Redzējumi
13.01.2009

Jaunākā latviešu literatūras kritika: vērtējums un kritēriji

Komentē
0
Saglabā

Publikācijā turpināta un izvērsta tēma, kas aizsākta rakstā „Netveramie kritēriji” žurnāla Karogs 2008. gada oktobra numurā.

 

Raksturot un analizēt aktuālās kritikas kopainu ir uzdevums, kas vismaz vienā aspektā līdzinās pašai aktuālās literatūras kritikai. No vienas puses, trūkst, piemēram, jau esošu pētījumu, pieņemtu viedokļu, uz kuriem balstīties vai ar ko polemizēt, tāpat nav arī laika distances, kas parasti ļauj daudz vieglāk aplūkot attiecīgo objektu noteiktās vēsturiskās, teorētiskās vai estētiskās kopsakarībās, utt. No otras puses ― šo atbalsta punktu trūkums ļauj izvairīties no, piemēram, iegājušos viedokļu reproducēšanas vai iekļūšanas tradicionālu shēmu slazdos.

Pirms pievēršos vērtējumam un kritērijiem, jānoskaidro kāds jautājums, kas attiecas uz mūsdienu latviešu literatūrkritikas kopainas pētīšanu vispār. Proti: vai un kādā mērā kritikas kopaina šobrīd ir vienota ― vai to maz var skatīt tik vispārināti un vai var atļauties izteikt par to vispārinošus spriedumus. Pamatā tas, šķiet, ir jautājums par kritiku publicējošo mediju mērķauditorijas specifiku.

Mērķauditorijas specifika

Aicinājumi to ievērot ir izteikti vairākkārt, un šī prasība, bez šaubām, ir leģitīma. Galu galā ― piemēram, žurnāls Karogs vai portāls ¼ Satori, liekas, mēģina piesaistīt lasītājus, kas par literatūru interesējas vairāk nekā hipotētisks „vidējais lasītājs” un kuru izpratnes līmenis attiecīgi ir augstāks nekā šim „vidējam lasītājam”. To pašu varētu sacīt arī par laikrakstu Kultūras Forums, bet, teiksim, Latvijas Avīze var šķist neelitāra kaut vai savas tirāžas dēļ. Kultūras Diena savukārt, liekas, ieņem viduspozīciju ― lai arī tās tirāža ir liela, tā tomēr ir kultūras izdevums, t. i., visticamākais, mērķēta uz šaurāku auditoriju, kuras interese par kultūru un tostarp literatūru nav pilnīgi tipiska. Vārdu sakot, skaidrs, gan mērķauditorijas, gan īstenās auditorijas ir dažādas. Bet ― nepietiek vien postulēt vai pat konstatēt mērķauditoriju atšķirības, lai tām piešķirtu būtisku nozīmi: vispirms ir jānosaka, vai šīm atšķirībām patiešām ir vērā ņemamas sekas mediju attieksmē pret literatūras kritiku. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir, vai Karogs, ¼ Satori, Kultūras Forums lielākoties publicē tekstus, kuru izpratnei nepieciešamas lielākas priekšzināšanas, vairāk analītiskas izpratnes u. tml., nekā vajadzīgs, lai netraucēti uztvertu uz plašāku auditoriju vērstu mediju publikācijas. Labākais rādītājs te, protams, ir pati kritika.

Atšķirības visveiksmīgāk būtu nosakāmas eksperimentālā ceļā, tomēr vismaz pagaidu vajadzībām atbilstošu priekšstatu var gūt arī, vienkārši salīdzinot pēdējos gados publicētos tekstus. Rezultāti diez vai uzskatāmi par pārsteidzošiem. Pirmkārt, visos medijos publicētajā kritikā īstenotas vienas un tās pašas kritikas stratēģijas[1]. Protams, variē lietojuma proporcijas, taču pat it kā relatīvi elitāri mediji publicē anotatīvu kritiku, tas ir, visvienkāršākā veida kritiku, kas būtībā ir grāmatas satura pārstāsti, ― jo īpaši te jāmin Kultūras Forums. Tajā pašā laikā relatīvi neelitāri mediji publicē īsus, tomēr analītiskus tekstus (piemēram, daļa Kārļa Vērdiņa recenziju Kultūras Dienā). Otrkārt, relatīvi elitāru mediju publicēti kritikas teksti elitārisma iespaidu nereti panāk tikai ar stilu un izteiksmi, nevis saturu; respektīvi, to uztveršanai nepieciešamas nevis plašākas zināšanas par literatūru, bet gan spēja redzēt cauri īpaši neskaidrai valodai. Diez vai tā uzskatāma par kvalitatīvu atšķirību, kas būtu svarīga, analizējot kritiku pēc būtības. Treškārt, uzmanības centrā izvirzot literatūras vērtējumu un vērtēšanas kritērijus, kļūst redzama vēl kāda interesanta īpatnība: starp kritiku, kas pretendē gandrīz uz akadēmiskas analīzes statusu, un, piemēram, viegli esejisku kritiku vērtējuma aspektā atšķirību ir vēl mazāk nekā stratēģiju lietojuma nianšu ziņā. Bet par vērtējumu pēc īsa brīža.

