Edge
pirms 2 dienām
" Kurš cīnīsies pret populismu, fundamentālismu un sabiedrības interešu piesmiešanu? "
=============================================================
Spēcīgi, taču auseklīšu laikus piedzīvojušos šādi cīnītāji bez apjēgas (teorijas) vairs nepārsteigs:" Es [D.Īvāns] jūs aicinu nebaidīties ne no kā. Mums vairs nav ko zaudēt, kā vien mūsu lopiskos sadzīves apstākļus, mūsu neticību, pazemojumus, beztiesiskumu. Mums ir jāatkaro mūsu laupītās tiesības. Mums ir jāspiež to darīt mūsu valdībai " Tautas manifestācija «Par tiesisku valsti Latvijā", Mežaparka Lielā estrāde. 1988. gada 7. oktobris.

kuģis
pirms 1 dienas
Vēl jo mazāk padomju okupācijas režīmu, veikalu rindas, stukačus un koncentrācijas nometnes piedzīvojušos tas var pārsteigt.

jurniece
pirms 2 dienām
"Saprašanu, ka mēs katrs esam tieši atbildīgi par vismaz savas konkrētās jomas sakārtošanu....... ". Pilnīgi piekrītu šajā vietā. Bet, manuprāt, autora problēma ir tajā, ka viņš nedaudz jauc profesionālo atbildību un nodarbošanos ar politiku. Piem. Ārstam skaidrot sabiedrībai vakcinēšanās nozīmi sabiedrības veselības saglabāšanā ir profesionāls pienākums, bet piketēšana par vai pret konkrētu politiķi man vairs nešķiet obligāta jebkuram profesionālim. Kā mājas vai rajona iedzīvotājam tev būtu pienākums iesaistīties jautājumos par tavas mājas apsaimniekošanu vai attīstību, tu vari par to rakstīt kā žurnālists, tas ir tavs profesionālais pienākums, tu kā rakstnieks vari rakstīt grāmatu, kurā skar šīs tēmas vai kā režisors veidot filmu, izrādi, kas mākslinieciskā formā liek aizdomāties par dzīves nejēdzībām. Kaut arī tas var sākt atgādināt pad. laiku "mākslas darbus"par ražošanas tēmām. Bet parakstīties par vai pret kaut ko vai balvu pasniegšanas pārvērst par politisko mītiņu, manuprāt, gan nav īsti piemēroti. Tieši tā, katrs savā jomā apkaro nejēdzības un pats tās nedara ikdienā un tad kopumā viss būs kārtībā

Krista Anna
pirms 4 dienām
Grūti pat sākt iebilst, jo ir sajūta, ka ar autoru nedzīvojam vienā valstī. Varbūt es starp rindiņām neizlasu raksta galveno "aha" momentu. Savukārt, ja šis raksts ir domāta kā provokācija, es nenolasu mērķauditoriju (tie, kas uzskata, ka apolitiskums ir elegants? tie, kas neraksta dzejoļu krājumus par to, ka Ulmaņa režīms ir pārvērtēts?). Visā visumā, es 1) neuzskatu, ka visi "kultūras cilvēki" (lai arī kā autors definētu šo sugu) ir tik aprobežoti, ka ejot uz vēlēšanām nejēdz uz ko parakstās, un neseko līdzi politiskajai situācijai, 2) es nepiekrītu, ka kultūrai jābūt obligāti politizētai (lai gan neuzskatu arī, ka politizētu radošo izpausmju šajā valstī trūktu) un 3) dažkārt man pat gribas, lai kultūras cilvēki izmanto iespēju paklusēt un nekomentēt notikumus, politiskus lēmumus un tendences par kurām viņiem nav padziļinātaas izpratnes, jo nevajag taisīt balagānu un ņemt nost jomu ekspertiem darbu.

