Šajā pavasarī viena no patīkami satraucošākajām ziņām Latvijas kultūrtelpā saistījās ar Kannu kinofestivālu un Rolanda Kalniņa hrestomātiskās filmas "Četri balti krekli" (1967, arī "Elpojiet dziļi"), kas uzņemta pēc Gunāra Priedes lugas "Trīspadsmitā" motīviem ar Imanta Kalniņa mūziku, restaurētās versijas iekļaušanu "Kannu klasikas" skatē. Iespējams, šī ir līdz šim lieliskākā dāvana Latvijas simtgadē un, cerams, ka šis fakts rosinās filmu noskatīties arī tiem, kuriem tās nosaukums līdz šim neko neizteica vai informatīvais fons aprobežojās ar to, ka tajā spēlējis slavenā tenisista Ernesta Gulbja vectētiņš (Uldis Pūcītis). Tā ir filma par laikmetu, ļoti sarežģītu, absurdu lēmumu un cenzūras, un arī neticama radošuma pārpilnu laikmetu, kad labākas idejas radās nevis kaut kā vārdā, bet tieši pretēji – kaut kam par spīti. Tā ir sava laika, iespējams, novatoriskākā kinolente Latvijas kinematogrāfā, ko profesionāļi salīdzina ar to, ko kino vēsturē pazīst kā "franču jauno vilni" – pagājušā gadsimta 50. un 60. gadus. Šo periodu Eiropas kino raksturo tādi režisori kā Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Žaks Rivets, Klods Lelušs un citi, bet atpazīstamāko aktieru vidū ir 20. gadsimta kino ikonas – Alēns Delons, Žans Pols Belmondo, Anna Karina, Bridžita Bardo, Katrīna Denēva utt. Savā publiskajā lekcijā "Latviešu filmas Kannu kinofestivālos" Eiropas Savienības mājā 24. maijā kinozinātņu doktore un Latvijas Nacionālā Kino Centra vadītāja Dita Rietuma apstiprināja, ka tieši kinovalodas salīdzināmība ar šo "zelta laikmetu", kā arī Eiropā detaļās salīdzinoši maz zināmās telpas aiz Dzelzs priekškara atvēršana attiecībā uz "Jaunā viļņa" laiku, likusi Kannu kinofestivāla rīkotājiem atlasīt šo filmu un iekļaut to kinofestivāla klasikas skatē, ieliekot Rolanda Kalniņa vārdu vienā sarakstā ar tādiem grandiem kā Ingmaru Bergmanu, Alfrēdu Hičkoku un jau pieminēto Žanu Liku Godāru starp piecpadsmit klasiskām Eiropas filmām. Par spīti tam, ka tādi salīdzinājumi kā "Mazā Parīze" vai "Vidzemes Šveice" lielākajā daļā gadījumu liecina par provinciālismu, šoreiz nebūs nepareizi Rolandu Kalniņu nodēvēt par "mūsu Godāru" vai Uldi Pūcīti par "mūsu Belmondo", jo, kas zina, ja līdz šim atzinības brīdim Eiropas kino citadelē nebūtu bijis jāpaiet pusgadsimtam, varbūt minētie salīdzinājumi pat nebūtu jāizdomā, jo pastāvētu realitātē. Ar Godāra filmām var pat veikt salīdzinošo pētījumu vizuālajā estētikā, kadra kompozīcijā, montāžas paņēmienos utt.
