Diskusija: laikmetīgā un lokālā. Kultūras potenciāls Rīgā

Reaģējot uz jaunās Rīgas domes vadības darbības sākumu, attīstību topošā laikmetīgās mākslas muzeja idejas realizācijā un "Satori" rīkotajā diskusiju ciklā "Kur jums te ir kultūra?" uzzināto, pirms pāris nedēļām sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru rīkojām diskusiju, kurā centāmies saprast – kā laikmetīgā kultūra varētu iekļauties Rīgas attīstības kopainā? Kādas varētu būt sadarbības formas ar kultūras NVO un apkaimju aktīvistiem?

Sarunā piedalījās Iveta Ratinīka – Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja, Agnese Logina – Izglītības, kultūras un sporta komitejas Kultūras komisijas vadītāja, Guntars Ruskuls – Rīgas domes stratēģiskās vadības pārvaldes vadītājs, Mārcis Rubenis – "Free Riga" dibinātājs, Maija Pavlova – Ģertrūdes ielas teātra producente un Solvita Krese – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore.

Rita Ruduša: Sveicināti, rīdzinieki. Sveicināti, diskusijas dalībnieki. Par atspēriena punktu sarunai es gribētu izvēlēties vienu apjomīgu dokumentu – Rīgas pilsētas attīstības plānu 2021.–2027. gadam, kurš 3. septembrī [ir nodots] sabiedrības apspriešanai.

Skatoties līdz šim pieejamo informāciju par attīstības plānu, man iekrita acīs divas lietas. Pirmā ir pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājas Ineses Andersones citāts, ka "attīstības programmas ir mūsu pilsētas ceļa karte ziemeļvalstu metropoles virzienā". Par to ziemeļvalstu metropoli mēs noteikti parunāsim. Bet otra ir tā, ka no deviņām prioritātēm punkts "Daudzveidīga un autentiska kultūrvide" ir ar numuru deviņi. Pēdējo. Kāpēc?

Guntars Ruskuls: Jēga ir prioritāšu nosaukumiem, bet cipariem ne. Vienkārši bija kaut kā tās jāsarindo. Pirmā prioritāte nenozīmē, ka tā ir prioritārāka par otro vai devīto. Šobrīd visas ir līdzvērtīgas. Prioritāti attiecīgajā gadā noteiks finansējuma apjoms. Tā ka par to nevajadzētu uztraukties.

Rita: Labi, tad es uztraukšos par definīciju "daudzveidīga un autentiska kultūra". Vai jūs varētu atšifrēt, kas ar to domāts?

Guntars: Ar to domāts, ka centīsimies gan saglabāt tradīcijas un visas mērķprogrammas kultūras, kas mums jau ir, gan arī iet kopienu attīstībā, kur kultūra ir sadarbības modelis, laikmetīgā māksla, kontrkultūra. Mēģināsim apvienot visus strāvojumus, kas pilsētvidē atrodami.

 

Rita: Man liekas, ka tieši apvienošanā ir Rīgas problēma. Vai, ja nav vienojošās domas, kaut kāda stratēģiskā uzstādījuma, kas šīs dažādās kultūras vieno, neveidojas tāds kā rasols? Ko mēs redzam? Kā tas ir līdz šim sadzīvojis?

Solvita: Pirms nākšanas uz šo sarunu, es arī iepazinos ar pieejamo informāciju par nākotnes stratēģijas plānu un arī pievērsu uzmanību tam, ka kultūra ir ar devīto numuru. Lai arī Guntars apgalvo, ka numuriem nav nozīmes, tomēr, ja rindo visu secībā, parasti pirmos ieliek svarīgākos un beigās ir tas, kas paliek pāri. Es dokumentā daudz kur redzēju, ka tiek pieminēta laikmetīgā kultūra, sadarbība ar nevalstisko sektoru un daudzas tādas skaistas un iedvesmojošas frāzes, kas vedina domāt, ka kaut kā tiek domāts par to, kā mēs varētu sadarboties nākotnē un kā veidot vienotāku kultūrpolitikas skatījumu. Bet, lasot šos pozitīvos apliecinājumus, visu laiku manīju arī tādu āža kāju – pārējām nozarēm ir iezīmēts, kā tās korelē ar citām nozarēm vai caurstrāvo Rīgas attīstības vīziju kopumā. Bet kultūrai nekur neparādās saskare, piemēram, ar ekonomiku, ar pragmatiskām lietām. Bet, manuprāt, tādā kontekstā jāskatās, jo kas gan vēl vairāk nekā kultūra var stiprināt tūrisma segmentu un savā veidā arī ietekmēt Rīgas attīstību kopumā? Un pēc visām šīm spārnotajām frāzēm beigās tiek piedāvāti izvērtēšanas vai mērķu sasniegšanas instrumenti. Kā mēs novērtēsim sasniegto rezultātu? Pēc tā, cik pašdarbības kolektīvu ir tādā un tādā apkaimē, vai pēc tā, cik iedzīvotāju ir iesaistīti pašdarbībā? Man liekas,  kaut kā tie vadmotīvi neiet kopā ar konkrētajām taktiskajām darbībām. Esam runājuši gan ar Izglītības un kultūras komiteju, gan ar mākslas komisiju, lai saprastu, kā sabalansēt šīs divas zonas. Jo mums, laikmetīgās kultūras NVO sektoram, liekas, ka Rīgas domei rūp tikai pašdarbības kolektīvi – kas noteikti ir lieliski un veicina iedzīvotāju iesaisti dažādās kultūras aktivitātēs, bet vai tiešām pašdarbības kolektīvi būs tie, kas ietekmēs tūrisma attīstību, ieliks Rīgu pasaules kartē, mainīs Rīgas tēlu un iedos jaunu impulsu izglītības sistēmai un pilsētas vīzijai vispār? Un, lai arī mums bijušas ļoti daudzas auglīgas sarunas, man ir sajūta, ka nekur tālāk mēs neesam tikuši. Nu, varbūt par mazu solīti. Arī šī diskusija notiek, jo mums gribas saprast, kā mēs varētu virzīties uz kaut kādu kopīgu stratēģisku vīziju. Citādi man liekas: katrs departaments darbojas atsevišķi un arī katra komisija darbojas kaut kādā savā trajektorijā, bet nav kopīgas sadarbības. Un kultūra nekur tālāk par kultūras komisiju netiek, jo pārējie ieliek to devītajā vietā – nu, tur arī esat, nekā tur interesanta nav.

Rita: Es tieši par stratēģisko vīziju arī gribētu parunāt. Un izmantot kā piemēru divas kultūrtelpas Rīgā – Rīgas mākslas telpu un Kronvalda parku. Rīgas mākslas telpas arhīvā ir viss iespējamais – koru koncerti, tautiskie cimdi, Lieldienu olas, tad tur pēkšņi iezogas laikmetīgā māksla, tad atpakaļ pie cimdiem. Tā ir ļoti vērtīga telpa, Rīgā jau ar izstāžu telpām ir diezgan švaki. Bet nav stratēģijas, kā to izmantot. Paskatoties uz Kronvalda parku, liekas tā – katram, kurš atnesīs kaut kādu bronzas statuju vai vienalga ko, mēs atradīsim vietu. Ja viņš par to ir samaksājis, tad gan jau kaut kur noliksim. Un, paskatoties uz parku kopumā, sanāk rasols. Un arī nav nolasāma nekāda stratēģija. Ko tad mēs gribam šajā telpā redzēt? Kāda ir mūsu vīzija? Vai jūs spētu definēt Rīgas stratēģiju attiecībā uz dažādu kultūras izpausmju kopējo stratēģiju? Varbūt tādas stratēģijas nav? Ja nav, tad kāpēc?

