Kultūra
26.03.2015

Pusotrs kultūras galvaspilsētas gads

Komentē
0

Neskatoties uz to, ka ikdienā jāpiecieš starptautiskie tūristi un priviliģētie eirokrāti, Beļģijai tomēr savā ziņā ir ļoti paveicies, jo tā saņem visu Eiropas valstu diplomātu kultūras dāvanas. Briseles publika, iespējams, ir labākā, kādu vien var vēlēties, – atsaucīga, globāli erudīta, atvērta jaunajam –, bet arī prasīga – jo viņiem patiešām ir, no kā izvēlēties.

Tie, kas nav bijuši Briselē, varbūt nezina, ka pilsētā tieši pretī karaļa pilij ir Mākslas kalns, uz kura atrodas mākslas un mūzikas muzeji, arhīvi, bibliotēkas, kā arī mākslas centrs un kultūras pasākumu norises vieta "Beaux-Arts", kas divtūkstošajos, fonētiski un demokrātiski izdabājot multikulturālajam Briseles publikas sastāvam, vienkāršots par "Bozar". Šis art-deco stila mākslu templis, sadarbojoties Beļģijas valstij un apgaismotiem pilsoņiem un mecenātiem, tika uzcelts pēc Pirmā pasaules kara ar mērķi "izbeigt karu", pateicoties kultūru sadarbībai. Pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas Savienības dibinātāji sāka savu ceļu, lai nodrošinātu Eiropā mieru caur ekonomisku integrāciju, "Bozar" kļuva par vietu, kur, iespējams, visbiežāk ir satikušās dažādās Eiropas kultūras, lai stiprinātu kopīgu Eiropas humānisma tradīciju. Tēlaini izsakoties, "Bozar" ir Briseles Mākslas kalna krāteris, kurā verd, līst un kūst Eiropas un citu pasaules valstu atklāsmes, idejas, iedvesmas, diskusijas u.c. Katru vakaru uz "Bozar" koncertiem un izrādēm pēdējās minūtēs skrien cilvēku pūļi, un pēc pāris stundām nams rīb no aplausiem un šauj ugunīgu ovāciju šaltis.

Šogad, 2015. gada pirmajā pusē, par godu Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, pie "Bozar" sienas ir liels Gustava Kluča plakāts, kurš vēsta, ka šajā pusgadā "fokuss ir uz Latviju": pirmo vijoli sola spēlēt Gidons Krēmers, Nīderlandes orķestri diriģēt Andris Nelsons, Latvijas prezidentūru atklāj Elīna Garanča, turpina ērģelniece Iveta Apkalna, vijolniece Baiba Skride, koklētājas Laimas Jansones džeza trio, teātra zālē – Alvja Hermaņa "Soņa", kinozālē – Laila Pakalniņa, bet galvenajā izstāžu zālē visu pavasari apskatāma latviešu avangardistu izstāde "Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam", kas sākotnēji bija "Rīga 2014 - Eiropas kultūras galvaspilsētas" programmas notikums un apskatāma Rīgā, „Gaismas pilī” 2014.gada vasarā. Tas nebūt nav viss – latviešu kultūras programma pilda arī daudzas citas Beļģijas koncertu, kino un izstāžu zāles un festivālus. Reizēm rodas sirreāla sajūta, kad, pastaigājoties pa pilsētu, kas atrodas 1500 kilometru attālumā no Rīgas, no vides reklāmām uzzini par vairāku latviešu izcelsmes mākslinieku viesošanos un izplāno sev nedēļas nogales pasākumus. Šķiet, decembrī plakāti ar mūsu diakritiskajām zīmēm (piemēram, Elīnas Garančas uzvārdā) bija burtiski uz katra stūra, pat attālos Briseles rajonos. Visam klāt vēl centrālajā laukumā uzslieta Rīgas egle un beļģu gadatirgū ērti iedzīvojušies karstā Rīgas balzama stendi.

Publiskās telpas informācijā par latviešu pasākumiem priekšplānā nav izvirzīts Latvijas vārds, bet gan mākslinieku vārdi. Man, kas labi pazīst šos māksliniekus, nolasās ievērojama Latvijas kultūras klātesamība, bet beļģu publikai tie visupirms ir aicinājumi uz vērtīgiem pasākumiem. Aplausus un atzinību saņem mākslinieki par savu sniegumu, nevis "maza, eksotiska valstiņa", kurai, kā izrādās, ir arī savs avangards, kino un nopietnā mūzika. Neviens šobrīd Briselē nepiemin mazu valstiņu, bet gan lielu pasaules līmeņa mākslu ar sarežģītiem uzvārdiem. Latvija cieņpilni un pamatīgi stāv aiz šī goda.

