Dzeja

* * *

Pārziedējušai pienenei

nopūšu kroni

Paceļas visa pļava

un atsitas debesīs

Vāks

* * *

Romeo smiekli aizķeras

viņas zeķēs

kas beidzas virs krūtīm

rīts valdziņus ārdīs

un atkailinās

un zinās

ka tālums ir miglā

satinies

tauriņa spārns

kam pieskarties lūpām

kad vēsma izdzēš

no plakstiem

un atveras mūžs

starp viņiem pēc ziemas

vienmēr

rietenis pūš

* * *

viņi vienmēr ir divi

putni ar vienādiem spārniem

citādi viņi nevarētu

vienā valodā barot bērnus

* * *

lietū

uz ceļa

zosis

kā kapucīņu mūki

izplesti spārni

vienā rindā

uz rietumiem

pavērsti

knābji

līst

sestās radīšanas dienas

lietus

gājputni atstās ligzdas

bet vistām jāpaliek mājās

zosis

atplestiem spārniem

dzer

rietošo

sauli

* * *

tava āda ir zīds

un vārdi

visplānākais stikls

mans klepus ir brāzma

un pieskāriens

visu

izjauc un ārda

tavs maigums ir bērns

mīlēts

lutināts

pamests

es negribu tavam maigumam

pamāte būt

* * *

margrietiņas uzziedēja kailas

varbūt

kādu citu rītu

viņām ziedlapiņas dīgs

svētdiena

sarkans pusmēness iekāries padebesī

tēš gaismu no karstām elpām

un sirdīm kas kūleņus met

pēs vairāku dienu marša

mākoņu dīdītājs iegūlies zemes klēpī

un liekas

ka trotuārs krāc

pusmēness šūpojas pats sava vēdera laivā

aizkrāsnē circenīts dzied

bērniņ

vairs diena nav tālu

redzi kā viļņi skrien

vienmēr pret krastu un projām

pēdējais vilnis ir pirmais

un pirmais pret mūžību brien

sarkans pusmēness apgāzts

sarkans pusmēness dziest

un rītam noraso purns

* * *

mēs sēžam abi tīruma vidū

un mākoņus skūpstam ar kājām

sienāži smejas

saules asaras sajaukušās

ar Dieva izlieto vīnu

pār mumus būvē vārtus

uz pavasari

viņš čukst

vakar sajaucu laikus

un smiltis pulkstenī otrādi tek

nemeklē mani

es tevi gaidu

* * *

Akmeņi sašķīst arabeskās

zem Spīdalas kājām.

Neskaties viņas mandalu acīs!

Redzēsi mieru.

* * *

aizvējš

sirdis kā ziedi

atvērtas siltas

viedas sēž

lotosa pozā

uz zeltā izšūtām

kāpām

ardievas māj

sagaida mājās

un smaida

vēju ceļu krustā

zobi un zobrati

griež

palēciens kritiens

sirds kā tramīga stirna

pielādēts stobrs

vējš uguni šķeļ

no akmeņiem

aizvējā sildās

* * *

svastika iegrebta tavā delnā

pret pērkona lietu

pirksti skrāpē

zvaigžņotos griestus

kur atduras pastarās dienas

gaidas

tu nebaidies svētīgas elles

vairāk tev bail

Dieva smieklu

* * *

un ja arī būtu vienalga

es izkāptu pusceļā

tāpat

kā tagad

šoseja skrien man garām

bet es palieku stāvot

starp medainām vīgriezēm

rīt būs rudens

rakšu baldriāna saknes

un apdzirdīšu visus kaķus

ja arī būtu vienalga

pēdiņas gar šoseja malu

savītos krustu šķērsu

bizē