Dīva gūteņa

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

– Nāc paskaties!
– Kur?
– Te, uz lapiņas. Dīva gūteņa. Redzi? – Kristīne palaida sev priekšā sprogaino zēnu.
– Tā jau bizbizmārīte! – Robis lēnām tuvināja kukainītim savu mazo, vēl nedaudz tuklo pirkstiņu.
Bija pagājuši nepilni divi mēneši, bet Kristīnei likās, ka Robis jau ir paaudzies, palicis drošāks. Viņš izrādīja lielāku interesi par pasauli, daudz jautāja. Beidzot arī par mammu. Kristīne arī gribēja būt tik drosmīga.
– Paskaties, paskaties! Viņa rāpo man pa roku!
– Kā tev šķiet, ko viņa domā, rāpodama pa tādu lielu cilvēku?
– Pa lielu cilvēku? Bet es taču esmu maziņš.
– Bizbizmārīte ir vēl mazāka. Tu viņai droši vien izskaties pēc milža.
– Pēc milža? – domīgi novilka Robis, vērodams kukainīti.
Kristīne nopaijāja puikas zeltaino galvu.
– Zināji, ka tad, kad tava mamma bija maza, viņai bija tādas pašas blondas matu čirkas?
– Cik maza?
– Apmēram tāda pati kā tu tagad.
– Vai tas nozīmē, ka tad, kad es izaugšu, man arī būs melni mati?
– Nē, melnus matus tava mamma nokrāsoja vēlāk. Dabīgi viņai bija gaiši brūni.
– Tādi kā tev?
– Gaišāki.
Robis pamāja ar galvu, it kā būtu noskaidrojis kaut ko ļoti nozīmīgu. Viņš ļāva bizbizmārītei pārrāpot uz otras rokas pirkstiem un kādu brīdi to klusi vēroja.
– Vai tu esi lielāka par manu mammu?
– Nē, es esmu jaunākā māsa. Tava mamma vienmēr bija vecāka, lielāka, gudrāka.
Robis atkal svarīgi pamāja ar galvu. Pēc brīža viņš jautāja:
– Vai mammai patika bizbizmārītes, kad viņa bija maza?
– Jā, mums abām patika te nākt un viņas meklēt. Ja kādu ieraudzījām, parasti apgūlāmies zālē, skatījāmies debesīs un meklējām, kurš no visiem mākoņiem varētu būt viņas kūts.
– Kāpēc kūts?
– Jo šeit bizbizmārītes sauc par dīva gūteņām. Un mēs domājām, ka viņas dzīvo debesīs lielā mākoņu kūtī un lejā nolido ar mums sasveicināties.
Bizbizmārīte sakustināja spārnus un aizlidoja. Puika ilgi mēģināja ar acīm izsekot kukainītim, bet drīz vien tas bija pazudis saulainajā pļavā.
– Gribi pameklēt mākoņu kūti? – Kristīne apgūlās uz zemes.
Robis uzreiz iekārtojās blakus un piespiedās Kristīnei cieši klāt.
– Man liekas, ka te ir daudz smukāki mākoņi nekā Rīgā.
Kādu laiku abi klusējot skatījās mākoņos.
– Ec, kur delfīns! – Kristīne iesaucās. Viņa nebija pamanījusi, cik dziļi ieslīgusi mākoņtēlu meklēšanā. Sākumā diezgan neveiksmīgi. Mākoņi kā mākoņi. Labākajā gadījumā kā kalni. Viņa mēģināja samiegt acis, tad turēt tās plaši vaļā, ļaut tām aizmigloties. Bet bez rezultātiem, līdz pēkšņi no lielas mākoņu čupas izlēca delfīns.
– Jā! Un tur ir lācis, ap kuru lido mazas zivtiņas. Un re, kur mašīna! Nu, gandrīz.
