Par filmu "Marijas klusums" (rež. Dāvis Sīmanis, 2024).
Dāvja Sīmaņa jaunākās filmas "Marijas klusums" pirmizrāde notika vienā no Eiropas nozīmīgākajiem un lielākajiem festivāliem – Berlīnē. Šajā pilsētā aktrise Marija Leiko izdzīvoja savu teātra un kino karjeru, bet, kad kino ienāca skaņa un lomu piedāvājumi apsīka, Leiko atgriezās Latvijā un vēlāk jau devās savā pēdējā, traģiskajā ceļojumā uz Padomju Savienību. Sīmaņa filma guva starptautisku ievērību, bet par to, ka Latvijas kino pamanīts prestižā festivālā, ne mazāk svarīgs ir tas, ka izskanējis pats Leiko likteņa stāsts, teju simts gadus sens un biedējoši laikmetīgs reizē.
Stefana Cveiga noveles "Jūtu mulsums" (1927) varonis, slepenpadomnieks R. fon D., sešdesmit dzīves un trīsdesmit akadēmiķa darba gadu jubilejā saņem savu biogrāfiju, ko sarakstījuši kolēģi. To izšķirstījis, viņš pats sevi uzreiz neatpazīst. Neatpazīst, jo neatrod aprakstītu sev tik būtisko mūža mirkli, "kad mūsu iekšējie pārdzīvojumi strauji kristalizējas" [1]. Mēs varam pieņemt, ka "Marijas klusums" ir filma par vienu no šādiem mirkļiem, varbūt izšķirošāko Leiko dzīvē. Filmas veidotāji par darbības sākumpunktu izvēlējušies 1937. gadu, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, kur dzemdībās mirusi viņas meita, toties izdzīvojis jaundzimušais – mazmeita. Seko Leiko dzīves pēdējais cēliens, dramatisko pavērsienu ziņā ne blāvāks par viņas ekrāna un skatuves lomām.
Filmas ievada epizode ir kā prologs morālās lejupslīdes atvaram, ko Maskavā piedzīvos Leiko. Aiz vilciena loga garām slīd krēslojoša ainava ar rēgainiem koku siluetiem, gluži kā ceļā uz aizvien dziļāku apziņas mijkrēsli, kas iepazīts jau Dāvja Sīmaņa filmā "Pelnu sanatorija" (2016). Restorāna vagonā civilā tērpies kungs ar baudu iekožas vistas stilbiņā. Tas būs pēdējais kadrs, kas vēl atgādinās starpkaru perioda Eiropas sabiedrības ainiņas. Kamerai pagriežoties pret pārējiem pasažieriem, kļūst redzamas greznas, mazliet frivoli tērptas sievietes un vīrieši militārajās formās, līst šampanietis. Uz brīdi gaisma vagonā izdziest pavisam, iezīmējot pāreju uz pavisam citu pasauli. Gaismēnu kontrasti, ņirbošas, ornamentālas ēnas, kas seko varonei, vēl vairāk uzsver notiekošā oneirisko dabu. Marija Leiko (Olga Šepicka-Slapjuma) bieži redzama priekšplānā un ir fokusā, pretstatā viegli izplūdušajiem otrā plāna notikumiem un personāžiem. Tā ir Marijas pasaule, pasaules lasījums, kurā viņa bieži nespēj vai nevēlas redzēt kopainu. Intervijā Sīmanis stāsta – "salīdzinājumā ar citiem varoņiem, Marija runā ļoti maz, viņa sāk runāt tikai tad, kad nonāk konfrontācijā. Šis klusums priekš manis ir tā iekšējā traģēdija, ko tu aptver, mēģinot sevi norobežot no pasaules un iedziļināties sevī".