Agnese: Šie visi ir ļoti valīdi jautājumi, un mēs par to runājam arī ar kolēģiem. Mums ar komitejas līdzvadītāju Dāvi Staltu ir bijis ļoti daudz šādu diskusiju, jo, skatoties dokumentus, ejot cauri dažādiem nolikumiem, ir skaidrs – mums nav tās lielās bildes. Nav skaidrības. It kā mēs kaut kādā brīdī esam definējuši, ka gribam būt ziemeļvalstu metropole, bet soļi, lai tur nokļūtu, ir galops kaut kādā citā virzienā. Un mūsu darbs ir ļoti lēns. Šis ir ļoti būtisks brīdis ne tikai tāpēc, ka notiek attīstības plāna apspriešana, bet arī tāpēc, ka šobrīd sākam darbu pie nākamā gada budžeta, kur tām prioritātēm un stratēģijai ir kaut kā jāparādās. Principā šobrīd veicam kārtošanas darbus, lai definētu, kas tās prioritātes ir. Bet tās nevar būt tikai manas vai manu kolēģu prioritātes – tām jārodas šādās diskusijās, dažādās auglīgās sarunās. Vēl man liekas, ka mums jāpakāpjas pāris soļus atpakaļ, jo pilsētas uzdevumos kultūras dzīves nodrošināšanā jābūt arī horizontālajai līnijai – jābūt pašdarbības pulciņiem, jābūt kultūras namiem. Tas kaut kādā ziņā ir pamats. Bet mums tas jāsabalansē ar augstākām ambīcijām, kuru, manuprāt, līdz šim Rīgai pietrūcis. Nu tad mūsu uzdevums ir iestrādāt šīs augstākās ambīcijas.

Rita: Kā ir ar augstākajām ambīcijām, Iveta?

Iveta: Jūs gribat, lai es runāju par augstākajām ambīcijām, bet es labāk runāšu par realitāti. Pēdējās divas nedēļas es daru kaut ko tādu, ko neviens no procesā iesaistītajiem neatceras savā dzīvē piedzīvojis. Respektīvi, es apbraukāju visas Rīgas mūzikas un mākslas skolas, interešu izglītības iestādes. Pie viņiem dzīvs deputāts pirms tam nekad nav bijis. Un viņu pirmais teikums sākas ar to, ka "mēs apzināmies, ka esam prioritāšu pakaļā, pati pēdējā prioritāte, kaut kas, kas paliek pāri". Tā ir viena realitāte. Nākamā realitāte – paceliet rokas tie, kas projektā "Skola 2030" ir paskaitījuši, cik stundu palicis pāri mākslai. Kaut vai banālai zīmēšanai. Nu, lūk, neviens nav paskatījies. Pakaļa sākas tur. Pakaļa sākas nevis tajā, vai mērs ar visiem saviem birojiem un pārējiem indivīdiem smuki apraksta nākotnes stratēģijas, kuras pēc tam forši aizmirst uz septiņiem gadiem – jo, nu, realitāte vienmēr būs realitāte –, bet pakaļa sākas izglītībā. Visi tagad lepni atzīst, ka viņi ir sliekas. Es amata dēļ nedrīkstu atzīt, ka tāda esmu, kaut gan man iekšēji visu laiku ir vēlme kasīties par šo tematu. Un problēma ir tāda, ka vissmieklīgākā diskusija, kāda mums bijusi (es nepiedalījos, es blakus kabinetā turēju vēderu un hihināju), notika, kad kolēģi sprieda, kas ir un kas nav laikmetīgā māksla. Es domāju, tur ne viens vien teorētiķis būtu vienkārši nomiris. Un pat mēs, koalīcijas biedri, dzīvojam katrs savā laikmetā ar apmēram triju gadsimtu nobīdi ar izpratni par estētiku šo triju gadsimtu robežās.

Rita: Es īsti nesaskatīju korelāciju starp mākslas stundu skaitu un Rīgas domes nespēju formulēt stratēģisko redzējumu.

Iveta: Nē, var formulēt redzējumu un tad aizmirst. Jo, ja redzējumam līdzi neseko finanses, tad tas ir skaisti formulēts redzējums. Un skaisti formulēt redzējumus mēs visi jau esam iemācījušies.

Rita: Ne gluži, ne gluži.

Iveta: Tāpēc tajās telpās parādās zeķes pamīšus ar kaut ko laikmetīgāku. Bet tas, ka amatieru virzienam būs vieglāk tikt pie finansējuma, mums ir jāapzinās. Es vienkārši tā reālistiski runāju. Jo ziemeļvalstu metropole? Hm. Nu, katra metropole sākas ar mazmājiņām. Es domāju, mums ar to būtu varbūt arī jāsāk. Nevis ar mākslas muzeju, ko mēs it kā apsolījāmies celt, bet…

Rita: Paga, paga. Nevajadzētu būt tādai situācijai, ka pilsētai jāizvēlas starp mazmājiņām un laikmetīgās mākslas muzeju, vai ne?

Solvita: Es atļaušos teikt, ka muzejs ir daudzreiz būtiskāka izglītības iestāde par skolu. Mākslas ziņā. Esam runājuši ar daudziem māksliniekiem par to, kā viņi vispār nonākuši pie mākslas vai kā mainījies viņu redzējums. Parasti tas noticis tāpēc, ka zīmēšanas skolotāja ir viņu aizvedusi uz muzeju. Bet, ja nav muzeja, kurā ieraudzīt, ka māksla ir kaut kas garšīgs, seksīgs, interesants, kurā var piedalīties, tad arī nekad cilvēkam tas neinteresēs. Un runa nav tikai par mākslu – cilvēki, kas iet iekšā mākslas teritorijā, noteikti ir radošāki, drosmīgāki un gatavāki jauniem risinājumiem. Domājot par Rīgu kā Ziemeļeiropas metropoli, mums vajadzīgi tieši šāda tipa cilvēki. Un par to, ka mēs te esam pakaļā, mums viss ir maziņš un neizdevies, jāuzlabo tas maziņais, tā mazmājiņa – es nepiekrītu, mums jāsāk ar lielām lietām. Mērs nupat sēdēja šinī krēslā un solīja, ka viņš uzcels Rīgā muzeju. Un es tā arī nodomāju – nu, diez kā tas būs. Bet vismaz tādā vizionāra līmenī tas izskanēja. Bet, kas mani tajā mēra izteikumā darīja ļoti uzmanīgu, bija tas, ka viņš teica – protams, aizdos aizdevumu, uzcelsim muzeju. Bet pēc tam stāstīja, ka "es darbojos pēc tāda principa, ka pamostos no rīta, paskatos, kas jādara – o, šodien jābūvē bērnudārzs, būvējam bērnudārzu, rīt jābūvē ceļi, būvējam ceļus". Un tas man lika ieslēgties tādam brīdinājuma signālam – vai tiešām Rīgā tas tā notiek?