Tas, ka pārpilnas zāles uzgavilē mūsu mūzikas pasaules spīdekļiem, nav liels pārsteigums, bet uz mani, tāpat kā daudziem, patiešām negaidīti spēcīgu iespaidu atstāja mūsu mākslas izstāde. Ne tāpēc, ka Klucis vai Johansons, bet tās vēstījuma un iederīguma dēļ. Tieši izstādē, kuru esmu apmeklējusi nu jau vairākas reizes, man nodefinējās tas, kas visai Latvijas kultūras programmai šķiet cauri aužamies – pamatīgs un vienojošs vārdos nenosaucamais, ko es tomēr mēģināšu šeit aprakstīt.

Mākslinieks Artūrs Riņķis dokumentālajā videofilmā izstādes ievadā nešaubīdamies uzsver kinētiskās un formu mākslas izteiksmes ideālistisko pamatpatiesību – mākslas darbam ir jārunā pašam par sevi, bez rakstītiem koncepta paskaidrojumiem. Mākslinieka un skatītāja komunikācijai ir jānotiek tīrā veidā – vai nu ir sajūta, vai arī tās nav. Es tik kategoriski nepieturos pie šī principa mākslas vērtēšanā, bet esmu atvērta šādai tīrajai mākslas uztveršanai, kas notiek ar sajūtu, nevis zināšanām, analīzi, simbolu meklēšanu un salīdzināšanu. Izstādes iekārtojums, mīklainā pustumsa, gaumīgie, harmoniskie gaismas, skaņas un fiziskie ķermeņi ievilina telpās, neatlaižot uztveres asumu ne pie viena no objektiem. Tie ir pareizajā skaitā, lai kopīgi veidotu vienumu, nenogurdinātu, neatslābinātu uzmanību un neuzmāktos. Tie ir saderīgi un papildina cits citu, atspoguļojot kādai konkrētai, reāli eksistējošai vietai un laikam piemītošu iekšēju struktūru.

Virzoties pa mazliet netīro un ieplaisājušo Briseles "Bozar" marmora grīdu starp Kārļa Johansona spriegumintegritātes konstrukcijām, no Ginta Gabrāna pašstrukturizētās plastmasas objektiem pie Artūra Riņķa kinētiskās zvaigžņu mandalas, man pēkšņi, kā mēdz teikt, izslīd pamats zem kājām un atgriežas neticami senas atmiņas par Rīgas Zinību namu, kurā esmu viesojusies agrīnajā pirmsskolas vecumā. Es atceros pareizticīgo katedrālē iekārtotā mākslas un zinātnes centra kāpnes, smaržu, skaņu, planetārija koridorus – no laika, par kuru šķita, ka man praktiski nav atmiņu. Es atceros tādu kā pirmo sajūtu par sevi, kas nāk no Rīgas un astoņdesmitajiem (vēlāk noskaidroju, ka Riņķa izstādi es, visticamāk, esmu redzējusi divu gadu vecumā, kad Zinību namā strādāja mana vecāmāte), un sajūtu kodolu, ap kuru vēlāk ir augušas jaunas pieredzes, pārliecības un Rīgā slīpētas estētiskās izjūtas šķautnes.

Latvija teritoriāli un skaitliski ir salīdzinoši neliela un ar īsu kultūras izplatības rādiusu, kuru lielākoties ierobežo valodas pratēju skaits, bet mākslas darbs vismaz estētiskā un enerģētiskā līmenī ir spējīgs šķērsot valstu robežas. Mēs varam daudz stāstīt, ka Latvijā ir liela etnogrāfiskā bagātība, spilgti individuāli talanti, spēcīgas mūzikas tradīcijas, laba izglītība... bet, lai īsi un kodolīgi pateiktu, kas mēs esam, "Vizionārās struktūras", iespējams, ir visdrosmīgākais un tiešākais veids. Autentiskās, modernās Latvijas telpas un laika sajūtas koncentrēta pārnešana uz Briseli ir nostāšanās blakus citiem eiropiešiem ne tikai formāli vai teorētiski, bet arī ar kaut ko īstu – ar savu iekšējo sajūtu, būšanu par to, kas esam, būšanu latvietim šajā gadsimtā, būšanu Eiropā, būšanu PSRS. Tā ir dalīšanās ar dzīvo kultūratmiņu, kura nosaka mūsu neatšķetināmo identitāti.

