Par grāmatām
23.07.2020

Es esmu vīzija

Komentē
10
Saglabā

Par Andra Zeibota romānu "Krauklis", izdevniecība "Dienas Grāmata" (2020).

Pirmo soli spēris apgāda "Dienas Grāmata" 13 romānu un 13 monogrāfiju cikls "Es esmu...". Tā vai citādi izvēle kritusi uz 13 spilgtiem latviešu literātiem, kuru akadēmiskās biogrāfijas aktualizēs pētnieki, savukārt romānu sadaļā uzdevums, šķiet, drīzāk iecerēts kā eksperiments: mūslaiku rakstniekiem ir iespēja pārskatīt žanru, kas literatūrzinātnē iecementēts kā "biogrāfiskais romāns".

Krietni sens, tomēr plašā publikā joprojām vispārpieņemts ir uzskats, ka, rakstot literāru darbu par vēsturisku personu, tu darini "biogrāfiju" – dzīves aprakstu, kas ieausts vēsturiskajā kontekstā. Doma tāda, ka romānā, liekot lietā literatūras un valodas arsenālu, var cilvēka dzīvi un personību atklāt plašāk, dziļāk, jaudīgāk un saprotamāk, nekā to spēj curriculum vitae vai sausa biogrāfija + bibliogrāfija. Protams, izpēti visu, kam tiec klāt no vēsturnieku piedāvājuma, konkrētā laikposma presi, saraksti ar līdzpilsoņiem u.tml. un tad gandrīz kā detektīvs sajūdz "faktus" ticamā stāstījumā. Andris Zeibots, rakstot par Jāni Ziemeļnieku (1897–1930) viņa mūža pēdējos divos gados, "Krauklī" pieslienas tiem, kas šādi saprastu biogrāfisko pieeju literatūrā jau labu laiku kritizējuši. Proti, alternatīvais uzskats ir tāds, ka vispirms apšaubāma ir paša "vēsturiskā fakta" patiesuma vērtība, jo, galu galā, arī "fakts" ir ne vairāk kā sacerēts stāsts par to, kas, kādaprāt, noticis un kam šeit un tagad esam ar mieru ticēt. Otrkārt, faktus neizbēgami nākas atlasīt, t.i., pie pilnas "patiesās" ainas nekad netiekot, un, treškārt, rakstot svešu biogrāfiju, autors neizbēgami drīzāk kaut ko noskaidro pats par sevi, nevis bagātina iedomātu "objektīvo zināšanu krātuvi", izmantojamu mācību materiālos, enciklopēdijās, literatūrzinātnisku vai literatūrvēsturisku darbu atsaucēs. "Krauklī" konceptuālais risinājums ir lomu saspēle, un dažas no tām viņš atvēl sev pašam, iesaistoties stāstā gan kā Zeibots, kam ir, ko parunāt ar Ziemeļnieku (pēcvārds, 620), gan visai pretrunīgais advokāts Zemīša kungs/Virsnieks/Autors, kas atzīstas vēlmē "eksperimentāli papētīt cilvēka dabu" un lūdz Jānim Z-ē atļauju nospēlēt viņu paša iestudētajā teātra izrādē (583). Līdzīgi notiek epizodē, kurā pārceļamies Raiņa galvā, – dižgars pēc lugas pirmizrādes klusībā šķendējas par kritiķiem, kam nav ne jausmas, cik "nervu spēka, cik šaubu izdedzinātas enerģijas viņam prasījis šis darbs" (556).

Jebkurā gadījumā – neklasiskā biogrāfiskā romāna autoram nav citas izejas, kā "iejusties" galvenā varoņa ādā, un te drīzāk būtu vietā saukt palīgā visu, kas mums zināms par aktiermākslu. Zeibota Ziemeļnieks ir izteikti eksaltēts romantiskā dzejnieka stereotips: ne gluži no šīs pasaules, neiederīgs un nevarīgs, klīst sapņos un murgos, cīnās ar dēmoniem un dažbrīd gatavs nolādēt dabas doto talantu. Viņa dzīve ir nebeidzams mocību kambaris, paššaustīšana un sakars ar "dūmakaino sapņu tēlu" Haijaliju iepretim par Leonīdu iedēvētajai Leontīnei un citām šīszemes sievietēm.

Tiktāl cerīgi. No otras puses, rodas jautājums par ieceres izpildījumu. "Krauklis" patiks tiem, kam iet pie sirds izvērstas vīzijas un fantāzijas, runāto vārdu un iekšējā pasaulē mainīgi mijiedarbīgu citu pasauļu tēlojumu okeāns, kur tiec ielūgts ienirt it kā uz visiem laikiem, uz palikšanu. "Kraukļa" pārdomu un vīziju gūzmā grūti sagaidīt/destilēt to, ko sauc par notikumu un kas ir sižeta degviela. Ziemeļnieks lappusēm ilgi brauc vilcienā, sēž uz gultas malas, uz Cēsu dzelzceļa stacijas soliņa vai kavējas vēl citur. Ir daudz garu sarunu, kas īsti ne pie kā nenoved, jo sarunu biedri tā arī paliek katrs pie sava (dakteris, 46, vai diskusijas pie māsām Mauriņām, 381, u.c. ).