Yana Z
pirms 4 dienām
Бумагомарание.
Autoram noteikti vajadzetu aizmirst par rakstisanu, ja trukst paskritikas es butu cerejusi, ka Satori redaktori nepublicetu sadu писанину.

Katrīna Rudzīte
pirms 5 dienām
Es piekrītu, ka principā raksta autora skartā tēma, proti, zemā Latvijas iedzīvotāju politiskā aktivitāte (tostarp arī savas daļas kultūras cilvēku) ir reāla un ļoti nopietna problēma, par ko es arī īpaši pēdējo gadu laikā esmu daudz domājusi, skumusi un dusmojusies. Es tiešām domāju, ka Latvijā pietrūkst pilsoniskās aktivitātes un atbildības sajūtas, izpratnes, ka nevis: "stulbie politiķi atkl neko nedara", bet: "ko es varu izdarīt, kā iesaistīties, lai kaut vai nedaudz kaut kas procesos un cilvēku domāšanā mainītos?!"

Man patīk arī raksta iesākumā modelētās situācijas, viegls pārspīlējums par ļaunu nenāk, lai izgaismotu situācijas nopietnību, turklāt vēsturē ir piemēri, kas apliecina, ka gluži ātri sākumā it kā nevainīgas, sīkas nelādzības var eskalēties līdz baisam absurdam, un tad kaut ko mainīt var būt jau par vēlu.

Tomēr man šķiet, ka autors nepamatoti vispārina apgalvojot, ka Latvijā tikpat kā nav politiski aktīvu kultūras darbinieku. Tieši no kultūras darbinieku vidus lielākoties nāk cilvēki, kuri Latvijā vispār nodarbojas ar politiskām aktivitātēm (ja atskaita, protams, to politiku, kas notiek Saeimas sēžu zālē). Interesanti, kurš tad rīko visus tos gājienus, mītiņus, aktualizē jautājumu par čekas maisiem, iestājas par vides aizsardzību, rosina diskusijas par diskrimināciju un neiecietību, raksta rakstus, kurš izsakās par "tikumības grozījumu" negatīvo ietekmi uz izglītību utt. utt. Tie lielākoties ir ar kultūru saistīti cilvēki. Problēma drīzāk ir tajā, ka šajās nereti lieliskajās iniciatīvās trūkst pārējās sabiedrības līdzdalības. Vulgarizējot: trūkst "masas", kas spētu pārliecināt, ka "šis ir nopietni, šie nav daži traki aktīvisti". Protams, var saprast, kāpēc daudzi cilvēki ir inerti, ja ikdienā konstanti jādomā par izdzīvošanu - tad būt politiski aktīvam var vienkārši nebūt spēka un laika burtiskā nozīmē (un tas ir reāls apburtais loks, jo tieši grupas, kam nākas cīnītes ar nabadzību, ir tās, kam politiskās pārmaiņas uz sociālā taisnīguma pusi vajadzētu visvairāk). Kamēr cilvēki nesapratīs, ka no tankiem fiziski brīva valsts vēl ne tuvu nenozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas un nekādas briesmas vairs nedraud, un tomēr nepamēģinās atrast laiku un enerģiju iesaistei politiskos procesos, nekas arī nopietni nemainīsies. Tā kā - šajā ziņā es nepiekrītu. Ja kultūras darbinieki nebūtu tik aktīvi, cik ir, es domāju, būtu daudz, daudz sliktāk, nekā ir šobrīd.

