Dom poļitprosveščeņija* versus Rīgas akustiskā koncertzāle

Kultūras ministrijas apetīte ar koncertzāli iebūvēties izcilā vietā – vienā no skaistākajiem Rīgas vēsturiskā centra parkiem – patiesībā neatpaliek no padomju nomenklatūras piegājiena. Atšķirība tā, ka modernisma un postmodernisma periodā nihilistiska attieksme gan pret vēsturisko vidi, gan zaļajām zonām bija globāla parādība, kamēr 21. gadsimtā pasaules uzskats kļuvis daudz jutīgāks. Tik nozīmīgam projektam kā valsts galvaspilsētas koncertzāle nāktos ap sevi radīt turbulenci, lai ar iztērētajiem līdzekļiem kā papildu ieguvumu celtu pilsētas apritē kādu līdz šim novārtā atstātu vietu. Tajā pašā laikā komunistiskā režīma pilsēttelpā atstātie artefakti piespēlē izdevīgu ieganstu darīt pa vecam.

Elizabetes ielas 2 nama jeb bijušās komunistiskās partijas centrālās mītnes nojaukšanas ideja izsauca skaļu ņemšanos. Iecere tika atmesta, taču ēkas nīdējiem ir iespēja upē sagaidīt ienaidnieka līķi – tukšā celtne izskatās atstāta lēnai nāvei. Kongresu jeb bijušā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības nama pārbūves ideja reālos plānos tika iebīdīta neatlaidīgi, bet bez trokšņa. Nedaudzie aktīvie pēckara arhitektūras mantojuma aizstāvji izskatās izpūtuši tvaiku iepriekšējā cīņā, bez tam Kongresu nama arhitektoniskais postmodernisms, ja to salīdzina ar Elizabetes 2 modernisma estētiku, žēlošanai var likties kā pārāk nesena parādība. Vārds "pārbūve" līdzās terminam "nojaukšana" šķiet saudzīgs, kaut arī tā var izrādīties tikai maiga iznīcināšanas forma – kuluāros speciālisti lēš, ka Kongresu nama rekonstrukcijā eventuāli zaudējamo arhitektonisko vērtību ir stipri vairāk.

Sava laika arhitektūras kritika (pretstatā mūsdienām tāda patiešām eksistēja), kas nesaudzīgi plucināja autorus un objektus, kurus šodien uzskatām par hrestomātiskiem Latvijas arhitektūras vēstures paraugiem, par minēto celtni rakstīja: "Jaunuzceltais LKP CK Politiskās izglītības nams Rīgā vērtējams kā unikāls objekts Latvijas projektēšanas un celtniecības praksē. Ar savu zāli, kas šobrīd ir lielākā Latvijā (1200 vietas), veiksmīgo telpisko risinājumu un teicamo darbu izpildes kvalitāti tas acīmredzot tiks ierindots to objektu skaitā, kuri raksturos mūsu pašreizējās reālās konstruktīvās iespējas, arhitektu radošo sniegumu, kā arī celtnieku varēšanu" [1]. Ēkas arhitektiem Jurim Gertmanim un Valērijam Kadirkovam bijušas iespējas apiet nepamatotās celtniecības normas un pieejami tādi materiāli, kādu nebija citiem. To meklējumos Juris Gertmanis apbraukājis visu PSRS – katrai republikai nodrošinājumam ar resursiem bija pieejamas noteiktas kvotas, kā rezultātā granīta un marmora limiti barterā iemainīti no citurienes pret kravas mašīnu "Kamaz" kvotām [2]. 1985. gadā autori par savu veikumu tika pagodināti ar Latvijas PSR Valsts prēmiju [3], kas, vērtējot ēku tā laika arhitektūras kontekstā, tomēr nešķiet piešķirta tikai tās statusa un satura pēc.

