Jaunie pieņēmumi
Dzīve ir iepazīšanās sākums.
Nāve ir attiecību uzlabošana.
Dzimšana ir nāves pamatskola.
Dzīve ir smalka mizanscēna.
Cilvēks ir bezastes zīdītājs.
Rindu garums ir pircēju gardums.
Ēšana ir kontaktēšanās.
Sievietes ir vīrieša radinieces.
Vīriešiem ir magnētiskais lauks, sievietēm — kārdināšanas zona.
Galerts ir bezmuskuļu gaļa.
Smadzenes ir kaulu ideja vai domugrauds.
Civilizācija ir cilvēkēšana (galvenokārt).
Mūzikas instruments ir mākslas ierocis pret iedzīvotājiem.
Laiks baidās no gaismas.
Mīlestība noliedz iepriekšējo dzīvi, nāve atjauno saites:
šeit — tur.
Nāve svētī dzīvi; nāve ir dzīves mūžīgais piemineklis.
Tuvinieki attālinās steigā.
II
Piesardzība ir apdomīgums.
Skaistums ir neapvaldīts saviļņojums.
Patiesība ir vienkārša, melu tīkls ir vienreizēji smalks.
Izglītība ir prastākā māņticība.
Pasaule ir skola.
Etiķete ir līdzekļu filozofija, politika ir mērķa
ideoloģija.
Runa ir tiesnesis, valoda ir cirvis, raksts ir vienaldzīgs
pavēlnieks.
Neviens nesaprot nevienu.
Aklais lamā aklo, abi kurli.
«Nē» neatšķiras no «jā» tik daudz, cik domājam.
Melns nav melns, bet gan līdz pamatiem salāpīta gaisma.
Par gaismu gaišāka tumsa nav iespējama.
Labā un ļaunā kūkas ceptas pēc vienām un tām pašām
receptēm.
Visi patiesie zināšanu ceļi ved uz melu pagastu.
Visas sekas pamato cēloņus pēc tam.
Visas patiesības pretīgas kļūst, kad tās pārāk ilgi atkārto.
Visi vārdi patiesi kļūst, ja tie pārāk ilgi gaidīti.
Dzejnieka loģika
Atsevišķa cilvēka ticību un ideoloģiju ir ļoti grūti izmainīt. Tad jau vieglāk ir kalnus gāzt. Vieglāk izmainīt sabiedrības ticību un ideoloģiju kopumā. Tās ir sociologu pasaciņas. Un viņi izfantazējuši: nodarbosimies ar sabiedrību!
Bet, ja sabiedrība ir izmaināma (pārveidojama), tad jau tās vērtība ir mazāka nekā indivīda vērtība; tad jau indivīda izmainīšana un nodarbošanās ar viņu ir morāli vērtīgāka, mazliet nozīmīgāka? — saka dzejnieka loģika.
Māksla
No dzīves traģiskajiem pavedieniem
sadiegtas mākslas drānas
kombinātos un mājās.
Māksla ir mākslīgi cerīga dzīve.
Mākslas īstenība ir
smiešanās par dzīves īstenību.
Māksla patiesībā ir
nepierādīta taisnība,
neizdzīvota dzīve.
Māksla ir afišu stabs,
māksla ir rātsnams.
Pat vēl vienkāršāk:
māksla ir māksla.
Dzeja ir bezskaņas dziesma
Dzejolis nāk no mūzikas, no dziesmas. Kad dziesma iemuka grāmatā, tā pazaudēja savu meldiņu, pazaudēja savu skaņu un pārvērtās par dzejoli. To, ko agrāk klausījās ar ausi, tagad skata ar aci. Dzejolis, salīdzinot ar dziesmu, ir kā bez spārna putns, kā «ar salauztu spārnu putns». Dzeja ir kā ātrskrējējs strauss vai noplūkta vista līdzās lidojošam un dziedošam cīrulim. Tikai burvīgs vai dvēselei tuvs dzejolis spēj arī lasītāja acīs iedziedaties. Dzeja ir bezskaņas dziesma. Dzeju raksta intīmai lasīšanai, grāmatai, acīm. Acīm rakstītā dzeja klausoties nereti šķiet neveikla un nogurdinoša — balss iztraucē dzejoļa klusumu. To es gribēju teikt.
Laimīgie
— Kā tu gulēji? — apvaicājās sargs. — Vai labi?
— Jā! — atbildēja pamodušais. — Dažreiz gan nevarēju apjēgt, ka es esmu.
Vientiesība
Vai esmu kādreiz teicis:
es vēlos tevi iznīcināt?
Esmu vienīgi teicis:
tu esi nelietības darījis!
