Dzeja

***
mēnesnīcā tava seja man izliekas zilganos toņos
un tu esi vēl brīva, jo nezini kura mūžība sāpot cauri tev joņos

un mēs esam kāds gaužām garlaicīgs saturs
cieši sakļauto ķermeņu forma vēl kopā mūs satur

un bez krustiem, bez uguns mūsu ciešanas
dabiskas kā lapkritis vai ledus iešana

vien gadalaiku maiņa - te sniegs, te atkal līņā
vai paliks vieglāk, kad mūsu nākotne vairs nebūs mūsu ziņā?

te rūtīs atkal leduspuķes izkūst un noplūst
un kā vienmēr nepaspēju noplūkt

jā, mūs saudzē laiks, bet mēs paši sevi darām kroplus
līdz balta nāvīte atnāk - ne nopļauj, bet noplūc

***
Pelnu trauki it visur -
Lustras kupolos, krūzēs

Parketa dēlīši dzen saknes
tavos svārkos un blūzē
(iztrūkušas pogas)

mana istaba grib tevi man

guli vēl...
vilcienu saraksts no galvas man zināms
tie aiziet garām aiz loga
uzmodinās

(mēs pazinām mežu, kurā tev pazuda auskars,
bet mēs vairs nedrīkstam basām kājām turp iet
jo pudeļu lauskas
mūs biedē)

ogotāju bailes apmaldīties
Dārziņa lauztajās sliedēs

Jau tavs apģērbs uz grīdas sāk ziedēt
(Bet vannā pali)

Un pienāks laiks tev, maigi izsakoties, tīties
Vien tavas sejas nospiedums spilvenos paliks

Un čiekurs gultā man blakus
Kaķa šķīvītī
Izsmēķu gali

Guli vēl...
tas esmu es, kas pieduras tavai mugurai
Es tikai aiziešu apliet kafiju
Cik tev karotīšu?
Un cik
Cukura?

***
tev ir tāds savāds līniju dzīslojums plaukstā kā augam

un es nebaidos tevis kaut katrā pumpurā šaujampulveris


ISTABA

traips uz tapetēm izveido
bēniņu grīdas plankumam
identisku tēlu

kad baterijas beigušās,
un pulkstenis nostāj
viņš noņem to no sienas
un spļauj virsū

nervozi viņš nospiež gaismas slēdzi,
lai durvju rokturis vilciņā grieztos

paklāja ornaments atraisa ziedus
indes zobs karājas griestos

viņa nemiers galdauta kvadrātos
klasītes lēkā

virtuves izlietnē iet ledus

traips uz sienas izveido
sētnieka dzimumzīmītei
identisku tēlu


ECCE HOMO!

vienpadsmit ciparu rinda
ar svītru pa vidu,
kas ievilkta snaipera
šautenes laidnē

ECCE HOMO!



***
debesīs izspiežas krusts
kāds pieliek pirkstu pie lūpām
kā pulksteņa rādītāju

stiebri pieceļas kājās
augstāk par kapakmeņiem,
uz kuriem nav mūsu vārdu

mūsu vārdi iegravēti nažu spalos
un publisko ateju sienās

debesīs izspiežas krusts
kāds piesit plaukstu pie krūtīm
ar pulksteņa rādītāju


***
es turpinos rokā, kas izšauj pret mani nāvīgo lodi
izkapts vēzienā turpinos
šūpuļa šūpās

un pirkstā, ko pieliec pie lūpām
un nopūt

patronas čaulītes ērģelēs vējš
un mana elpa
(un laiks un telpa)
kļūst kopums

pieliec pirkstu pie lūpām
un nopūt


***
liepziedi nokrīt bez spēka uz zemes kur karstumā
iegūtas plaisas ir pildītas kareivju smagnējo
apavu ieplakām ūdeņu cīpslām ar muti ka
pieplakām ielaidām klusumā kļūdu un siekalas
pasaules sieviešu lakotie nadziņi akmenī
tukšuma formulu iekala Debesis sadodas
rokās ar zemi


***
atvarā zutis kā duravas virina muti un
pasakas piepildās ūdeņi pildās ar sarkanu
sāli vien pepferu pietrūkst kā žaunu mums pavērtās
mutēs vēl kamēr mēs stāvam pie savādas upītes
krupis kurp nelec vien netīri zābaki netīras
dzēseles dvēseles pazoles iekšpusē padomā
Ņūton vai debess ar pievelk kaut skatienu nejaušu
jaušu vien ūdeni apliek kas roku ap gurniem tev
gurnauta durnumā kurnu kā naglots pie kokiem kas
nopļauto zāli spēj saturēt kopīgi kaltīsim
sienā ko iebaros lopiņiem bites no stropiem jau
izlido nopietni vējiem tās kroplīgiem vainagā
nopinas

iekšpusē ābolam kapiņu kopiņas


***
neraudi nesmejies nešņuksti neelso nečuksti
nerunā nemelo nesūdzies nesoli nelūdzies
nedziedi neelpo nevēro neskaties neredzi
neklausies nezvani neraksti neskūpsti nekusties
nedejo netrīci nemīli nedomā neprāto
nejūti nezini netēlo neslēpies neaizej
neatstāj nevēlies nepievil nesoli nesāpi
nepievil
ne soli
ne sāpi
ne

***
tavs
augums lai pļavā tik teicami notēlo viršus ka
plūcu pa ziediņam ziediņam dziedi man mūza vien
smiedama iedama saknēm un čūskām tu pazemē
iedama mēles laid sānos lai ieduras ellē tev
pirmā būs pietura Virši lai augumā elkoņus
dzen


***
bērzi
pieplūst ar asinīm mūsu un sulo šeit gaismā ko
neizteiks vārdi nedz arī nedz kulons un apskāviens
ietvēris mani kā iekavās Lū bet es neesmu
teikums ne sākuma arī nedz beigu vien iepūst tev
austiņā austrumu vēju es gribēju gribēju
miera pēc klusuma alku kas pieprot mūs verbāli
saprast un gaisma pa aizkaru spraugām un gaisma ar
kuru vēl nespēju aprast man acīs kur vakara
cielavas nadzīgi ielavās aizvieto gurušās
zīlītes noķertas tīklenes tīklā vien iepūst tev
austiņā iepūst tev pīlītes pēk pēk es tēloju
stāvot ar seju pret muguru tavu pēk pūšu tev
skaustā un pirksti pēc kleitiņas slēdža pēc stop krāna
taustās kā novelku mizu no bērza es nolobu
auduma ķirzakas tērpu no tevis es redzu kur
rētas kur norauto spārniņu rētas vai tiešām tu
biji reiz pūķis vai sirēna šmauga kas pagriežas
manī ar seju un raugās un raugās pēc grumbas vai
rievas kur skatienu iekārt o redzu tavs kailums ir
plastisks tu nāra ar sakļautām kājām kā asti un
elkoņiem trīsdesmit grādos virs krūtīm pēk zinu es
kāds ir tavs sinuss pēk zinu kad iekāri sajauc ar
vīnu viss sanāk kā kino mēdz notikt šķir tikai mūs
attālums neliels kā notis Bet kas pie velna ir šīs
diagonāles kas tevi
šķērso