"Fou, bļaģ, amour"*

Noras Ikstenas jaunākā grāmata Amour fou ir produkts, kas ir apbrīnojami ērts patērētājam: gan presē pieejamie darba fragmenti, gan noformējums ļauj visai precīzi spriest par grāmatas saturu, un potenciālais lasītājs var netraucēti paļauties uz pirmajiem iespaidiem. Vai literatūrai liegts būt paredzamai? Nebūt ne. Taču, ja darba autore ir prominenta latviešu rakstniece, déjà vu sajūta, kas atgādina par tādiem apšaubāmas reputācijas grandiem kā Koelju vai Sent-Ekziperī, šķiet vismaz negaidīta.

Bieži atbildēt uz jautājumu „par ko ir šī grāmata?” (ja kādam nelietīgā kārtā ienāk prātā tādu uzdot) ir grūti: jautājums ir neskaidrs, turklāt atbildei, lai jautātājam tā šķistu pieņemama, parasti tikai vienā vai pāris teikumos jāietver visa darba sižetiskā un/vai konceptuālā satura kopsavilkums ― ej nu izvēlies, ko teikt un ko noklusēt; drošāk ir izvairīties atbildēt vispār. Taču Amour fou šajā ziņā ir izņēmums, atbildei te pietiek ar vienu nelielu teikumu: Amour fou vēstīts, kāda ir mīlestība un kas notiek, kad ar to noiet greizi.[1]

Amour fou nav sarežģīts darbs. (Par to liecina arī lasītāju atsauksmes. „Ikstena uzrakstījusi aprātīgu grāmatu un man nav tā briesmīgā sajūta, kas citkārt ar viņas grāmatām, ka es esmu šausmīgi stulba,” raksta kāda lasītāja (citātā saglabāta oriģināla rakstība), „jo lūk visi tie vecvārdi, sarežģītei teikumi, par kuriem šarežģītāka ir tikai pati doma. Bet es tā arī to domu nesaprotu.”[2]) Ikstena izvairījusies no jebkādas intelektuālas refleksijas par attiecīgo tēmu un acīmredzot vēlējusies pieturēties pie konsekventi liriska skatījuma.

Bet, raugoties, ko un kādā veidā šāds skatījums atklāj, jāņem vērā fakts, ka Amour fou nav ieturēta vienā tonalitātē: ironiskas epizodes mijas ar nopietnām, un vietām teksts balansē uz šo mainīgo attieksmju robežas. Līdz ar to darbs kļūst rotaļīgs, un lasītājs ― kurš nepārzina autores nolūkus, ― bieži pats var brīvi izvēlēties, kāda attieksme viņam šķiet iederīgāka vai ticamāka.

Pirmajā brīdī visvieglāk šādas nenoteiktības ietekme jūtama teksta stilistiskajā veidojumā. Teiksim, ja iemīlēšanos pavada „neaprakstāma laimes sajūta, muļķīgi ir pat vēlēties to aprakstīt”[3], bet šim izteikumam savukārt seko jūsmīgs iemīlēšanās apraksts ― vai ironija ir tīša? Cits piemērs: „Amo sāk skūpstīt viņu turpat uz terases. Viņa jūt, kā liegā un stingrā mēle slīd pār viņas miesu ― no zoda lēnām pār kaklu, līdz krūšu bedrītei, tad apņem to galiņus, tad slīd vēl zemāk līdz nabai, tad vēl zemāk līdz viņas apakšiņai.”[4] Vai vārds „apakšiņa” (kas kā sievišķo dzimumorgānu apzīmējums tekstā lietots konsekventi) te izraudzīts, lai ar nodomu padarītu aprakstu komisku? Tāpat ar vārdu „stabule” šajā fragmentā: „Viņš jūt, kā viņa dzīvības stabule saceļas, kļūst stingra un cieta.”[5]

Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz; patiesībā to virkni iesāk jau autores ievadteksts: „Maigi romantisks kā zieda drīksniņa, kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgs kā meitu māja, naidā švirkstošs kā ugunsgrēks ― tāds izvērtās šis vēstījums, tāpēc veriet vaļā to uzmanīgi.” [6] Nevar taču būt nopietni ― „kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala”?

Garāmejot jāpiemin vēl kāda cita būtiska stila īpašība ― redzams, ka autore bieži mēģinājusi panākt reālistiskuma efektu, lai iezīmētu asu kontrastu starp hiperbolizēti pārsaldinātu ideālu un šaušalīgi skarbu, īstu „zemes” mīlestību, kā arī starp tikpat ideālu un tikpat īstu seksu. Šim nolūkam izmantoti, piemēram, tradicionāli leksiski paņēmieni, piemēram, vārdi „peža”, „bļaģ” utt., taču tie nedarbojas ― jo lietoti tādā sakāpināti liriskā gaisotnē, kas necieš pat realitātes tuvumu. Īpaši nomācošas šajā ziņā ir seksa ainas, kas šķiet diezgan infantilas neskaitāmo deminutīvu, poētismu, apšaubāmo eifēmismu (minētā „apakšiņa” ir labs piemērs) un groteskās onomatopoēzes dēļ[7].

