Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa nesen aktualizētais jautājums, vai Latvijā jāaizliedz nēsāt parandžas, ir viens no sensitīvajiem jautājumiem, par kuriem demokrātiskā sabiedrībā ir grūti nonākt pie viena "pareizā" lēmuma – no vienas puses, tas skar indivīda reliģisko brīvību, bet, no otras, runa ir par indivīda un sabiedrības drošību. Vai un kādā veidā valstij ir tiesības lemt par indivīda reliģisko izvēli – neatkarīgi no tā, vai sieviete šeit dzīvo jau gadiem vai arī ieradusies nesen? Atšķirīgi viedokļi par to var parādīties gan no musulmaņu, gan nemusulmaņu skatpunkta. Viena ierobežota raksta ietvaros nebūs iespējams šo jautājumu aplūkot daudzpusīgi un detalizēti, tomēr var ieskicēt galvenās vadlīnijas.
Vispirms jāpaskaidro, par ko īsti ir runa. Islāma pētniece G. Baltanova skaidro: "Šariatā pamatjēdziens, kas apzīmē sieviešu apģērbu, ir hidžābs. Hidžāba jēdziena konotācija izriet no arābu valodas vārda "hadžaba", kas nozīmē "paslēpties", "kļūt neredzamam", "aizsargāties". [..] Himars nozīmē sejas aizsegu, tostarp plīvuru, kas aizsedz sievietes acis. Nikabs ir melns galvas pārsegs ar izgriezumu acīm. Persiešu un turku valodās runājošo tautu vidū tiek izmantoti pēc jēgas analoģiski nosaukumi: parda, čaršafs, čašvans, parandža, čadra." [1] Pētnieks M. Senjondžo lieto jēdzienu "[..] burka, kas aizsedz visu ķermeni un ietver sejas plīvuru (nikab/parda), to Talibans piespiež nēsāt sievietēm Afganistānā". [2] Citiem vārdiem, visi šie jēdzieni apzīmē apmetni vai lielo lakatu, kas aizklāj tā saucamās aurata zonas jeb vietas, kas katrai musulmanei ir jāaizklāj. [3] Ir tādi apmetņi, kas aizklāj visu seju, bet tiem var būt arī izgriezums acīm (dažreiz sievietes acis ir atsegtas, bet seja ir aizklāta, dažkārt arī acis ir aizklātas ar tīkliņu).
Lai arī ir daudz līdzīgu jēdzienu, kas apzīmē vienu un to pašu apģērbu, rakstā lasītāju izpratnes atvieglošanai tiks izmantoti divi, proti, daļējais hidžābs, kas apzīmēs apmetni, kurš aizsedz matus, ausis, kaklu un krūtis, atšķirībā no pilnā hidžāba, kurš aizklāj seju un var aizklāt arī acis.
Ja runājam par daļēju hidžābu, jānorāda, ka šajā jautājumā nevajadzētu būt īpašām problēmām, jo, piemēram, kristiešu mūķenes (un mūki) arīdzan valkā sava ordeņa tērpus, jūdaisma sekotājas var staigāt garajos svārkos un ar lakatu vai parūku uz galvas, līdz ar to arī daļējam hidžābam nevajadzētu tikt uzskatītam par kaut ko unikālu vai neiedomājamu; rietumniekam ierasti, cilvēks, kas tādā tērpies, nav anonīms, jo ir redzama viņa seja. Cita problemātika parādās, ja runājam par pilno hidžābu, tāpēc rakstā uzmanība koncentrēta uz to.
Jebkurā sabiedrībā galvenā prioritāte ir drošība un indivīda dzīvība un brīvība. Taču 21. gs. Eiropas sabiedrība ir saskārusies ar islāmistu ekstrēmistiem un viņu darbības sekām (terorismu). Vēl aizvien Tuvajos Austrumos notiek karš pret "IV" [4] jeb "DAIŠ" [5] un simtiem tūkstošu bēgļu meklē patvērumu Eiropā. Nedrīkst ignorēt "IV" izteiktos draudus veikt terora aktus Eiropas teritorijā. [6] Sabiedrībai jāsaprot, ka atentāti, ticamākais, jau ir (un tiks) veikti ar maksimālu piesardzību [7], proti, maskējoties par tādu tēlu, kas mazina jebkādas aizdomas, – piemēram, grūtniece pilnā hidžābā. [8] Diez vai kāds turēs aizdomās reliģiozu sievieti stāvoklī. Tomēr šajā gadījumā var rasties likumīgi jautājumi: vai zem pilnā hidžāba patiešām ir sieviete un vai viņa tiešām ir stāvoklī? Pārbaudīt, vai zem pilna hidžāba ir sieviete, ir diezgan problemātiski, jo pacelt apmetni no viņas sejas drīkst tikai sieviete bez svešu vīriešu klātbūtnes. Vai ir iespējams nodrošināt šādas drošības pārbaudes katrā sabiedriskā vietā – un vai turklāt šāda pārbaude atstās neaizskartu sievietes reliģisko brīvību gadījumā, ja tā patiešām būs grūtniece?
