Es esmu vīzija

Viss ir skatāms tikai attiecībās - plus un mīnus. Absolūtu nekādu nav. Ja izdomā absolūtu, tam pretī jānoliek nenoteiktais. Citādi polu nebūs, dzirkstele nelēks, zibens nešķīdīs un nekas nenotiks. Tāpēc viss "absolūtais" ir garlaicīgs. Nekustīgs. Tukšs.

Neviens nevar būt kāda cita vietā. Pat blakus stāvot, katrs redzēs citā leņķī, ar citiem apvāršņiem. Tāpēc es nemaz nevaru būt cita vietā. Un cits nav manā vietā. Tāpēc mans uzskats ir VIETĀ man. Un nevar būt vietā citam. Divi vienādi domāt nevar. Var domāt vienas zīmes, bet katram būs cits zīmes saturs, cita pieredze, cita audzināšana, citas grāmatas lasītas, viss CITS.

Es jau neteicu, ka nezin kāds šedevrs. Skatos tikai, kāds pievērš uzmanību. Zinams, neviens šolaiku sacerējums nav mūžīgs, vairāk būtu interesanti, ja tulkotu, tika daudz vērtību paliek netulkotas. Tātad es neteicu, ka īpašs pats tas I.Kolmanes taisnīgi noliktais gabals, es tikai citādi sapratu to, kad lasīju sākumu, tad apriebās. Bet ja kāds meklē īstu literatūru, var atrast īstus rakstniekus Bankovska „Pasaules vēsture”, Manfeldes „vilcēni”, Žoludes „Livonijas debesis”, Brieža „Atraitnis un vilcene”. Par to jau nebija runa. Tā mana piezīme bija tikai psiholoģijas sakarā. Negatīva pieredze arī ir pieredze

Piekrītu, Arvīd! Tajā ziņā pilnīgi pareizi. Pati grāmata nav nekāds sevišķais valsts mēroga šedevrs. Autors būtībā pensionārs savā stilā ņemas ap sevi pats un tādā garā. Ko viņš var zināt par atkarības psihi.

Labs, analītisks komentārs par Zeibotu darinājumu, nav pieglaimīgs vai pa spalvai glaudošs. Interesanti, kurš rakstīs romānu par Kārli Skalbi, kas bija uzticēts Paulam Bankovskim. Un, vai ir jēga to rakstīt, ja Bauerei ir "Lizete. Dzejniekam lemtā" (Zvaigzne ABC, 2009).

Domāju, ka tas NOTIKUMS, kas recenzijā nav bijis skaidrs, ir atkarības stihijās grautas psihes sevi pārvarēt visiem spēkiem cīņa, kurā nav iespējams uzvarēt. Tā jau pret zemestrīci vai viesuļvētrām ar var cīnīties visstiprākais, taču - kā uzveikt. Un tā "degviela" ir šāda cīniņa vienlaikus dzīvībai un psihei nepieciešamības un arī dzīvē un psihē neiespējamības izsekošana, tā ir pētošā prāta degviela.

Es tomēr lasīju citādi, jo atsauces uz Freidu grāmatā ir tomēr svarīgas. Tāpēc gribētu piebilst, ka atkārtošanās šeit likās domāta psihoanalītiskā nozīmē (tāda atsauce bija romānā, uz analīzi un Freidu). Līdzīgi tam, arī uzmācīgs atmiņu fragments tiklab nomodā, kā sapnī atkārtojas. Ja atkārtojas, tad tā ir liecība, ka psihes PROBLĒMA NAV ATRISINĀTA. ja atkārtošanās nemainās, tad problēma nevar būt atrisināta. skat, ātrumā atradu piemēram LA.LV lppusē interviju ar psihoterpaeitu Viktoru Ozoliņu. Viņš saka: " ja sapņos kāds netīkams motīvs ilgstoši atkārtojas, tas var norādīt uz psiholoģisku problemu vai pat traumu". Ziemeļnieka trauma dziļi bezapziņā NEMAINĀS, kaut arī ārēji brīžiem liekas, ka viņš ārpasaules dzīvē gūst pat panākumus un mainās. Vai tad nē?