 

Rita: Acīmredzot notiek. Tas pats pieminētais Kronvalda parks ir tam apliecinājums. Bet es gribētu Mārča repliku par to ziemeļvalstu metropoli un tādu kultūru, kādu pārstāv "Free Riga". Jūs pārņemat degradētas vai ilgi neapsaimniekotas teritorijas un ēkas, ielaižat tur dažādu kultūru, padarāt tās vietas vai ēkas un apkaimes par seksīgām. Tam attiecīgi ir pienesums Rīgas un Rīgas apkaimju attīstībā. Tu tajā esi iesaistīts jau diezgan ilgi. Vari komentēt, vai un kā ir mainījušās šīs kustības attiecības ar Rīgas domi un kāds ir pienesums stratēģiskajā domāšanā par to, kā attīstīsimies tālāk?

Mārcis: Tie vienmēr bijuši meklējumi. Kronvalda parks patiesībā ir labs piemērs – tur nāk cilvēki slacklainot, štropes likt, piknikus taisa… Tā ka es nedaudz pretojos tam, ka visam jābūt saplānotam un elitāram. Mēs pārstāvam virzienu, kas stratēģijā atspoguļosies zem nosaukuma "Sabiedrības virzīta attīstība". Kultūra ir viens no tiem pionierresursiem, kas, kā redzams pasaulē, attīsta jaunas vietas, pārdefinē tās, padara tās interesantas, izveido minimālo infrastruktūru, lai tās kļūtu par galamērķi, un tad jau viss pārējais nāk līdzi. Tas ir instruments, kas gan atver, demokratizē vietas, gan, no otras puses, var tās ģentrificēt jeb padarīt dārgas un atkal nepieejamas, tā iemetot akmeni savā dārziņā. Mums ir kvartāli, kuri ir balstīti uz pašdarbību, uz to, ka cilvēki paši veido vietu, – piemēram, Lastādijas kvartāls vai agrāk Dzirnavu 27, vai citas pagaidu lietošanas vietas, ko mēs atdzīvinājām. Bet ir arī Tallinas kvartāla piemērs – šo triju gadu laikā, kamēr tur darbojāmies, tas kļuva ļoti pievilcīgs, un tagad īpašnieks to maksimāli komercializē, un šī telpa atkal kļūst nepieejama. Varbūt jārunā par to, kā kultūra tiek redzēta saistībā gan ar ekonomiku un tūrismu, gan ar telpas pieejamību.

Bet attiecības ar Rīgas domi šajā jomā mums attīstījušās pamazām. Tā kā pagaidu lietošana – tas, ko mēs darām ar neizmantotām ēkām, – Latvijā ir jauns modelis, Rīgas dome no vienas puses ir ieinteresēta tādu vietu tapšanā, dod īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļu atlaides sabiedriskā labuma lietojumam, kas ir labi. No otras puses, administratīvi ir liela sašķeltība. Es pievienojos tam, ko kāds no jums jau minēja, ka ir dažādi departamenti, dažādas intereses un nav kopīga, integrēta redzējuma par to, kā tukšās teritorijas attīstīsies. Tur patiesībā ir ļoti liels potenciāls, ja savieno Kultūras, izglītības un sporta departamenta interesi, Attīstības departamenta interesi par konkrētu teritoriju ar sabiedrības līdzdalības aspektu. Ir vajadzīga integrēta pieeja teritoriju attīstībai, kas varētu nest vairāk pieejamas, interesantas teritorijas. Un trešais apstāklis ir finansējums. Finansējums ir esošām iniciatīvām, piemēram, radošo kvartālu programmā, bet kā tajā pašā Tallinas kvartāla piemērā – mums, "Free Riga", bija 3 gadi, ko tur darboties, bet bijām spiesti komercializēt to ātrāk, nekā gribētos, jo radošo kvartālu programmai nekvalificējāmies, apkaimju programmai arī īsti ne. Mani kolēģi Briselē un citur strādā apstākļos, kur ir pieejamas programmas tieši šādām kultūras iniciatīvām, kas atdzīvina teritorijas, lai nebūtu spiediena tik ātri atkal izgrūst radošumu no turienes ārā. Tallinas kvartāls manā skatījumā tagad kļuvis mazāk pieejams kultūrai un mākslai. Tā ka ir vairāki līmeņi, kuros sadarboties. "Sabiedrības virzīta attīstība" ir apvienojošais elements, un tad var skatīties, kā dažādi departamenti sadarbojas, lai taktiski ātri izmantotu esošās iespējas. Es neredzu, ka vienā stratēģijā var ierakstīt, kas kurās teritorijās būs.

Rita: Tas arī nav vajadzīgs – ir vajadzīgs kopīgs redzējums. Guntar, kāds ir redzējums, un kāda ir sabiedrības virzītas attīstības nozīme kopējā attīstības dokumentā?

Guntars: Lietām jābūt plānveidīgām – ir top-down, un pēc tam varam runāt arī par tādiem lieliem objektiem kā laikmetīgās mākslas muzejs un tamlīdzīgi. Un tad jāskatās uz programmām, kas veicina tieši sabiedrības virzītas aktivitātes. Mēs, teiksim, varētu izveidot programmu, lai apkaimes varētu definēt savas kopienas intereses, saņemt finansējumu un caur to tad arī veidot savas teritorijas vīzijas un celt savu kapacitāti. Ja runājam par mākslu un tukšajām telpām, tad mēs ar Mārci jau esam sprieduši, kā to ģentrifikāciju drusciņ bremzēt. Ja tās ir pašvaldības telpas, kas bijušas kaut kādā pārejas posmā, un "Free Riga" vai kāds cits tās iedzīvina, tad, dodot tās tālāk izsolē vai ilgtermiņa nomā nekustamā īpašuma attīstītājam, līgumā kaut kā vajag iestrādāt to, ka jāsaglabā iepriekšējā sadarbības forma un atmosfēra jāturpina. Pieņemsim, būtu kaut kādi cilvēki, kas sāktu rosīties Matīsa tirgū, lai to iedzīvinātu. Tā būtu superīga vieta, bet tā ir jāremontē, lai tur kaut kas varētu notikt. Tad, teiksim, uzņēmuma kapitālsabiedrība dotu šo vietu izsolē uz ilgtermiņa nomu, un uzdevums būtu paturēt tur iedibināto kultūru. Tas ir ļoti sarežģīti, bet domāju, ka tas ir risināms. Sabiedrībā virzīta vietu attīstība ir tas, uz ko iesim.

Rita: Es ar prieku saklausīju, ka ir domāts arī par apkaimju kustību lielāku iesaistīšanu, jo mums vasarā notika "Satori" vadītas diskusijas dažādās Rīgas apkaimēs, kurās gandrīz visās arī izskanēja, ka trūkst vienota redzējuma par to, kā apkaimju kustības ierakstās kopējā bildē, un koordinējošās funkcijas – ir dažādi cilvēki, kas ar apkaimēm runā. Un, protams, arī finanses. Maija, varbūt tu kā kultūrā un vides attīstībā tieši iesaistīts cilvēks varētu komentēt sabiedrības virzītu attīstību un pēc tam varbūt arī finansējumu, kāds pieejams nevalstiskajam sektoram, uz kura pleciem lielā mērā šobrīd balstās laikmetīgās kultūras izpausmes Rīgā.