Maijai mākoņu vērošana vienmēr padevās labāk. Kristīnei tajos mirkļos gribēja raudāt. Viņai pagāja ilgāks laiks, līdz kaut ko ieraudzīja, ja vispār ieraudzīja. Bet māsa vienmēr ļāva Kristīnei atrast mākoņu kūti. Maija parasti atrada piecus, sešus, desmit zvērus un tad teica: "Ai, es neko vairs neredzu." Bet Kristīne, lai arī māsai neticēja, vienmēr priecīgi palīdzēja atrast mākoņu kūti. Viņa nekad skaidri nezināja, vai izvēlētais mākonis ir īstais. Bet Maija vienmēr piekrita.
– Nudi mašīna! – pēc kāda laika arī Kristīne to ieraudzīja.
Dīvaini būt šajā pļavā pēc tik ilga laika. Pēdējo reizi viņa te bija vēl pirms Robja piedzimšanas. Kad apglabāja tēti, viņa kopā ar mammu un māsu, kuras vēders jau bija manāms, saplūca smilgas un puķes. Tētim vienmēr bija patikuši meitu lasītie pušķīši, ar ko viņas rotāja tēta darbnīcu. "Munys meiluos pučeitis," viņš vienmēr teica un pacēla abas meitenes uz rokām.
– Mamma arī tā saka! Kad es kaut ko uzzīmēju un stāstīju, kas tur ir, viņa vienmēr teica "nudi mašīna" vai "nudi lapsa". Man patīk zīmēt lapsas. Mammai ir tāds smuks džemperis ar lapsām.
Kristīne pamanīja, ka Robis mammu piemin arī pagātnes formā.
– Jā, atceros. Ļoti sen to atvedu viņai no ārzemēm. Kur tas džemperis ir tagad?
– Droši vien mammas skapī. Pirms tētis mani atveda, viņš visas mammas mantas salika skapī viņu istabā. Gandrīz nevarēja aiztaisīt, bet es palīdzēju, – Robja balsī skanēja lepnums. Kādu mirkli abi skatījās mākoņos.
– Man liekas... – Robis daudz klusāk iesāka. – Man liekas, ka es tētim vairs neesmu vajadzīgs.
– Kādēļ tu tā saki?
– Tētis katru vakaru vēra vaļā to skapi un kārtoja mammas mantas. Es gāju palīgā, jo zināju, ka to nevar viegli aizvērt, bet viņš uz mani sakliedza. Viņš izskatījās ļoti dusmīgs. Un tad viņš pats to skapi katru vakaru aizvēra bez manis.
Kristīne kodīja lūpu. Idiots, idiots, idiots! Kad Maija pirmo reizi atveda mājās Viesturu, Kristīnei viņš uzreiz iepatikās. Garš, tumsnējs, nedaudz noslēpumains, ļoti gudrs, daudz runāja par filmām, teātri. Kristīne vēl gāja vidusskolā un Viestura parādīšanos uztvēra kā labākas dzīves pierādījumu. Maija tajā laikā strādāja par tulkotāju mazā Rīgas birojiņā un visu laiku, arī vakarus, pavadīja pie datora, bet pelnīja smiekla naudu. Kristīni biedēja tāda pieaugušo dzīve. Kad parādījās Viesturs, viņi kopā ar Maiju ievācās nelielā, bet stilīgā Vecrīgas mansarda dzīvoklītī un ik pa laikam uzaicināja Kristīni uz galvaspilsētu. Kopā gāja uz izrādēm un bāriem, kur Maija ļāva māsai izdzert pa glāzei vīna. Kristīne vakaros pierakstīja Viestura frāzes vai atsevišķus vārdus. Koncepts. Naratīvs. Radikāli orientāls. Atgriezusies mājās, viņa meklēja šo vārdu nozīmi un