Atgriežoties pie nenoteiktības ― tā ir svarīga arī citā teksta līmenī. Proti, tā liedz nonākt pie droša sprieduma, domājot par mīlestības attēlojuma radīto kopiespaidu, ko pavada nepārprotamas asociācijas ar dažām New Age kustībai raksturīgām idejām un poppsiholoģijas klišejām. Piemēram, nav skaidrs, cik nopietna iecerēta vairākkārt paustā doma par mīlestību kā dažnedažādu radikālu pretstatu apvienojumu. „Mīlestība ir salds nektārs un rūgtas vērmeles, mīlestība ir apgaismota un tumša dvēsele, mīlestība ir atdot par otru savu dzīvi un vēlēties viņu nogalināt, mīlestība ir paradīze zemes virsū un elles septiņi loki, mīlestība ir izkust otrā un mēģināt otru izkausēt sevī, mīlestība ir miers, kas baro, un nemiers, kas posta..” ― utt., u.t.jpr.[8] Šādus spriedumus nav grūti ģenerēt nedz no tēlainības, nedz no satura viedokļa, un šādi konstruētiem aforismiem bieži trūkst jebkāda seguma.

Līdzīgā garā vēl par mīlestību uzzinām: tā varbūt ir dievišķa, visvarena[9] un bezgalīga[10] ― lai ko tas nozīmētu ―, bet, no otras puses, ir arī tāda mīlestība, „kas izplēn, dedzinot, svilinot dzīvu miesu un dvēseli”[11]. Pati par sevi tā varbūt ir ideāla, kas zina, varbūt nebūtu nekādu pretstatu, ja vien cilvēku gaišās un skaistās dvēseles nemaitātu „zemes velns”, kurš „sūta septiņus nāves grēkus, pārbauda ar ļaunumu, naidu, greizu sirdi, atriebes alkām, neļauj piedot un iemantot mieru virs zemes”[12]. Ja tā rada problēmas, vainīgs kaut kādā ziņā noteikti ir katrs, un kopumā vienlīdz slikti ir gan vīrieši, gan sievietes[13]. Bet galvenais ― piedot un samierināties.

Arī vīrieša un sievietes tēli ir konstruēti aptuveni tāpat ― vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras. Pretstatījums balstās divos stereotipu slāņos; ikvienam ir iespējams ar tiem iepazīties, piemēram, palasot populārus t.s. vīriešu un sieviešu žurnālus. Ada: emocionāla, jutekliska, kaislīga, bet arīdzan intelektuāla, jo domā par Virdžīniju Vulfu, Karenu Bliksenu, globalizāciju u.tml. Tīk gatavot smalkus ēdienus. Mēnešreižu laikā ― nezvērs; kad grūti, meklē gaišreģes, psihoterapeites un astroloģes palīdzību. Galu galā: īsta sieviete, kas ― atšķirībā no feministēm[14] ― neslēpj savu autentisko sievišķīgumu. Savukārt Īvs domā gandrīz tikai par seksu ― nejauks un rupjš tēviņš, kam sievietes jūtas nav svarīgas vispār, turklāt neuzticīgs, bet ārkārtīgi greizsirdīgs. Atšķirībā no Amo ideālā vīrieša veidolā ― īsts vīrietis: „Tad viņš ierāva viņu atpakaļ mājā, lika izplest rokas, stāvēt pie sienas un būt par krustā piesistu pestītāju. Un tad viņš viņu gandrīz nožņaudza.”[15]

Iespējams, Ikstena apzināti rotaļājas ar klišejām un stereotipiem; daudzas epizodes, fragmenti, idejas patiešām šķiet klaji ironiskas. Tomēr rodas iespaids, ka būtībā teksts domāts nopietni, turklāt, tuvojoties grāmatas noslēgumam, ironijas devas kļūst aizvien pieticīgākas, līdz izsīkst pavisam. Un, kaut gan attieksme pret, piemēram, poppsiholoģskām un tamlīdzīgām atskārsmēm nav pilnībā nopietna, t.i., tās pilnībā akceptējoša, šie uzskati Amour fou nekādā ziņā nav arī parodēti, tādēļ nekļūst skaidra to iekļaušanas jēga. (Līdzīgi ar Amo tēlu: lai gan tā iemiesotās klišejiskās idejas ― no debesīm nākusī tīrā un bezgrēcīgā mīla u.tml. ― ir apšaubītas, tās ir aizstātas ar citām, kas nebūt nav labākas.)

Beigās vēl jāvaicā, kas mainītos, ja, piemēram, izrādītos, ka citētie fragmenti nav iecerēti nopietni. Godīgi sakot, nekas īpašs. „Apakšiņa” galu galā nav veiksmīgs atradums nedz nopietnā, nedz komiskā ampluā. Viss it kā atkarīgs no autores pozīcijas ― taču paradoksālā kārtā darbs šķiet vienkārši smieklīgs, ja domāts nopietni, savukārt katastrofāli neizdevies, ja domāts kā joks.

* Ikstena, Nora. Amour fou. Rīga: Dienas Grāmata, 2009, 68. lpp.