Par grāmatām
28.11.2017

Vēstures krikumi un pārpalikumi

Komentē
1

Par Paula Bankovska grāmatu "Kur pazudis saimnieks?", "Liels un mazs", 2017

Varbūt ļoti vēlu, bet es beidzot atklāju Bankovski. Protams, es viņu pazinu jau agrāk – gan no publicistikas, gan prozas –, un esam pat runājuši, bet tieši caur pēdējo lieliem bērniem domāto stāstu grāmatu es beidzot ieraudzīju konkrēto rakstniecības nišu, kuru viņš meistarīgi slīpē un, šķiet, pats ir ieviesis vismaz latviešu literatūrā. Stāsti no dzīvnieka vai priekšmeta perspektīvas, saprotams, nav nekāds jaunums – vai tā būtu Orvela "Dzīvnieku ferma", kokerspaniels, kas izstāsta Elizabetes Brauningas dzīvi Vulfas romānā "Flašs", Francijā populārās 19. gadsimta Ēzeļa pasakas vai mūsu pašu "Pelēkā akmens stāsti" un "Kādas blusas stāsts", bezvainīgā, neitrālā vai viedā dzīvnieka skatpunkts ir parocīgs un bieži izmantots sociālās kritikas instruments. Taču Bankovska stāstošos zvērus un sīkbūtnes es tomēr redzu mazliet citā lomā. Jau ar trešo pieaugušiem bērniem vai bērnišķīgiem pieaugušajiem domāto grāmatu viņš sevi apliecina kā zero waste (bezatkritumu) rakstnieku latviešu literatūrā, kurš savus stāstus veido no nekā – no tā, kas paliek pāri, kad viss ir beidzies un nekā vairs nav. Izolētajā, piespļaudītajā lifta kastē no putekļiem izlien Mazgalvīši un spēlē mājās ("Mazgalvīši spēlē mājās", "Liels un mazs", 2007), pa dažādiem pazemes un notekūdeņu kanāliem mēs ieraugām pilsētas saslaukās ierakstītus stāstus grāmatā "Zvēri man!" ("Atvērt šeit!", 2010), un arī jaunākajā bērnu literatūras grāmatā "Kur pazudis saimnieks?" ("Liels un mazs", 2017) Bankovskis joprojām turas pie pārliecības, ka no cilvēka saimnieciskās darbības atkarīgā, bet it kā paralēli eksistējošā mikropasaule spēj vislabāk raksturot cilvēku dabu. Kas paliek no cilvēka, kad viņš aiziet? "Tabakas, mitra auduma, sviedru, vilnas, malkas dūmu, benzīna, alkohola, maizes, gaļas, kartupeļu, sīpolu un slimo aknu smārds" – suņa jutīgais deguns identificē sava saimnieka pēdas, ar šiem materiālajiem lielumiem precīzi ieskicējot personību. Dzīvnieka loma šajos stātos ir saglabāt zemo perspektīvu, no kuras pamanītajās necilajās ikdienas detaļās, laicīgās pasaules labumos un paradumos atklājas bagātīgs dzīves materiāls.

Bankovskis paplašina pārpalikumu rakstniecības diapazonu, veidojot stāstus ne tikai no sadzīves, bet arī vēstures putekļiem – no tā, kas paliek pāri, kad pasauli piemeklē iznīcinošas pārmaiņas un katastrofas, tostarp mājdzīvniekiem, kas, pazūdot saimniekam un mājām, ir kļuvuši lieki. Trīspadsmit dzīvnieku stāstos par saimnieku aiziešanu un izzušanu autors apraksta dažādus vēsturē pieredzēto varas attiecību scenārijus, daļēji mēģinot skaidrot, kā notiek varas sagrābšana, pakļaušanās, uzticības laušana, kā izpaužas kolektīva saimniekošana, bara instinkts vai masu psihoze.

"Kur pazudis saimnieks?" ir gaumīgi sakārtots stāstu krājums – no īsiem, trāpīgiem uz plašākiem, izvērstākiem, no individuāliem uz vispārinātiem –, kas ar noslēdzas ar postapokaliptisku klaidoņa suņa refleksiju par brīvību un augstāko jēgu. Stāsti atklājas caur dažādiem stāstītājiem: gotiņa vaimanā vienos deminutīvos kā izmisusi vecenīte, Aspazijas runcis Resnais (Renē) savu izmisumu slēpj aiz runčiem raksturīgās lēnprātīgās arogances, tīrasiņu medību suņu aizvainotā balss skan gandrīz kā muižniecības rekviēms, par cūkām, padomju atslēdzniekiem un šņabi tiek runāts atjautīgās līdzībās, bet stāstos par zelta zivtiņu vai uz ebreju geto pārvesto pērļu vistiņu izskan viņu saimnieku iekšējās bažīgās pārdomas – dzīvnieks bieži vien ir vienīgais, kas viņus tur pie dzīves.