Otrkārt, pilna hidžāba nēsāšana var sekmēt – arī nemusulmaņu! – kriminālas vai antikonstitucionālas darbības. Protams, pilnais hidžābs vien nenozīmē, ka cilvēks, kurš to nēsā, automātiski uzskatāms par bīstamu. Tomēr hidžābs, kas aizsedz cilvēka seju, padara viņu neidentificējamu, anonīmu arī likuma pārkāpšanas gadījumā. Šādu ietērpu var izmantot visparastākie noziedznieki, tādējādi arī veicinot dažādu aizspriedumu pastiprināšanos. Pilns hidžābs aizklāj seju, un videonovērošanas kameras vai aculiecinieki diez vai palīdzēs tiesībsargājošajām iestādēm atrast noziedzniekus, kuriem varbūt nav absolūti nekādas saistības ar islāmu. Arī pēc pirkstu nospiedumiem orientēties būs grūti, jo bieži vien reliģiozas musulmanes valkā cimdus; tieši tādu "cimdu metodiku" var ņemt vērā arī noziedznieki. Šādā gadījumā videonovērošanas ierakstā būs tēls melnās drēbēs, un viss. Pat ja videonovērošanas ieraksta gadījumā būtu iespējams dzirdēt cilvēka balsi, šis fakts būtu lietderīgs tikai cilvēka dzimuma, etniskās piederības noteikšanā un mērķu atklāšanā.
Trešais diskusijas aspekts ir sievietes redzes veselības un dzīves drošības jautājums. Pilns hidžābs var sašaurināt redzes lauku un ievērojami samazināt reakcijas ātrumu, tādējādi kļūstot par iemeslu sievietes vai viņas bērnu traumām (laikus nepamanīta mašīna, divritenis, šūpoles utt.). Tāpat zinātnieki norāda, ka pilna hidžāba nēsāšana var izraisīt D vitamīna trūkumu organismā (jo sievietes āda nesaskaras ar dabīgo D vitamīna avotu – saules gaismu); var tikai minēt, vai pilna hidžāba nēsāšana ietekmē arī redzi. [9] Protams, šajā gadījumā ikviens risks ir sievietes pašas atbildība.
Ceturtkārt, pavisam sadzīvisks faktors, proti, Eiropas sabiedrībā nav pieņemts aizklāt seju, slēpjoties no apkārtējiem. Mēs uzskatām – ja cilvēks neskatās otram acīs, viņš līdz ar to psiholoģiski nodala sevi no sarunbiedra, un nereti rodas iespaids, ka tādam cilvēkam ir kas slēpjams. Pilns hidžābs kalpo par "redzamu simbolu" komunikācijas neiespējamībai starp nemusulmaņiem un musulmaņiem, kas to nēsā. Lai cik atvērta un demokrātiska censtos būt mūsu sabiedrība [10], šāds ģērbs var izraisīt neizpratni un pat apkārtējo noraidījumu (uz ielas, sabiedriskajā transportā, izglītības iestādēs, pārrunās ar darba devēju, darbā, ja sieviete, jau strādājot, atgriezusies pie reliģijas). Pilna hidžāba dēļ sievieti var atlaist (vai piespiest aiziet) no darba vai vienkārši nepieņemt darbā. [11]
Cilvēks ar aizklātu seju mūsu valstī šķitīs neparasts un var izraisīt gan bailes [12], gan nevēlēšanos komunicēt ar viņu, gan agresiju. Gan musulmaņu sieviete, gan, iespējams, viņas bērni šādā gadījumā var tikt pakļauti draudiem un rasistiskiem uzbrukumiem. Vēloties izskatīties pieticīga un Allāha pavēlei paklausīga, musulmane, kas tērpusies pilnā hidžābā, var saņemt pretēju reakciju no apkārtējiem cilvēkiem. Pilnā hidžābā apģērbtas sievietes atstumšana un apvainošana var novest pie noslēgšanās sevī, turpmākas pašizolācijas no apkārtējās nemusulmaņu sabiedrības un komunikācijas tikai ar sievietēm musulmanēm. (Jāpiebilst, ka pašizolācija būtu neizbēgama arī tādā gadījumā, ja pilna hidžāba valkāšanu aizliegtu.)