Tā kā svarīgākās īpašības visā mūsdienu latviešu kritikā šķiet esam universālas, manuprāt, ir diezgan skaidrs, ka tās ir atkarīgas nevis no mediju politikas, bet gan no kādiem citiem faktoriem. Kādiem ― tas būtu vēl noskaidrojams jautājums. Liekas ticami, ka diezgan svarīga loma te varētu būt faktam, ka daļa kritiķu, īpaši vai nemaz nemainot metodes, raksta vairākiem izdevumiem, proti, kritiķu trūkst. Līdz ar to medijiem var rasties grūtības īstenot savai mērķauditorijai atbilstošu publicējamās kritikas koncepciju ― ja tiem tāda vispār ir. Skaidrs gan, ka tas nebūt nav vienīgais būtiskais faktors.

Tātad, atļaušos secināt, kopaina ir gana homogēna, lai būtu iespējams to aplūkot kā vienotu (tas gan nenozīmē, ka nav vērts pievērsties konkrētākiem jautājumiem ― gluži otrādi). Tieši tādā vispārinājuma pakāpē turpināsim, aplūkojot tipiskas īpašības. Jāpiezīmē, es, protams, runāju par „vidējo kritiku” ― kritiku, kāda tā ir lielākoties, ignorēdams spilgtas novirzes no normas.

Vērtējums un kritēriji

Lai vērtējoša kritika funkcionētu veiksmīgi, manuprāt, ir jāievēro vairāki principi.

Pirmkārt, kritēriju izvēlē ir jāievēro teksta specifika. Proti, kritiķim jāievēro konkrēto darbu veidojošo elementu loma un vērtējums jābalsta uz teksta ietvaros svarīgiem elementiem (tas, protams, nozīmē pievērst pastiprinātu uzmanību arī elementu patstāvīgajām attiecībām ar atbilstošo ārpusdarba kontekstu; piemēram, pats par sevi mazsvarīgs teksta elements var iegūt lielu lomu tieši saistībā ar kontekstu.

Otrkārt, jāizmanto skaidri un viegli identificējami kritēriji, dodot lasītājam iespēju tekstā pausto salīdzināt ar savu pieredzi, viedokli vai priekšstatiem. Ja lasītājam nešķiet derīgi izvirzītie kritēriji, vismaz darba vērtējuma aspektā adekvāta nevar būt pat citādi izcila kritika.

Šo pašu apsvērumu dēļ ― treškārt ― vērtējumam jābūt pamatotam. Ja uztveram kritiku tikai kā spēli kultūras konvenciju līmenī, „literatūru par literatūru”, tā kļūst par izolētām impresijām, kas nepieļauj diskusiju.

Šī brīža kritikā vērtējums klātesošs ir gandrīz vienmēr, pamatā ― trīs formās. Tās ir: 1) netiešs vērtējums (kritiķa attieksme ir saprotama vai vismaz diezgan skaidri nojaušama, bet nav formulēta atklāti); 2) pievienots vērtējums (vērtējums tikai papildina recenziju, dažkārt tam ar pārējo tekstu nav pat gandrīz nekāda sakara); 3) detalizēts vērtējums ― šajā gadījumā atklātu vērtējumu balsta arī vairāk vai mazāk detalizētas argumentācijas mēģinājums. Diemžēl patiešām detalizēts vērtējums ir samērā reta parādība, tāpēc runāt par kritikas kritērijiem ir problemātiski, jo pārsvarā tie vai nu nav īsti noformulēti vispār, vai noformulēti neskaidri, vai arī relatīvi skaidri, bet ar nepietiekamu pamatojumu utt., u. t. jpr.

