Trīs stāstiņi

Riekstiņi

Lelle Dollija pameta gaisā riekstiņu un ar muti noķēra mušu. Viņa rotēja savā nodabā, rotēja un bija pasaules notikumu epicentrā. Rokās viņai no debesīm iekrita divi dunči. Viņa pagrieza to asmeņus prom no sevis. Un grieza nejaušo garāmgājēju vēnas, vēderus un sejas. Viņa dejoja neapvaldīta kā satrakojusies gaļas mašīna.

Un garāmgājēji apjuka. Un garāmgājēji nedusmojās. Un garāmgājēji šķīda asinīs. Un garāmgājēji priecājās tumšsarkanajās strūklakās. Draiskojās nebēdņi. Bez bēdām. Bez vēnām, vēderiem un sejām.

Lelle Dollija bija viņus radījusi ar saviem nažiem. Tajās zilsārtajās peļķītēs viņa radīja zivis no gļotām, no gaisatrīces viņa viesulī dzemdēja pirmos putnus.

Ai, lelle Dollija. Bet viņa nebija pirmā, nē-e, nebija pirmā. Kāds centās pirms viņas. Kāds viņai iedeva nažus un ap viņu, lelli Dolliju, riņķojošajā radījumā viņa sazīmēja to, kas bija viņas Radītājs. Lelle stājās rotēt un raudzījās uz šo būtni, uz šī tumšzaļā radījuma glumo galvu, zvērīgi nagainām ķepām, garo, zvīņaino asti, galvu, ķepām, asti, kas riņķoja ap viņu, gan seju, gan vidukli, gan arī kājām.

Lelle nu saprata, ka viņa nav dievs, jo viņa bija radīta, kaut pati radīja. Arī šo dunču dāvātāju līdz ar citām radībām. Radījums-Radītājs, viņas sprosts, riņķoja milzu ātrumā, un lellei neatlika nekas cits kā vien epicentrā turpināt rotēt. Turpināt bezgalību - tāda bija viņas misija. Mirklis pirmsradīšanas brīvības, radīšanas vaļības nenozīmēja neko.

Cilvēki asiņu zuduma dēļ iznīka, rētas aizpūta vējš. Mirstīgie sapuva.

Bet lelle Dollija turpināja rotēt. Riekstiņi bija beigušies.

*

Reiz domāja Inosents Iskariots un nolēma uzrakstīt stāstu. Viņš nebija muļķis. Kaut kāda nojausma par literatūras teoriju viņam bija. Rakstīt noteikti jāsāk ar pseidonīmu. Neviens neuztvertu nopietni cilvēku ar tādu vārdu kā Inosents. Tā sēdēja Iskariots savā apdrupušajā dzīvoklītī ar griestiem, tik augstiem kā debesis, un domāja, domāja, domāja. Viņam ieskrēja prātā doma saukties par pirātu Mušķērāju. Un tad pēkšņi šī doma izžužināja no prāta.

Iešāvis bultu istabas centrā augošajā ābelē, viņš nosprieda, ka rakstniece Lulū lielo naudu pelna galvenokārt tieši ar savu psiedonīmu. Pseidonīms “Lulū” jebkuram normālam cilvēkam liekas līdzīgs vārdiņam “suflē”, un tas rada patīkami želejaini lipīgu noskaņu jebkuram ģeniālās lubu literatūras cienītājam.

Pār Inosentu nāca atskārsme! Viņš nosprieda, ka visveiksmīgākās filosofiskās grāmatas autors varētu saukties Jūda, jo (ai, kā viņam patika pamatot savu viedokli) nepārspējami intelektuālais, visiem zināmais Zimbabves androgīniskais filosofu un skrandaino buržuju ģildes virsvadonis Grahatamals Mēle ir teicis:

“Pļur ļur de pļur ļur ļur u-hu-hū ī-ā ļumpapā gā gā purkš kikerigū rukš dzin dzin urlalā tuctuc ūgāčakā grrrr mmmmurrrvauvau dzinkš mūū bēbē ššššš au ak vai bravo bric cibric pēkš pēkš hi-hi-ha-ha-ha-ho-ho-ho-hu-hu-hu-he-he-he.”