Cits, ne mazāk svarīgs aspekts ir paša islāma izpratne par pilna hidžāba nēsāšanu. Proti, pēc svarīguma pirmais islāma avots ir Korāns, kurā paustas Allāha pavēles, otrais reliģiskais avots – Sunna, kas satur pravieša Muhammada vārdus. Papildus Korānam būtu korekti ielūkoties arī tafsīrā [13] jeb Korāna komentāros, kurus uzrakstījis atzīts musulmaņu islāma zinātājs; rakstā tiek izmantoti 'Abd al-Rahmana Nāsira as-Sa'adī komentāri.
Korānā 33. sūrā, 59. ājatā rakstīts: "Ak, pravieti! Saki savām sievām un meitām, un ticīgo sievietēm, lai tās apmetni pastiepj uz leju, gan drošāk, – ka pazīs viņas un neuzmāksies viņām. Un Dievs apklāj grēkus, Viņš – žēlsirdīgs." [14] Mufasirs 'Abd al-Rahmans Nāsirs as-Sa'adī savā komentārā šim ājatam raksta: "Allāhs pavēlēja Savam pravietim aicināt ticīgās sievietes aizklāt galvu un krūtis ar apmetni." [15] Papildus 'Abd al-Rahmans Nāsirs as-Sa'adī komentē K. 24:31, minot cilvēku kategorijas, kuru priekšā sieviete drīkst būt bez lakata: "[Bez galvas lakata sievietes drīkst redzēt tikai sekojošie cilvēki – O. P., I. J.] viņu vīri, viņu tēvi, viņu vīru tēvi, viņu dēli, savu vīru dēli, viņu brāļi, savu brāļu dēli un viņu māsu dēli, viņu sievietes, vergi [..], bērni [..]." [16] Islāma zinātājs, analizējot šo ājatu, neraksta, ka musulmanēm obligāti jāaizklāj seja, bet tikai galva un krūtis.
Tomēr starp islāma zinātājiem pastāv viedokļu dažādība par pilna hidžāba nēsāšanas nepieciešamību. Pētniece G. Baltanova raksta: "Konservatīvā virziena musulmaņu teologi, pilna hidžāba piekritēji, uzskata, ka tam jāaizklāj gan sievietes seja, gan rokas, atstājot nevis acis, bet vienu aci (!), lai viņa redzētu ceļu un neapmaldītos. Viņi atsaucas uz autentisko hadīsu, ka viss sievietes ķermenis skaitās aurats". [17]
Ņemot vērā visu iepriekš sacīto par sejas aizklāšanu, var pieņemt, ka katra sieviete, kura grib izolēties no svešiem skatieniem (sevišķi no svešu vīriešu uzmanības), pieņem reliģiski pamatotu lēmumu izmantot pilna hidžāba iespēju, neskatoties uz to, ka, pēc islāma dogmatikas, kā var saprast, tas nav obligāti; tas vienkārši ir viņas lēmums.
Analizējot hadīsu priekšrakstus par hidžāba nēsāšanas nepieciešamību, var minēt sekojošo: "Viens no slavenākajiem hadīsiem, kas pierāda hidžāba nēsāšanas nepieciešamību, skan šādi: "Aiša, [..], vēsta, ka Asma, Abu Bakra meita, [..], atnāca pie Allāha Sūtņa caurspīdīgā apģērbā. Viņš pienāca pie viņas un teica: "Ak, Asma! Kad jauniete sasniedz dzimumbriedumu, viņa nedrīkst parādīt vairāk nekā šo un šo." Un viņš norādīja uz seju un plaukstām." (Abū Daūds)." [18]
Daļējs un pilns hidžābs musulmaņu sievietei kalpo aizsardzībai no vīriešiem, kas nav viņas radinieki; tas kalpo arī viņas reliģiskās piederības manifestācijai, lai citi cilvēki saprastu, ka viņa ir musulmane. Piemēram, pētnieks Šarifs 'Abd el-'Azims raksta: "Korāns skaidro, ka hidžābs aizsargā sievieti un nosaka viņas pieticīgumu." [19] Musulmane jūtas droši, ja pret viņu netiek vērsti nepiedienīgi skatieni, – gluži tāpat kā Rietumu sieviete jūtas daudz ērtāk, valkājot drānas, nevis kaila.