Cerams, iesākumā nodrošinājis sev tiesības runāt par mūsdienu latviešu literatūrkritiku kopumā, neiztirzājot atsevišķu mediju vai kritiķu tekstu īpatnības, pievērsīšos nedaudziem piemēriem. Nav šaubu, daļu var noturēt par kurioziem, tomēr tie ir tipiski un precīzi iederas „vidējās kritikas” vidējos standartos. Piemēru uzdevums nav uzskaitīt izmantotos kritērijus, bet gan ilustrēt, kāda veida kritērijus kritiķi izraugās. Sāksim ar dzeju.

1. Par dzejnieka Mincenhofa grāmatu Par vijolēm un citiem zvēriem. Tā ir neveiksmīga, „jo tai ir niecīgs apjoms”, bet paši dzejoļi ir „visai veiksmīgs pieteikums”, „jo izskatās, ka viņam piemīt spēja radīt dzeju”. (Anna Millere.)[2]

2. Par Ievas Rupenheites krājumu Melnās krelles: tas ir skaists „savā lakoniskumā”, dzejai „piemīt neparasts vieglums”. (Rihards Bražinskis.)[3]

3. Par Agneses Krivades krājumu bērnība: „Forši ir tas, ka, lai gan dzejoļi tapuši četru gadu laikposmā, to nav pārmēru daudz, tie nav saštancēti kā no konveijera, bet gan īstajā mirklī fiksēti uzmetumi..” (Rihards Bražinskis.)[4]

4. Par Ievas Rupenheites krājumu Melnās krelles: atzinīgi vērtējama ir lielāka noskaņu un tēmu dažādība. (Māris Salējs.)[5]

5. Par Andra Ogriņa krājumu es zvēru pie kraukļiem: „Labai dzejai ir nepieciešami šizofrēnijas elementi, kaut kas patoloģisks”. (Arvis Viguls.)[6]

6. Par Kārļa Vērdiņa krājumu Es: „dzejas īstais objekts” ir „dvēseles trīsas un sastrēgumi”, bet tai nevajadzētu atainot „„fotografētu” fizioloģiju”, kas Vērdiņa krājumā dažkārt notiek. (Anda Kubuliņa.)[7]

7. Par Eduarda Aivara krājumu Sāras mīlestība: „jaunās grāmatas ieguvums” ir tas, ka, Aivaram iejūtoties citu ādā, krājuma titulcikls apliecina, „ka, izmantojot šādu paņēmienu, iespējams aizbēgt no sava vecā, labā ego un paskatīties uz pasauli ar mazliet citādu skatienu”. (Kārlis Vērdiņš.)[8]

8. Par Andras Manfeldes Betona svētnīcu: pozitīvi, kā nojaušams, ir tas, ka iejušanās citu ādā Manfeldei ir „pa īstam un līdz kaulam”. (Jānis Elsbergs.)[9]

Pirms secinājumu veikšanas ― tāds pats ieskats prozas kritikā.

1. Par Gunta Bereļa romānu Ugunīgi vērši ar zelta ratiem: teksta trūkums ― tajā par maz „pietātes, cēluma” vai „pozitīvas iedvesmas”. (Edgars Lāms.)[10]

2. Par Jāņa Rokpeļņa romānu Virtuālais Fausts: tas vērtējams atzinīgi, jo tā ir „mūsdienīgā stilā ieturēta refleksija par esību, par identitāti”, „atbruņojoša, atkailinoša proza, kurai nepiemīt mūsdienu literatūrai raksturīgais sakāpinātais skarbums, bet gan dzirkstošs dzīvīgums”. (Anna Millere.)[11]

3. Par Dzintara Soduma darbu Viņpuse: tas ir labs, piemēram, tāpēc, ka tajā kļūst dzīva un mākslinieciska „likuma nevajātas ikdienas valodas poēzija”. (Mārtiņš Zelmenis.) Tas ir slikts, piemēram, tāpēc, ka autora „nejauši izvēlētie fakti un to atkārtošanās ir tracinoši garlaicīga”. (Rimands Ceplis.)[12]