Maija: Vienkāršāk ir sākt ar finansējumu, bet man ļoti negribas runāt par skumjo. Es vairāk pieķēros tai frāzei par ziemeļvalstu metropoli, un tad man nāca prātā Helsinku bibliotēkas celtniecība – Helsinku pilsēta uzbūvēja bibliotēku, un tā ir telpa, kur cilvēkiem satikties. Man liekas, ja runājam par pilsētas atbildību, tad tieši šīs publiskās telpas, kas nav komerciālas, kas nepieder kādam privātam uzņēmējam, varētu būt vieta, kur cilvēki ar dažādiem viedokļiem, dažādiem uzskatiem var satikties un diskutēt – šaurākā un plašākā nozīmē. Tas ir tas, ar ko, manuprāt, arī nevalstiskās kultūras organizācijas ļoti daudz strādā. Šī pilsoniskā apziņa, izpratne par to, ko nozīmē būt pilsonim – pilsētniekam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, kā Solvita minēja, ir svarīgi dot pienesumu sabiedrībai kopumā, nevis tikai caur formālu izglītību vai formālām, stratēģiskām lietām. Un mans piemērs no teātra puses ir "Latvijas skolas soma", kas ir speciāla programma, kura piešķir finansējumu īpaši uz skolēniem orientētu projektu veidošanai, lai skolēni var nākt un apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Mums praktiski neviens projekts nav tādā veidā finansēts, toties mūsu "parastās izrādes", kas nav specifiski skolēniem domātas, nāk skatīties skolēni un skolotāji, un tā veidojas ļoti auglīga saruna. Bet man personiski šķiet, ka tagad ir grūti pēc visas tās sociāldemokrātu un Ušakova ēras vienā gadā pārorientēties uz modernu, laikmetīgu pilsētas vadību un izstrēbt visu, kas sastrādāts pirms tam. Bet tas nenozīmē, ka to nevajag mēģināt.

Rita: Jā, protams, mēs apzināmies, ka ir pagājis neilgs laiks, tikai gads kopš jaunās Rīgas domes, bet, no otras puses, rīdzinieki ir nocietušies pēc foršas vides ne tikai centrā, bet arī apkaimēs. Tā ka nepacietība dzen šo diskusiju un citas diskusijas uz priekšu. Atgriežoties pie tā, par ko pirms mirkļa runājām interešu izglītības kontekstā, jādomā par kultūras NVO potenciālu izglītībā un kā ierakstīt to kopējā redzējumā. Kāda nozīme mākslas izglītībā ir interešu pulciņiem, teātriem, Laikmetīgās mākslas centram un tā tālāk. Vai tādā virzienā jūs arī domājat?

Iveta: Es domāju par to, kā nosargāt kultūrai paredzēto budžetu nākamgad no automātiska grieziena

Rita: Jūs jau atkal par to reālpolitiku.

Iveta: Nē, nu, varējāt aicināt kādu, kurš tikai skaisti runā.

Rita: Nē, nē, nē, ļoti labi, runāsim reāli.

Iveta: Būtībā variants ir tāds. Pagājušogad man iedeva kontrolskaitļus, kur kultūrai un sportam bija automātiski nogriezti 25%, izmantojot covid kā attaisnojumu.

Rita: Ar kādu pamatojumu?

Iveta: Nu kā: pasākumi nenotiks – ar tādu arī pamatojumu. Un tikai tāpēc, ka jau bija paredzēti Dziesmu svētki un plaša apjoma Hanzas dienas, tās iekšējās rezerves varēja pārvirzīt vasaras kultūras programmai, uztaisīt kaut ko jaunu, dot kaut nelielu atbalstu nevalstiskajām organizācijām un tamlīdzīgi. Šogad nebūs Dziesmu svētku, uz kuru atcelšanas pamata pēkšņi parādīsies kaut kāda nauda. Tad, kad sākām diskusiju par bērnudārzu pieejamību, sadarbības partneru pirmā ideja bija – davai, nogriežam kultūrai un sportam vēl, un mums būs, par ko pacelt bērnudārzu skolotāju algas. Bet pēc tam tas pulciņš, iestāde, projekts, kas būs nogalināts, neatdzims pats no sevis, jo kultūras pieprasījums diemžēl jāaudzina gan klasiskā veidā, gan ar visādiem citiem pienesumiem. Jā, interešu izglītības daudzveidību varētu veicināt kaut kādi arī nevalstiskie. Bet sākumā vienkārši a) jānosargā budžets, b) jādomā, lai jaunā paaudze augtu ar pieprasījumu, ka viņiem vispār vajag to, ko esat gatavi piedāvāt. Jo mazāk formālajā izglītībā un apmaksātajā interešu izglītībā vai profesionālās ievirzes izglītībā ir līdzekļu, jo mazāk arī aug paaudze, kas nāks un baudīs to, ko jūs piedāvāsiet. Ja es nelikšu akcentu uz to, ka man mākslas skolās un interešu izglītībās jānotur bastions un jāmēģina, tā teikt, to sedziņu paplest plašāku, tad neizaugs paaudze, kam to visu vajadzēs.

Rita: Jūs lietojat vārdus "jānotur" un "jānosargā". Kas uzbrūk?

Iveta: Ceļi, tilti, stabiņi, veloinfrastruktūras cienītāji un tā tālāk, visi pārējie uzbrūk. Man gar māju fiziski uz trijiem gadiem uzbruka visiem vajadzīga infrastruktūra. Labi, es mazliet ņirgājos, bet ideja ir tāda, ka stratēģijā var izdomāt un uzrakstīt un papīrs pacietīs jebko, bet, lai būtu pieprasījums pēc sabiedrības vadītas kultūras projektu radīšanas, izejas punkts ir izglītība.

 

Rita: Tātad bez interešu izglītības nebūs pieprasījuma pēc laikmetīgās kultūras.

Iveta: Pēc laikmetīgās noteikti nebūs. Palasiet diskusiju par to laikmetīgās mākslas precedentu uz sienas. Sātanisms, LGBT propaganda un vēl kaut kas ir mazākais, kas šiem cilvēkiem rēgojas. Jo viņos nav izpratnes par to. Respektīvi, viņiem bez fotoreālisma nav mākslas un bez vadoņa, kas brien pa rudzu lauku, arī nav mākslas. Uz skolas sienas jābūt tikai skaistumam.

Rita: Vai mums ir pamats domāt, ka tagadējā interešu izglītība piedāvā laikmetīgās mākslas interpretāciju?

Iveta: Tā piedāvā vajadzību pēc mākslas kā tādas. Ja skolotāji ir labi, tad viņi piedāvā arī plašāku redzējumu, tad tā nav tikai atdarinoša un tāda "smuka" māksla. Jo būtībā kur tad tas viss cepiens ir? Tas nav skaisti! Un tāpēc tas darbs būtu jāaizkrāso – jo nav skaisti.