"Partijas nami" bija padomju ideoloģiskās sistēmas sastāvdaļa. Rīgā tāds (kopš 50. gadu vidus – Politiskās izglītības nams) ieviesās ebreju organizācijām rekvizētajās telpās Skolas ielā 6, bet 1982. gadā pārcēlās uz jaunuzcelto mītni Kronvalda parkā. Reizē ar nama atklāšanu saimnieciski ideoloģiskos uzdevumus ir iezīmējis kāds Politiskās izglītības nama konsultants: "[..] darīt visu, lai partijas mācības, ekonomiskā izglītība apbruņotu komunistus un visus darbaļaudis ar stabilām marksisma-ļeņinisma teorijas zināšanām." [4] Atšķirībā no Elizabetes ielas 2 ēkas, kuras sākotnējais saturs kultūras ministram bija nopietns arguments ēkas nojaukšanai, Kongresu namam Krišjāņa Valdemāra ielā 5 ir izdevies politiski šķīstīties ar pirmoreiz tajā skaļi izteikto okupācijas faktu un Tautas frontes dibināšanas kongresu.

Politiskās izglītības nama novietnei (tā projektēšana uzsākta jau 1975. gadā) tika izskatīti atšķirīgi varianti – tāpat kā koncertzālei. Parkā īstenotā objekta autori ir uzteikti par spēju ierakstīties ainavā, pieskaņot ēkas konfigurāciju kanāla liekumam un panākt koku iespējami nelielu izciršanu un parka plānojuma pārveidošanu (centrālā ieeja no galvenās – tagad Krišjāņa Valdemāra – ielas tika novirzīta sānu fasādē). Taču, ja pret kanālu vērstās daļas iekļaušana ainavā nosaukta pat par glezniecisku [5], tad ēkas būvmasas un lielā priekšlaukuma disharmoniju ar parku kritizēja jau tolaik [6]. Ēka parka teritorijā ienāca tikpat agresīvi, kā tagad te tiek plānota padomju laika celtņu nojaukšana vai pārbūve. Politiskās izglītības nama vajadzībām tika nojaukta kultūrvēsturiski nozīmīga koka ēka – 19. gs. otrajā pusē pēc pirmā profesionālā latviešu arhitekta projekta Jāņa Fridriha Baumaņa celtais Strēlnieku biedrības nams jeb vēlākais Armijas virsnieku klubs, kas bija pazīstams starpkaru laika sabiedriskās dzīves centrs, bet padomju laikā sekmīgi funkcionēja kā Rīgas Armijas sporta klubs ar vienīgo biljarda spēles iespēju pilsētā. Tajā pašā laikā vienīgais saglabājies 1901. gada Rīgas 700. jubilejas izstādes paviljons tika restaurēts. 

Politikās izglītības jeb Kongresu nama telpiskās kompozīcijas centrā izvietojas plašs vestibils – ātrijs vairāk nekā 14 metru augstumā ar virsgaismas kupolu joslu –, ap kuru kārtojas un optiski apvienojas atpūtas zonas un telpu grupas: pirmajā stāvā – lielā zāle, bibliotēka un administrācijas telpas, otrajā – lielās zāles balkons, mazā zāle ar 280 vietām un auditorijas, tāpat auditorijas trešajā stāvā. Postmodernisma reprezentatīvais raksturs un dāsnā, totāli neekonomiskā rīkošanās ar telpu, radot varenas parādes platības, ir kļuvusi par lielāko šķērsli tā saglabāšanai autentiskā veidolā. Parka pusē autori izveidoja pret parku tolerantu rekreācijas zonu, ar plašu stiklojumu palīdzību sapludinot iekštelpu un ārtelpu, kas daļēji līdzsvaro masīvās centrālās fasādes iespaidu – projekta īstenošanas gaitā tehnisku iemeslu dēļ nerealizējās ideja optiski samazināt ēkas augstumu (fasādes slīpais stiklojums, lielās un mazās zāles apjomu vainagojošās daļas apdare ar vara skārdu). Telpu skaidrais un apmeklētājiem viegli uztveramais plānojums, kas atvieglo orientēšanos ēkā, uzskatāms par projekta veiksmi – postmodernisma perioda projektiem tāds ne vienmēr ir raksturīgs.

