aplis
skatītāju arēna
aplaudē neredzētam zvēram
šis pagriež pakaļu
publika sajūsmā
šis apskrien apli
pagriež pakaļu
aplausi nerimst
uz skatuves parādās spogulis
publika mulsi novēršas
zvērs apskrien apli
skatītāji – nu jau uz skatuves
zvērs pagriež pakaļu
atspulgā – publika
līnija
svētdienas rīts
pēc liturģijas veroties skaidrajās debesīs
Anna Maksimova manīja kā apvārsnis maina krāsu
gaišzilais kļuva zils
viss bālais – košs
ierastie nami it kā atdzīvojās
dzīve ieguva jēgu
Anna Maksimova noņēma brilles
pie baznīcas raugoties pamalē
pēc kāda laiciņa
viņa sāka gaist
kļūstot par daļu no tā ko vēroja
Annas Maksimovas brilles nokrita uz asfalta
mazliet saskādētas
kaimiņi
tuvinieki
pilsētas kārtībnieki
kosmētikas katalogu izplatītāji
veltīgi meklēja Annu Maksimovu
kas kļuva par līniju
stiepjoties pār namu virteni
pāri putniem
pār kvartālu, kur savulaik mita
kvadrāts
Ivans Nikolajevičs nevar iztaisnoties
neredzēts spēks rauj čokurā ķermeni
pēc darba cēliena
pārvēršot par ģeometrisku figūru
sausu un plakanu
divdimensīgi kantainu
Ivans Nikolajevičs sauc palīgā
dzīvoklis ir tukšs
biezās sienas necaurlaiž troksni
rokas un kājas padevīgi
salokās stūros
ķermenis izžūst
kādu laiku vēl raustās konvulsijās
apjukums
cīņa
pēcāk iezīmējas kvadrāts
re
cilvēka te vairs nav
vien ģeometriski precīzas līnijas
***
no skūpsta viņš kļuva par tauriņu
allaž mākslinieks sārtvaidzis
ar skeitu zīmēdams apli
apziņas ābeces akaci
zaudējumu
žēlumu
apstiprinātu ar darbības algoritmu
apgarots plēsējs
starp nāvi un orgasmu
sastingst zīmējumā
kā cilvēkcietoksnis
A (nav) vienāds ar A
augstums
A un A sadalīja sevi uz pusēm viens bija garāks taču viena auguma
garums
A un A par godu savam A horizontālā plaknē izveidoja sevis kopiju lai
paātrinātu telpu
telpa
A un A telpā uzradās dzīvnieks kas izdvesa skaņu "AiA"
laiks
A un A nav vienādi bet ir viens un tas pats A pagātne un A nākotne
vēstule no drēbnieces
debesu e-pasts brīdināja
par sagrautās planētas gravitācijas zudumu
par ziediem uz žaketes
kas pamazām izkusuši vai nokaltuši saules svelmē
par putnu skūpstiem zaros
par kukaiņu diedziņu kas aizslīd saulainajā loga virpulī
viņa aplūkoja krāsainos auduma atgriezumus
tulpju lekālus ar ēģiptiešu dieva lūpām
ar dažādu roku garumu
atšķirīgu acu krāsu
viņš gaisa viņa dīga
kā zvaniņš pļavā pēc vasaras lietus
ilgi šūpojot galvu
metot skatus ne ta uz viņu
ne ta uz atgriezumiem
pēc tam ar mēli apslienāja adatu
ar šujmašīnu sadiedza drānu
mirdzošajā spolē
spoguļojās debesis
jūsu pasūtījums gatavs
varat uzlaikot
No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs
1