Solvita: Mēs visu laiku novirzāmies uz to: ja bērns pulciņā nesapratīs, kas ir māksla, tad arī neveidosies sabiedrība, kam nepieciešams šis produkts. Bet mums mākslas centrā spieto milzu grupa ar skolotājiem, kas jautā – nu, lūdzu, lūdzu, kur mēs varam paskatīties to mākslu? Kā lai mēs mācām bērnus? Un mēs organizējam viņiem lekcijas, kursus, rādām bildes – lūk, šādi tas viss izskatās –, bet mums nav, kur to apskatīties, Rīgā nav tādas vietas. Bet nu tā tas izskatās, tādi muzeji ir pasaulē. Mums ir vienīgā galvaspilsēta Eiropā, kurai nav tāda muzeja. Bet mākslinieku šķūnīšos šādi darbi ir un, par laimi, mēs esam tos nofotografējuši. Tad paskatieties, un jūs varēsiet pastāstīt bērniem. Kamēr neesam radījuši vidi, kurā bērnam liekas – iet uz muzeju ir labi, ir labi, ka pilsētā ir kvalitatīvas mākslas norises, var piedalīties kaut kādās teātra aktivitātēs, ir Sporta pils dārzi vai kas tāds. Manuprāt, jāsāk no vides – dabiski, neaizmirstot arī izglītību, bet, nu, skolotājs neko nevarēs bērnam iemācīt, ja viņam pašam nebūs, kur aiziet un redzēt un pieredzēt. Tas jau sen ir skaidrs, ka notiek kultūras cīņa ar stabiņiem un ceļiem, ka stabiņi cīnās ar zīmuļiem vai otām. Bet vai tad nav iespējams domē izveidot starpresoru grupu, kas var padomāt, kur mēs gribam nokļūt? Varbūt māksla ir arī stabiņos un arī ekonomikā, un tur tas viss savijas. Un man liekas, ka arī slavenajā sliekas gadījumā – ja mākslinieks būtu vairāk parunājis ar šīs skolas audzēkņiem, varbūt arī tas konflikts nebūtu aizgājis tik tālu. Jo bērni un varbūt arī vecāki būtu sapratuši, ka tur jau nekā tik traka nav.

Rita: Šajā gadījumā jau bērniem, man liekas, daudz neviens neprasīja, ko viņi domā par šo mākslu. Bet parunāsim par to laikmetīgās mākslas muzeju. Pieņemsim, bērns ir gājis pulciņā, ir zīmējis, viņam ir vizionāra skolotāja, kura parāda fotogrāfijas no laikmetīgās mākslas centra, un tā viņš var apmēram teorētisku priekšstatu gūt par to, kas tas ir… Un pie tā tas apstājas, jo viņam nav vides, kur aiziet un to piedzīvot. Vai mēs paši sev neuzliekam ļoti zemus griestus?

Agnese: Tas ir retorisks jautājums?

Rita: Retorisks. Bet nonāksim arī pie praktiskā.

Agnese: Tas, kas man šajā sarunā – un vispār, kopš stājos amatā – visvairāk sāp, ir tas, ka mums ir kaut kādas tādas viltus izvēles – mākslas pulciņi pret laikmetīgās mākslas muzeju. Tas pret šito. Bet tā nevajadzētu būt. Maija pieminēja pagātni, ar ko mums ir jādīlo, un es zinu, ka visiem ir apnicis par to klausīties – man arī ir apnicis to redzēt visādos dokumentos un datos –, bet tas ir drausmīgi. Mēs varam pārmest sev un man, un maniem kolēģiem, ka mums nav lielāka budžeta tādām un tādām iniciatīvām, bet realitāte ir tāda, ka 2025. gadā mums var nākties slēgt Vanšu tiltu, jo tas, iespējams, sabruks. Tās ir kaut kādas drausmīgi stulbas viltus dilemmas. Bet mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ, nevaram apstādināt tās lietas, kur pazuda nauda, un tagad mums jāstrādā ar to, kas ir.

Rita: Bet vai tad tas tieši nav iemesls, kāpēc vajadzētu skaidrāku fokusu? Jo tieši tas ļautu saprast, kas ir tas redzējums, un tad nebūtu visu laiku jāveido šīs cīņas starp tiltiem, interešu pulciņiem, muzejiem un tā tālāk?

Agnese: Tieši tā. Un, kā jau minēju, mēs šobrīd sākam strādāt pie nākamā gada budžeta, kur prioritātes ir ļoti skaidri jādefinē. Ir jāsaprot, ko mēs paši gribam. Iveta jau drusku ieskicēja arī iekšējās viedokļu dažādības – mēs neesam īpaši vienprātīgi daudzos jautājumos. Deķis tiek plēsts dažādos virzienos, kā jau jūs droši vien esat pamanījuši, un arī koalīcijas kolēģi izsakās pret Brektes murāli. Šis ir brīdis, kurā mums jāpārskata dažādas konkursu programmas. Man ir ļoti daudz ideju par to, kā konkursu programmas uzlabot. Mums to ir drusku par daudz, un, ja tu skaties, kas tajos konkursos saņem līdzekļus, tad tikpat labi varētu vienkārši palielināt iestāžu dotāciju, nevis radīt to milzīgo administratīvo slogu, kura dēļ jāiet cauri tiem pieteikumiem, jāgatavo visādi dokumenti… Tā vietā varētu palielināt dotāciju šīm iestādēm pašām par sevi, lai tām nav katru reizi jāpiesakās papildu finansējumam. Bet tie ir tādi mazi mikrouzlabojumi, tas nepalīdz lielajai bildei. Bet mums ir vēl četri gadi.

Rita: Bet varbūt varētu sākt dažādu programmu auditu?

Agnese: Jā, to arī mēs darām – vismaz mēģinām darīt. Reformas un audits ir vēl viena milzīga cīņa, kas mums ir bijusi, ja nemaldos, kopš februāra. Arī komisijas ietvaros ir zināma pretestība. Tā ka līdz tam jānokļūst.

Rita: Gatavojoties diskusijai, es paskatījos, kā citas ziemeļvalstu metropoles definē savu redzējumu. Man sevišķi patika Stokholmas pieeja. Viņu devīze ir vienkārši "Walkable city" jeb "izstaigājama pilsēta", un tas attiecas uz visu – uz vides pieejamību, ilgtspēju, kultūras pieejamību apkaimēs un tā tālāk. Tātad ir viena skaidra ideja, kurai pakārtotas dažādas prioritātes. Mārci, tā kā tu sadarbojies ar līdzīgām kustībām citās Eiropas pilsētās, varbūt pastāsti, kā citām metropolēm izdodas panākt skaidrāku fokusu par attīstību!

