cik lesbiski ir tavi dzejoļi

PANDORAS SPĒĻU KASTE
stāsts ir sekojošs, reiz bija
pusdievs, kurš nozaga dievam uguni
un aiznesa to cilvēkiem
apzagtais uguns dievs atriebjoties izkala sievieti
pandoru, kura savā lādē, lādītē, kastītē, traukā
turēja ieslēgtas visas pasaules nelaimes
viņu piespieda precēties ar pusdieva brāli
tāds bija plāniņš, kas nāca tai pūrā
piecdesmit pantos hēsiods, pirmais dzejnieks
piedziedāja visu vainu, vainu viņai
pēcāk viņa kļuva par ievu, pēc ievas nāca visas citas
arī gēte gandrīz trīstūkstoš gadus vēlāk dzejoja par
pandoru, jaunu sievieti, kura viņam, vecajam, nedeva
viņai tikai cerība atlika
līdz mirklim, kad viņa šos stāstus vārdu pa vārdam
ar sprāgstvielām piepildīja un aizšķīla sērkociņu
nav īsti skaidrs, kur viņa palika
vien pavisam nesen kāds video virāli aizgāja
tur viņu redzam uz skatuves kopā ar madonnu
atverot savu lādīti un nospiežot play

LESBISKI DZEJOĻI
cik lesbiski ir tavi dzejoļi, jautāja kāds
es nezinu, es domāju, kādi tie ir un ko tie dara
kad es uz tiem neskatos
tas neko nelīdz, ja sāku tos novērot
nekas netop skaidrāks
jo dzejoļi ir ļoti kautrīgi
tie līdzinās mājas gariem
tikai tie neuzkopj
jo dzejoļi ir ļoti haotiski
un viņi nevienam neatstāj kurpēs dāvaniņas
jo par kādu naudu lai viņi gan tās pirktu
iespējams, mani dzejoļi mīl vārdus ar "o"
lūkojas astoņkājos caur ovālu logu zem ūdens
vai olbaltās krūtīs pušapos ar saplacinātiem krūšugaliem
ja mani dzejoļi paši rakstītos
rakstītos tie vislabāk noteikti onomatopoētikā
totoro lolotu un bieži nokļūtu tokijā
ar joko ono dziesmām kūkotu
ovālām acīm doķenes bolītos par bonobo
mērktu dūres orinoko straumē
un jodelētu bosfora krastos
skūpstītos ļoti postmoderni uz robustiem, ironiskiem
rokoko rozīgiem, vienkārši plikiem tomātu dibeniem
līdz beidzot pat pēdējais homo sapiens
zaudētu ilūziju par dzejas nevainīgo dabu

ANATOMIJA
tu, mana mūķene, kas virpina pērles
ak, djuna, tu taču ar to nedomāji rožukroni, vai tomēr?
varbūt domāji vilnaino rozi kā anne sekstone?
vilnainā roze, kas atklāj savas ieloces, krokas
pūkainītis, ne jau nu austere
kas gliemežnīcā auklē pērli
ar trulu asmeni tiek uzlauzta
lai izsūktu to kopā ar citronu sulu
tā nav arī gliemezītis aliņā, lai gan, protams
visticamāk hermafrodīts
kaut kas salds – tomēr ne piebriedusi plūme
tā nav pāršķēlies kastaņa kažociņš ar adatām
vai iešķelts nags. nē, nekas no tā visa tā nav

HIMNA
dziedi jel lingua franca. franču skūpsts, atklāts un godīgs
slavas dziesma matrjoškām, no kurām
bēbīši izlec ar galvu pa priekšu tieši pasaulē iekšā
lec, griežas uz mātes plates, paplāksnes, kas savelkas
ap tās kaklu un iestrēgst tai rīklē. ak oidip oidupsīti
tev ir neķītra lingua starp pirkstiem, kuri saceļas v zīmē
kā kājas jogas laikā, un, apgriezta otrādāk
atgādina triumfa arku
tur himna samulst un kūleni met
piecēlusies tā sapulcina izbirušās zīmes
un kļūst par himēnu, kurš plīst no smiekliem
par izkurtējušajiem statuju kleperiem 

No vācu valodas atdzejojusi Inga Gaile

FAIRY GAYMOTHER
vienmēr kopā ar pārējām divpadsmit
trīspadsmitā
kam no tevis bail
neprecētā feja bez bērniem ar burvju nūjiņu
kāpēc tavu parādīšanos vienmēr izdzēš
saposusies nāc un ej bez aicinājuma
kam no tevis bail pavedinātāja
jaunā rozīte piedur pirkstu vārpstiņai
jau no pirmā pieskāriena
nodziest gaisma
viņa iegriež ratiņu vislielākajā ātrumā
kam no tevis bail fairy gaymother
tu pasakainā sapfo sugar-mommy
aicini uz savu mazo kambarīti
kam no tava ērkšķu krūma bail
vagina dendata sajūsmā kliedz rozīte
ar apburto ziediņu spēlējas pa savu klēpīti
pēc tam stāsta
visus simts gadus neko nav manījusi
cik rātni naktī gulējusi
skapī

No vācu valodas atdzejojusi Madara Gruntmane

 Atdzejojumi tapuši platformas "Latvian Literature" organizētajā Atdzejas darbnīcā Siguldā.