¼ Literatūra
04.06.2010

Teksta cenzūras īsais kurss.

Komentē
0
Saglabā

Pārmaiņas tekstā [Elīnas Zālītes romāns “Agrā rūsa” – red.] skārušas arī leksisko līmeni. Mainīti stila elementi – skuķis pārtapis par meitēns, sava laika “modes” leksika nomainīta pret neitrālāku: figūru nomainījis augums. Visai piesardzīga ir attieksme pret vārdiem kungs un dāma, īpaši vēstītāja tekstā – kāds kungs pārtop par jaunu vīrieti, dāmas kļūst par sievietēm, “jaunavām”. Tāpat gluži automātiski nacionālie apzīmējumi tiek pārcelti sociālā paradigmā – vācietis kļūst par kungs, vācu kalps (runājot par bijušo vagaru) – par barona kalps. Ja tekstā atklājas nacionāls konflikts, tas tiek pārveidots par sociālu sadursmi. Zemes dalīšanas laikā tiek teikts: Akmanis arī ir latvietis – īsts Akmenis. Tam seko replika: Vienalga – pārvācojies! Romāna otrajā variantā replika skan savādāk: Vienalga – barona kalps!

Iespējams, ka tieši leksisko vienību maiņā vislielākā nozīme ir redaktora darbam, kas parasti paliek “aiz kadra”. Vairāk orientējoties uz literāro valodu un tās normām, redaktors padara vēstījumu objektivizētu un izteiksmē gludāku, taču tajā pašā laikā to unificē un vienādo.

Daļu uzmanības autori bijuši spiesti pievērst erotiskajiem elementiem, kuru klātesme iezīmē atšķirīgu pieeju tekstam, taču svītrojumi, kas ar tiem saistīti, – oficiālās tikumiskās cenzūras klātbūtni. Ja salīdzina romānos notikušās pārmaiņas ar Ištvana Rata Vega “Grāmatas komēdijā” teikto par 18. gadsimta beigu cenzoriem Vācijā, tad šķiet, ka nekas nav mainījies. Gluži kā Gētes laikā, kad krūtis kļuva par lūpām vai acīm, Kārļa Fimbera romānā [“Pelēkā zeme” – red.] viducis kļūst par pleciem, E. Zālītes celis par roku, savukārt manu [Elzas] seju, kaklu un krūtis tiek noreducēts uz seju un kaklu. Tiek svītrots fragments, kur tiek atsegtas Elzas kājas līdz celim. Vietumis ainas līdz ar svītrojumiem maina autores ieceri (kaut gan jāatceras, ka pret erotiskajiem motīviem vērsās A. Upīts, kas, pats piedzīvojis pārmetumus par “Ainas Smilgas” naturālismu, savā recenzijā par “Agro rūsu” pat citēja kādu īpaši “nosodāmu vietu”). Viņš [Ķikulis] piepeši pievilka mani sev cieši klāt un iespieda seju starp manām krūtīm.” Šī paša teksta variācija – Viņš pievilka mani sev cieši klāt, bet es pamazām virzījos nost. Straujups ievilina Elzu savā dzīvoklī ar ieganstu parādīt jauno gleznu, kas pati par sevi jau ir divdomīga – tas ir jaunas sievietes akts, otrā variantā – Gleznā bija skaista jauna sieviete (šis svītrojums nav E. Zālītes manuskriptā – R.B.), un Straujupa nebūt ne bez nolūka teiktie vārdi: Vai zināt, ka viņa līdzīga jums.. – paliek tikai komplimenti, tāpat kā visi turpmākie nodomu realizējumi. Kad pēc Straujupa apmeklējuma mājās pārrodas Ķikulis, Elza romāna sākotnējā variantā apcer, vai viņš šķirtos, ja būtu pārradies brīdī, kad viņa bijusi Straujupa apkampienos. Taču pēc Straujupa skūpstu izsvītrošanas Elzai atliek naivas pārdomas, vai Ķikulis šķirtos, ja sastaptu viņus vienus istabā. Pārveidojot romānu, svītrotas vietas, kurās atklājas Elzas patika; romāna pārstrādātajā tekstā uzsvērta nepatika pret viņai veltīto Straujupa uzmanību.