Man šķiet ļoti nekorekti, ka autors atsaucas uz kādas kultūras darbinieces ierakstu sociālajā tīklā, kurā viņa pauž savu atbalstu piemiņas pasākumam holokausta upuriem. Pirmkārt, komentārs ir izrauts no konteksta un autors šim citātam piešķir jēgu "pēc vajadzības". Tas, ka kāds pauž atbalstu svecīšu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa, nenozīmē, ka šis cilvēks svecīšu nolikšanu uzskata par vienīgo svarīgo sociāli aktīvo rīcību un ka tā ir vienīgā sociālā aktivitāte, ar ko pats nodarbojas (lūk, autors rakstā aicina iestāties pret populismu - es to tagad daru - "spārnotās frāzes", kas izrautas no plašāka konteksta un kas tiek interpretētas savu ideju paspilgtināšanai - lielisks populisma piemērs!). Otrkārt, konkrētais holokausta piemiņas pasākums, manuprāt, Latvijas kontekstā, kur vienus upurus atceramies, bet citus izliekamies neredzam, ir ļoti nozīmīgs notikums, kas ne tikai ļauj cieņpilnā veidā atcerēties pašus upurus, bet arī palīdz saliedēt sabierību šeit un tagad. Un - es, protams, neesmu lielākā politikas teoriju speciāliste -, bet arī šis pasākums ir politisks akts, līdz ar to - līdzdalība tajā - politiska aktivitāte.
Politiskas aktivitātes var būt ļoti dažādas - ne visas ir gājieni ar plākātiem vai protesti. Arī vēl daudz neredzamākas parādības par svecīšu nolikšanu, piemēram, gadījumi, kad cilvēki pulcējas pie kāda mājās un apspriež sociāli nozīmīgus jautājumus, lasa un pārrunā tekstus, kas saistīti ar politiskām tēmām utml., arī jau ir politiska iesaiste, jo šādas lietas maina un attīsta domāšanu, ļauj satikties cilvēkiem, kam noteiktas lietas ir svarīgas, ļauj tapt idejām un plāniem, kā veicināt reālas pārmaiņas nākotnē. Vispār šajā rakstā ievērojami pietrūkst skaidras politiskas aktivitātes definīcijas, tāpēc arī nav iespējams pierādīt savus uzskatus par apolitisko Latvijas kultūras telpu, un raksts tamdēļ par spīti daudzsološajam ievadam paliek pļāpu līmenī, diemžēl.

kuģis
pirms 4 dienām
Bet tie paši "tikumības likumi" - vai ta tā nav tieši pretējās puses politiskā aktīvisma izpausme, zem kuras tieši parakstās plašākas tautas masas, nevis šaura "apgaismoto" aktīvistu, citu vērtību nesēju, elite?

E. F. Kuks
pirms 5 dienām
Cik saprotu, raksta sākumā atrodamie piemēri ir fiktīvi, un uz mani tie kaut kāpēc emocionāli neiedarbojas, tāpēc par tiem man nav daudz ko teikt. Pat ja tie nav fiktīvi, pilnīgi nepiekrītu arī raksta premisei, ka kultūras cilvēki aktīvi izvairās no savu darbu un, manuprāt, svarīgāk, darbību politiskošanas. Kā reiz kultūras cilvēki ir tie, kas piedalās sabiedriskās / politiskās akcijās, tās "ved pie tautas" (vai vismaz pie draugiem un, vispār, kur tad citur vēl var?), arī iniciē atbildes valdības aplamībām.

Dāvid, tavs citāts par kopības vairošanu un tavas nievas tevis minētajā komentāru virknē feisbukā, paralēli sakot, ka cilvēki pārāk maz iesaistās politikā, ir savstarpēji pretrunīgi. Tiešām neredzi, kā iesaistīšanās sabiedriskās akcijās, kas aicina būt iecietīgiem pret apkārtējiem, neļaut liekulīgiem politiķiem un ļaunprātīgiem izmantotājiem gūt varu un ciest klusumā, utt. ir politiskas aktivitātes? Varbūt laiks padomāt par to, vai tava "nekas, ko šie dara, neder" nostāja nav tā, kas ir simptomātiska Latvijas politiskā aktīvisma nenoturībai.

