi. Varēja redzēt, kā tā nāk lejā uz kalnu.

Es iemetu pienā un ļāvu mušiņai aizslīdēt līdz koka zaram, blakus putnam.

Ta-tā!

Es parāvu makšķerkātu, un forele sāka lēkāt.

"Žirafu skriešanās sacīkstes Kilimandžaro!" viņš iekliedzās, un ikreiz, kad palēcās forele, palēcās arī viņš.

"Bišu skriešanās sacīkstes Everestā!" viņš kliedza.

Man nebija līdzi tīkla, tāpēc es aizdabūju foreli pie dīķīša malas un uzrāvu to krastā.

Foreles sānos stiepās liela, sarkana strīpa.

Tā bija laba varavīksnes forele.

"Kas par skaistuli," viņš teica.

Viņš to pacēla, un tā locījās viņam rokās.

"Pārlauz sprandu," es teicu.

"Man ir labāka ideja," viņš teica. "Pirms to nobeidzu, ļauj man remdēt tās ciešanas ceļā pie nāves. Forelei vajag iedzert." Viņš izņēma no kabatas portvīna pudeli, atskrūvēja korķīti un ielēja labu malku forelei mutē.

Forele sāka raustīties spazmās.

Tās ķermenis strauji drebinājās kā teleskops zemestrīces laikā. Plaši atvērtā mute klabēja, it kā tai būtu cilvēka zobi.

Viņš nolika foreli uz balta akmens, tās galva nokarājās, un no mutes izpilēja mazliet vīna, kas atstāja uz akmens traipu.

Nu forele gulēja pilnīgi nekustīga.

"Tā mira laimīga," viņš teica.

"Šī ir mana oda Anonīmajiem alkoholiķiem.

Palūk!"