Monologs

nekad nebiju domājusi, ka savu dzīvi beigšu izlecot pa logu. nezinu, vienmēr kaut kā bija šķitis, ka man pa maz drosmes, pārāk maza dūša... es visus pašnāvniekus par varoņiem uzskatīju. nu, un, jā, sevi tā kā par varoni es nekad neesmu saukusi... nezinu, kā tas sanāca, tiešām nezinu... varbūt tā nebija mana iniciatīva, varbūt to izdomāja citi - sakārtoja apstākļus, lietas un laiku tā, ka tieši tajā brīdī logs būs vaļā, un iekšā plūdīs maigs, ar šokolādes un tabakas smaržu sajaucies vējiņš... un tomēr man šķiet, ka es nekad pati nebūtu izlekusi... nu, jā, es taču neesmu varone! un tomēr, šajā brīdī es lidoju starp 3 un 4 stāva logiem. ak, dievs, divi jaunieši mīlējās... vismaz aizkarus būšu aizvilkuši..., bet, nu, jā, kam dēļ? vai tad viņi varēja iedomāties, ka es te garām lidošu? vispār jau ikdienā tā nenotiek...

vai mans smaguma spēks, mans masas un brīvās krišanas paātrinājums reizinājums nav lielāk? cik ilgi es varu krist? tas jau ilgst mūžību!!!

ak, nē kāda jocīga dāma runā ar sunīti - vai tiešām jums nekad nebūs saprast, ka suns ir gudrāks par cilvēku! viņam ir pieriebušies jūsu - gribi cepumiņu? apsēdies! Ja viņa ķepas būtu radītas rakstīšanai, viņš būtu sarakstījis dižākus darbus par Gēti, Šekspīru, Raini vai Dostojevski.

Dzirdēju, ka, izbaudot savas dzīves pēdējās sekundes simtdaļas, visa dzīve paskrienot gar acīm... kāpēc tā nav ar mani? Varbūt tomēr es neesmu pareizā vietā? Jo es, saprotiet mani, es nekad nevarētu labprātīgi atdot savu dzīvību... nu, nezinu, var jau būt, ka labāk, ja aiziet laikus... nezinu...

Kad reiz tas viss beigsies? Kad es izšķīdīšu pret asfaltu? Kad es izbiršu uz visām pusēm? Kad? Kad? Kad? It kā tā negribas mirt, bet tā negribas atrasties te - starp zemi un debesīm.

Paradoksāli - visu mūžu mēs gribam lidot - ir apnikusi vienmuļīgā uz vietas stāvēšanas dzīve, bet tagad, tagad man gribas sajust cietu pamatu zem kājām, sajust stabilitāti, nevis ļauties gravitācijai. Jā, man gribas skatīties kā pa mašīnas izplūdes gāzēm piesmakušo ielu sākas vakars, kā iedegas gaismas, kā no rītiem cilvēki dodas uz darbu... gribas redzēt, kā izaug bērni, kā mainās mājas iemītnieki... gribās, dzīvot, jā... man gribās dzīvot!!!

Kāpēc es te esmu?

Saplēsta trauka skaņa uz asfalta. Māla pods izšķīst uz visām pusēm. Zeme kā rasas lāsītes aizripo uz ietves un braucamās daļas. Kā pērļu krelles ripo un ripo... dzīvība sašķīdusi daudzos mazos gabaliņos.

- Cik reiz es tev esmu teikusi, ka nevajag līst uz palodzes? Nu, un skaties, ko tu esi izdarījusi? Vecmammas pelargonija tagad ir pagalam!

No 5 stāva skanēja pārmetoša mātes balss.

4. stāvā jaunieši aizvilka aizkarus.

3. stāvā kundzīte atmeta ar roku suņa dresūrai.

Uz zemes mētājās māla lauskas un simtiem melnu asaru

Kāda maza meitene vienīgo, bet nolūzušo ziedu iesprauda matos.

Lapas, kātu un sakni sētniece iesvieda miskastē.

Āfrikas džungļu iemītnieks

Krāju, krāju, krāju, krāju. Monētas vienu pēc otras ieslidinu keramikas cūciņā ar dīvaino caurumu uz muguras. Kāpēc vispār uz muguras? Bērnībā gāju kūtī pie cūkām un centos atrast to svītru - domāju, ka tad vairs nebūs jākrāj...

Naivi.

Neatradu caurumu, tāpēc turpināju mest...

Nu, jau viensantīmnieki jaucas ar kapeikām. To starpā norisinās strīds, kuri laiki tad bija labāki... man ir trīs kredītkartes un nauda Šveices bankā, un es turpinu slidināt monētas dīvainajā radībā. Nu, jau pat vairs neesmu pārliecināta, ka tā ir cūka. Var būt drīzāk kāds Āfrikas džungļu iemītnieks...

Vairs neatceros, kad sāku..., kad man uzdāvināja šo brīnumlietiņu?

Konduktore man šodien tramvajā no lata astoņdesmit santīmus izdeva 5 un 2 santīmu monētās. Džungļu iemītniekam atkala būs, ko ēst... diez kāda ir sajūta, kad tev vēderā ir daudz metāla aplīšu, daudz smagu lietu, daudz naudas? Hmm, varbūt smagi...

Kāpēc cilvēki veido krājkasītes? Neviens taču tāpat tur nesakrāj miljonus!!! Man jau bija grūti sakrāt piecīti jaunai lellei... varbūt tās ir radītas nervu pārbaudīšanai? Cik ilgi tu izturēsi, cik ilgi nepārsitīsi?

Nu, es atceros- tā bija mana piektā dzimšanas diena un mamma teica, ja kādreiz sasitīsi cūciņu, zini, ka tai sāpēs. Es to tā arī neesmu pārsitusi...

Tur varētu būt ap divdesmit latiem? Grūti jau pacelt, makten smaga... varbūt nopirkt sev jaunas kurpes? Varbūt aiziet samaksāt ievilkušos telefona rēķinu? Vilinājums liels... Nē, bērnības atmiņas ir jāsargā...

Nakts. Uz virtuves galda stāv nenosakāmas izcelsmes radījums, kurš ir pārēdies naudu...

Rīts. Nervi netur. Neesmu vairs maza, zinu, ka cūkai (lai šoreiz tā ir cūka) nesāpēs. Pie velna visu to krāšanu, pie velna bērnības sapņus. Virtuves grīda ir gana laba, lai pret to triektu to nobarojušos cūku. Nu, cik var? Cik var raut sevī iekšā manus sapņus? Cik, nu cik? Cik daudz var uzkrāt naudu viena keramikas figūra?

TIK...

Kapeikas, santīmi, salocītas lapiņas, putekļi, drupačas - tas viss izbirst uz virtuves grīdas. Lauskas, kājas, šņukurs, acis, daļa no astes, tas viss, kas paliek pāri no tā ēdelīgā briesmoņa. Bet, pag, kur ir tā mute, kur tas sasodītais caurums mugurā? Nav? Kā nav?

Konduktore man šodien tramvajā no lata astoņdesmit santīmus izdeva 5 un 2 santīmu monētās. Kur lai tās lieku?