Vēlu tev jauku dienu un lielāku ticību citu labajiem darbiem. :)

Dāvids Zalāns
pirms 5 dienām
Sveiciens,

Protams, visi piketi, iecietības veicināšanas un svecīšu nolikšanas ir atbalstāmas darbības per se, un es piekrītu, ka tās ir politiskas darbības, bet raksta uzsvars ir parādīt to, ka tās cīnās ar problēmas simptomiem/sekām, nevis cēloni - tā pēc savas būtības ir ugunsgrēku dzēšana, kad kaut kas ir sasāpējis, nevis strādāšana pie tā, lai ar laiku, pat jau tie būtu gadi, ugunsgrēki vairs neizceltos vispār.

Varbūt būtu bijis labi, ja es būtu minējis arī konkrētus, manuprāt, labos piemērus šai dažādu sfēru cilvēku iespējamajai rīcībai saistībā ar politiku, kas Latvijā tik ļoti pietrūkst - daļēji tāpēc, ka cilvēki apzināti savu "iesaisti politiskajā" jomā limitē ar dalību šajās akcijās u.c., daļēji, jo darbs kultūrā/zinātnē u.c. tiek mostly a priori nošķirts no politikas un daļēji, jo cilvēki apzināti sevi ierobežo atklāti pasakot, ka viņi nav spējīgi/kompetenti lietas ietekmēt un šāda apzināti viduvēja un neambicioza nostāja nekad netiek pat kritizēta, pat ja to izasakošais cilvēks ir ļoti izglītots, spējīgs un ar potenciālu ietekmēt lietas.

Līdz ar to labie piemēri: Luksemburgas teātra un mākslas grupa Richtung22 (Virziens22). Pēdējo gadu laikā viņi ir rīkojuši vairākas performances, kurās tiek kritizētas konkrētas viņu valstī dominējošas politiskās doktrīnas. Kas ir būtiski - viņi ar izrādēm kritizē konkrētas, maināmas lietas: konkrētas iestādes, konkrētas amatpersonas, konkrētus likumus/politiskos mērķus - nevis aicina uz uz abstraktākām lietām, kā, piemēram, aizdomāties par iecietību. Kas ir visbūtiskākais tādā ietekmes ziņā - šis teātris lugu un performanču tekstus nevis raksta paši, bet par pamatu izmanto dažādus oficiālus valdības dokumentus - likumus, preses relīzes, runas, parlamenta ierakstus, valstu institūciju veidotus promotional video un citas šādas lietas. Mums Latvijā ir labais piemērs kam līdzīgam - izrāde par NAP, bet diemžēl dominējoša ir vēlme teātri par konkrētām, specifiskām politiskām un izmaināmām lietām ar acīmredzamu mērķi tās izmainīt nevis tikai komentēt vai par tām reflektēt netaisīt.

Otrs piemērs - mūziķis Bobs Geldofs Lielbritānijā un konkrēti viņa rīcība pirms Brexit. Kad bija zināms, ka Nigels Farādžs ir nolēmis savākt it kā ES apspiestos Lielbritānijas zvejniekus ar laivām un braukt pa Temzu gar parlamentu, aģitējot par Brexit, Geldofs ar domubiedriem noīrēja milzīgu jahtu un aizbrauca viņus satikt. Farādžs neko tādu, protams, nebija gaidījis un šī situācija izvērtās par tādu īstenu paņirgāšanos par Lielbritānijas galveno Brexit aizstāvi, kuram nācās uz mazas laiviņas bez skaļruņa vairākas stundas braukt pa Temzu, klausoties vai nu pa visiem skaļruņiem pārraidītu Geldofa ņirgāšanos par viņu pašu, politiķi Farādžu vai pro-ES kampaņas dziesmas, Šis piemērs ir ļoti labs, jo parāda, ka, rezultātus sasniedzoša politiska rīcība ir, pirmkārt, pro-aktīva nevis pasīva (noīrēt laivu lai novērstu Farādža laivu brauciena izdošanos nevis likt svecītes pēc laivu brauciena) un, otrkārt, naratīvu definējoša nevis uz naratīvu reaģējoša (ziņās tika parādīts mazs, nevarīgs Farādžs upes vidū nevis pret Farādža braucienu malā stāvoši piketētāji (kas, protams, arī netrūka)).

