Desmaize

Stāsts publicēts Etgara Kereta Facebook lapā 2012. gada 21. novembrī, dienā, kad ar Hamas tika panākta vienošanās par pamieru. Ar autora atļauju publicējam to arī latviski. No ivrita tulkojusi Māra Poļakova.

Sirēna mūs panāk, kad mēs braucam pie vectēva Jonatana, uz ātrgaitas šosejas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Telavivas. Šira, mana sieva, nobrauc malā, un mēs izkāpjam no mašīnas, atstādami uz aizmugures sēdekļa badmintona raketes un bumbiņu ar spalvām. Levs pieķeras man pie rokas un saka:
– Tēti, es esmu drusku uztraucies.
Viņam ir septiņi gadi, un tas ir tāds vecums, kad izrādīt bailes nav cool, tādēļ baiļu nav, ir "uztraukties".  Šira, klausīdama armijas izplatītajām instrukcijām, nogulstas ceļmalā. Es saku Levam, ka viņam arī jānoguļas, bet viņš paliek stāvam, ar savu mazo, sasvīdušo plaukstiņu no visa spēka spiezdams manu roku.
– Gulies taču, – Šira paceļ balsi, lai pārkliegtu sirēnu gaudošanu.
– Uzspēlējam "Desmaizes"? – es Levam saku.
– Kas tas ir? – viņš jautā, nelaizdams vaļā manu roku.
– Mēs ar mammu esam maizes šķēles, – es stāstu, – tu esi desa, un mums visiem kopā labi ātri jāuztaisa desmaize. Aiziet, gulies virsū mammai, – es saku, un Levs, nogūlies Širai uz muguras, cieši apķeras viņai ap kaklu, bet es uzguļos viņiem virsū, ar rokām atspiezdamies pret mitro zemi, lai viņus nenospiestu.
– Šitā ir jauki, – Levs smaidīdams saka.
– Vislabāk ir būt par desu, – no apakšas atsaucas Šira.
– Desmaize! – es kliedzu.
– Desmaize! – kliedz mana sieva.
– Desmaize! – arī Levs kliedz trīcošā balstiņā, ej nu sazini, satraukts vai nobijies.
– Tēti, – Levs pēc tam man saka, – skaties, pa mammu rāpo skudras.
– Desmaize ar skudrām! – es kliedzu.
– Desmaize ar skudrām! –  kliedz mana sieva.
– Fui! – kliedz Levs. Tad atskan sprādziens. Tas ir spēcīgs, bet tālu. Mēs vēl diezgan ilgi guļam viens otram virsū un nekustamies. Man sāk sāpēt delmi, kas tur manu smagumu. Ar acs kaktiņu varu redzēt, ka citi autobraucēji, kas gulēja ātrgaitas šosejas malās, ceļas kājās un nopurina no drēbēm zemi. Es arī pieceļos.
– Gulies, – mani sauc Levs. – Tēti, gulies atpakaļ, tu mums sabojā visu desmaizi. – Es noguļos atpakaļ un pēc brīža saku: – Viss, spēle ir beigusies, mēs uzvarējām.
– Bet šitā ir jauki, – atsaucas Levs, – pagulēsim vēl drusku. – Mēs vēl brītiņu paliekam tā guļot. Mamma apakšā, tētis augšā, bet pa vidu Levs un dažas sarkanas skudras. Kad beidzot esam piecēlušies, Levs jautā, kur palika raķete. Es rādu uz to pusi, no kuras atskanēja sprādziens. 
– Izklausījās, ka viņa uzsprāga netālu no mūsu mājas, – es saku.
– Fū, – Levs vīlies novelk, – tad jau Lahavs atkal atradīs detaļas. Vakar viņš atnesa uz skolu dzelzs gabalu no iepriekšējās raķetes, un uz tā bija firmas zīme un raķetes nosaukums arābiski.
– Tas tomēr ir labāk, nekā tad, ja viņa būtu uzsprāgusi mums blakus, – Šira saka, tīrīdama no biksēm smiltis un skudras.
– Vislabāk būtu, ja viņa nokristu tik tālu, ka mums nekas nenotiktu, bet pietiekami tuvu, lai es varētu salasīt detaļas, – Levs spriež.
– Vislabākais ir badmintons zālītē pie vectēva, – es iebilstu un atveru mašīnas durvis.
– Tēti? – Levs mani uzrunā, kamēr es viņu piesprādzēju aizmugures sēdeklī. – Apsoli, ka ja vēl būs sirēnas, jūs ar mammu ar mani uzspēlēsiet "Desmaizes"!
–  Apsolu, – es atbildu, – un, ja tas sāks apnikt, es tev iemācīšu spēlēt "Grilēto sieru".
– Urrā! – Levs atsaucas, taču pēc brīža kļūst nopietns. – Bet ko tad, ja sirēnu vairs nekad nebūs? – viņš bailīgi jautā.
– Es domāju, ka vēl kādas pāris noteikti būs, – es viņu mierinu.
– Un, pat ja nebūs, – no šofera vietas piebilst mamma, – var taču spēlēt arī bez sirēnām.