Šķiet, ka šie svītrojumi netieši atklāj, kā literātos tika uztvertas šīs nefiksētās prasības pret literārajiem darbiem. Šīs prasības nebūt nav tās, kas izskanēja laikrakstos publicētajos “aicinājumos” un runās, kurās tika apcerēta veidojamā padomju literatūra. Tāpat arī no tribīnēm teiktajās “kritiskajās piezīmēs” un recenzijās reti kad bija formulēts, kuru dzīves sfēru atainojums nedrīkst parādīties literārajos darbos. Nemaz jau nerunājot par aizliegumiem, kas saistīti ar “dzīves patiesību”, arī “nepatiesības” (resp., kanoniskajā) atveidojumā figurēja aizliegumi, kuri bija autoriem jāņem vērā, pārlūkojot vai radot sociālistiskā reālisma darbus. Aizliegumi aptver vēstures notikumu interpretāciju (tā galvenokārt izpaužas koncepciju maiņā vai noklusējumā), vēstures politiskos vērtējumus (te var runāt par “tabu” jēdzieniem, kurus nedrīkst pieminēt, vai arī par jēdzieniem, kurus var lietot tikai negatīvais personāžs šo jēdzienu degradējošā situācijā), nacionālos jautājumus (vietējie elementi parasti tiek pakļauti socializācijai vai degradācijai) un sociālās attiecības (nostādņu maiņa, polarizēšanās, šķiriskuma kritēriju ievērošana), gan arī reliģiskos (nostādņu maiņa) un erotiskos (neitralizācija) motīvus. Tāpat netiek aizmirsts tīri valodiskais aspekts. Teksts pakļauts pārbaudei visos tā līmeņos.

Visbeidzot – kas tika izdarīts, publicējot šos romānus? Pirmkārt, 40.–50. gadu episkajai tradīcijai tika atrasts atbalsts 30. gados rakstītajos darbos. Tas iezīmēja “norietu” idejai, ka iespējama tikai padomju tradīcija, parādot tās nespēju izdzīvot bez senākas tradīcijas, kaut arī tajā pašā laikā autoru vārds un autoritāte tiek izmantoti, lai pamatotu 50. gadu dogmas.

Pārveidotie darbi lielā mērā ir 50. gadu situācijas radīti, kļuvuši paši sev “varianti”, iezīmējot vēl dziļāku krīzi oficiālajā prozā, kur šie darbi (rakstīti citā laikā un ar citiem mērķiem) kļūst par citu padomju romānu epigoņiem. Teksta labojumi tiek pieskaņoti tam vēstures modelim, kas izveidots 50. gados. Romānu otrās redakcijas aplūkojamas nevis sava tapšanas laika kontekstā, bet tā laika kontekstā, kurā tie pārradīti. Tādējādi literārie darbi, arī tie, kas tapuši un pieredzējuši pārmaiņas vēlāk, ir vairāk laikmeta, nevis autora vēlmju nosacīti.

