Patoloģiskā traģika

Ingas Ābeles „Paisums” ir piederīgs literatūras tradīcijai, ko varētu dēvēt par indivīda vēsturi, ar to saprotot tādu vairāk vai mazāk detalizētu vēstījumu par atsevišķas personas pagātni, kur par galveno atskaites punktu izraudzīta tagadne – iedomājieties apvērstu izaugsmes romānu[1] jeb Bildungsroman: vispirms iepazīstam rezultātu, bet pēc tam pamazām atklājas, kā tas sasniegts un kādi faktori to ir veidojuši. Ābeles vēstījums, kā jau paredzams, pamatā fokusēts uz vienu sievieti, iespējams, tiecoties ar šo tēlu kaut kādā mērā vispārināt noteiktas paaudzes daudzpusīgo pieredzi (šī paaudze dzimusi septiņdesmitajos, augusi vēl Padomju Savienībā, kļuvusi pieaugusi deviņdesmitajos – tāpat kā pati autore, kas kādā intervijā piezīmējusi, ka pieredze ir „vienīgās zināšanas, kuras cilvēkam nav grēks vispārināt”[2]).

Grāmatu tikko atšķīruši, varam jau diezgan droši noskārst, kāda tonalitāte tajā ieturēta. Nodaļas virsraksts „Izrādās – mēs esam dzīvojuši” saprotamā kārtā liek domāt dažnedažādās klišejās: sūri smaga dzīve, kas pavadīta, to nemaz nepamanot; tukši izniekota dzīve, kas pavadīta tikpat akli; dzīve, ko, izgaisinot visu pārējo, virza kāda neganti spēcīga kaislība; u. tml. Proti, lai gan lasītāja, kurš neko vēl droši nezina, pienākums ir šādas domas steigšus padzīt malā un bez aizspriedumiem ļauties tekstam, ir diezgan skaidri jaušams, ka „Paisums” – pagātnes uzplūdi – vēstīs par dzīvi, ar kuru kaut kas nav īsti lāgā.

Vēstījuma gaitā aizvien vairāk top skaidrs, ka šī nojausma neviļ. Pretējais varbūt nemaz nav iespējams – vismaz tāds vietumis šķiet „Paisumā” paustais skatījums uz dzīvi vispār. Spriežot pēc tā, pasaule nav diez ko viesmīlīga; jau pirmajās lappusēs uzzinām, ka dzīvība ir uztiepts labums[3], dzīve – uztiepta, negribēta, milzīga izdevība[4], ka pasaule ir nedzīva, mehāniska un, liekas, bez pienācīgas kontroles: „Jo šī pasaule ir kā mozaīkas stikliņi, ko kaleidoskopā groza mazulis. (..) Viņa zina, ka simetrisko ornamentu kaleidoskopā veido spoguļu sistēma, spoguļi pie visa vainīgi, tie prot tikai simetriski, pārāk simetriski. (..) Tik simetriska ir tikai nāve..”[5] Nedaudz tālāk: „Pasaule darbojas kārtīgi kā labi ieeļļotu zobratu sistēma ar parametriem, barometriem, altimetriem un hronometriem.”[6] Reizē tā, kā norādīts, ir arī „haosa pasaule”[7] u.tml.

Diezgan skaidrs, ko tas viss atgādina. Ābeles tekstu sakarā ne velti dažbrīd piesaukts eksistenciālisms – vai vismaz uz tiem attiecināts raksturojums „eksistenciāls”. Situācija, kādā atrodas „Paisuma” varoņi, ir tā pati eksistenciālistu formulētā un vēlāk daudzu jo daudzu neizmērojami plaši ekspluatētā iemestība un/vai pamestība svešā un, kas zina, varbūt pat naidīgā pasaulē: neizraudzīta, „uztiepta” esamība, par kuru katrs tik un tā ir atbildīgs pats un kura nu pašam jāformē, cik vien labi spējams (un tāpēc jau vērstība atpakaļ laikā ir nepieciešama; pagātne, kā to „Paisumā” dara Ieva, ir jāizvētī). „Ieslodzīti. Dzīvībā ieslodzīti. Mēs. Visi.”[8] Neapgalvošu gan, ka Inga Ābele apzināti pieskaņo savus darbus dažām eksistenciālisma koncepcijām – diez vai. Kā liecina ne viens vien viņas teksts, šāda pasaules izjūta tiem drīzāk ir dabiska.