mēģināja iekļaut skolas domrakstos. Viņa vingrinājās runāt latviski, negribot savā cerību un mākslas pilnajā nākotnē ienest neremontētās skolas ēdnīcas, garlaicīgo vienaudžu, centra daudzstāveņu un savas pļavas skaņas. Viņa skatījās kultūras raidījumus un klusībā atkārtoja dzirdēto. Pēc gada, iestājoties Kultūras akadēmijā, viņas akcentu gandrīz nevarēja pamanīt. Studijas pārņēma visu Kristīnes dzīvi, ar māsu viņas tikās arvien retāk, izveidojās savs draugu loks. Arī Viesturs sāka kaitināt arvien vairāk. Kristīnes draugi mācēja dzīvot no nekā, būvēja sev mūzikas instrumentus no veciem radio un atkritumos atrastiem akordeoniem. Nevienam nebija īpaši daudz naudas, tāpēc arī komunālā zupa pēc garām ballītēm tika gatavota no akmeņiem. Drīz vien viņi sāka stopot pa Eiropu, paši šuva kleitas no saplīsušiem T–krekliem, džeki apdarināja mēteļus, pilsētu nomalēs būvēja nojumes, kur pārlaist nakti vai reizēm aizkavēties uz pāris nedēļām. Retajās tikšanās reizēs ar māsu Kristīne sāka pamanīt, ka Viesturs ir noslīdējis no pašas uzbūvētā apbrīnas pjedestāla. Jā, viņš joprojām skaisti runāja, viņa recenzijas parādījās Kristīnes lasītajos laikrakstos, bet viņai tas viss likās tukši. Kaut kāda savas ticības atražošana. Un viskaitinošākais bija tas, ka Maija to neredzēja. Viņa tulkoja lugas, kuru režijas nu jau viņas vīrs pēc kāda laika recenzēja. Vienīgais mierinājums bija tas, ka arī meiteņu mamma nebija par Viesturu sajūsmā. Parasti viņa izturējās pieklājīgi, pat gādīgi, bet kādos ģimenes svētkos, kad Viesturs ar Maiju bija aizgājuši gulēt un atstājuši Kristīni un vecākus novākt galdu, nobubināja: "Rūkas nuo ūksta tam Vīstaram."
Tad pieteicās Robis, un māsas atkal satuvinājās. Kristīne piebremzēja ar ceļojumiem, haltūrām, rakstniecības nometnēm un biežāk aizbrauca ciemos uz viņu Pierīgas māju, izlīdzēja nelielos dārza darbos. Viņa arī uzmeistaroja topošajam mazulim rotaļlietu no māsas un savām bērnības kleitām. Tas bija ne īsti zaķis, ne īsti suns, un Maija to nosauca par Džāmi. Tad piedzima Robis, kurš izskatījās pēc vēl viena Viestura. Kristīne zināja, ka tas ir muļķīgi, bet viņas entuziasms par jaundzimušo noplaka. Draugu grupa publicēja veiksmīgu albumu, un Robja pirmajā vasarā Kristīne kopā ar viņiem braukāja pa festivāliem.
– Un viņš vispār ar mani gandrīz vairs nerunā, – Robja raudulīgā balss pārtrauca Kristīnes domas. – Viņš pat aizveda mani prom no mājām uz šejieni.
– Tavam tētim vajadzēja aizbraukt. Un tur, kur viņš tagad ir, ir pavisam cits laiks. Piemēram, tagad viņš noteikti guļ, jo ir vēla nakts. Kad viņš celsies, tu jau gulēsi. Bet es zinu, ka viņš domā par tevi katru dienu. Viņš taču sūta bildes uz babeņas telefonu.