Mārcis: Hm. Kas es būtu, ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu! Man ir kaut kāda atbilde, bet, ja godīgi, man nepatīk tas sloganisms par ziemeļvalstu metropoli. Radīsim zīmolu, sakārtosim pilsētu, visu sakārtosim, bet aizmugurē – kas tam ir aizmugurē? Bet vai nav tā, ka esam krīzes priekšvakarā un tūlīt notiks automātiskie griezieni? Un tas nozīmē, ka mūsu jautājums ir, nevis kā darīt kaut ko, bet – kā izdarīt vairāk ar mazāk? Kā sūtīt skolēnus uz esošajām laikmetīgās mākslas aktivitātēm, vienkārši pastiprinot to, kas jau notiek, reizē audzinot nākamos izglītotos kultūras patērētājus. Un vajag skatīties uz tukšām teritorijām pilsētā kā uz resursu, uz sabiedrību kā uz resursu – nevis uz sabiedrību kā patērētāju. Tas nav apzināts mūsu postpadomju mentalitātē, ka sabiedrība ir nevis tie, kuriem jādod brīvbiļetes un brīvpusdienas, kas bija iepriekšējo administrāciju jājamzirdziņš, bet sabiedrība ir reāls resurss – apkaimju kustība, Sporta pils dārzi, "Free Riga", Laikmetīgās mākslas centrs un citi –, kam vajag tikai nedaudz kaut ko iedot klāt, un viņi radīs daudz sociālo pakalpojumu, brīvbodes, būvmateriālu apmaiņas veikalu – visu, kas krīzes laikā vajadzīgs. Lēti, pieejami sociālie pakalpojumi. Bet mēs to tukšo telpu varam attīstīt tā, lai tā atdzīvojas, rada sociālus pakalpojumus, bet reizē neģentrificējas un nekļūst dārga? Atbilde daļēji būtu pašvaldības īpašumi. Vai mūsu jautājums šobrīd nav – kā izdarīt vairāk ar mazāk resursiem?

 

Un tātad tas, ko es redzu vismaz mūsu "Free Riga" kolēģu pilsētās, ir tas, ka sabiedrība tiek uztverta kā resurss nevis tāpēc, ka tas ir slogans, bet tāpēc, ka ir tā ilgstoša. Viens vicemērs var paņemt un reāli pateikt – okei, mums būs krīze, būs grieziens, tad kā laikmetīgā kultūra, māksla, tukšās teritorijas var būt resurss? Vienkārši mērķtiecīgi runāt par to. Tas nebūs viena divu gadu jautājums, tas ir ilgstošs sarunu process, kurā radīsies jauni risinājumi un apaugs esošie. Sabiedrība kā resurss nozīmē, ka tas ir dialogs, kuram vajadzētu rezultēties tajā, ko teica Maija – ka ir kaut kāda publiska telpa, kas ir pieejama tādām institūcijām kā ĢIT, kas var neformālās izglītības veidā mācīt bērniem kaut ko par laikmetīgo kultūru, mākslu. Lai kultūra netiek izspiesta no vietām, kur tā mitinās. Es citu atbildi neredzu. Mainīt paradigmu – kultūra ir nevis patērētāja, bet tā potenciāli var būt sociāla. Tā var būt šīs kultūras un apkaimes iniciatīvas, kas rada sociālus pakalpojumus, kuri būs vajadzīgi krīzes laikā. Lai visi var izdarīt vairāk ar mazāk resursiem.

Rita: Iveta, vai mūs gaida krīze? Un kā izmantot sabiedrību kā resursu?

Iveta: Gaida. Stabili gaida. Pirmkārt, kamēr jūs domāsiet, ka varat nepotēties, mīļie lasītāji, tikmēr mums būs viena krīze. Tūlīt būs auksti, tūlīt vairs nekas nevarēs notikt ārā. Jau ir auksti! Es jau jūtu krīzi. Jo būtībā tajā brīdī, kad pie katrām durvīm būs šis filtrs – sadarboties vērsts pilsonis vai sadarboties nevērsts pilsonis –, tad sapratīsim, cik liela sabiedrības daļa pie tās kultūras gribēdama netiek. Bet, ja nopietni, jāsaprot: jo ilgāk mums šī lielā, no mums neatkarīgā problēma turpinās, jo kultūra ir vairāk apdraudēta. Un ir jautājums: vai mums būs papildu programmas kaut kādai atbalstīšanai? Baidos, ka nebūs. Vai jūs esat mēģinājuši kādam kordiriģentam atņemt viņa finanšu līdzekļus, lai iedotu kaut kam citam? Sabiedrības gaume, redzējums, kas ir laba māksla, slikta māksla, atšķiras tik ļoti diametrāli, ka arī pieprasījums pēc kultūras ir ļoti dažāds.

Rita: Nu, tas taču ir labi!

Iveta: Labi līdz tam brīdim, kad sabiedrība savāc balsis un saka – nu, davai, novāciet to savu mākslu no šitā mūsu žoga vai šitās mūsu sienas, vai no vēl kaut kurienes. Jo mums ar Agnesi bija diskusija – ko mēs darīsim? Es saku – izliekamies par beigtu, kamēr nav oficiālā papīra. Cits mums nekas neatliek. Jo, ja mēs virzāmies uz to, ka sabiedrība ir tā, kas nosaka, kas ir māksla un kas nav māksla, ko mums vajag, ko mums nevajag, tad tas ir cits stāsts. Jo, iespējams, viņiem to mūsu laikmetīgo mākslu trīs mūžus nevajag. Un tas būs ļoti tipisks atbildes variants. Jo, es saku vēlreiz, ja viņš no bērnības nav iesūcis brīvdomību, viņš negribēs to jūsu laikmetīgo mākslu, sorry.

Rita: Nu bet uz jautājumu tomēr īsti neatbildējāt.

Iveta: Uz kuru no jautājumiem?

Rita: Par sabiedrību kā resursu, kas kļūst aktuāla, ja atbilde uz jautājumu, vai mūs gaida krīze, ir "jā".

Iveta: Izglītota un atbildīga sabiedrība ir resurss.

Rita: Bet jārada mehānismi, lai šo resursu izmantotu.

Iveta: Lūk! Tieši tā.

Rita: Un kā?

Maija: Mēs varam kā resursu redzēt visas subkultūras un visas kultūras institūcijas, bet resurss ir arī privātie attīstītāji. Piemēram, ceļot mājas vai jaunus dzīvojamos vai pilsētas kvartālus, kāpēc nevaram noteikt, ka viņiem ir jāiekļauj un jāuztur kaut kāda noteikta līmeņa cenas? Kā tas ir ziemeļvalstīs – ja kāds būvē kādu jaunu kvartālu, tad tur ir dažādas mājas, kas pieejamas dažādiem cilvēkiem.

Rita: Piemēram?

Maija: Es dzīvoju pie Viesturdārza. Mums ir viens parks, kam otrā pusē šobrīd attīsta veselu kvartālu. Tur nav nevienas zaļās teritorijas. Kad visi, kas tur dzīvo, gāzīsies uz to vienu mazo, zaļo zemes stūrīti, tur vairs zāle neaugs, goda vārds. Tur ir ļoti maz vietas. Mums nav neviena mecenāta, kas dāvinātu pilsētai, piemēram, Vērmanes dārzu. Nu, respektīvi, tas resurss nav tikai nabadzīgās nevalstiskās organizācijas un kultūras organizācijas, un pārējie entuziasti, tas ir arī privātais sektors.