Vai tāpēc tu gribi
mani iznīcināt?!
Bauda
Bauda ir skaidra nauda. Bauda ir atmiņa. Tā ir ar ko jaunu bagātināta atmiņa. Pirmā mīlestība nebija bauda. Tas nebija iespējams. Tas bija juceklis — degšana, drebēšana, trīcēšana. Gan laika trūkums, gan nebrīve. Tā bija likteņa kalpone, esmes upuris, nevis īpašniece vai valdniece. Bauda piedien valdniekam.
Kristus ir miris
I
Kristus ir miris. Mēs dzīvojam. Viņš bija tik jauns cik mēs pašlaik. Pat vēl jaunāks. Mēs palikām, mēs pusmūžā iegājām. Bet ar to nav ko plātīties. LIELI DZEJNIEKI miruši jauni, tāpat kā Kristus! — saka mums. Kāpēc mēs vēl dzīvojam? Kāpēc mēs vēl neesam miruši? Kristus ir miris. Dižie jauni ir miruši. Mēs dzīvojam. Viduvējība, tātad viduvējība!
II
Vienmēr skolēniem vajag atskaitīties, uzrakstīt, ko runāsi, taču viņiem ne silts, ne auksts par tavu literatūru, jo tā viņiem ir nepazīstama, perversa vai sveša. Tomēr kādam bērņukam paveras mute pajautāt bikli un vienaldzīgi: kāpēc jūs tik maz rakstāt bērniem?
It kā tā būtu apsūdzība vai pārmetums, lai gan šis jautājums, iespējams, mācīts tieši pieklājības dēļ, vienkārši interese kā zināšanu pazīme vai pat kompliments.
Ak, kad biju bērns, literatūrā neko nesapratu. Bet tieši tad vajadzēja rakstīt bērniem, kā bērns, bērnam esot. Tagad gan domāju rakstīt, taču varu tikai par to, kas esmu; nespēju vairs atgriezties bērnā, nemāku vairs būt bērns, patiesi...
Kad jūs esat dzimis? — tagad prašņā pamatskolas bērni. Viņu prātus kaut kas sašaurinājis, tur dzimst viena vienīga doma, tur, tajās mazajās galviņās. Un viduvējs dzejnieks atbildēs: es piedzimu tajā un tajā gadā, es piedzimu tad.
Ūūūūū! — šalkos klasē. Tas būs sajūsmas sauciens. Tas būs prieks, ka viņi atklājuši kaut ko pārsteidzošu, neiedomājamu. Viņi atklājuši to, kas atrodas ārpus viņu biogrāfijas, laika skaitīšanas, viņu pasaules. Viņi pēkšņi uzzinājuši to, ko dēvē par vēsturi, kas parasti atrodama grāmatās, bet ne jau dzīvē un gaisā. Dzejnieks varētu teikt: es nāku no Ēģiptes, mani draugi bijuši visi faraoni no piramīdu pamatiem, taču es vēl dzīvoju, es esmu šeit. Un tas būtu tas pats.
Protams, es nemāku vairs just kā bērns, es nemāku arī viņu valodā rakstīt. Tāpēc es rakstu pieaugušajiem. Sev līdzīgajiem. Laikabiedriem. Varbūt turpmāk jāraksta vēl vecākiem. Sešdesmitgadīgajiem ... astoņdesmitgadīgajiem ...
Ūūūūū!
Tas ir jauns izsauciens, kuru nevar atšifrēt. Tajā savijas priekšstati no bezgalīgās tālienes un pārmaiņām tā priekšā, kas soļo uz tālumu, kas ir aiz tāluma.
III
Kristus ir miris. Mēs dzīvojam. LIELAIS VECAIS VĪRS — līdz viņam tagad jātiek. Viņā ir ticība. Tāpat kā bērns viņš sevī vēl tic — LIELAIS VECAIS VĪRS.
Es runāju
Es runāju.
Es esmu runas mašīna.
Man vajag dabūt vārdus no mutes.
Man jādabū laukā un pēcāk jāsakārto.
Mans sakāmais ir juceklīgs. Juku jukām.
Pateikto nekur nenobāzīsi.
Vārdus nevar saņurcīt,
un balsi neiespundēsi mucā.
Man jārunā.
Es esmu sūtīts runāt.
Es esmu radīts runāšanai.
Es esmu tāds, kādu jūs mani uztaisījuši.
Jūs tak gribējāt mani.
Jūs esat tie, kas man likuši runāt.
Jūs esat atpestīti.
Jūs alkāt pēc manis,
lai es jūs radītu, mani radītāji.
Runājot es jūs esmu pamanījis,
jūs esat radīti, mani radītāji,
Es runāju.
No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš.
0