Par eksistenciālismu latviešu literatūrā runāt nav vērts – tāda virziena mums vienkārši nekad nav bijis. Tomēr „Paisums” katrā ziņā visai precīzi iederas tajā nišā, ko aizpilda par eksistenciālistiskiem dēvēti darbi. Parasti kā talantīgāko un pārliecinošāko autoru šajā sakarā min Gunti Zariņu, par kuru Ausma Medne savulaik rakstījusi: „Zariņa eksistenciālisms ir emocionālāks kā Sartra [t.i., klasiskais eksistenciālisms – D. L.], tas ir vairāk pārdzīvojumu nekā prātojumu rezultāts.”[9] Vēl jo lielākā mērā tas, kā liekas, ir raksturīgi „Paisumam” (un citiem Ābeles darbiem) ar tā dabiski eksistenciālo pasaules un cilvēka izjūtu; Ābeles teksti šķiet „netīši eksistenciālistiski”, un tēmu, motīvu un domu pārklāšanās ir nejaušība – kā tas laiku pa laikam gadījies arī citiem autoriem, tostarp, piemēram, arī tādiem, kas vispār rakstīja pirms eksistenciālisma literatūras rašanās (Jānis Ezeriņš, Kārlis Zariņš u.c.).

Tātad ir zināms pamats runāt par tādu kā latviešu literatūras eksistenciālistisko tradīciju, un Inga Ābele, protams, ir viena no spilgtākajām tās pārstāvēm. Būtiska šīs tradīcijas īpašība, kas, starp citu, to nošķir no īstā eksistenciālisma: tā ir mierīga, t.i., tai trūkst jebkādu sacelšanās, protesta, opozīcijas iezīmju. Var to dēvēt par nomierinātu eksistenciālismu, kurā pasaule un sabiedrība nebūt nav pārlieku jauka, taču visi to pasīvi piecieš (salīdzinājumam ieskatieties, piemēram, Sartra vai Kamī lugās) – pasauli labākajā gadījumā var vien mēģināt saprast. Bez šaubām, tas attiecas arī uz „Paisuma” varoņiem, kas, jāpiezīmē, savu individuālistiskumu drīzāk uztver kā lāstu, nevis vērtību, apšaubīdami, vai citādi maz iespējams („Es bieži domāju – vai sapratne vispār ir iespējama?”[10]).

Kopumā sociālā vide, kā arī indivīda emocionālā un intelektuālā pasaule „Paisumā” veido nenoliedzami skarbu ainu: savstarpējās attiecības ir disharmoniskas un dažkārt pat postošas, tuvības mirkļi – maldinoši vai īslaicīgi, laime – neīsta vai strauji gaistoša. Jāteic, ka dažbrīd noskaņa „viss ir ļoti, ļoti slikti” lasītājam tiek uzspiesta pagalam pārspīlēti, tekstam kļūstot gluži vai raudulīgam  – piemēram, šādā Ievas meitas Montas sestajā klasē rakstītā tekstā (kas, šķiet, varētu būt citāts no kāda – nebūt ne labākā – Kārļa Skalbes darba): „Prieciņ! Mīļo, mazo prieciņ! Kur tu dzīvo? Kādēļ tik reti ciemos nāc? (..) Es gribu, lai tu apciemo bārenīšus un bērniņus, kam nav ko ēst! Viņiem arī vajadzīgs prieks. Ja tu, prieciņ, aizietu pie šiem bērniem, tad viņu sejās būtu prieks un smiekli. Ej, mīļo draudziņ, pie tiem cilvēkiem, kam nav naudas, un neliec viņiem skumt, bet dari tā, lai tiem uz lūpām būtu smaids un sirsniņā mīlestība.”[11] (Tieši vietumis pārāk liriskā un/vai emocionāli neapvaldītā, vai dažkārt arī samākslotā izteiksme ir viens no nopietnākajiem „Paisuma” trūkumiem.)

Īpatnējā kārtā brīžiem šķiet, ka lasītāju par spīti visam kāds mēģina pārliecināt, ka dzīve tik un tā ir skaista, taču šādu pārliecību teksts tomēr nestiprina. Drūmu toņu te šķiests pārāk daudz. Pat viegli sirreālas ainas, kurām piemīt zināms jautruma potenciāls, ir nomācošas – piemēram, ieskats komunālā dzīvokļa priekos (222.-223. lpp.). Es, protams, negrasos apgalvot, ka literatūrai par katru cenu vajadzētu būt dzīvesprieka un laimības pilnai – nebūt ne. „Paisuma” galvenā problēma jau nav tā emocionālais lādiņš, bet gan tas, ka to visu vairāk vai mazāk līdzīgā formā jau esam lasījuši citos autores darbos. (Citējot Ievas Dubiņas teikto par Ābeles pieeju tekstam: „Līdz pataloģiskām [sic] niansēm atsedzot cilvēcisko attiecību krīzi un mūsdienu Latvijas gadsimtu mijas sociālās krēslas zonu, Inga Ābele vienlaikus iztēlojas kritušas dvēseles cerības bezcerīgā pasaulē, jo ikvienā eksistences solī saplēsto vērtību lauskas sāpīgi atgādina par dzīvošanas vērtu dzīvi.”[12]) Proti, ar „Paisumu” autore diemžēl atkārtojas. Bīstos, viņas darbu kopainu tas papildina tikai skaitliski.