4. Par Ingas Ābeles romānu Paisums: darbs nav vērtējams īsti pozitīvi, jo „to visu vairāk vai mazāk līdzīgā formā jau esam lasījuši citos autores darbos”. (Dainis Leinerts.)[13]

5. Par Nila Saksa stāstu krājumu Nopietnie nolūki: nav atzinīgi vērtējams tas, ka krājums šķiet pārāk vienveidīgs, turklāt „tematiski nelīdzsvarots”. (Haralds Matulis.)[14]

6. Vēlreiz par Nila Saksa Nopietnajiem nolūkiem: kā saprotams, grāmata vērtējami atzinīgi, jo, piemēram, krājuma stāsti „nāk kā pamudinājums nedaudz vairāk piedomāt par ― lai cik tas banāli neskanētu ― vispārcilvēciskām vērtībām”. (Austra Gaigala.)[15]

7. Par Ingas Žoludes romānu Silta zeme: nojaušams, ka tas vērtējams atzinīgi, piemēram, tāpēc, ka, to lasot, „satiekamies ar dzīvu, elsojošu radījumu, kas izrāda savas brūces” (nav īsti skaidrs, vai runa par galveno varoni, tekstu vai varbūt autori). (Ieva Plūme.)[16]

8. Recenzijā par Kristīnes Ulbergas-Rubīnes garstāstu Es grāmatas nelasu uzzinām, ka, lai tekstu būtu pelnījis pozitīvu vērtējumu, tajā „jābūt kādai fīčai, kas piesaista uzmanību”. (Ilze Knusle.)[17]

Tātad ― dzejas krājuma vērtējuma kritēriji ir tādas īpašības kā apjoms (labāk ne pārāk mazs, ne pārāk liels), izteiksmes lakoniskums, dzejoļu unikalitāte, mirkļa tvēruma klātbūtne, dažādība, šizofrēniskuma iezīmes, patoloģiskums, citu skatpunktu ieņemšana, autora iejušanās spēju autentiskums u. tml. Prozas vērtējumam ― mūsdienīgums, dzīvīgums/dzīvums, valodas dabiskums vai nedabiskums, oriģinalitātes pakāpe, spēja piesaistīt uzmanību utt.

Jau esmu rakstījis, ka kritikas kopaina kritēriju aspektā ir haotiska un haoss nav šķietams (varbūt precīzāk būtu teikt „radikāli daudzveidīga”, tādējādi izvairoties no nevēlamām konotācijām). Bet ne jau haoss, kas te paveras un ko, es ceru, piemēri atspoguļo gana labi, ir problēma. Problemātiska ir kritikas atbilstība iepriekš minētajiem veiksmīgas kritikas principiem.

Pirmkārt, teksta specifika parasti kaut kādā mērā tiek ievērota ― taču nepilnīgi, proti, vērtējuma pamatā parasti ir tikai viens vai divi kritēriji, ar ko diez vai var būt gana, lai vesela literāra darba vērtējums būtu pietiekami adekvāts un korekts (protams, ir gadījumi, kad atsevišķs darba aspekts patiešām var, piemēram, sagraut darbu kopumā, bet tā nav diez cik bieži). Te varētu aizbildināties ar mediju ierobežojumiem kritikas apjomam, tomēr šķiet, ka tā daļēji patiešām būtu vien aizbildināšanās, jo situācija ir tāda pati publikācijās medijos, kas apjomu īpaši neierobežo (Karogs, ¼ Satori).

Otrkārt, lielākoties (bet, par laimi, nebūt ne vienmēr) tiek lietoti visai neskaidri kritēriji. Kas, piemēram, ir „neparasts dzejas vieglums”? Vai arī, teiksim, „šizofrēniskuma elementi” vai „pozitīva iedvesma”? Recenzijas lasītājs to visu droši vien interpretēs viegli, taču, ļoti iespējams, īsti vai nemaz neuztverot kritiķa iecerēto nozīmi. Dažkārt šķiet, ka šīs nenoteiktības saknes ir kritiķu nedrošība ― nepārliecinātība, uz kāda pamata vispār tekstu vērtēt, cik atklāti un tieši to darīt, cik lielā mērā vērtējums vispār ir svarīgs utt. Var nojaust, ka kritiķiem parasti trūkst veselīgi skaidras konceptuālas teorētiskās pozīcijas un attieksmes pret literatūru.