Varētu domāt, ka dzīvnieka stāstījums ir priekšnoteikums, lai stāstus par traģiskiem vēstures notikumiem padarītu piemērotus bērnu auditorijai, ļaujot distancēties no to emocionālā smaguma, bet šajā gadījumā nešķiet, ka dzīvnieki – lai arī reizēm visai komiski aprakstīti – jebkādā veidā padarītu stāstus gaišākus, drīzāk pat otrādi: bezvainīgais lopiņš, pret kuru lasītājs jūt aizbildnieciskas jūtas, raisa spēcīgu empātiju. Autors, liekas, arī pieder pie modernās paaudzes, kas uzskata, ka bērniem literatūra nav jāvienkāršo, bet viņi paši ir jāizglīto, un to arī dara, katram stāstam beigās pievienojot "atslēgu" – īsu faktiskā vēsturiskā notikuma aprakstu. Stāsti ir kā saistviela starp šīm "atslēgām" – Latvijas vēstures ievērojamajām un visbiežāk tumšajām un asiņainajām lappusēm, kas aptver notikumus gadsimta garumā: sākot ar 1905. gada muižu dedzināšanu, beidzot ar mūsdienu ekoloģiskajām katastrofām, starp tiem vēl pieminēti abi pasaules kari, trimda, izsūtīšana, ebreju iznīcināšana, ulmaņlaiki, padomju režīms, prāmja "Estonia" nogrimšana. Bankovskis ir izveidojis skaidru un secīgu Latvijas vēstures dramatisko pagriezienu laika skalu un aizpildījis to ar ikdienas un mājas soļa aprakstiem, kas pietuvina šos notikumus lasītājam pazīstamajai ikdienas realitātei. No marginālās, sadzīviskās perspektīvas aprakstīti episkie notikumi ir iedarbīgs paņēmiens, kā palīdzēt skolēnam ne vien iegaumēt faktus, bet arī līdzdomāt par traģēdijas cēloņiem, un, pieļauju, šī literatūra var arī traumēt kādu gados jaunāku lasītāju, kurš par kādu notikumu lasa pirmo reizi.

Stāstu tapšanā ir ieguldīts pamatīgs pētnieciskais darbs, ko uzskatu par grāmatas lielāko vērtību. Katrai desmitgadei un situācijai piemeklētas raksturīgās sadzīves, modes, arhitektūras, kulinārijas un sarunvalodas detaļas, ar kurām izdodas lasītājam uzburt katra konkrētā laikmeta garu. Rūpīgi izvēlētie personvārdi, iesaukas un dzīvnieku vārdi mainās līdzi laikam – no Renē, Pērlītes un Melnā Anša līdz Kisai, Žuļikam, Aurorai un Torpēdai. Var just, kā autors tīksminās par saviem atradumiem, uzskaitot drusku vecmodīgus sinonīmus ar nozīmi "piedzēries" ("zeķē, tuņķī, pālī, beretē"), liekot varoņiem izsaukties "nu ir ziepes!" un "tinam makšķeres!" četrdesmitajos gados vai "iet pabarot vēzīti" (par pīpēšanu) deviņdesmitajos. Tiek celti gaismā teicieni, kurus savulaik līdz ar apaļīgajiem sunīšiem Bonzām bija modē izšūt uz dekoratīvām drānām, un asprātīgi apspēlēts Vadoņa slavenais "jūs palieciet savās vietās, es palikšu – savējā". Stāsts par antikvariāta pārdevēju Zelmu un zobgalīgajiem Bonzām, kas raugās no izšūtajiem dvieļiem un tualetes papīra maisiņiem, vispār varētu būt Bankovskim viens no tuvākajiem, jo antikvariāts sevī it kā koncentrē to daiļrunīgo putekļu estētiku, kas iedvesmo viņa stāstus. Tur var noklausīties gan dzeltenas pagātnes tenkas par Ulmaņa ķēķa paradumiem un Viļa Lāča mazmājiņu, gan rūgtas atmiņas par nodevību. Plauktos izstādīto lietu raibais uzskaitījums apraksta aizgājušo gadsimtu kā ilgs dokumentāls panorāmas kadrs.

Bonzas ir vienīgie stāstītāji krājumā, kas nav eksistenciāli atkarīgi no cilvēka, tāpēc viņu attieksme pret cilvēku ir ciniskāka un stāstījums līdz ar to interesantāks. Citi grāmatas stāstnieki, lai arī dažādu sugu un laikmetu, palaikam mēdz pieņemt līdzīgi vientiesīgas intonācijas vai par daudz aizrunājas paša rakstnieka balsī. Taču Bankovskis jau nemaz arī nemēģina noslēpt savu klātbūtni – viņš brīvi mij objektīvu informāciju, iztēli un personiskas vai ģimenes atmiņas, neturoties pie vienas formas. Arī kādā no faktu "atslēgām" autors izstāsta tikai par savu vectēvu, par kura aizvešanu 1944. gada vīriešu tvarstīšanas akciju laikā vecāmamma uzzina no jūrā izskalotas pudeles, kurā ielikta vēstule.

Vēl grāmatas zvēriņiem varētu pārmest pasivitāti, gribas un protesta trūkumu, fatālu ļaušanos jaunajai sistēmai/saimniekam. Atšķirībā, teiksim, no Jāņa Ezeriņa blusas, kura apņēmīgi jaucās cilvēku darīšanās, Bankovska zvēri saglabā neitralitāti un neizsaka viedokli. Autors piedāvā lasītājam detalizētu stāstījumu bez izteikta vērtējuma, ļaujot to izlemt pašam.

"Kad uzlēca saule, viņš jau bija kļuvis par vienu no bara, [..] tagad bars vairs nešķita draudīgs. Barā viņš piepeši atkal jutās kā mājās, gandrīz kā tad, kad līdzās vēl bija Saimnieks." Autors mēģina daudzpusīgi aplūkot brīvības un atkarības jautājumus, tiekot pat līdz Dievam un eksistenciāli filozofiskām pārdomām. Viens no secinājumiem – apvienoties barā mūs dzen bailes no nezināmā, otrs – mums visiem kaut kādā mērā patīk... varbūt ne gluži saimnieks, bet patīk būt attiecībās.

Savu animālās pasaules ontoloģiju rakstnieks vispilnīgāk atklāj stāstā "Kosmoss". Tā darbība risinās uz dzīvības un nāves sliekšņa – agonijas vientulībā muša kļūst par ģenerāļa pēdējo izvadītāju, nāves brīdī viņi abi kļūst līdzīgi. Ģenerālim pirmsnāves vīzijās visi atmiņu un apkārtnes trokšņu uzburtie tēli kļūst par mušām, bet muša, sprāgdama no bada tukšā cigarešu paciņā, filozofē par iekšējo brīvību kā īsta humāniste: "Šī kārbiņa bija droši vien tāda pati kā tai apkārt esošā istaba, tikai krietni vien mazāka. Un apkārt istabai droši vien ir nākamā kārbiņa vai istaba – tikai jau lielāka, tai apkārt – vēl viena, un tādā garā līdz bezgalībai. Ja tev ienāks prātā vai izdosies izrāpot laukā no vienas kārbiņas, tu vienkārši nonāksi nākamajā [..]. Lai nu kā, tagad pat mušai bija skaidrs, ka izkļūšana nevar būt saistīta ar izmisīgiem pūliņiem izlauzties no šīs vai citas kastītes, istabas vai telpas. [..] Izkļūšanai brīvībā bija jābūt kā acumirklī nākušai apskaidrībai."

Šī vienkāršā alegorija mēģina sniegt atbildi arī uz vēstures tumšo lappušu uzurdītajiem jautājumiem. Bankovskis mudina uz atbildīgu saimniekošanu, sākot no savas personiskās "kastītes", jo neatkarīgi no iemesliem bezatbildībai sekas ir vienas – dzīvnieks var iet bojā, un var iet bojā cilvēks, un tam attaisnojuma nav ne personīgā, ne masu mērogā.

Kā autors teicis grāmatas anotācijā, viņa paša radītās ilustrācijas apvieno zīmējuma konkrētību ar krāsu patvaļu – stabilu struktūru ar brīvu iztēles pludojumu. Vērtējot mākslu, ūdeņainais akvarelis bieži tiek likts it kā zemākā plauktā – tam pietrūkst eļļas gleznas triepiena un analītiskā pētījuma, tajā pašā laikā tam ir par daudz emociju, lai mērotos ar lakonisko grafikas vēstījumu. Bankovskis apzināti izvēlas šo pusceļu un vidusceļu, kas sasaucas arī ar tekstu, panākot konceptuālu grāmatas saliedētību. Savā veidā viņš turpina iepriekšējās bērnu grāmatās iesākto virzienu, kam raksturīga pasaules modelēšana no apkārt viegli pieejamiem, nenovērtētiem izejmateriāliem. Tāpat kā grāmatā "Zvēri man!" rosināja iztēli katram pašam izgriezt savu kartona pasaulīti, arī darbā "Kur pazudis saimnieks?" lasītājam viegli pielīp Bankovska rotaļīgā apsēstība ar vēsturi un vintage, kas mudina ar pētniecisku aci pārlūkot pašam savus bēniņus, nebaidoties celt gaismā neērto vai mazliet citādo.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1