Un, runājot par brīvdomību – es nedomāju, ka izglītība ir lielākā problēma. Es domāju, ka tā ir tāda psihoemocionāla trauma, kas mums nāk līdzi no vēstures un mūsu kopējās pieredzes. Un mēs nevaram ar formālu izglītību vien iemācīt mīlēt Raini, iemācīt mīlēt mākslu, iemācīt mīlēt kultūru. Mums ir bijusi pieredze – mēs, nevalstiskās organizācijas, Kultūras ministrijas pasūtījumā veicām pētījumu par kultūras pieejamību. Un cilvēkus, kuriem iepriekš nebija pieejami šādi laikmetīgi mākslas darbi, tas visvairāk uzrunāja – bez iepriekšējas pieredzes, bez īpašas izglītības. Un arī šajā diskusijā par slieku vai to, ko zīmēt vai nezīmēt publiskajā telpā, skumjākais ir tas, ka nav vietas, kur sanākt kopā un parunāt par to, kas tas tāds ir. Ir tikai paraksti, un ir tikai "izliksimies beigti, ka tikai pie mums neatnāk ar papīru". Man liekas, ka tieši tā saruna un empātija ir tas, ko varam mācīties no kultūras. Un tāpēc mums to tik ļoti vajag arī galvaspilsētā.

Rita: Mēs koncentrējamies uz interešu izglītību bērniem, kurus mēs audzināsim brīvus un tādus, kas saprot Brekti un citus, bet tikpat svarīgi ir arī seniori un citu vecumu cilvēki. Laikmetīgās mākslas centram "kim?" ir senioru programma, bet viņi knapi, knapi spēj to piedāvāt – tieši tāpēc, ka nav atbalsta mehānismu šāda veida iniciatīvām.

Agnese: Man bail, ka es diskusiju aizvilkšu citā virzienā, nekā bija iecerēts, bet vienkārši interesanti – mēs sākām runāt par krīzi, un man ir aizdomas, ka mēs katrs domājam atšķirīgas krīzes. Un tās krīzes, kas mūs gaida un kurās mēs jau esam, ir vairākas vienlaicīgi. Viens ir tas, ka, jā, mums ir šī  covid realitāte, kas ietekmē ļoti daudz. Mums ir gaidāma kultūras darbinieku krīze, kas saistīta ar nesenajām reformām, kuras pamatīgi ietekmēs ļoti daudzus. Un mēs jau dzīvojam klimata krīzē, kas mūs ietekmēs veidos, kurus mēs, visticamāk, vēl pilnībā neapzināmies. Iepriekšējo reizi, kad tikāmies, bija +35 grādi. Tagad ir +14. Ir pagājis pusotrs mēnesis. Klimata krīze notiek jau tagad. Un, domājot par nākotni, realitāte ir baisa.

Un iepriekš te bija runa – nezinu, varbūt tas ir arī mans faktors, jo es domē strādāju arī ar satiksmes jautājumiem, un katru reizi, kad esmu kaut kādās sarunās, tās vienmēr pieskaras arī satiksmei. Stabiņi un Čaka iela, un viss pārējais. Bet tas ir jautājums, par kuru neesam pietiekami daudz kultūras kontekstā domājuši. Šeit jau arī cilvēki runāja par pieejamību – bet pieejamība ir infrastruktūra. Mēs nevaram uzbūvēt muzeju, nedomājot par to, kā cilvēki tur nokļūs. Mēs nevaram kaut kādā jaunā teritorijā kaut ko būvēt, nesakārtojot veidus, kā tur drošā veidā nokļūt – gan kājām, gan ar velo, elektroskūteriem, mašīnu, sabiedrisko transportu. Ir jābūt lielajai bildei, kuras līdz šim ir stipri pietrūcis, bet nu beidzot mēs par to domājam.

Runājot vēl par sabiedrību kā resursu, viena ideja, kas mums ir tāds kā vadmotīvs, ir 15 minūšu pilsēta – doma, ka viss, ko tev vajag, ir pieejams un tuvu. Un šādu 15 minūšu pilsētu, kas atrisinātu daļu mūsu problēmu un palīdzētu risināt daļu no šīm krīzēm, var veidot tikai ar aktīvu sabiedrību.

Rita: Nu, bet šajā gadījumā resurss jau ir pieejams, jo apkaimēs darbojas apkaimju kustības. Tām ir problēmas ar finansējumu un tā tālāk, bet resurss jau ir.

Agnese: Nu jā, vienīgi mēs nevaram no cilvēkiem prasīt, lai viņi paši to ceļu liek, jo tas nebūs īsti labi. Mums vienreiz kaimiņi paši tiešām noasfaltēja vienu ielu, un pēc tam viņiem bija ļoti daudz problēmu, jo oficiāli tā iela nebija asfaltēta un tad to neviens tā arī baigi nekārtoja. Skaidrs, ka resursi  jāizmanto prātīgi.

Solvita: Beigu beigās viss vērpjas ap to, kā viena lieta ir saistīta ar otru. Un par sabiedrību kā resursu – nevajag izgudrot jaunus velosipēdus un jaunus kosmosa kuģus. Ir apkaimju biedrības, ir nevalstiskais sektors, kuri ļoti aktīvi darbojas šajā laukā, un bieži vien viņiem ir vajadzīga visai neliela palīdzība. Un tad Iveta minēja: ja būs ceturtais covid vilnis un ja nenotiks nekādas aktivitātes, diez vai mūs atbalstīs. Bet ir taču visādi mehānismi – kaut vai domājot par to pašu būvniecību. Ilgstoši jau tiek apspriests būvniecības likums – ka varētu prasīt kaut kādu procentu no būvniecības izmaksām novirzīt mākslas procesu stimulēšanai. Ir virkne instrumentu, par kuriem varam domāt, kā arī izmantot esošo, aktīvo resursu, kamēr tas  nav nomiris, noguris, izgaisis, pazudis. Kaut vai tā pati Rīgas mākslas telpa – brīnišķīgs resurss pašā centrā, liela zāle. Kāpēc tur ir tāda programma, ka  nevar saprast – cimdiņi vai laikmetīgā māksla? Liekam to iekšā pasaules mākslas kartē un sakām – mums ir lieliska mākslas platforma. Mums jau tā ir, tikai kaut kas jāpārliek akcentos. Tiešām ņemt to, kas mums ir, un paskatīties uz tām lietām no cita skatpunkta, un varbūt citreiz nemaz nevajag tik daudz, lai panāktu ļoti labus rezultātus.

Rita: Mēs te esam diskutējuši gan par dokumentu plusiem un mīnusiem, gan par to, cik stingri Rīga pieturēsies pie šī dokumenta. Un tomēr, ja gribam apspriešanā iesaistīt sabiedrību, ko jūs rīdziniekiem teiktu? Kādu pienesumu Rīgas dome sagaida no sabiedrības?

Guntars: Es domāju, ka tagadējā dome ņems stratēģiskos dokumentus vērā. Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā par kultūru ir teikts, ka ikviens  rīdzinieks ir kultūras vēstnieks. Tas ir resurss, gan komunicējot iekšienē, veidojot uzticību, gan arī ārpus Latvijas. Ja viņi stratēģijā neredz sev vajadzīgo, tad tas jānorāda, lai mēs, runājot ar politiķiem, ar nozares departamentiem, pilnveidotajā redakcijā varētu to uzlabot. Tagad, piemēram, kultūrā likām akcentu uz bibliotēkām. Tās ir diezgan bēdīgas, bet Rīgā pilsētas bibliotēkām ir diezgan labs pārklājums. Tās var būt nevis bibliotēkas, bet kopienu centri.