Mēģinot iztēloties cienījamā vecuma latviešu klasiķu – režisora Rolanda Kalniņa (1922) un operatora Mika Zvirbuļa (1937) izjūtas šī gada maijā uz sarkanā paklāja Kannās, tas viss šķiet tikpat brīnišķīgi, cik sirreāli un iedvesmojoši. Būtībā tā ir Latvijas atgriešanās Eiropā, kur nav aktuāls dīvainais pretnostatījums starp "pie mums" un "ārzemēs" vai "Rietumos", nespekulējot ar arhaiska "autentiskuma" argumentiem, bet gan uzreiz ieņemot pelnītu vietu starp sava žanra avangarda klasiķiem. 2018. gads no vienas puses ir brīdis, kad gūts starptautisko nozares profesionāļu apliecinājums tam, ko latviešu kino profesionāļi jau zināja un cienītāji nojauta, bet no otras puses – iekļūšana starp klasiķiem Kannās noteikti nozīmē arī jaunu posmu filmas izrādīšanas vēsturē, jo šī atzinība ir arī lielisks starptautiskā mārketinga instruments, ar kura palīdzību varbūt izdosies atgūt cenzūras aizliegumā pavadītos gadus. Jāpiebilst, "Četru baltu kreklu" restaurētā versija, pie kuras strādājusi “Studija Lokomotīve”, ir krāsaina un tajā novērsti daudzi tehniski brāķi, tādēļ to būtu vērts noskatīties kinoteātrī, ar mūsdienu tehnoloģiju piedāvātajām iespējām izbaudot gan krāsu, gan skaņu partitūras, kam ir visai būtiska nozīme Kalniņa smalkajā kino poētikā, sākot jau ar filmas mākslinieces Ievas Kundziņas ar krāsainu krītu uz Kinostudijas asfalta zīmētajiem filmas titriem, un beidzot ar Paula Butkēviča dziedātajām dziesmām, no kurām daudzas ieguvušas neoficiālu nacionālo hitu statusu ("Viņi dejoja vienu vasaru", "Četri balti krekli", "Dzeguzes balss" utt.), bet arī attālinātu vilciena dunu un skaņas slāpējumu kā norādi uz cenzūras kafkisko apspriežu saturisko nonsensu jeb tā rezonējumu filmas galvenā varoņa Cēzara Kalniņa apziņā. Rakstot šo komentāru, daudzi, kam vaicāju, ar ko galvenokārt asociējas filma "Četri balti krekli", tālāk par to, ka zina nosaukumu un atceras Ulda Pūcīša un Dinas Kuples atveidotos personāžus, nemaz netika. Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka būtu nevietā atgādināt filmas sižetu – stāsts ir par elektromontieri Cēzaru Kalniņu, kas brīvajā laikā raksta dziesmas un spēlē jauniešu grupā (filmā atbilstoši laikmetam to gan sauc par ansambli). Dziesmas nejauši izdzird Kultūras komisijas locekle Anita Sondore un, īpaši neiedziļinoties, tās skarbi kritizē par amoralitāti, brīvdomību, slikto ietekmi uz padomju jaunatni, rezultātā panākot garu šo sacerējumu publiskas apspriešanas procesu, kurā lemj par dziesmu cenzēšanu un aizliegšanu, problēmu eskalējot līdz absurdam, kamēr pašai apsūdzētājai jau gandrīz gribas aizstāvēt savu apsūdzamo. Un vēl filma ir par jaunību ar tai piemītošo maksimālismu, nesamierināšanos ar apstākļiem, radoša prāta neapskaužamo stāvokli laikā, kad Eiropu satricina 1968. gada notikumi, tikai citā, paralēlajā pasaulē, par kuras iekšējām peripetijām patiesībā ārpus tās bija zināms pavisam maz vai nemaz. Šādi pārsteigumi spēj aizkustināt pie visa pieradušo Eiropu, kuras kultūrā šobrīd modernās garšvielas vairāk saistās ar aktuālajiem karstajiem punktiem, bēgļu un migrantu problemātiku, Krievijas ģeopolitiskajām izklaidēm un šausmināšanos par tām. Patiesībā arī daļai mūsdienu sabiedrības, sevišķi vecumā zem četrdesmit gadiem, "Četri balti krekli" noteikti nebūtu mazāks atklājums kā Kannu kinofestivāla publikai. Publiski melnbalto, nerestaurēto versiju kaut tūlīt var noskatīties šeit: filmas.lv/movie/1328
Kinozinātniece Dita Rietuma savā lektorijā precizēja arī latviešu filmu Kannās vēsturi. Tā nav pārāk gara. Pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē uzmanību Kannās izpelnījušās Lailas Pakalniņas dokumentālās īsfilmas – režisores diplomdarbs "Veļa", kā arī "Prāmis" un "Pasts" 1995. gadā un pilnmetrāžas "Kurpe" 1998. gadā, savukārt 2010. gadā 5000 filmu konkurencē atlasē iekļuva Jurģa Krāsona animācijas filmiņa "Norīt krupi". Tas arī viss. Protams, mazai valstij ar mazbudžeta kino konkurēt milzīgajā kinoindustrijā nav viegli, jo pat tad, ja ir māksla, to apkalpojošais menedžments, lobiji un organizatoriskie procesi, sevišķi mūsdienās, nereti ir tikpat sarežģīti un dārgi kā filmas uzņemšana par spīti daudz lielākai mobilitātei, komunikācijas iespējām un tamlīdzīgi. Tādēļ arī sirdi silda mūsu avangarda kino konkurētspēja ar vispāratzītu kino klasiku. Lai šis unikālais notikums kalpo par kvalitātes latiņu un iedvesmas avotu ikvienam mūsdienu kinorežisoram, kuram primārais ir māksla un tikai pēc tam komercija.
0