Ceļš uz paradīzi ved caur elli jeb nāve biblotekā

Bet man gan patika, pāris vietās gardi izsmējos. Mans mīļotais arī katru dienu lieto šo džentlmeņa komplektu. Man pat sāk likties, ka varbūt es dzīvoju kopā ar Jura mīļāko autoru. :)

Kāpēc Satori.lv, portāls, kuru es cienu, un kuru lasu, publicē tādus draņķus? Nekvalitatīvs saturs un arī autora humora izjūta apšaubāma.

..vietā, kurā ar mazu atkāpi tika minēts Jura mīļākais autors, atcerējos sevis paša rakstā līdzīgu atkāpi no galvenā varoņa, ha!


***
Pavasaris kā jau pavasaris, nes pēkšņus pārsteigumus un pārspīlētas sajūsmas, kuras šogad negaidīti ātri ļauj priecāties par dabā notiekošo rosību, tāpēc patlaban Jums gribētu mēģināt pastāstīt nedaudz pikantu, varbūt pat pārlieku erotisku stāstu, kuru gan par stāstu saukt būtu neveselīgi; tās drīzāk ir kāda mana laba drauga – sauksim viņu par Valgudi – fantāzijas, kuras viņš vēl pavisam nesen, ja pareizi atminos, man atstāstīja. Ja gribam būt mats matā akurāti, tas notika jau šajā, 2014.gadā. Pēc mūsu sarunas gan Valgudis mani piekodināja par viņu neko smalki un izsmeļoši neizstāstīt, lai pēcāk nerastos kādi lieki sarežģījumi privātajā dzīvē, bet pateikt to, ka augumā viņš ir nedaudz īsāks par mani un miesās daudz spēcīgāks, es noteikti varu gan. Ja kādu lasītāju tiešām interesē šis mans draugs, varu atklāt arī to, ka viņa galvu rotā īsi, dabīgi gaiši mati, kuri no viņa pieres jau nedaudz atkāpjas, bet ne tik uzkrītoši, lai to izceltu ar tādu brēku un padarītu to par viņa absolūto nepilnību vai gluži pretēji – galveno izskata rotu. Valgudi es pazīstu jau gadus desmit, ja ne pat vairāk, tāpēc šādi atklāt man savas vēlmes, ja tās tā var nosaukt, viņam nesagādā nekādas neērtības vai pazemojumu.

Par sevi pašu man gan nebūtu jānopūlas gari rakstīt un tērēt manu dārgo rakstāmmašīnas tinti, jo, domājams, ka jebkurš, kurš kaut reizi ir lasījis mani – Vikentiju Diksonu, stājies man pretī uz ceļa vai apzināti saticies kādā bārā, zina visu nepieciešamo informāciju, lai tālāk sekojošo tekstu lasītu ar nepārspīlētu sajūsmu vai gluži pretēji – naidu. Palūgšu gan, lai malā nolieciet savu rīta avīzi vai mobilo telefonu, kurš nevajadzīgi atrauj jūs no iedziļināšanās šeit rakstītajā, vai pat TV, kurā, kā zināms, nav nekā, lai dienai dāvātu prieku un citas tamlīdzīgas sajūtas. Gribēju arī atgādināt, pirms brēciet par perversijām, kuras lasot nenoliedzami pārpludinās Jūsu asinsriti un darīs miklas Jūsu kājstarpes, lūgšu, ja tas ir Jūsu spēkos, izlasiet līdz galam šīs manis uzrakstītās piezīmes, kuras Jums dāsni pasniedzu par brīvu, bet tiem dažiem, kuru sirdis varētu būt pārlieku vārgas kam tādam, es iesaku jau laikus mest mieru šim visam un pievērties citām aktivitātēm, kas nu kuram šajā brīdī ir tuvas.

—-
Todien, kad tiku uzklausījis šo stāstu, pa taisno no mana drauga mutes nākam, es sēdēju atspiedies pret cieta dīvāna malu un viena pār otru sakrustotā kāja viegli šūpojās runātāja ritmā. Man nebija pat mazākās nojausmas, ka viņa stāstītais būs tik ļoti izjusts un pārpludināts perversības, kuru ne visi būs gatavi pieņemt par saprātīgi esošu, tomēr es visā godībā uzņēmos šo uzdevumu, lai par to pastāstītu arī citiem un tas viss nepaliktu tikai viena cilvēka prātā; arī ne divu – mana un Valguža. Atminos, ka putni todien vēl nebija atlidojuši, lai dziedātu savas riesta dziesmas; puķes neizplaukušas dzina niecīgus asnus, bet pēc šī īsā un vētrainā stāsta, kurš skāra manas ausis kā neglābjams atvars, es vairs nebiju mierā ar savu sēdēšanu četrās sienās, vientulībā un tā vien rāvos kādas skaistas jaunkundzes skavās, lai ar savu plašo un neaptveramo mīlestību plēstu viņu uz pusēm kā milzīgs ledlauzis plēš ledu kaut kur Ziemeļu Ledus okeānā. Bet, kā jau teicu, ne par mani te būtu jārunā, jo galvenais un vienīgais šī visa stāsta vaininieks ir tieši Valgudis un, lūk, te nu ir viņa stāsts pilnā apjomā, atstāstīts vārds vārdā, kā to tiku saklausījis:

