Par Madaras Dišleres filmu "Paradīze '89", 2018
Dodoties uz Madaras Dišleres filmu "Paradīze '89", neko īpašu negaidīju, tieši tāpēc aizkustinājums, kuru tā izraisīja, pārsteidza nesagatavotu. Ziemas spelgonī piedzīvot Latvijas vasaras sajūtas un pilnīgi reālus bērnības atmiņu zibšņus, kas aktualizē pārdomas par laika nepielūdzamo skrējienu un vienlaikus liek novērtēt dažādo pieredžu nozīmi personīgajā attīstībā un viedokļu daudzveidības līdzāspastāvēšanai sabiedrībā. Daloties iespaidos par filmu ar dažādu vecumu skatītājiem, apstiprinās hipotēze, ka individuālā uztvere ir izšķirīgā filmas pēcgaršas veidotāja un daudz kas atkarīgs no tā, kura dzīves posma un kādas atmiņas tā aktualizē. Man 1989. gadā bija apmēram tikpat gadu, cik galvenajai varonei Paulai. Iespējams, tieši tādēļ identificēšanās ar tēlu notika ar reti iespējamu precizitāti, pat līdz sīkākajām detaļām, vienlaikus domājot par to, ka mani bērni nupat ir tajā pašā vecumā, tātad ļoti labi atcerēsies to, kādā pasaulē dzīvojam šodien.
Kristīne Matīsa savā recenzijā raksta, ka potenciālā "Paradīzes '89" auditorija nosacīti sadalāma tajos, kam zem četrdesmit, un tajos, kam vairāk [1]. Ja izmantojam populāro amerikāņu teoriju par sabiedrības "paaudzēm", kas tiek apzīmētas ar latīņu alfabēta pēdējiem burtiem – X, Y un Z jeb milleniāļiem –, katra no tām filmā saskatīs kaut ko savu. Vieni restaurēs sarežģītu vēstures periodu, uz kuru šobrīd iespējams paskatīties ar laika distanci, izvērtējot, cik tālu esam tikuši trijos gadu desmitos kā sabiedrība, kura piedzīvojusi būtisku ideoloģiskās paradigmas un vērtību sistēmas maiņu, otri salīdzinās bērnības atmiņas ar savu šībrīža izpratni par neseno vēsturi, bet pēdējiem tā ir iespēja ieraudzīt pasauli savu vecāku un pat vecvecāku acīm. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā ir vecs, nebraucošs moskvičs, kuru kaimiņu opis katru dienu rūpīgi spodrina ar lupatiņu, vai metāla saldējuma trauciņi uz plastmasas kājiņas, kādi bija kafejnīcās (šādas detaļas uztvers tikai tie, kam ir iespēja caur tām kaut ko atpazīt), bet gan tādēļ, ka filma rosinās uz sarunām ģimenē par to, "kā bija" vai "nebija". Y paaudzei, kura piedzīvoja "analogo" bērnību ar ripas telefonu un piejaucēto digitālo un tehnoloģiju pasauli pieaugušā vecumā, šķiet, ir visinteresantāk. Un šī ir pirmā mākslas filma ar skatu no malas uz laiku, kas daudziem vēl ir dzīvā atmiņā: un šīs atmiņas ir ļoti personiskas.
Vislielāko apbrīnu pelnījis radošās komandas veiksmīgais darbs ar bērniem – visām četrām jaunajām aktrisēm, ļoti atšķirīgiem, individualizētiem un kolorītiem tēliem, kas ir scenārija galvenais kodols. Mazliet pārgudrā, kategoriskā Maija (Marta Ģertrūde Auziņa), kura klišejiski secina, ka "nekas nav mūžīgs, bet māksla ir mūžīga", ir tipiska lielā māsa, kurai pārējās ir sīkās. Paula (Magda Lote Auziņa) arī ir lielā māsa, tikai ar citu pieredzi. Laurēns (Līva Ločmele) un Linda (Evelīna Ozola) arī ir veselas pasaules, kuras trauksmainajā laikā pamana tikai lielās māsas, jo vecākiem, kuru nekad nav klāt vai kuriem pašiem ir problēmas, tādiem "sīkumiem" neatliek laika. Attiecības starp meitenēm atgādināja, ka toreiz, laikā bez mobilajiem tālruņiem, bērniem vajadzēja pašiem atrisināt dažādas sadzīves situācijas, nevarēja vienkārši piezvanīt mammai, drīzāk otrādi – tāda doma pat prātā nenāca. Arī krievu un latviešu valodas jautājums, kas filmā ielikts Paulas tēlā, kura, kā mācīts, pieklājīgi sveicinās ar pieaugušajiem vispirms krieviski, diemžēl ir tikpat aktuāls arī mūsdienās, lai cik ļoti negribētos atzīt reālu divkopienu valsts pastāvēšanu. Lai arī padomju Latvijas himna, kuras sākuma motīvu ironiskā viszinībā, stāstot Paulai par īsto Latvijas himnu, nodungo Maija, no atmiņas tiešām pagaisusi, "Paradīze '89" tomēr pamanījās no atmiņu dziļumiem izcelt bērnības situāciju, kad atceros kaut kādā dejošanas pasākumā dziedājusi "Lai vienmēr būtu saule!", protams, abās valodās, šiem atmiņu zibšņiem mijoties ar daudzdzīvokļu namu pagalmu komunikāciju, kurā nozīmīga loma bija futbolam, gumijlēkšanai, spēlei "Augstāk par zemi" un "Salkām", kas tagad latviski pārdēvētas par "Ķerenēm". Pilnīgi precīzi mērķī trāpa Maijas un Paulas saruna par "vectēva jautājumu" saistībā ar Ļeņinu – tie, kas vēl paspēja tikt uzņemti oktobrēnos, šo pasaciņu zina, un gan jau lielākajai daļai tā likās tikpat apšaubāma, sevišķi, ja bija tā laime pazīt abus savus vectētiņus. "Paradīze '89" aktivizē milzīgu atmiņu daudzumu un liek virknēt tās paralēli filmas darbībai, salīdzinot, apšaubot, pārvērtējot ar šodienas acīm vēsturi, kas atstājusi pavisam reālas pēdas mūsdienu cilvēku dzīvē un domāšanā vairākās paaudzēs: "Labvakar, Latvija…", Baltijas ceļš, PSRS sabrukums, Atmoda utt. – viss, par ko simtgades gadā būtu jādomā vairāk nekā par nedabūtajām Dziesmusvētku biļetēm.
Kinokritiķi pateiks labāk, cik ļoti aizrāvies ar vides restaurēšanu un detaļām bijis mākslinieks Aivars Žukovskis, un pareizāk ierindos šobrīd labāko kinooperatoru topā Gintu Bērziņu, diskutēs, cik pārspīlēti stereotipiski vai, tieši otrādi, organiski sanākuši Gunas Zariņas un Baibas Brokas atveidotie tēli, bet es nākamreiz, kad dzeršu kafiju no nemodernas servīzes, kuru no likteņa miskastē paglābušas tikai sentimentālas atmiņas par vecvecākiem un kuru ārzemju draugi atzīst par stilīgu vintāžu, domāšu par "Paradīzi '89". Jo tā ir arī mana paradīze, mana bērnības zeme.
[1] Matīsa, K. Paradīze slēpjas detaļās. Diena, 22.02.2018., 18. lpp.
0