Un vēl – vārdiem ir liela nozīme. Kad jūs par to Ziemeļeiropas metropoli runājāt, man katrs jūsu komentārs iedūrās sirdī, jo es biju viens no tiem autoriem, kas 2011.–2012. gadā izstrādāja stratēģiju 2014. gadam – atbrīvoties no Austrumeiropas. Iesākumā tikai vārdos. Un mēs tur rakstījām "Ziemeļeiropa". Jo ģeogrāfiski esam Ziemeļeiropā, bet ģeopolitiski bijām Austrumeiropā. Tas nav tikai slogans vai lozungs, tas nozīmē pārņemt ziemeļvalstīs esošo caurspīdīgumu, demokrātiju, attieksmi pret dabu, pret lietām, pret kultūru. Un mums ir piemēri – Kopenhāgena, Helsinki, Oslo. Tās ir pilsētas, uz kurām braucam un strādājam. Vārdiem ir nozīme. 2009. gadā sākām attīstīt apkaimju ideju. Kas tas tāds – "apkaime"? Tas ir kaut kas apkārt Rīgai? "Kopiena"? Tā ir kaut kāda sekta? Tagad mums ir vairāk nekā 30 apkaimju organizāciju. Mēs ieviesām vārdu "Rīgas metropole". Arī – nu, kur? Bet tagad pat vicemērs nodarbojas ar metropoles jautājumiem. Tā ka ikvienam vārdam ir nozīme. Tāpat kā katram ierakstam attīstības programmā – tur ir iekodētas lietas. Šī stratēģija 2014. gadā tika apstiprināta, bet nu rīdzinieki ievēlējuši domi, kas beidzot ir gatava to realizēt. Nu tad skatieties, kas tur ir ierakstīts un kas tur nav. Jā, maciņš gan ir viens. Bet nevajag pretnostatīt infrastruktūru kultūrai vai tradicionālo kultūru laikmetīgajai kultūrai – tas mums nepalīdzēs to pēc tam attīstīt. Vietā ir tas, ko Solvita teica, ka daudzi uztver kultūru kā ekstru – ja paliek pāri nauda, tad okei. Šobrīd varbūt programmā uz to vairāk skatāmies kā uz uzticības veicināšanu caur apkaimju cilvēkiem, bet vairāk jāakcentē kultūras devums ekonomikā, lai varētu pārliecināt naudas devējus attīstīt kultūras infrastruktūru.

Rita: Ideja nākamajai diskusijai. Paldies. Es arī pilnīgi piekrītu, ka vārdiem ir nozīme, sarunām ir nozīme. Viens jautājums no zāles.

Henriks Eliass Zēgners: Kad runā par stratēģiju, Iveta, tu tikai purini galvu un saki, ka varam par to uz septiņiem gadiem aizmirst. Tad es savukārt klausos, ko Agnese saka, ka mēs tagad mēģinām taisīt mērķprogrammās auditu – bet mēģinām. Es tad nesaprotu – dome tik haotiski strādā? Kā jums šķiet – ko mēs kā mediji vai kā laikmetīgās kultūras producenti vēl varētu darīt? Mums ir jāiet intervēt mēru reizi trijos mēnešos? Jāiet runāt ar koalīcijas deputātiem? Kur ir tā problēma? Jo tas viss izklausās pēc reāla haosa. Varbūt jums ir idejas, kā to visu celt.

Iveta: Nē, tas nav haoss, tieši otrādi – departamentos ir ļoti iesīkstējušas tradīcijas. Un vispār – mēģināt viņus izdzenāt no komforta zonas ir vesela gada process. Tas, ka daudzi no departamentiem sāka proaktīvāk darboties, jau ir neliels sasniegums. Bet ja nopietni: ja sabiedrība neiesaistīsies sabiedriskajā apspriešanā, tad lai vaino pati sevi! Jo būtībā, ja mums ir skaidrs signāls, ka tur un tur vajag to un to, labi – domājam, kā to attīstīt. Ja mums tur to ciršanai paredzēto koku vajag, to koku sāk aizstāvēt. Ja mums vajag kaut kādu organizāciju, iestādi, telpu, kaut kādu noteiktu struktūru kaut kādā apkaimē, nu, bet tad lūdzu – tikko sabiedriskā apspriešana sāksies, tad rakstiet! Kaut kā dariet to zināmu! Ja sabiedrībā ir kaut kāda viļņošanās, kas nav aizgājusi līdz politiķu apziņai, – nu tad, lūdzu, rakstiet, lai tā nonāk!

Agnese: Es saprotu, ka tas izskatās pēc haosa. Un man pašai bieži vien arī ir tāda sajūta. Bet tā demokrātija strādā. Mēs esam ļoti liela koalīcija, 39 deputāti. Ir piecas frakcijas, un tie ideoloģiskie bloki ir ļoti atšķirīgi. Es pārstāvu vienu galu, tad ir citi, kas ir stipri konservatīvāki, tā ka intereses gan politiskā, gan personīgā līmenī ir ļoti dažādas. Jā, nomainījās dome, bet izpildvara nav mainījusies. Tur palikuši ļoti daudzi, kas strādā jau gadu desmitiem – tas ir gan milzīgs pluss, gan reizēm arī izaicinājums. Manuprāt, tā ir laba ziņa, ka mums ir dažādas diskusijas un ka mēs velkam šo deķi dažādos virzienos, jo tas liecina, ka saimnieku laiks ir beidzies. Ka ir beidzies laiks, kurā atnāk viens kungs un pasaka: "Tā tagad būs."

Rita: Bet demokrātija jau nav gluži tāda hroniska deķīša vilkšana. Tai jābūt sarunai, kas ved pie kopīgas izpratnes un kopīga redzējuma. Var saskatīt, ka jūs tuvojaties tam kopīgajam redzējumam, vai ne?

Agnese: Es domāju, ka tur mums ir drusku jāpagaida. Es teiktu tā – nevar aizmirst to, ka nākamgad ir Saeimas vēlēšanas, kas padarīs visu vēl sarežģītāku. Tagad gadu visi izmantos domes platformu, lai promotētu sevi Saeimai. Bet pēc tam, es domāju, būs labi

Rita: Tad tiksimies pēc Saeimas vēlēšanām, ja?

Agnese: Nu, apmēram tā.

Rita: Labi. Ar to arī beigsim. Mēģināšu apkopot to, kas diskusijas laikā izskanējis. Vēlējums Rīgas domei atrast fokusu. Vēlams, līdz Saeimas vēlēšanām. Auditēt pieejamās atbalsta programmas, jo, iespējams, resursi, par kuriem notiek cīņa, atrodami turpat iekšienē. Lielais secinājums un vēlējums ir – izmantot sabiedrību kā resursu. Savukārt sabiedrībai, rīdziniekiem, saku divas lietas. Piedalieties sabiedriskajā apspriešanā! Ne tikai konkrētā stratēģiskā dokumenta, bet arī tajās, kas skar jūsu apkaimi, vietu, kur jūs dzīvojat. Un otrais – nu, potējieties taču! Visu labu, paldies par diskusiju!