Marijas Šrāderes 2016. gada filma "Stefans Cveigs: Ardievas Eiropai", kas sākas ar rakstnieka un viņa sievas līķu atspulgu spogulī, kad tos nākamajā rītā pēc barbiturātu pārdozēšanas atrod kalpotāja, bija stindzinošs atgādinājums tiem, kas ar Cveiga likteni pazīstami, un viennozīmīgi satricinājums skatītājiem bez šīm zināšanām. Atgādinājums par to, cik trausli var būt mūsu prāti kara šausmu priekšā. Vēl šoziem kāda uz Parīzi emigrējusi prestiža krievu kino izdevuma kritiķe sociālajos tīklos nīgri rakstīja, ka nespēj veikt tik kardinālu izvēli kā Cveigs, lai gan pietiktu vien ar empātiju un cieņu pret upuriem asiņainajā karā, ko šobrīd īsteno viņas valsts. Dāvis Sīmanis savā filmā apņēmies izsekot tieši šādai cilvēka transformācijai – no drošas, komfortablas, brīžiem koķetas neiedziļināšanās līdz empātiskai un imersīvai apkārt notiekošo šausmu pieredzēšanai un uzsūkšanai. No šāda aspekta raugoties, "Marijas klusumu" var lasīt arī kā pasaku vai līdzību, kurā varonis piedzīvo un, ja paveicas, pārvar dažādus šķēršļus un grūtības. Pasakas varonis ir stāsta priekšplānā, kamēr apkārtējie kalpo kā instrumentārijs varoņa iekšējai attīstībai. Kā Alise Luisa Kerola darbos vai Jana Švankmajera ekranizācijā caur truša alu nokļūst sev svešādā pasaulē, kur ar viņu notiek iepriekšējā realitātē neiedomājami procesi, tā arī Marija no tobrīd vēl nosacīti brīvās Eiropas ar vilcienu nonāk autoritārisma tumsā. Apzināti vai instinktīvi Marija uz notiekošā nepanesamību vairākkārt reaģē izteikti ķermeniski – viņa vemj, konvulsīvi raustoties, kad iebrauc Padomju Savienībā un kad atgriežas dzīvoklī pēc izmisīgiem centieniem pamest valsti. Šie mirkļi arī iezīmē lūzuma punktus gan viņas uztverē, gan stāsta līnijā.
"Marijas klusuma" vizuālais risinājums ir melnbalts attēls, kurā minimāli iekļautas epizodes dienasgaismā, lielāko daļu laika atvēlot darbībai vāji izgaismotās istabās, kāpņu telpās, kabinetos, teātrī. Arī ārskati pārsvarā uzņemti tumsā, tā pastāvīgi uzturot nospiedošu, klaustrofobisku sajūtu. Kadrā bieži izmantoti gaismas objekti – kailas spuldzes, lampas ar abažūriem, laternas uz ielām, ugunskurs, prožektori. Šāds paņēmiens rada iespaidu, ka uz izgaismoto kadra daļu raugāmies no tumsas, nolūkojamies caur durvju actiņu, lodziņu, esam (slepeni) vērotāji.
Marijas Leiko lomā redzama Olga Šepicka-Slapjuma, aktrise, kas vairākkārt filmējusies Jevgeņija Paškeviča filmās, tai skaitā "Cilvēka dienās" (1989). Tajā viņas varone pusdieno ar jauno Infantjevu restorānā, kas iekārtots ēkā, tikpat grandiozā attiecībā pret cilvēka mērogu kā dzelzceļa stacija, kurā vairākkārt nonāks Šepickas-Slapjumas atveidotā Leiko Dāvja Sīmaņa filmā. "Cilvēka dienas" no intelektuālas pozīcijas vēro komunālo dzīvokļu kroplās realitātes un cilvēku disfunkcionālo attiecību berzi Padomju Savienībā un šķiet pieminama, rakstot par "Marijas klusumu". Tad gan nākas virknēt arī pārējos kino piemērus, kas veido plašāku kontekstu Sīmaņa filmas lasījumam. Sājas izjūtas daudziem atstājis Iļjas Hržanovska gigantprojekts "DAU", tomēr viena no tā filmām, "DAU. Nataša" (2020), ir minama starp "Marijas klusuma" kinematogrāfiskajām paralēlēm – gan tāpēc, ka tajā izmantots paņēmiens visu filmēt paviljonā, gan pratināšanas epizodes nospriegotās psiholoģiskās manipulācijas dēļ. Sīmanis kā nozīmīgu iedvesmas avotu sauc poļu filmu "Pratināšana" ("Przesluchanie", Ryszard Bugajski, 1989), kam "Marijas klusumā" veltīti arī pāris citāti, piemēram, lakoniskais, bet tik ietilpīgais žests – tējas iešļākšana sejā. Šo filmu ieteicams noskatīties gan tādēļ, ka tā ir virtuoza rokasgrāmata sistemātiskai cilvēka garaspēka nīcināšanai, gan arī tādēļ, lai interesantā lomā redzētu poļu režisori Agnešku Holandu. Filmu sarakstu varētu papildināt arī ar Holandas "Misteru Džonsu" ("Mr. Jones", 2019). Filma veidota pēc patiesiem notikumiem, un tās centrā ir velsiešu žurnālists Gerets Džonss, kuram izdevās nodot vēsti par holodomora šausmām Rietumu sabiedrībai. Diemžēl "Misters Džonss" cieš no Holandai raksturīgās centības atmaskot un pamācīt. Rietumu žurnālistu un diplomātu uzdzīve Maskavā, kokaīnā un miesaskārē mērcētā, elitārā izolācijā, kā arī tai kontrastējošais Velša ceļojums uz Ukrainu ziemas spelgonī sasaucas ar situācijām, kurās nonāk Leiko Sīmaņa filmā. "Marijas klusumā" tās ir čekistu dzīres, gluži kā kino pārnests vācu mākslinieka Oto Diksa triptihs "Metropole" (1928) un latviešu teātra "Skatuve" tūre caur padomju varas patvaļas nomocītajiem Ukrainas ciematiem. Līdzīgi ārzemju žurnālistiem, kurus drošības dienestiem bija būtiski paturēt redzes lokā (un narkotiku reibumā), arī Marija Leiko jau ar savu pirmo soli Maskavā kļūst par režīma trofeju. Draudzīgi noskaņotā augsta ranga funkcionāra Petersa (Artūrs Skrastiņš) protekcijā, svaigi konfiscētā dzīvoklī, kur uz krāsns dzegas joprojām stāv iepriekšējo iemītnieku fotogrāfijas, ar "specmagazīnu" taloniem un skaidru naudu tēriņiem. Marijas klusumam tobrīd pievienojas arī Marijas tuvredzīgums jeb selektīvais redzīgums, kas vissimboliskāk parādās ainā Petersa kabinetā. Tur pie sienas atrodas divi portreti, divi modrie un redzīgie – Ļeņins un Staļins, kuri caururbjošiem skatieniem pavada Leiko un Petersu, kamēr viņi, šallēm aizsietām acīm un no "Baltijas tējas" iesiluši, spēlē vistiņas.
Tāpat kā aizvien traģiskāki kļūst nelielie ikdienas ķibeļu skeči – no aizsērējušas kanalizācijas līdz zem tramvaja pakļuvušam cilvēkam –, tā arī režīma valoda ar Mariju kļūst tiešāka, un viņas laiks "trofejas" statusā apraujas tikpat strauji un negaidīti, kā sācies. "Marijas klusuma" noslēdzošā – pratināšanas – daļa veidota minimāliem līdzekļiem un iegūst jau pavisam citu jaudu un tiešumu. Leonīdam Mihailovičam Zakovskim (Ģirts Ķesteris) jeb, kā viņš pats sevi piesaka, "zamestiteļ komisara vnutreņih ģel, predsedaķel moskovskogo komisariata vnutreņih ģel" [2] ir varas tērauda skanējums, bez mazākās iedobes vai švīkas. Kamēr ikoniskākā mīlas aina Latvijas kino vēl jāgaida, iespaidīgākā pratināšana, reducēta līdz kaulam, nu ir tapusi.
Strādājot ar apbrīnojamu iedziļināšanos, rūpību un prasmi, operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Kristīne Jurjāne un režisors Dāvis Sīmanis radījuši savu versiju par melnu epizodi Latvijas teātra un Latvijas cilvēku vēsturē. Vienlaikus filma saglabājusi mazos, Sīmaņa filmām raksturīgos reveransus: filigrānus ēnu zīmējumus, bohēmisko kailumu un viegli komisku apsēstību ar ledu, vai tas tiktu zāģēts ar zāģi, vai dauzīts ar dūrēm. Ar īpaši jēgietilpīgu smagumu uzlādēts ledus iešanas kadrs, kurā mazākie vižņi neizbēgami tiek samalti starp lielākajiem gabaliem, kas, straumes nesti, spēcīgi grūžas viens pret otru. Kopumā šī filma ir Sīmaņa pagrieziens klasiskāka naratīva un klasiskākas filmveides virzienā, kas ļāvis priekšplānā izvirzīties vēstījumam.
"Marijas klusuma" epilogam piemīt teju operas vērienīgums. Te slēpjas arī lamatas skatītājam, kuru kārdinās vēlme pievērst uzmanību vienlaikus vairākos plānos notiekošajam. Tuksnesīgā reljefa ainava, teritorija, kas radīta vienam vienīgam uzdevumam – masu iznīcībai, gaismas staru kūļi pār smilšu kalniem veido garum garas ēnas, ar kurām kontrastē sīciņas, trauslas cilvēku figūriņas, kas cita pēc citas krīt. Tomēr priekšplāns pārvar fona troksni – skatītājā dedzinoši urbjas virkne skatienu. "Marijas klusumam" piemīt atmodinošs spēks, kurš, kā pierāda Berlināles pieredze, spēj šķērsot arī valodas un valstu robežas.
[1] Cveigs, Stefans. Jūtu mulsums. Rīga: Grāmatu draugs, 1936.
[2] Iekšlietu komisāra vietnieks, Maskavas Iekšlietu komisirāta priekšsēdētājs.
0