Treškārt, kā jau minēju, patiešām nopietna argumentācija ir gaužām reta. Var, protams, būt situācijas, kad tā nav tik ļoti nepieciešama, ― piemēram, ja teksta trūkumi ir ārkārtīgi uzkrītoši. Tomēr lielākoties argumentācijas trūkuma rezultātā vērtējums kļūst sentenčveidīgs (te jāpiemin tāds fakts kā mārketinga valodas ienākšana kritikā, kas nekādā ziņā it kā nav angažēta), paviršs u. tml. vai arī atstāj ar sakostiem zobiem izpildīta pienākuma iespaidu: ja jau kritika, teksts kaut kā aši jānovērtē un var turpināt darīt ko citu. Un, protams, argumentācija, kā jau saprotams no iepriekš formulētajiem trim principiem, ir nepieciešama, lai nodrošinātu jēgpilnu kritikas teksta un adresāta komunikāciju. Diemžēl detalizēta pamatojuma trūkums varbūt ir vājākais mūsdienu latviešu literatūras kritikas punkts. Savā ziņā vispārējo attieksmi pret argumentāciju uzskatāmi iemieso kāda recenzija par Ingas Ābeles romānu Paisums: „Par romānu kā prozas mākslas izpausmi Paisuma kontekstā runāt nav nepieciešams. Savu māksliniecisko varēšanu Ābele pierādījusi arī šoreiz. Noslīdējumu nav.” (Jānis Čākurs.)[18] Patiešām: kāpēc gan runāt, ja var pazemīgi apbrīnot vai ― citreiz ― tāpat vien sūkstīties.


 

[1] Skat. Leinerts D. Jaunākā latviešu prozas kritika: teorētiskie pamati // ¼ Satori: /raksts/1973. Kritikas stratēģijas tur aplūkotas tikai prozas sakarā, tomēr tās šķiet atbilstam arī dzejas kritikai.

[2] Millere A. Saplosītas miesas un citi zvēri // Karogs, 2008, Nr. 1, 164. lpp.

[3] Bražinskis R. Pašpacelšanās // Karogs, 2008, Nr. 4, 167. lpp.

[4] Bražinskis R. Kuces ziema // Karogs, 2007, Nr. 8, 159. lpp.

[5] Salējs M. Tukšs vai iztukšots? // Karogs, 2008, Nr. 4, 164. lpp.

[6] Viguls A. Latviešu psihs // ¼ Satori: /raksts/2091.

[7] Kubuliņa A. Ir sēru mielasts īss. Bet dzīve gara // Kultūras Forums, Nr. 35 (324), 12.-19.09.2008., 5. lpp.

[8] Vērdiņš K. Aivars par sievieti // Kultūras Diena: http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/aivars-par-sievieti.

[9] Elsbergs J. Sievietes, sievietes, sievietes // ¼ Satori: /raksts/2287.

[10] Lāms E. Vai mūzām jāmirst? // Kultūras Forums, Nr. 11 (300), 14.-28.03.2008., 9. lpp.

[11] Milere A. Realitātes šovs // Karogs, 2008, Nr. 7, 162. lpp.

[12] Zelmenis M. Soduma mūža mīlestība // Kultūras Diena, Nr. 10 (147), 07.03.2008., 9. lpp.; Ceplis R. Viņpuse šaipusē // Kultūras Diena, Nr. 10 (147), 07.03.2008., 9. lpp.

[13] Leinerts D. Patoloģiskā traģika // ¼ Satori: /raksts/2235.

[14] Matulis H. Netīrie nolūki // Karogs, 2008, Nr. 10, 161.-162. lpp.

[15] Gaigala A. Tauki iz cilvēka miesas // Latvijas Avīze: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kulturzimes/?doc=3501.

[16] Plūme I. Apziņas teritorija. Tektoniskie lūzumi // Karogs, 2008, Nr. 10., 165. lpp.

[17] Knusle I. Es grāmatas lasu // Karogs, 2008, Nr. 7, 175. lpp.

[18] Čākurs J. Esam dzīvojuši // Kultūras Forums, Nr. 31 (320), 15.-22.08.2008., 7. lpp.

Dainis Leinerts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!