Taču līdztekus, pārstrādājot un izdodot jau senāk pazīstamus ne–padomju darbus, iezīmējās jauns posms literatūras attieksmē ar cenzūru (u.c. pārraudzības iestādēm). Pirmo reizi tiek mēģināts apzināt “neproletārisko” 20.–30. gadu literatūru. Ar šiem romāniem veidojas tradicionālās saiknes ar iepriekšējā posma literatūru – tie ir priekšteči jēdzienam un parādībai, kas iegūst (un līdz pat 80. gadu beigām saglabā) nosaukumu “literārais mantojums”. Vienlaikus atklājas arī šāda soļa neētiskums – tiek izjaukts uzskats, ka literārs darbs ir noslēgta struktūra (parasti nenobeigtības izjūta tiek saglabāta tikai autora līmenī), pie šāda uzskata tiek pieradināta sabiedrība. Teksts it kā atrodas kustībā (attīstībā) attiecībā pret maiņā esošo kontekstu. Iezīmējas nākamais posms, kad ar pašcenzūras palīdzību darbu, kas nav bijis vēlams, iespējams publicēt “apcirptā” (vai pārstrādātā) veidā. Attiecībā pret katru darbu cenzoru prasības ir individuālas, tās atšķiras, sakļaujoties īpašos jautājumos (kuras acīmredzot ir saistītas ar norādēm “no augšas”). Tāpat atklājas, ka pārmaiņas tekstos pēckara gadu prozā noteikuši gan objektīvi (pārraudzības hierarhija un ideoloģiskās prasības), gan subjektīvi (dažādos amatos esošu cilvēku godprātība un labā/ļaunā griba) nosacījumi.

Aplūkojot problēmas, kas saistītas ar romānu otrajām redakcijām, nākas ievērot, ka cenzūra (protams, netikumīgā veidā) darbus padara, no vienas puses, pieejamus, no otras – nepieejamus. Teksta autors ir spiests iešifrēt vai pār–šifrēt. Lai saglabātu tekstu kā veselumu, tā radītājs spiests mainīt tā struktūras elementus. Taču šeit vairs nedarbojas matemātikā pieņemtais postulāts, ka saskaitāmo summa nemainās, ja mainās to kārtība. Izmainītais teksts kļūst par jaunu veselumu, kas turpmāk eksistē ar saviem noteikumiem.

[...]
V. Lācis, pārstrādājot “Veco jūrnieku ligzdu” (Zītaru dzimtu), ir rīkojies “visapzinīgāk”, nonākot vistraģikomiskākajā pozīcijā – autors pats ar saviem pirmajiem “padomju” darbiem ir izveidojis kanonu, kuram vēlāk spiests piemēroties. Te varētu vēl pieminēt, ka V. Lācis pie savu Latvijas laikā sarakstīto darbu pārstrādāšanas ķeras tikai pēc tam, kad jau ir romāna “Uz jauno krastu” autors. Romāna “Zvejnieka dēls” pēckara izdevumos saglabāta vecā redakcija. Savukārt triloģijas “Putni bez spārniem” 1949. gada izdevumā tikai atjaunotas, kā teikts, cenzūras svītrotās vietas.

V. Lācis vienīgais no minētajiem trim autoriem gan latviešu, gan vēlāk arī krievu romāna izdevumam pievienojis paskaidrojumu, kāpēc darbā notikušas pārmaiņas. Darba ievadā viņš publicē piezīmi “No autora”, kurā raksta par romāna pirmo redakciju un atklāj iemeslus, kas, viņaprāt, radījuši otro variantu: Man jāatzīstas, ka tolaik atrados diezgan stiprā objektīvisma ietekmē, neizpratu tā reakcionāro, šķirisko būtību, un šis apstāklis nevarēja neuzspiest savu negatīvo zīmogu “Zītaru dzimtai”. No šā objektīvisma nenovēršami izauga arī dažas citas kļūdas: zināma nacionāla aprobežotība, šur tur naturālistiskas ieskaņas un konsekvences trūkums dažu centrālo tēlu veidojumā. Šķiet, ka Lācis visprecīzāk nosauc dogmatizētos pamatpostulātus, kuri jāievēro – šķiriskums, attieksme pret nacionālajiem jautājumiem, subjektīvisms vēstures un cilvēku atveidē. Vēstures notikumi un to interpretācija līdz ar to vairs nav saistīta ar cilvēku dzīvo atmiņu un pieredzi, bet tiek atstāta vēstures mācību grāmatu un kanonizētu teoriju ziņā.