kuģis
pirms 4 dienām
Tev nešķiet smieklīgi, ka tu Faradža grassroots aktīvismu par labu noteiktam politiskam mērķim - pārmaiņām - pretstati Geldofa "grassroots" politiskajam aktīvismam (kas atbalsta eliti, establišmentu, status quo), pēdējo nezkāpēc pasniedzot tieši kā to īsto, autentisko "tautas" politisko performanci? Jā, jā, jo, redz, Geldofs pārstāvēja "pareizo politisko izvēli", kamēr Faradž tos margināļus populistus. Tas nekas, ka tieši Breksita balsojums bija autentiska masu politiskā rīcība, kura pusē arī bija gan mākslinieki, gan vēsturnieki, gan zinātnieki, gan grassroots tautas masu pārstāvji, performatori un aktīvisti. Nezkāpēc "populisms" neskaitās īsta, autentiska iesaiste demokrātiskā, leģitīmā politiskajā aktīvismā. Īstais intelektuāļu politiskais aktīvisms automātiski ir tikai tas, kas ir par EU un nekontrolētu bēgļu/migrantu uzņemšanu.

kuģis
pirms 4 dienām
Nezkāpēc tās politiskās reprezentācijas, iesaistes un aktīvisma formas, kuras apšauba "iecietības" jēdziena inflatīvu lietojumu politekonomisku interešu virzīšanai un noteikta status quo iedibināšanai - tās neskaitās, skaitās tikai aktīvisms un mākslas performances, kuras miljono reizi kritizē patriarhiju, strukturālo diskrimināciju, rasismu, koloniālismu, nacionālo identitāti utml.
Piemēram, kad katoļi Parīzē sarīko miljonu akciju pret abortiem un geju laulību, tas gluži vienkārši neskaitās, nav gana autentiski.

E. F. Kuks
pirms 4 dienām
Kas tev ir ar tiem ugunsgrēkiem? Neiecietība ir sekas vai cēlonis? Šī dualitāte vispār tev kaut ko dod?

Šī saruna nesolās būt auglīga. Katrīna ir pateikusi visu, ko es varētu tev teikt, un arī to tu gan jau nenovērtē.

Ieva Melgalve
pirms 5 dienām
Nu vispār jau, ja, kā rakstā apgalvots, gan māksla, gan zinātne ir politiskās (un tam es piekrītu), tad sanāk, ka gan kultūras, gan zinātnes cilvēki ikdienā nodarbojas ar politiku darba ietvaros - vai tā būtu arheoloģe, kas pārskata pieņēmumu "ja ar cirvi, značit vecis" un veic nopietnāku pētījumu, vai rakstnieks, kurā darbos visi "nēģeri" ir analfabēti. Vai man šķiet, ka būtu labāk, ja viņi to apzinātos? Jā. Vai man šķiet, ka būtu labāk, ja viņi to apzinātos un blieztu politisku vēstījumu pa visām porām? Nez. Stipri šaubos (jo man šķiet, ka tur ir milzīgs risks uztaisīt sliktu zinātni vai mākslu).

Tīri piezīme: tas, kas ir raksta sākumā, ir šausmīgi. Visu laiku prātā sacerēju stāstiņš par puisīti Dāvidu, kam vilciens nobrauc kājas, jo viņam literatūras stundās pēdējais, kas kaut cik "pielēca", bija fabulas. Un pēc tam slimnīcā nejauši nogriež rokas, jo viņam likās, ka politisks ir tas, kas bļauj par vienkāršu taisnību un ņirgājas par tiem, kas viņam nepiekrīt.

