Recenzija
05.02.2009

Totalitārisms ar ģitāru

Komentē
0

Eriks Hobsbaums savulaik rakstīja par vēstures īpašo lomu Austrumeiropas politikā: tā šeit kalpo kā noteicošs leģitimācijas instruments, bez kura piesaukšanas nevienam nav ļauts pamatot savas tagadnes darbības. Tādēļ arī “okupācija” Latvijā jau sen vairs nav nedz militārs, nedz valststiesisks termins – tā ir kļuvusi par morālu kategoriju un politisku saukli. Mums tas var patikt, var arī nepatikt: ir tiesa, ka pagātnes traumām nevajadzētu ļaut nospiest pašlaik dzīvojošo paaudzes. Taču iedomāties, ka tikai ar cilvēktiesību un demokrātijas piesaukšanu vien sabiedrības mentalitāte pārvērtīsies kā uz burvja mājienu, faktiski nav mazāk aplami. Tam, lai vēsture patiesi kļūtu par vēsturi, cita starpā ir nepieciešams laiks – iespējams, daudz laika.

Cits jautājums, ka pagātnes ideoloģizācija mums reizēm liedz kritiski un mūsdienīgi izvērtēt šo traumatisko pagātni. Piemēram, gan politiķu, gan intelektuāļu starpā tiek bieži piesaukts un kaislīgi nosodīts ‘totalitārisms’. Taču gandrīz neviens pie mums nav vaicājis nedz par saturu, kurš tiek ielikts šajā jēdzienā, nedz par kritērijiem, saskaņā ar kuriem padomju režīms patiešām bija totalitārs. Kā nesvarīgs tiek atmests fakts, ka teorētiskā doma rietumos šo konceptu ir vērtējusi, svērusi un mērījusi neskaitāmas reizes – no Ārentes līdz Markūzem, no Bžežinska līdz Žižekam. Kamēr mēs vērtēsim vēsturi tikai oficiālās mitoloģijas kategorijās, tikmēr būs grūti patiešām saprast, kādā sabiedrībā vēl nesen visi dzīvojām.

Tieši tādēļ ir prieks, ka mūsu kultūras vēsturē parādās darbi, kuri aplūko neseno pagātni bez ideoloģiskiem un morāliem vērtējumiem, toties balstoties moderno sabiedrības zinātņu pieejās. Tāds paraugs ir nesen iznākusī Sergeja Kruka grāmata “Par mūziku skaistu un melodisku!”. Tā ir veltīta padomju kultūras politikai periodā, kad komunistiskais režīms pieredzēja savu pilnbriedu – no Staļina ēras pirmsākumiem līdz Hruščova atkušņa norietam. Šis darbs ir labs paraugs teorijas un pētnieciskās prakses apvienojumam; turklāt pētījums ir arī labi lasāms un saistošs. To papildina virkne pielikumu attēlos un dokumentos, kuri kā autentiskas laikmeta liecības labi papildina autora tekstu.

Tā kā autors ir komunikācijas pētnieks, šis darbs ir mazāk muzikoloģisks vai politoloģisks, vairāk – vērsts uz vēsturisku tā sociāli simboliskā ietvara izpēti, kurā PSRS tika runāts par mūziku. Kruka tēmas izvēle ir ļoti veiksmīga. Starp visām mākslām tieši mūzika, kurai nav tieša referenta, vislabāk izgaismo veidu, kā nomenklatūra mēģināja ideoloģiski ietekmēt muzikālo daiļradi. Atšķirībā no glezniecības, literatūras, teātra vai kino, kur tomēr ir iespējama samērā skaidra “sociālistiskā reālisma” un ideoloģiskas pareizības izpratne, ko šādi termini varētu nozīmēt mūzikā, nav saprotams. Kad padomju laika izskaņā es mācījos “Mediņos”, mans harmonijas pasniedzējs Igors Šmuļevskis lieliski ilustrēja šo dilemmu ar muzikālu piemēru no kāda Šostakoviča klavieru darba. Kādai sekvencei vienlaikus izskanot kontroktāvā un ceturtajā oktāvā, tā laika padomju muzikoloģijas gaisotnē vajadzēja ilustrēt “milzīgo plaisu” starp buržuāziju un proletāriešiem kapitālistiskajā sabiedrībā. Mūzikas valoda šajā ziņā ir īpaša: tā paver plašas iespējas dažādām manipulācijām, tendenciozām interpretācijām un tamlīdzīgi. No Kruka grāmatas rodas iespaids, ka visi šie nomenklatūras darboņi un viņiem lojālie komponisti paši ir bijuši diezgan lielā neizpratnē par ideoloģiskas pareizības izpratni savā lauciņā – īpaši jau simfoniskajā mūzikā bez teksta un darbības. No vienas puses, mūzikai ir jābūt “melodiskai”, tā nedrīkst būt “jūklis mūzikas vietā”. No otras, tā nedrīkst skraidīt pakaļ arī darbaļaužu vulgārajai gaumei, kura, atstāta savā vaļā, apmierinātos ar ziņģēm, šlāgeriem un pavieglām vodeviļām. Tādēļ komponistam ir jābalansē šajā šaurajā lauciņā starp abām galējībām – melodiski, vienkārši un bez eksperimentiem, tomēr joprojām ar “audzināšanas” un nopietnas mākslas pretenziju. Dažiem, kā Arvīdam Žilinskim un citiem, tas izdevās tīri veiksmīgi.