Vērojot pārmaiņas prozas tekstos, redzam, pret ko un kā 50. gadu vidū darbos vērsies autora (labotāja, cenzora) skatiens, kuras sfēras visbiežāk skāris labotāja zīmulis. Īpatnēji, ka arī vēlākā posma pārpublicējumos manāmas līdzīgas parādības – tur, kur biežāk kavējusies autora acs, pārskatot manuskriptu un mainot atsevišķas detaļas, tur visbiežāk arī slēpjas vietas, kuras bijušas netīkamas pārraudzībai.

Pārlūkojot tekstu atšķirīgās publikācijas, atklājas, kā notikusi romānu pārveidošana. Romānos veiktās pārmaiņas ir būtiskas arī vēlākajā laikā, tāpēc sīkāk neatšifrēšu katra atsevišķā autora “taktiku.” Salīdzinot tekstu, nākas konstatēt, ka autori, pārstrādājot savus darbus, pievēršas visai plašu teksta slāņu pārveidei:
– maina darba nosaukumu, maina, pievieno vai svītro nodaļu nosaukumus; pievieno vai atmet romāna ievadu vai epilogu;
– pārraksta romāna nobeigumu;
– pievieno, pārraksta vai svītro atsevišķas nodaļas;
– svītro vai pievieno (nodaļas ietvaros) atsevišķas epizodes;
– svītro vai pievieno nodaļu ievadus vai noslēgumus;
– svītro vai pievieno atsevišķus teikumus (vai to daļas);
– svītro vai pievieno atsevišķus vārdus.

Šeit iezīmējas trīs jēdzieni, kas saistīti ar teksta pārveidošanu – “svītrots”, “mainīts”, “pievienots”, ļaujot ieraudzīt iespējamos teksta kontroles veidus. Pārbaudei un pārmaiņām teksts tiek pakļauts visos tā līmeņos. Šīs pārmaiņas ir iespējamas visā teksta struktūrā, sākot ar to kā veselumu un beidzot ar interpunkciju. Lai cik maznozīmīga šķistu kāda autora replika vai pat nesaistīts (vai lieks) vēstījuma fragments, viss tiek lasīts ar gaišu aci, labošanai tiek pakļautas arī ārēji nebūtiskas lietas. Pat motīvu atkārtojumi nepaslīd garām uzmanīgajam “lasītājam”. Taču tajā pašā laikā ir lietas, kuras dažādos tekstos tiek uztvertas atšķirīgi – tātad iespējams, ka visi darbi nav pakļauti tikai kādām noteiktām instrukcijām (kuras, protams, bija cenzoru rīcībā), bet ir subjektīvs teksta (vai tā daļas) interpretējums.

Savdabīgi, ka daļa pārmaiņu, kas notikušas tekstā, ir analizējamas tikai konkrētā teksta ietvaros un nevar tikt attiecinātas (kā prasības) uz citiem tekstiem. Tās parasti maina paša pirmteksta nozīmi, paliekot tā ietvaros. Daļa pārmaiņu it kā pārkāpj teksta robežas un ir analizējamas jau plašākā kontekstā – taču literāro darbu tās padara atkarīgu no laikmeta kontekstuālās situācijas. Tās literāro darbu ierindo ne tikai sev līdzīgo vidū, bet rāda, kā darbs tiek izmantots neliterāriem (ideoloģiskiem) mērķiem. Ja normālā situācijā literārs darbs ir ideoloģiska parādība, tad romānu otrās redakcijas parāda, kā literārs darbs kļūst par ideoloģijas sastāvdaļu un autors – par ideoloģisku darbinieku.

Svītrojumi – ja tie attiecināti uz veselām teksta struktūrām (vārds... teikums...teksts) – parasti notušē kādu niansi. Savā ziņā svītrojumi tādēļ ir “godīgāki”, kā raksta Moriss Frīdbergs (Frīdbergs M. Sarkanais zīmulis. Avots. 1991. 9./10. nr. 35. lpp.) , darbā pazūd atsevišķs fragments, epizode: teksts kļūst viennozīmīgāks, shematiskāks; tā, piemēram, izsvītrojot konkrētas atmiņu ainas, “Agrajā rūsā” saglabājas tikai darbības pārstāsts, kas kļūst nenozīmīgs; svītrojot dialogus, tiek zaudēta teksta iekšējā saistība, kāda vairākkārt atkārtota motīva vietā (piemēram, Itālijas vīnogas un Elzas krūtis Ķikuļa salīdzinājumā) iegūstot vienkāršu gastronomisku aprakstu. Svītrojumi maina nianses, taču vairumā gadījumu tie paliek nezināmi lasītājam un kļūst par zaudējumu pašam literārajam darbam.

Aizvietojumi (vai paralēlie lietojumi), tāpat kā svītrojumi, attiecas uz visu teksta hierarhisko struktūru, taču tajos vairāk iezīmējas autora (labotāja) tendence mainīt darba pamatjēgu. Aizvietojot kādu no teksta vienībām, autors veic jau iepriekš aprakstīto pārkodēšanas procesu, kodu nomaiņu, kas ietekmē lasīšanas procesu. Tie tiecas ne tikai zaudēt kādu atsevišķu darba niansi, bet izmainīt teksta jēgu, piešķirot tam jau pavisam citas nozīmes.

Gan svītrojumi, gan aizvietojumi vairāk saistīti ar parādībām, kas nav pieminamas vai nav vēlamas 50. gadu kontekstā vai arī ir interpretējamas citādi. Tajos vēl ieskanas atbalss no autora pirmieceres, turpretī tām daļām, kas tiek pievienotas no jauna, atklājas visciešākā saistība ar konkrētu ideoloģisku diktātu. Ja pirmos mēs varam saistīt ar dažādu apstākļu ietekmētu cenzūru un pašcenzūru konkrētā darba ietvaros, tad vēlāk tapušajos teksta fragmentos skaidri samanāma ārēju spēku ietekme.

Svītrojumi un aizvietojumi pa lielākai daļai atrodas darba perifērijā – tie skar atsevišķās teksta daļas, turpretī pierakstījumi vairumā gadījumu cenšas mainīt darba pamatkoncepciju.

Pārlūkojot romānu pārveidotos tekstus, atklājas dažas likumsakarības, kas saista visus šos darbus, resp., visus autorus un to centienus “uzlabot” tekstus, pieskaņojot to jaunajam sabiedriskajam kontekstam. Visi šie autori cenšas izvairīties vai svītrot ironiju vai pat ironisko attieksmi, saglabājot to tikai atsevišķos gadījumos. Tā E. Zālīte konsekventi svītrojusi vārdu “ironisks” un visus tā atvasinājumus, nomainot tos ar “zobgalīgs”. Līdz ar to ironiski domātas replikas kļūst ne–ironiskas, tajās tiek mīkstināta gan ietvertā pamatintonācija, gan informācija. Vēstījošais teksts vairs neatklāj autores vai personāža ironisko attieksmi pret apkārtējo pasauli (kas līdz ar to varētu apšaubīt paša vēstījošā teksta stabilitāti). Sastopot savu klasesbiedreni Laini naktslokālā kā bārdāmu, Elza ievēro, ka tai .. ap lūpām bija it kā kāds jauns vaibsts, mazliet rūgts un ironisks. Otrā redakcijā “ironisks” pārvērsts par “ciets”. Ironiskais rūgtums pret parādībām vai nu zudis, vai arī labākajā gadījumā saglabājis “smaida” nozīmi.

No vārda “ironisks” izvairās arī V. Lācis, svītrojot pat tā nejaušu pieminējumu. Rakstnieks svītrojis izcelto teksta daļu: Un kā caur likteņa ironiju , tieši Jankam šai [apģērba] ziņā klājās visgrūtāk. (1938, l7) Īpaši jāatzīmē, ka autori cenšas izvairīties no ironijas attieksmē pret galveno varoni.

 


Teksta cenzūras īsais kurss:
prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā.
 LU Literatūras,folkloras un mākslas institūts, 2010.

 

 

Raimonds Briedis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!