Eiropas valstu, t.sk. arī Latvijas, likumi ir sekulāri, un valsts ir šķirta no reliģijas. Taču musulmane, līdzīgi kā citu monoteisko reliģiju pārstāvji, dzīvo nākamās dzīves dēļ (ja viņa dzīvos saskaņā ar Allāha likumu, tad viņai būs iespēja ieiet paradīzē), kas viņai ir daudz svarīgāka nekā laicīgā dzīve. Šajā dzīvē viss ir pārejošs, izņemot Allāha pavēles, un šīs pavēles prasa, lai sieviete būtu pieticīga un ticīga, un viens no viņas pieticības un pakļāvības Allāham simboliem ir hidžābs.
Aplūkojot šo jautājumu arī no islāma skatpunkta, var secināt, ka nav viennozīmīgu priekšrakstu, vai sievietei papildus galvai (ausīm, kaklam un krūtīm) jāaizklāj arī seja. Jāuzsver vēlreiz – ir divi reliģiski lēmumi: vienā rakstīts, ka sievietei nav jāaizklāj seja, bet otrā rakstīts, ka seja ir jāaizklāj – un sieviete, aizklājot savu seju, dara to saskaņā ar iekšēju reliģisku pārliecību.
Iespējams, arī Latvijas gadījumā zelta vidusceļš izvēlē starp valsts un tās iedzīvotāju (ieskaitot sievietes musulmanes!) drošību būtu atļaut nēsāt daļējo hidžābu, bet aizliegt pilno. Tomēr nopietnākā problēma šajā jautājumā ir – kādi būs iespējamie konflikta risinājumi, ja valsts pieņems likumu, ar kuru aizliegs nēsāt pilnu hidžābu, motivējot to ar valsts drošību un preventīvu aizsardzību, kā arī ar sociālu integrāciju, bet musulmane nepakļausies valsts likumam, jo viņa pakļaujas vienīgi Allāha pavēlei?
[1] Г. Балтанова. Мусульманка. Москва: Логос, 2007, 272.
[2] M. Ssenyonjo. The Islamic Veil and Freedom of Religion, the Rights to Education and Work: a Survey of Recent Internetional and National Cases. Chinese Journal of International Law. 2007, Vol. 6. 657. [Skatīts: 13.08.2015.]
[3] Aurata zonas aizklāšanas nepieciešamība attiecas arī uz musulmani. Proti, vīrietim musulmanim jāaizklāj ķermenis no jostasvietas līdz ceļiem. Savukārt sievietei papildus var būt atklātas pēdas un plaukstas.
[4] "IV"/"ILIV" jeb "Islāma valsts" / "Irākas un Levantas islāma valsts" ir teroristiskais grupējums.
[5] "DAIŠ" ir saīsinājums arābu valodā, kas sastāv no pirmajiem burtiem: Al-Daulatu al-Islāmijatu fī al-Iraki veal-Šami. 29. jūnijā [2014. gadā] "IV" organizācijas līderi pasludināja Islāma kalifāta jaunas valsts nodibināšanu ieņemtās Sīrijas un Irākas teritorijās. Par kalīfu nozīmēts 'Abdalla Ibrahims, kurš ir pazīstams ar pseidonīmu 'Abu Bakrs al-Bagdādī. Pravda.Ru. Вахид Акаев: Заявление ИГИЛ в отношении России не имеет под собой никаких оснований. 03.07.2014. [Skatīts: 13.08.2015.] "DAIŠ" ir kvazivalstisks veidojums, kuru kā teroristisku atzina daudzas eiropiešu un musulmaņu valstis, ieskaitot Musulmaņu valstu līgu un nesen arī Krieviju. Sk. С. Мелконян. От Исламского государства к настоящему. 03.04.2015. // Россия в глобальной политике. [Skatīts: 16.08.2015.]
[6] И. Васейкина. Боевики ИГИЛ объявили джихад Ангеле Меркель. 06.08.2015. [Skatīts: 13.08.2015.]
[7] Ja runa ir par pašnāvnieku vai pašnāvnieci, tad piesardzības faktors atkrīt, jo pašnāvniekiem nav jānodrošina atkāpšanās ceļi.