Jauna cilvēka audzināšana kā padomju mākslas uzdevums ir spilgti izpaudies arī mūzikas politikā. Vienlaikus šīm pretenzijām ir nācies samēroties arī ar komerciāliem apsvērumiem. Padomju cilvēks nebija pierunājams brīvprātīgi baudīt tīru ideoloģiju, tādēļ populāras un tautā iecienītas lietas nācās pārdot komplektā ar obligāto propagandas repertuāru. Kruks apraksta t.s. “estrādes” likteņus padomju sabiedrībā, kuras ietvaros vienmēr notika strīdi par programmu apstiprināšanu, ansambļu atestācijām un tamlīdzīgi. Šeit patiesi ir visai maz “totalitārisma” – padomju cilvēki dančos spēlē aizliegtos šlāgerus, pazīstami mākslinieki rīko oficiāli neatļautas turnejas peļņas nolūkos un spekulē ar pašu pavairotām skaņuplatēm.

Viena no šā darba spēcīgajām pusēm ir teorētiskais plašums, kurš recenzentam likās ļoti atsvaidzinošs. Pie mums gandrīz pilnībā sveša ir visa ārkārtīgi bagātā mūzikas socioloģijas tradīcija, kurā ir darbojušies gandrīz visi socioloģijas klasiķi – no Makša Vēbera līdz Alfrēdam Šicam un Teodoram Adorno. Latvijā diemžēl nav daudz sociālzinātnieku, kuri prastu tik plaši operēt ar mūsdienu sociālās teorijas koncepcijām un kategorijām, kā to dara Kruks. Tiesa, Kruka grāmatā šis teorētiskais materiāls reizēm ir pievienots faktiem mazliet eklektiski: tas gan ir saprotami, jo darba izklāsts pamatā drīzāk ir balstīts notikumos un ilustrācijās. Tomēr Eliasa “civilizācijas procesa” teorija noteikti būtu pelnījusi kādu apjomīgāku izvērsumu šajā kontekstā, arī Adorno kultūrindustrijas tēze diez vai ir tik viegli noraidāma, kā to cenšas darīt autors. Lasītājs varētu meklēt arī mazliet izvērstāku argumentāciju par to, kādēļ tad komunistiskajam režīmam bija tik svarīgi “audzināt” cilvēkus ar mākslas palīdzību. Tā patiesi ir savdabīga vācu apgaismības Bildung tradīcijas perversija komunistiskajā iekārtā. Tā ir ļoti īpaša arī tādēļ, ka Markss un Engelss paši par estētiku netika rakstījuši faktiski neko, līdz ar to visu “komunistisko estētiku” nācās sagudrot viņu apustuļiem no “sarkanās profesūras” aprindām. Tāpat arī Kruka grāmatas noslēgumā sniegtā “tagadnes diagnoze” par populārās mūzikas žanra savdabīgo konservatīvo transformāciju pēc padomju režīma sabrukuma ir gana interesanta, lai būtu pelnījusi pamatīgāku izvērsumu – varbūt kādā citā darbā. Tas pats ir jāsaka arī par autora pieminēto postkomunistiskā mākslinieka dilemmu starp valdnieka zelta būri un stacijas laukumu, kura patiešām tik jauki tika apspēlēta Desjatņikova “Rozentāla bērnos”.

Šī grāmata varbūt mazāk ir pilnībā pabeigts pētījums, vairāk – ļoti saistošs sociālzinātnieka skatījums uz noteiktu kultūrvēsturisku fenomenu, kurš dod iemeslu arī pārdomām par situāciju kultūrpolitikā mūsdienu Latvijā. Kā tāds tas būs interesants ikvienam, kurš vēlas ieskatīties aiz vēsturiskām klišejām.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!