Dzeja

Vakara bailes

smaržo tālas un aukstas zvaigznes un

virmo līdzeni izplātais gaiss - tik plāns ka

ēnas izsūcas cauri un notek

lejup un

vienojas pazemes vēsajā straume lai

mūžīgi riņķotu ap mūsu kājām

statītām auglīgā zemē un

trūdos.

tik plāns ir gaiss. pat guļošā elpa var to

pārgriezt

Zvēri

uz sienas sazīmēti zvēri

skrien pāri zaļajam laukam tik

mitram no izlijuša piena un tik

mīkstam ka pieskarties gribas

gribas iepludināt rokas tur

iekšā un pieglausties klāt un

neiet neiet neiet vairs prom

un ļepatot līdzi tiem zvēriem

zvērīgi laimīgiem zvēriem

pienmērcētām ķepām izkārtām mēlēm

tik zvērīgi laimīgiem zvēriem

tur uz tās sienas zīmētiem zvēriem

Sastapšanās

dievišķā bezsvara būtne tu

rimušas spārnvēdas aklākā gaisma

lai glāsti tavi

norauj man miesu nost un

ļauj man balot kailam zem saules

ļauj manī tauriņiem košiem plīvot

iekšup un ārup un

vīt savas tauriņu ligzdas

kur vien tie vēlas

***

pusčukstus vilcieni aizbrauc

garām un sliedes ir

mitras. rīta gaisma kārīgi laiza pārsteigtos

ceļotājus, visām saknēm iegrauzušos

betona peronā.

zvans.

debesis plaisā drumstalās

kauli roka neķītri izstiepjas satvert

nevar novīst pakrīt uz

zemes puvusi neļķe viss

klust.