Kristīne zināja, ka Viesturam šis pavasaris ir ļoti smags. Kādu vakaru, kad Viesturam vajadzēja palikt darbā ilgāk un Kristīne pieskatīja Robi, viņa vannasistabā pamanīja antidepresantus. Viņš bija palicis nerunīgs, lēns. Bet Kristīne nespēja viņu mierināt. Kad Viesturs paziņoja, ka uz septiņām nedēļām dodas uz Štatiem piedalīties teātra festivālā un Robim jāpaliek pie babeņas laukos, Kristīne ar viņu pamatīgi sastrīdējās. "Tu nevari Robi atstāt bez tēva!" Uz ko Viesturs vienkārši atbildēja: "Manis te nav jau trīs mēnešus, Kristīn." Un vairs nereaģēja uz iebildumiem. Kristīne saprata, ka ar babeņu Robi atstāt nevar. Viņa kopš pavasara knapi spēja parūpēties par sevi un māju, kur nu vēl par piecgadnieku, tomēr pēdējās nedēļās bija atsākusi smaidīt, kopā ar Robi cepot pankūkas vai rādot vectēva noputējušās ēveles un kaltus. "Pruoteigs puiss! Dreiž jau pots varēsi kaidu lizeiku izgrebt. Kū saki, sauļeit, brauksi nuokomū vosoru pi babeņas?" Sākumā Robis tikai skatījās, kad babeņa runāja, bet drīz vien jau sāka atbildēt, stāstīt par saviem zīmējumiem un jautāt par visiem darbnīcas instrumentiem. Latviski, protams. Maija gan to nedarīja apzināti kā Kristīne, bet Rīgas dzīve un darbs arī viņai bija licis pāriet uz latviešu valodu. Daži vārdi gan bija ieauguši pārāk dziļi, bet Robim tie nepielipa.
– Domā, viņš vēl gribēs braukt mājās? Tajās bildēs viņš izskatās ļoti priecīgs. Mājās viņš vairs nav priecīgs.
– Un kā tu jūties mājās?
Robis atkal ilgāku laiku klusēja, skatoties mākoņos.
– Neteiksi tētim?
– Neteikšu.
– Man vairs nav tik ļoti skumji. Nu ir – kad viņš nerunā. Un es gribu, lai mamma atkal vakaros nāk nobučot mani un Džāmi. Un lai viņa smaržo pēc sevis. Bet es vairs neraudu tik daudz. Tas droši vien ir slikti. Tētis ilgāk raudāja.
– Tētis vienkārši ir lielāks. Viņā ir vairāk asaru. Un tāpēc viņam arī vajadzēja aizbraukt tālu prom, jo mājās vairs visām asarām nepietika vietas. Bet es esmu droša, ka tagad viņš arī raud mazāk. Tu jau bildēs redzi.
– Kad viņš atgriezīsies, vairs neraudās?
– Gan jau reizēm vēl raudās. Varbūt varēsiet paraudāt kopā, ja gribēsies.
– Jā, es gribētu.
Robis atkal kādu mirkli neko neteica. Tad iejautājās:
– Tu zini, ka mēs guļam tējā?
– Kāpēc tējā?
– Šitās dzeltenās puķītes ir tēja, babeņa tā teica.
– Gribi babeņai salasīt? Vienīgi mums nav līdzi nekāda maisiņa.
– Nekas, es kešeņā salikšu.
– Kur? – Kristīne pasmaidīja.
Robis rādīja uz krūšu kabatu.
– Nu, kešeņā. Mēs ar babeņu, kad bijām dārzā, jau vienreiz tur pielasījām dilles.
– Labi, pielasīsim pilnu kešeņu ar tēju.
Kristīne piecēlās, bet Robis vēl palika guļot.
– Tur! – viņš ar pirkstu rādīja debesīs.
– Kas tur ir?
– Bizbizmārīšu kūts.
– Ja tu tā saki.
– Un zini: tētis teica, ka mamma skatās no mākoņa maliņas uz mani. Bet es tam neticu.
Kristīne bažīgi paskatījās uz zēnu. Viņa nezināja, kā par to runāt. Pat ar sevi ne.
– Mamma noteikti ir aizņemta mākoņu kūtī, – turpināja Robis. – Kā babeņa ar vistām. Un tad ik pa laikam viņa man atsūta kādu bizbiz.. dīva gūteņu.
Kristīne spēcīgi iekoda apakšlūpā. Viņa mēģināja skatīties uz Robja mākoni, bet tas izšķīda asarās. Robis piecēlās, ieķērās Kristīnes rokā. Un beidzot viņa to ieraudzīja. Bez minēšanas, pavisam skaidri, ar stingrām gubu mākoņu līnijām. Kāds virs pļavas dīva gūteņu kūtī bija atvēris logu.