Lakoniski vienkāršajās un atturīgajās "Vizionāro struktūru" konstrukcijās, kurās šķietami ir tik maz iespējamo variāciju, Latvijas specifika ienāk ritmā, apdomībā, Baltijas jūras rāmumā, Ziemeļu saulrieta gaismā, krāsu piesātinājumā – visvienkāršāk uztveramajā krāsu un formu valodā, kurā ir grūti samelot. Regulārās tautasdziesmu četrrindes kā kantaini, rotējoši elementi ar maigi plūstošām toņu pārejām parādās Valda Celma kinētiskajā objektā "Daugava", bet tautiski ornamentētie cimdi un puzuri varētu būt ietekmējuši Latvijā dzimušo konstruktīvistu proporciju un ritma izjūtu. Bet tas arī nav tik būtiski. Izstādes katalogā jūtama uzkrītoša vēlme pievilkt klāt latviešu etnogrāfiskos rakstus padomju māksliniekiem, bet izstādes ietvaros šāda attaisnošana un paskaidrošana šķiet mazliet lieka. Ekspozīcija pati sniedz atbildes un parāda, kā katra paaudze ir spējīga atrast pašizteiksmi vienkāršākajās formās, barojoties no visa, kas veido tās pasauli un identitāti, iekļaujot gan pagātni, gan pastāvošo ideoloģiju, gan uz nākotni liktās cerības. Izstāde ir rietumnieciski padomiska, bet izrietoša, nevis kontrastaina vai paradoksāla. Tā ir gaumīgi retrospektīva un aktuāli mūsdienīga, bet galvenais – visi darbi ir savstarpēji saliedēti ar tiem piemītošu iekšēju apņēmību, ticību saviem spēkiem, nesalaužamu pārliecību būt, radīt un pastāvēt "out of nowhere" – kā pārsteidzoši estētisks kausētas plastmasas veidojums, kas nejauši radies rūpnieciska procesa rezultātā Ginta Gabrāna instalācijās "Out of Nowhere" – "Ne no kurienes" (2010 –2014).

Varbūt daudzi pašmāju cilvēki, kas apmeklē un seko līdzi Latvijas kultūras programmai Briselē, pārmetīs pārlieku padomiskuma zīmogu – par daudz Šostakviča muzikālajā daļā, par daudz krieviskā izrādē "Soņa", par daudz sarkanu padomju plakātu. Bet es nedomāju, ka tas ir par daudz, jo tikai latvieši nešķirojot apmeklē pilnīgi visus latviešu programmas pasākumus. Starptautiskā publika lielākoties dodas uz sev interesējošo žanru vai tēmu, un padomju pagātnes akceptēšana un inkorporēšana ir ļoti svarīgs aspekts, vismaz "Bozar" kontekstā. Un tas, ka šis aspekts bieži atkārtojas, nozīmē tikai to, ka to pamanīs vairāk cilvēku. Kā norādīja "Bozar" direktors, latviešu devums ir ļoti optimistisks un dzīvi apliecinošs. Ja mēs esam spējīgi identitātes līmenī sadzīvot ar savu sarežģīto pieredzi, pieņemt to un atrast tajā vērtīgo, tad mēs varam būt arī paraugs starptautiskai iecietībai un sadarbībai. Mūsu mākslinieku apliecinājums ir pārliecinošs. Tas strādā tajā līmenī, kur, ieraugot mākslas darbu, sariešas asaras no cilvēkos vēl iespējamā iekšējās pasaules cēluma, kas stāv pāri režīmiem, konfliktiem, kariem un dod cerību, ka ievainota pasaule spēj laizīt savas brūces, mīlēt un cienīt pāri robežām un neatkarīgi no tautības kopīgi līksmot pie "Kremerata Baltica" izpildītā Šostakoviča skaņdarba "Antiformalističeskij rajok" – satīras par totalitāro varu.

Man bail apgalvot, bet gribas tomēr teikt, ka Latvijas kultūras programma ir trūkstošs puzles gabaliņš priekšstatā par Eiropu un jaunajā mītā par Eiropas tapšanu. Tā ienes svaigu dvesmu arī "Bozar" centrā – institūcijā, kas kultivē multidisciplināru un starpdisciplināru māksliniecisko izcilību. Iespējams, vienā no galvenajām platformām, kur kopš Eiropas kultūras konvencijas noslēgšanas 1954. gadā norisinās būtiskākās viedokļu apmaiņas par sociāliem jautājumiem, kas kalpo kā starpnieks starp pilsoņiem un politiku. Vietā, kas būvē tiltus starp dažādajiem reģioniem, slāņiem un sektoriem, mudinot uz humānu, demokrātisku, izprotošu un pieņemošu rīcību. Sajūtu, cerību un domas lidojuma līmenī – mūzikā un mākslā –, nevis tikai vārdos un racionālos argumentos. Ikviens mūsu kultūras programmā iekļautais mākslas darbs arī būvē tiltus un apliecina, ka, apvienojot lokālos spēkus ar atvērtību pasaulei, var gūt lieliskus rezultātus: koklētājas Laimas Jansones džeza trio atrod kompromisu starp džezu un tautisko kokli, Baha mūzika mūsdienīgajā "Kremerata Baltica" skanējumā savieno klasisko pagātni ar inovatīvo nākotni, Beļģijas Nacionālais orķestris Karela Marka Šišona vadībā atklāšanas koncertā atskaņo Ērika Ešenvalda un Andra Dzenīša mūziku, pierādot, ka latviskie skaņdarbi spēj būt ne mazāk universāli utt.

