Baltkrievu klusēšana

(vēstules sev, kuras pienākušas par vēlu)

IVESJ,
ul. Priozjornaja, nr. 42
211794
Vitebskaja oblastj,
Glubokskij rajon,
BELARUS
Alesya Loseva
(1999. gads)

jaunākās pedagoģijas metodes
aktuālākie paņēmieni psiholoģijā
tomēr aizvien mēdzu vārīties dusmās
par tevi, mans (drausmīgais) bērns

Ciemata skudru pūžņu apčurāšana,
jo skudras arī tā dara,
vēlāk mēnesi ilga
pacietības meistarklase
"The silence of Belorussians",
asinspirts, ellīga dedzināšana atvieglojoties
un paniskas bailes no mātes,
kura sados pa galvu, ja atzīšos
(toreiz vēl nebija pieejamas jaunākās
pedagoģijas metodes un aktuālākie
paņēmieni psiholoģijā).

Sīkā dura!
Tas varēja man maksāt auglību. Es varēju pazaudēt puikas.

Aitu dzenāšana pa aploku,
zirgu vietā Kastusjam svaigi drāzts kārkls,
Aļesjai – vecmammai nospertais slotaskāts,
mirklis, un aitu bars brāžas
no kalniņa tieši virsū puišelim
visas pret vienu:
"Kaaaa-st-uuuuusj!!!"

Sīkā aita!
Viņš varēja maksāt ar dzīvību. Bet tev būtu jāspēj iedomāties, ka Vasjka, fiktīvi ievēlēts vagars,
skries sūdzēties, nevis palīgā.

Vasjka-vasiļok!
Sīkā, pasveicini viņu no laikiem,
kad rudzupuķu izmantošana
valstiski svarīgos pasākumos
pamazām tiek izskausta,
jo tā esot "kāpšana uz nacistu grābekļiem";
jūsu vazāšanās gar saulespuķu pļavām,
gulšņāšana rudzupuķu tērcītēs,
kuras pulsē labības laukos kā zīdaiņa avotiņš,
un pikantas norises magoņu pļavās,
kuras izsijātas mūsu zemēs tā,
it kā pats Dievs būtu nokratījis
savu asiņaino piedurkni virs tām,
neskaitās valstiski svarīgi pasākumi,
tomēr tie ir bīstami precedenti,
gandrīz tikpat bīstami kā
Vasjkas pirksti tavās baltajās biksītēs ar sarkanajām tulpītēm,
kuri no turienes ātri vien tika patriekti
(mana meitene!),
tomēr līdz lietas nr.1 "Kāpēc bija tik patīkami"
detalizētākai apstākļu noskaidrošanai
tu diezgan labi tiki galā ar savējiem,
un tas arī skaitoties grēks.
Tā ka piesargies, sīkā.

Piesargies, sīkā!
Vecā ciema ragana Ņurka
tev tā arī nepiedod,
viņa gaida Lielās Tiesas dienu,
viņpus platekrāna padebešiem
mīkstajā paradīzes dīvāna stūrītī
malkojot sarkanvīnu un mēģinot uzminēt
tavas miesas un asiņu garšu.
Kur gan bija tavs prāts,
kad kūtīs no ganībām atgriezās govis,
maujot kā sirēnas,
arot zemi kā tanki un
šūpojot pieblīdušus tesmeņus
līdzīgi naidnieku bumbvedējiem,
iebrāzties Ņurkas hātā un iebrēkties:
"Fašisti nāk!"

Sīkā idiote!
Tu atradies zemē, kas
toreiz vēl pēdējā
"nekadvairs" pasaules karā
skaitliski cieta visvairāk,
tev kādreiz bij' ienācis prātā,
no kurienes tur ir tā sāls?
Baltkrievu asaru šķipsniņu ir tieši tik daudz,
lai pietiktu visām vārītām putrām,
bet tu tās šķērdēji brūcēm.
Ņurka karā zaudēja abus dēlus. Un viņa precīzi paredzēja tavu bērnu dzimumu
un, stipri vien iespējams, skaitu.

Un nevajag, sīkā,
skaidrs, ka tu tēloji vemšanas refleksu,
kad mācītājs lasīja tēvreizi
un Ņurka riebīgi laizīja Jēzu,
bet nākamā rindā pie svētbildes stāvēji tu.
Tāpat kā rīstījies pirtī,
kur bija paredzēts šķīstīšanas rituāls,
lai uz visiem laikiem
atbrīvotu tevi no migrēnas lēkmēm,
taču svētajā ūdenī peldēja Ņurkas spalva
un kāds tovakar atkal dabūja galvā.

Sveiciens tev, sīkā, no laikiem,
kad sakrālie, orālie, korālie rituāli
tjūnē jaunāko dievnamu slavas zāles,
kur, uzgriežot vaigu svētbilžu slejām,
laižas liks lūpas pie sejām slepkavām.

Ahoj, sīkā liberāle!
Tu taču atceries Vasjkas pirkstus,
gardus kā vijīga ūdenszāle,
jo tu biji stulba zoss,
bet Vasjka – topošais omonietis un alkoholiķis,
kuram pēc vārdiem
"Vsje latiši nacisti. I ti tože, raz tam živjoš."
prasījās iedot galvā,
un tu beidzot iedevi –
tikai ne galvā.

Bet atceries, sīkā:
"Ņasluhaj ti hetaha Vasjku!"
pēcāk atcirta Kastusjs.
"Ņi jakaja ti ņe nacistka! Ti bilaruska!"
Un našķīgi brūnais kā draņiku maliņas, skaties,
kas kausēja tavu auss ļipu,
aiztraucās tālē,
kur debesīm maigi pieskaras tupeņu laksts.

Dzeja, kas smelta
ar smilškastei domāto trauku
pa tiešo no vircas bedres,
sāks nelabi ost,
un nebūs vairs tā, kurš parauj aiz krāgas,
pirms ievelies iekšā,
neviens vairs neaptīs šalli
tik stingri, lai pavadiņš īss,
ar saltām rokām vairs neiepīs kuplākās bantes
tik cieši, ka lentes plēš matus,
vien plauksta iesvilsies tieši tai vietā,
kur ādā ieaudzis pārplēstais raustāmais diegs,
un, lellīt, uz brīdi tev liksies,
ka izkļuvi laukā.

Un visi pidari-banderi, suki-bečebešņiki, labusi i gansi, uskoglazije i černožopije, razvjedjonki i maksļiņieki sāks smaržot tik skaisti, ka tu sāksi smaržot tiem līdz.

Un tu smagi norausies, sīkā!

GOMEĻA, ul. Antoškina nr. 3
SIZO
213004
UK Nr. 4
BELARUS
Alesya Loseva
(2029. gads)
"Pisjma? Kakije pisjma? A tjebje ņikto ņe pišet." ("Vēstules? Kādas vēstules? Tev neviens neraksta.")

Dzejoļa laikā cieta un turpina ciest ap 1600 baltkrievu politieslodzīto, ceturtā daļa no viņiem ir sievietes, pārsvarā mātes, kurām nelikumīgi liegta aizgādība pār bērniem. Dzejoļa laikā vaidēja Ukrainas zeme, un vakarā viņpus saviem padebešu platekrāniem mēs par to turējām īkšķus, jo esam labākie fani pasaulē. Dzejoļa laikā necieta tikai boti, stulbais Vasjka (kaut gan viņš apgalvos pretējo) un vēl daži (būsim godīgi, daudzi) vietējie un svešzemju idioti.

Dzejoļa laikā mēs visi vēl bijām dzīvi.