[8] Runājot par šāda ietērpa izmantošanu, vērts atcerēties terora aktu ar šeihu Saīdu Acajevu Dagestānā 28.08.2012., kad jaunpievērstā islāmiste Alla Saprikina jeb Aminata Kurbanova uzspridzināja gan sevi, gan šeihu S. Acajevu, gan tur klātesošus cilvēkus (Sk. Саид Афанди Чиркейский (Ацаев Саид)// Кавказский Узел. 27.04.2015. [skatīts: 13.08.2015.]).
[9] A. A. Mishal. Effects of Different Dress Styles on Vitamin D Levels in Healty Jordanian Women. Osteoporosis International, 2001, No. 12., p. 931–935.
[10] Jautājums par Latvijas sabiedrības tolerances un atvērtības līmeni tiek atstāts sociologu un citu sabiedrības pētnieku pārziņā. Raksta autoru rīcībā ir Dr. Sc. soc. Ineses Šūpules prezentēto pētījumu rezultāti, kur 2012. gadā norādīts, ka sociālās distances skalā 29 % respondentu nevēlētos dzīvot kaimiņos ar musulmaņiem (vidēji Eiropā 22 %). I. Šūpule, "Ceļš uz iekļaujošu sabiedrību bez naida: Latvijas pieredze, sasniegumi un izaicinājumi", Rīga, 2012, 4. lpp. [Skatīts 18.08.2015.]
[11] Sk. Annas Afanasjevas dokumentālo filmu Невеста для террориста. Канал Россия 24. 2015. [Skatīts: 17.08.2015.] Filmā bija frāze: "Neoficiāli parandža ir radikālisma simbols." Par tādu pašu stereotipu savā grāmatā raksta pētniece G. Baltanova: "Daudzas musulmaņu sievietes, kuras dzīvo Rietumos, sūdzas, ka viņām ir diezgan bīstami atrasties eiropiešu un amerikāņu pilsētu ielās, ja viņas ir ģērbtas pēc šariata kanoniem. Musulmane čadrā tiek uztverta kā fundamentālisma, reliģiskā fanātisma un nesamierināmības simbols. Labākajā gadījumā pret viņu izturas kā pret musulmaņu patriarhāta upuri, ekspluatācijas objektu, kā pret radījumu, kas pelnījis žēlastību un kas prasa aizsardzību no feminisma ideologu, vesternizācijas un sieviešu emancipācijas puses." Sīkāk sk. Г. Балтанова. Мусульманка. Москва: Логос, 2007, 18.
[12] Šajā kontekstā var minēt arī plaši popularizētu pašnāvnieces tēla stereotipu – sieviete melnās drēbēs vai ar aizklātu seju un ieročiem rokās, kura piedalās "IV" teroristiskajā darbībā.
[13] Tas, kurš raksta komentārus (tafsiru), tiek saukts par mufasiru.
[14] Korāns. Tulk. U. Bērziņš. Rīga: Neputns, 2011, 302.
[15] Абдель Рахман бин Насир ас-Саади. Толкование Священного Корана. 3 том. Пер. с арабского языка Эльмир Кулиев. Москва: Умма, 2014, 37.
[16] Абдель Рахман бин Насир ас-Саади. Толкование Священного Корана. 2 том. Пер. с арабского языка: Эльмир Кулиев. Москва: Умма, 2014, 536
[17] Г. Балтанова. Мусульманка. Москва: Логос, 2007, 276.
[18] Шейх Фараз Раббани. Внешний вид мусульманки. Каким должен быть хиджаб? Дар уль-Фикр.Ру. Исламский образовательный портал. 22.06.2010. [skatīts: 12.08.2015.].
[19] 56. שריף עבד אל עזים. מעמד האישה באיסלאם בהשוואה למעמדה ביהדות ובנצרות [skatīts: 13.08.2015.]. Pieejams internetā: http://www.slideshare.net/baspren/women-in-islam-hebrew
Dr. theol. Olga Petrova ir Latvijas Universitātes pētniece, islāma speciāliste. 2014. gadā aizstāvējusi disertāciju "Džihāds islāmā, tā izpratnes Eiropas un Latvijas musulmaņu kopienās XXI gs.".
Dr. theol. Ilze Jansone ir Latvijas Universitātes vadošā pētniece; zinātniskās darbības jomas ietver feminisma teoloģiju un dzimti un reliģiju.
9