Laikmetam atbilstošs ir bagātīgais dārgu apdares materiālu klāsts, ko šajā gadījumā noteicis arī celtnes nozīmīgums. Ēkas fasādes apdarinātas ar Kranciema karjera sārto dolomītu un tam kontrastējošu vara skārdu. Lai arī interjera mākslinieciskais līmenis raksturots kā nevienmērīgs [7], pārmetot dižciltīgo materiālu dažbrīd autonomo eksistenci, to klātbūtne tiešā veidā atspoguļo postmodernā laikmeta modi: iekārtajiem griestiem lietots alumīnijs, bet grīdām un sienām – dažādas koka un akmens variācijas. Centrālais vestibils darbojas kā dekoratīvo ideju koncentrāts – tumša, slīpēta granīta grīdas, sienu pulētais marmors pelēki sārtu toņu gradācijās, oša koka sienu paneļi, filigrānas apstrādes oša koka sienu paneļi un alumīnija griestu apšuvums. Postmodernisma ideju vainagojums – grandiozā Jura Gertmaņa oriģināli projektētā griestu lustra, kas montēta no vietējās stikla rūpniecības izstrādājumiem. Tā šobrīd jau demontēta un itin kā atrodas sapakota pilsētas noliktavās. Taču no tām līdz iznīcībai ir tikai viens, parasti nefiksējams solis. 

Neraugoties uz īpašo statusu un pieejamajiem līdzekļiem, visas ieceres projektā kā vienmēr netika realizētas, piemēram, pilsētniekiem pieejams tehnisko telpu plakanajos jumtos izvietots skulptūru dārzs, kas saistītu ēku ar parku. Ēkas priekšlaukums ar flīzēm un bruģakmeni klātiem celiņiem un baseinu piedzīvoja ekonomisku uzbrukumu, kad 2000. gadā pēc pilsētas ieceres te tika atklāta pirmā pazemes autostāvvieta Rīgā. Ap to pašu laiku ēkai tika uzcelta Jura Gertmaņa projektēta četrus stāvus augsta piebūve, kas gan celtnes telpiskajā veidolā tiešā veidā neiejaucās, vienīgi optimizēja lielās auditorijas zāli, likvidējot divas skatītāju rindas, tā samazinot vietu skaitu, bet iegūstot platību skatuvei.

Ieraugot pilsētas iecerētās un nezināmu autoru izstrādātās pārbūves infantilos risinājumus, kas internetā sāka klejot vēl pirms valstiska lēmuma par ēkas rekonstrukciju koncertzāles vajadzībām, katram, kas kaut primitīvā līmenī interesējas par arhitektūru, galvā sāk skanēt trauksmes zvans. Jautājums par arhitektu autortiesībām Latvijā nav līdz galam skaidrs – objektu īstenošanā iesaistīti milzu sabiedriskie vai privātie līdzekļi. Jautāts par attieksmi pret eventuālu Kongresu nama pārbūvi, Juris Gertmanis (Valērijs Kadirkovs jau labu laiku ir mūžībā), lai gan atzīst paša radītās ēkas arhitektonisko vērtību tā laika iespēju kontekstā, nevicina autora ambīciju neaizskaramības karogu. Tomēr, viņaprāt, pilnvērtīgas akustiskas koncertzāles realizācija šeit nav iespējama bez pilnīgas Kongresu nama nojaukšanas. Politiskās izglītības nams, kaut arī akustiskās iespējas tajā ir rēķinātas, ir būvēts kā konferenču centrs ar lielo zāli bez skatuves, tikai ar vietu prezidijam. Visi uzlabojumi, kas bijuši iespējami bez fundamentālas iejaukšanās ēkas būvķermenī, jau ir īstenoti [8].

*"Politiskās izglītības nams" krievu val.

[1] Heinrihsons, A. Ieceres un realizācija. Māksla, 1982, Nr. 1, 17. lpp.

[2] No autores sarunas ar Juri Gertmani 2022. gada 20. septembrī.

[3] Страутманис, И., Бука, О., Крастиньш, Я., Асарис, Г. Архитектура Советской Латвии. Москва: Стройиздат, 1987, 247. lpp.

[4] Krupko, A. Aģitācijas aktīva mācības. Padomju Daugava, 1982, Nr. 119, 2. lpp.

[5] Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: Baltika, 1998, 239. lpp.

[6] Heinrihsons, A. Ieceres un realizācija. Māksla, 1982, Nr. 1, 17. lpp.

[7] Turpat, 22. lpp.

[8] No autores sarunas ar Juri Gertmani 2022. gada 20. septembrī.