Savdabīgs eksperiments, kas tekstu padara vēl apjomīgāku, ir ideja par atkārtošanos, kam ierādīta būtiska loma Ziemeļnieka pasauluzskatā, bet kas vienlaikus tiek lietota kā stāstījuma tehnika. Pie vienas un tās pašas domas, iedomas vai atziņas mēs atgriežamies ne reizi vien, un nav īsti nolasāms, ka ik nākamo reizi kaut kas mainītos, drīzāk tas pats tiek pateikts nedaudz citiem vārdiem. Ne reizi vien atgriežas arī vienas un tās pašas atmiņas, taču tās nevis bālē, bet gluži otrādi – kļūst detalizētākas. Atkal un atkal, piemēram, uznirst kritiķa Rozīša sāpīgais atzinums par Čaku, kas nāk ar jaunu dzeju, kamēr Ziemeļnieka laiks ir pagājis, un abi pat sastopas, taču sarunas nav. Svarīgs atslēgvārds ir "plūdums" ("procesējums/plūsmojums"), bet kā teksta veidošanas princips tas nelabi atspēlējas ­– stāstījums nevis plūst, bet drīzāk stihiski izplūst, tā ka tu ik pa laikam nesaproti, kur atrodies, un drīzāk jūties kā atvarā (236), ne okeānā. Un ironiski, ka Ziemeļnieks pats niecina citus, kas dzīvo, griezdamies uz riņķi atkārtojumu iespaidā, bet nebeidzamos monologos ("atkārtošanās spaida tvanā") griežas pats...

Plūdums ir arī izteikti nevienmērīgs – vienubrīd pavisam spraiga parādās Finka epizode, tad negaidīta nāk intriga ar vēstuli, ko Ziemeļnieks apņemas nogādāt Benjamiņa kundzei un kuras dēļ uz līdzenas vietas iekuļas nopietnās nepatikšanās nebūt ne dzejas pārpasaulē. It kā gluži cita tonusa stāstījums, kam, cik noprotams, jāliecina par dzejnieka psihiskā stāvokļa uzlabošanos, bet arī tam pa vidu atkal nāk atvari – iestarpinājumi, kuros iestiedz uz labu laiku (Alma, "Zaļās vārnas" jampamps, vizīte pie Aspazijas un Raiņa, pirmizrāde "Mīla stiprāka par nāvi" Dailes teātrī).

Tēmu ziņā "Krauklis" iztirzā tādas, kas cilātas ne reizi vien, – kas ir dzeja un kādai tai jābūt; talants, ko saēd vai baro atkarības; pilsoniskās sabiedrības iecietība pret nevēlamu vielu ("opiuma") lietotāju, ja tāds ir zināms dzejnieks ("publika visu piedod savam elkam", 162); sieviete kā mūza un balsts. Amizanti, ka istabu, kurā Ziemeļnieks mitinās Marijas ielā, viņam izīrē Zeibota (!) jaunkundze – gādīga, reiz dzejnieku izrāvusi nāvei no nagiem, kad viņš saelpojies ētera tvaikus (96).

Visbeidzot – visai neparasta izvēle ir Zeibota "Ievada vēstule" lasītājam, ko autors raudzījis veidot kā teju zinātnisku pētījumu pats par savu darbu, lai gan stingri pastāv "uz savas teritorijas iezīmi kā pseidointelektuālo" (22). Skaidrojošajā vēstulē sastopam jau zināmo "okeānisko Es", arī reālā uztveres daudzveidību jeb "procesējumu/plūsmojumu" (par to izvērsti vēlreiz epizodē pie Mauriņu māsām, 386), "raisu" un "kairosu". Tur sniegts arī viss pārējais – izvērsta koncepcija par "es" daudzkāršošanos jeb imanento gara galaktiku, atbildes uz iespējamiem lasītāju un recenzentu jautājumiem, izskaidrotas fikcijas un īstenības attiecības romānā, liekreiz brīdinājums par to, ka šis darbs nekādā gadījumā nav lasāms kā pagātnes liecība, tāpat – ko Zeibots ir gribējis pateikt un kā mums "Krauklis" jāsaprot. Vienlaikus: "Un vēl. Visi, kas lasījuši šo darbu, atzīst, ka to nav iespējams saprast. Es neloloju nekādas cerības šajā ziņā." (22) Te gan atļaušos nepiekrist, taču bez "Ievada vēstules" cerības būtu vēl lielākas – ir lieki skaidrot gan to, kas anekdotē smieklīgs, gan to, "ko esmu ar to gribējis sacīt", jo sevišķi, ja runa ir par fantāzijas romānu.

P.S. Vai tā, kas izpalikusi iecerētā cikla 13 autoru sarakstā grāmatas beigās, būtu Ilze Šķipsna?

Ieva Kolmane

Ieva Kolmane ir literatūrfilosofe, tulkotāja, pasniedzēja, savulaik literatūras mēnešraksta "Karogs" galvenā redaktore (2003-2011) un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja (2005-2011), šobrīd ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!