Kāds burvīgs lakonisms! Tulkojumā tas nozīmē - filosofija ir aizraujoša. Un patiešām - “Jūda” ir vārds, kas izsaka sajūsmu. Lai būtu pilnīgi drošs, Inosents Iskariots palūkojās krievu valodas vārdnīcā un atrada tur mazlietiņ piemirsto, bet vienalga nepārspējamo vārdiņu “ga”, ko izrunā kā “da”. Jā, te sarkans uz zila stāv rakstīts, ka šis vārds nozīmē “jā”. “Jā” parasti lieto kopā ar izsaukuma zīmi, dziļi prātuļoja Iskariots. Tātad, nu, bet loģiski, pauž sajūsmu. To, ko nozīmē “jū”, šķiet, nevienam daudzmaz inteliģentam cilvēkam nebūs jāskaidro. Pats par sevi saprotams, “jū” pauž ekstāzi un ir saīsinājums no vispārzināmiem vārdiem “eurēka” un “juhuhū”.

Tātad Jūda. Viņš paņēma papīra lapu un apēda to. Tad uz sava apputējušā datora viņš sāka ar flomasteru rakstīt. “J” sanāca diezgan glīts. Pārējie burti gan kā ar vistas kāju rakstīti, bet burvīgi gailiskam māksliniekam visu var piedot. Tad nu vēl jābūt virsrakstam… Domāja, prātuļoja, fiškoja, intelektuāloja Jūda un nonāca pie secinājuma, ka, ja jau pseidonīms ir tik nepārspējams, kāda jēga vēl nopūlēties ar jēgošanu un rakstīt virsrakstu. Trīs zvaigznītes ir ģeniālākais nosaukums. Tās simbolizē Vidzemi, Kurzemi un Latgali. Visfilosofiskākie prātuļnieki taču ir īsti Zemgales patrioti. Jūda uzzīmēja uz datora trīs pentagrammas un padzērās no peļķes. Bet flomasters atsacījās uzdrukāt pirmo ģeniālā darba burtu, kas tāpat kā mūsu kosmopolītiskajā alpha-bētā ir “A”. Jūda aizgāja uz zilzaļi izkrāsoto kajīti, iespirtojās un nomira.

Kas tagad domās viņa vietā? Kas kļūs par Lettlands filosofu ģildes līderi? Nu, kas? Kas ir bez grēka, lai met pirmo akmeni kauliņu spēlē.

*

Smirdīgi zilā gāzveida burbulī dzīvoja Kākslītis. Viņa dzīves koncepcija sastāvēja no sastāvējušiem kontracepcijas līdzekļiem. Bet reizēm Kākslītis vairojās. Taču viņš bija nenovīdīgs un katru reizi savas atvases nonāvēja ar dažnedažādākajiem līdzekļiem. Visjaukāk Kākslītis viņus apēda, un bija jau tā vērts - dzīvot savu pēcnācēju dvēselēs. Tā nu viņš propagandēja kontracepciju, vairojās, nogalināja, ēda un izvadīja atkritumvielas pa mazu caurumiņu burbulī, ko regulāri mēdza aizbāzt ar ausu sēra korķi, jo savādāk viņš nosmaktu smirdīgajā, zilajā mātes klēpī. Taču reiz Kākslītis iemīlējās blakus lidojošajā rozīgajā, smaržojošajā burbulītī mītošajā Ķeskā. Kākslītis kļuva izklaidīgs, aizmāršīgs un aiz vispārējas laimes visnotaļ patīkami palaida gāzītes. Viņa burbulītis, atgādinu, bija necaurlaidīgs, un viņš nosmaka.

Dusi saldi, mazais šprākli!