Kā Latvijas pārstāvniecības telpās izskatās tekstilmākslinieka Egila Rozenberga austie gobelēni? Karaliski. Tie pārvērš atturīgās institūcijas sienas neredzēti greznā, orientāli ziemeļnieciskā interjerā. Telpas laistās vistīrākajā zeltā un sudrabiņā – tajā, ko Baltijas zvejnieki smeļ no jūras.

Kā izskatījās Alvja Hermaņa iestudētā "Soņa" krievu valodā? Skatītāji aktierus izsauca paklanīties kādas desmit reizes. Vienus fascinēja krievu mūzika, citus autentiskais padomju tantes dzīvoklis scenogrāfijā, kādam tuvāki bija paradoksa momenti ar plikajām plastmasas lellēm – bet visi sekoja spēlei un nodevās personiskajam stāstam par to, cik nesaudzīgi mēs varam ielīst cita cilvēka personiskajā, intīmajā dzīvē ar saviem pieņēmumiem un aizspriedumiem. Kāds franču paziņa, noskatījies izrādi, teica, ka saskatījis konkrētu alegoriju par padomju okupāciju Latvijā. Cits komentēja, ka esot jutis kaunu, bet ziņkāre likusi turpināt skatīties, un tas tiešām bijis kā lūrēt pa durvju spraugu svešā dzīvē. Tie ir daži viedokļiem, bet kam aplaudēja pārējie skatītāju simti?

Uz Siņes Bōmanes (kā Signi Baumani pieteica Briseles animācijas filmu festivāla organizatore) animācijas filmas "Akmeņi manās kabatās" pēdējo seansu cilvēki vēl stāvēja rindā pie "Flagey" kinozāles arī tad, kad iekšā laidēji bija jau pateikuši, ka zāle ir pilna. Zālē esošajiem lūdza pacelt roku, ja gadījumā blakus ir palicis tukšs krēsls, jo gribētāji aiz durvīm neliekoties mierā. Sākās filma, un atskanēja Signes balss – droša, skaidra, pašironiska, pilnasinīgā latviešu akcentā izrunājot īpašvārdus ar to īstajiem uzsvariem uz pirmajām zilbēm. Animācijas filmas autore stāstīja personisko stāstu par savu dzimtu, ģimeni, vecomāti un māsīcām, vēsturi, krieviem, vāciešiem, partizāniem... Ar sirsnīgiem animācijas tēliem, kā pašanalīzē lobot kārtiņu pa kārtiņai un pietuvojoties savam kailajam apziņas kodolam, viņa dalījās stāstā, ar kuru identificēties spēja daudzi: stāstā par ķepurošanos no iekšējas krīzes, no savas nolemtības un lomas – kā turēties virs ūdens ar visiem akmeņiem kabatā. Kā bez atspēriena apmest akrobātisku salto gaisā. "Out of Nowhere", "ne no kurienes" – ik pa laikam saistībā ar latviešu programmu man kā bumerangs atgriežas šis Ginta Gabrāna instalācijas nosaukums.

Rakstnieks Pauls Bankovskis saistībā ar Rīgas – kultūras galvaspilsētas gadu rakstīja par "Rīgā braukšanas" tradīciju un kultūras meklēšanu pilsētās. Es šobrīd varētu teikt, ka klātienē vēroju, kā kultūras plūsma turpinās no attālākajiem reģioniem uz Eiropas sirdi. Uzturoties Briselē un piedaloties prezidentūras norisēs, šķiet, esmu lieciniece notikumam, kas ieies mūsu vēsturē kā jauns kultūras pašapziņas moments. Eiropas nākotne, visticamāk, nebūs ne humānistiska, ne viduslaicīga, ne barokāla, ne klasiska, ne romantiska, ne racionāla, ne avangardiska... to, kāda tā būs, mēs šobrīd nevaram pateikt, bet diezgan labi nojaust ar to tagadnes pasauli definējošo sajūtu, ko sniedz aktuāla un laikmetīga māksla. Mēs tajā piedalāmies, un mēs to veidojam. Jā, arī mēs, latvieši.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0