Mans sapnis modās ar mani pie sāniem un aizsteidza darīšanās no manis tālu prom. Tiku gaidījis viņu atpakaļ, bet laika nepietiekamības dēļ ielās aizgāju arī es pats. Kad pēc vairākām stundām viņa bija atgriezusies dzīvoklī, manis tur vēl nebija, bet es saņemu atklātu vēstuli, kura mani pārvērta līdz nepazīšanai; uztraukuma rezultātā sviedri apsēda manu matu atkailināto pieri un ciešajās džinsa auduma biksēs sajutu spēcīgus grūdienus, kurus izraisīja mans pagalam nemierīgais daikts. Es apjuku pats savās domās un vēstulei pievienotās fotogrāfijas runāja pašas par sevi. Sākumā viņas pirksti spēlēja paslēpes, redzēju tikai kailas kājas un kreiso roku, kura nekautrīgi bija ieslīdējusi sarkanajās apakšbiksītēs. Tiku lasījis, ka tas atkārtojās ne vienu reizi vien un pat nedaudz apskaudu to, ka viņa tur vaidēja viena savā vaļā. Tikai nojautas un fantāzijas klātesamība man stāstīja, kas sekoja tālāk. Kamēr vēru vaļā nākamo bildi, mani hormoni trakoja līdz ar viņējās. Kad bilde atvērās, manā acu priekšā atplauka pežas portrets pilnā daiļumā. Ak, ja šie skati būtu tikai manu acu redzēti, es klusībā pie sevis nodomāju un uz brīdi sajutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kāpēc? Nezinu! Tā vien paskatoties uz to fotogrāfiju, mēle pati stiepās pretī tai un gribēja nolaizīt šo burvīgo augli. Mans piebriedušais daikts no prieka jau biksēs lēkāja kā nebrīvē turēta, satricināta un nevaldāma gorilla un gaidīja, kad to vilkšu ārā. Ka es tev saku, šī fotogrāfija ar pežu bija kā tikko izplaucis zieds. Es neveikli atvēru bikšupriekšu. Tam sekoja skaidrs pēcpuses attēls un tajā brīdī jau biju tik ļoti sabudināts, ka biju gatavs noraut savu asinīm piebriedušo, no biksēm izvilkto daiktu un iegrūst to ekrānā, cerībā, ka tas iegrūdīsies viņas pēcpusē tik spēcīgi un dziļi, ka ekrāna otrā galā viņa to jutīs un kliegs kā izvarota. Tā vietā es apņemu to savā rokā un sāku neatlaidīgi berzēt. Dzidrā sēkla ātri vien izšļācās manā priekšā kā milzīga strūklaka; daudz spēcīgāka par tām, kuras vērojamas galvaspilsētas centrā…

Tā kā bilžu vairs nebija un vēstule bija galā, man atlika fantazēt par lietām, kuras no viņas nebiju dabūjis, vai akli vēlējos vēl un vēl. Viņa pati tikmēr mierīgi atdusējās savā gultā, lai atgūtos pēc visa tā piedzīvotā. Es nē, es gribēju visus trīs viņas caurumus, lai ko tas no manis prasītu. Saku godīgi, sākumā es savu daiktu iedzīšu dziļi viņas rīklē tā, ka viņai trūks elpas un siekalu mutuļi aumaļām tecēs pāri viņas lūpām uz kaklu un no tā uz krūtīm, un zemāk. Viņa lūgs žēlastību un rīstīsies manu daiktu norijot. Es sagrābšu pakausī viņas matus, lai viņa nevarētu no manis atrauties un beigšu dziļi viņas rīklē, tālāk aiz mandelēm. Nākamā būs viņas peža – vispazīstamākais caurums. Pavēršu viņas kājas tik plati, ka tā pati atvērsies un lūdzot sauks pēc mana daikta. Es triekšu to viņā iekšā, atsperšos pret gultas malu un nenovērsies skatīšos viņas sejā, kura sāpēs saviebsies, bet izjutīs baudu; ak, kādu baudu. Es pat neļaušu viņai atslābt un izbaudīt orgasma trīsas, jo, kad būšu pārstājis durstīt viņas aknas, apmetīšu viņu otrādi un nostādīšu uz ceļiem. Viņa iespiedīs galvu spilvenā, bet es nesteigšos ar sava daikta nostrādināšanu, jo sākumā ar mēli nolaizīšu to līniju no sīkā kaunuma apmatojuma līdz pat mugurai. Sārts manas plaukstas nospiedums svilinās viņas pēcpusi un tur nu es būšu nonācis pie trešā un pēdējā viņas cauruma, kurā mierīgi un bez steigas ieslidināšu savu nedaudz nomocīto daiktu. Spilvenā apslāpēti būs dzirdami viņas kliedzieni, bet aiz sienas nikni dauzīsies dzīvokļa kaimiņi. Es iestumšos viņas pēcpusē un nobeigšu ne tikai sevi, bet arī viņu. Tā, lūk, mans draugs!

Taburete tev reāli nav paveicies ar savu mīļoto,jo jābūt diez gan stulbai sievietei,lai lepotos ar to ka tavs draugs ir alkoholiķis!!!

nav tikai plikņa. un ir tikai Juris! eh..