biologs
pirms 2 dienām
Zinātne nedrīkst kļūt politiska! Var teikt, ka zinātniekam (nevis kā pilsonim vispār, bet tieši kā zinātniekam) ir tikai viena principiāla politiskā misija - pretoties politiskajam spiedienam. Ja zinātnieki ikdienā sāk nodarboties ar 'politiku darba ietvaros' kā Jūs rakstāt, tad tas perspektīvā bruģē ceļu uz grāmatu publisku dedzināšanu un citādi domājošo arestiem. Jo tas nozīmē, ka zinātniekam mērķis vairs nav izzināt realitāti, bet gan atbalstīt tādus vai citus cīnītājus par labāku pasauli, drudžaini meklējot kā sagrabināt 'faktisko pamatojumu' viņu pasaules pārveidošanas koncepcijām. Tas taču tik ļoti ir jau bijis gan pie Staļina, gan Hitlera...
Par minēto arheoloģes piemēru: jā, arheoloģe var un viņai pat ir pienākums pārskatīt pieņēmumu "ja ar cirvi, značit vecis", TAD UN TIKAI TAD, ja apbedījumos cirvjiem blakus esošo skeletu analīze bieži uzrāda sieviešu skeletus. Bet NEVIS tāpēc, ka šādu pieņēmumu pārskatīt prasa modernais Zeitgeist... Un pats svarīgākais šeit - ja skeletu analīze parādītu, ka tiešām "ja ar cirvi, značit vecis", tad ir jābūt godīgumam un stiprām iekšām par šo uz faktiem balstīto patiesību pastāvēt; tā arī ir zinātnieka politiskā atbildība. Vai mūsu laikā neparādās indikācijas, ka nupat jau dažos jautājumos godīgam zinātniekam vajag stipru mugurkaulu? Gribētos kādreiz Satori lasīt nopietnu diskusiju par zinatnes pretošanos politiskajam spiedienam mūsdienu pašās attīstītākajās un brīvākajās Rietumu demokrātijās; un mazāk tādas politinformācijas tipa esejiņas par to, ka ir labi aizstāvēt labo un pretoties sliktajam :) 

Ieva Melgalve
pirms 1 dienas
Nu arheoloģijas gadījumā ir tā, ka agrāk bieži vien neskaidros gadījumos (ugunskapi, slikti saglabājies skelets) pieņēma, ka apbedītā dzimums atbilst tam, kas dots līdzi. Mūsdienu metodes reizēm ļauj pārskatīt šos pieņēmumus (t.i., precīzāk noteikt dzimumu) un nodeva patiesībai būtu gadījumos, kuros dzimums nav nosakāms, tā arī pateikt. Agrāk šie pētījumi bija "politizēti" neizteikto pieņēmumu ziņā (t.i., atbilstoši valdošajiem priekšstatiem par darbu un pienākumu dalījumu). Tagad šādi pētījumi būtu "politizēti" tādā ziņā, ka hipotētiskā arheoloģe pētītu tieši šo jautājumu, nevis, teiksim, aizsarggrāvju izvietojumu. Tas nenozīmē patiesības noliegšanu, bet gan - kādus jautājumus uzdod un ko uzskata par pašsaprotamu (un to vienmēr ir grūti pamanīt).

biologs
pirms 1 dienas
Nu ja "politizēšanu" saprotam tikai kā svarīgākās, arheoloģes ieskatā dotajā laikā "politiski aktuālākās" pētāmās problēmas izvēli, tad jau viss ar arheoloģi ir kārtībā. Galvenais, lai viņa neķeras pie problēmas ar iepriekšēju uzstādījumu, kādiem tieši rezultātiem ir jātiek iegūtiem, lai apstiprinātu kādu 'augstāku ideju'; tieši to es saprotu ar politisku zinātni. Klasisks mūslaiku piemērs, kur ik pa brīdim labos žurnālos tiek publicēts pa kādam politiski angažētam pētījumam, ir tie paši ģenētiski modificētie kultūraugi... 
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies