Teiksma par Kvankšķīšu ezeru

Kaut kur Latvijas ārēs, saules kaitētu un putekļu smacētu lauku ceļu tīmeklī, starp sakārtotām zemnieku saimniecībām un aizlaistām viensētām, starp ērču un dunduru apsēstiem izcirtumiem, pa vidu pensionāru apdzīvotām mazpilsētelēm, kurās seniori no dzīviem pārvēršas vispirms par smārtfona foto, tad nevaļīgu lielpilsētas mazbērnu ātru un efektīvu digitālo arhīvu, īsāk sakot – visas valsts vidū-starpā, savienotas ar pļavām, apšu birzīti un mežezeru, saķēdētas ar mitrām takām, slejas Dievzemītē divas lauku mājas – Kvankšķīši un Ņaukas; abet tieši pusceļā no vienas uz otru izgūlies Kvankšķīšu ezers. Karpu un vēžu mītne. 

Ņaukas tātad ezeram vienā pusē, Kvankšķīši otrā. Pašsaprotamā veidā katra māja sanāk tādā kā pakalna virsotnē, bet ezers ieplakā pa vidu. Siltos vasaras vakaros ar spārneļiem no nostieptas plēves tur tumīgo gaisu kuļ sikspārņi un no ūdenszālēm pieaugušās piekrastes kā mikroskopiski stratēģiskie bumbvedēji mākoņiem ceļas odi. Tā ir savdabīgi skaista un nežēlīga pasaule, kurā asaris met ēnu pār trīsuļoda kāpura eksistenci līdz tam brīdim, kad viņu pašu savāc Kaulainā (vai arī zivīm tā ir Asakainā?), un tā zvīņu monētām noklātais ķermenis nogrimst ezera dzīlēs, kur pārtop par – dūņām, kā to parasti sauc. Nupat bija ezera ūdenskrēslā zibošs asaris, bet pēc kāda laiciņa, še tev, vienkārši dūņa.

Dzīve jau nav nekas vairāk kā švīka uz Lielā Statistiķa rūtotā papīra. Vienkārši pierakstīts pīkstiens. Augšā, lejā, atkal, vēlreiz, tad vēl vienu reizi, mazdrusciņ, tad vēl tučtuč, pēdējais izrāviens… Un čušs. Cauri.

Bija tā, ka Kvankšķīšu un Ņauku ģimenēm bija sens naids. Oi, tas bija pamatīgs, pastāvīgs un pamatots naids. Ar zobu griešanu, izvairīšanos vienam ar otru runāt un kārtīgu aprunāšanu aiz muguras. Viss kā pieklājas. Ja Kvankšķīšos kas pazuda, tad bija skaidrs, ka to nospēris kāds no ņaukēniešiem; ja Ņaukās nevarēja no rīta pielaist mopēdu, pirmā doma bija – kāds būs pa nakti atlīdis no ezera otras puses, no Kvankšķīšiem, un iebēris bākā cukuru, lai karburators aizrītos un nosprāgtu.

Kad tieši naids bija sācies, grūti pateikt, taču noteikti vismaz sovhoza laikos jau bija. 1979. gadā Ritvars Ņauka sadeva Robertam Kvankšķītim pa seju Darba Sarkanā Karoga ordeņa pasniegšanas pasākumā, par ko pat tika publicēts feļetons sovhoza sienas lapā "Sarkanais Kvankšķis". Tas tad arī ir agrākais zināmais vai vismaz arhivētais ieraksts konflikta sakarā. 1984. gadā tam sekoja Rimanta Kvankšķīša rokas salaušana rajona centra diskotēkā (par miesas bojājumu nodarīšanu aizturēts un vietējā milicijas iecirknī nogādāts Raitis Ņauka), Romualda Ņaukas atskaldīšana zaļumballē 1986. gada rudenī, Ramona Ņaukas atspārdīšana autobusa pieturā "Pagrieziens uz Ņaukām" un tam sekojošais kautiņš pieturā "Kvankšķīši" – abi kaut kad deviņdesmito sākumā.

Deviņdesmitajos arī sākās šķēpu laušana par pieeju pie Kvankšķīšu ezera. Tradicionāli lietai tika pieiets tā, ka katrai saimniecībai pieder puse no ezera un savā pusē katra ģimene var darīt, ko grib. Taču tad Ņaukam senioram, kā saka, sakāpa galvā, un viņš vērsās pie advokātu kantora "Asins un Ūcējs", lai tie viņam palīdzētu pierādīt, ka ezers patiesībā pienākas tikai Ņaukām. Deviņdesmitie bija dinamisks laiks, un advokāti bija pie viena iesaistījušies arī rajona mežu izciršanas biznesā, kas Ūcējam beidzās ar šāvienu mugurā un Asinam ar astoņiem gadiem cietumā. Kurš kuru un par ko, ir grūti pateikt. Jebkurā gadījumā divtūkstošajos tiesāšanās starp Ņaukām un Kvankšķīšiem izsīka, jo visas priedes bija nolaistas no kājas, nauda notērēta un advokāti nepieejami.

Ezera jautājums palika karājamies gaisā. Kā nelabs plīvurs tas klāja naida aizmiglotas acis starp abām dzimtām; un, ja kāds, ejot peldēties vai makšķerēt, manīja pretējā krastā nīstos kaimiņus, tad par to tika vēlāk runāts ar sašķiebtu muti. Sejas izteiksme daudz ko nozīmē, kad cilvēks pasaka kādu vienkāršu frāzi, teiksim, "tā rižā padauza no Ņaukām atkal peldējās bez ļifona, kad es tev saku".

Vispār ļifonam – jeb drīzāk tā neesamībai – izrādījās būtiska nozīme tālākajos notikumos. Ņaukās, kā mēs to jau esam noskaidrojuši, dzīvoja riža, tātad ruda, meitene ar augumu kā pienā izlieta dievietes statuja. Un, patiešām, viņai patika peldēties pa pliko.

Kas attiecas uz epitetu "padaudza", tas, pats par sevi, bija naidīgs pārspīlējums no Kvankšķīšu sieviešu puses. Kvankšķīšos bija tikai divas sievietes. Jolantai bija piecdesmit astoņi, Janīnai astoņdesmit trīs, un Jūlijas deviņpadsmitgadīgais augums viņas kaitināja.

Vēl Kvankšķīšos dzīvoja Rimants un Romāns – attiecīgi: Kvankšķīši seniors un juniors. Rimantam savulaik Raitis Ņauka bija salauzis roku. Romānam neviens no Ņaukām vēl neko ļaunu nebija nodarījis, jo Ņaukās īsti nebija viņa vecuma džeka, ar ko izkauties, tikai Jūlija.

Jūlija ar Romānu nekāvās, viņa izdarīja ko trakāku. Viņa nozaga Romāna sirdi. Vienu dienu, kad Romāns slēpās krūmos Kvankšķīšu ezera krastā ar tēva binokli, lai lūrētu uz kaimiņu skuķa plikumiem, kad viņa atnāks peldēties, Jūlija atnāca arī, nometa visas drēbes, ieskrējās uz saulē sakarsētās laipas un ar spiedzienu ielēca ezerā. Tas varbūt aizņēma kādas sekundes trīs, ne vairāk, bet ar to pietika, lai Romāns būtu neatgriezeniski nodevis dzimtas tradīciju un samīlējies rižajā skuķī līdz ausīm. Un tas par spīti tam, ka viņi līdz tam bija izvairījušies viens no otra cik vien iespējams, vecākiem par prieku.

Trakākais ir tas, ka nākamajā "Okartes" pasākumā rajona centrā Romāns pienāca Jūlijai klāt un uzsāka sarunu par mūziku – it kā nevainīga tēma, taču viss beidzās ar sūkšanos uz soliņa parkā pie nestrādājošas strūklakas. Un, jo tālāk, jo trakāk, Jūlijai Romāns patika, un viņa ļāva ienaidnieku ģimenes pārstāvim aizvien vairāk un vairāk, un beigās tik daudz, ka vairāk vairs nebija iespējams – nu vai arī viņu nesamaitātie prāti vismaz nespēja neko vairāk izdomāt. Un tur tad viņi arī palika un centās ar to nodarboties tik bieži, cik vien spēja.

Kaut ko tādu noslēpumā ilgi nenoturēsi. Kad Kvankšķītis seniors uzzināja, kas notiek, viņš iekrāva Romānam pa ausi un nolasīja morāli. Savukārt Ņauka seniors nolasīja Jūlijai morāli tāpat un uzlika mājas arestu. Ar šito maitasgabalu, Jūlij, tu apkauno sevi un savu ģimeni, fui, vairs ne soļa ārpus sētas! Lai tas pavedinātājs nerādās tuvāk kā par kilometru, man divstobrene pielādēta ar patronām priekš mežacūku medībām, tāda lode apturēs riktīgu mežakuili, kur nu vēl šito Kvankšķīšu kuilēnu! Lai tik maita panāk priekšā!

Jūlija uzrīkoja drāmu. Romāns gandrīz piekāva tēvu. Bēdīgi.

Uz vispārējo kaislību fona pilnīgi dabiski atmiņā uzpeldēja vecie pāridarījumi. Vecākā paaudze atgādināja jaunākajai par dzimtas tradīcijām un uzskaitīja lauztos locekļus, izsistos zobus un atdauzītās iekšas, saimniecību teritorijās pazudušos priekšmetus, ko, visticamāk, nozaguši negodīgie kaimiņi, un, protams, atgādināja arī par ezera konfliktu. Katra ģimene gribēja uzskatīt ezeru tikai par savu, bet tie maitas no otrā krasta uzdrošinājās domāt tāpat, un tas vienkārši nebija godīgi.

Naids un izmisums sabiezēja pāri lēzenajiem pakalniem, kuru starpā ar savu vēso ūdeni krastus dzirdīja Kvankšķīšu ezers. Bet vakari joprojām bija maigi, vakari joprojām sanēja odu dziesmās, joprojām šaudījās sikspārņi un pa reizēm debesīs noslīdēja kāda pūce ar asti kā mīkstu vēdekli, droši vien sikspārņu meklējumos. Naktīs pienenes stāvēja aizvērušās, un, kur acis bija pieradušas pie spilgtiem dzelteniem punktiem, tagad bija tikai aizvērtas, gandrīz neredzamas, nakts krēslā skumji noliektas galviņas.

Skumjas kā Jūlijas sirds, kas arī bija aizvērusies un gribēja, lai visa pasaule iet ratā un lai viņa varētu grimt bēdās, līdzīgi kā karpas un vēži klusēdami grima Kvankšķīša ūdeņos, tumšos kā tēja vecmāmiņas porcelāna tējkannā ar apdrupušo snīpi. Drūmi tupēja viena otrai pretī pakalnu virsotnēs naidnieku mājas, un vakaros elektriskās gaismas to logos raidīja viena otrai rupjības un neiecietības signālus. Logi ne tikai runāja; tie bija kā modras acis, kas vēroja pretinieku ar neuzticību un ļaunu gatavību kost pretī.

Raitis Ņauka bija pārliecināts, ka Rimants Kvankšķītis gan jau kaut ko izstrādās, lai ieriebtu. Tāpat jutās arī Rimants.

Vienu vakaru Rimants iedzēra simts gramus un apsēdās uz lieveņa ar cigareti. Viņš skatījās uz krūmu puduriem, kas nosedza ieplakā grimstošā ezera krastus. Otrā krastā aiz lapotnes līnijas nakts tumsu izgaismoja Ņauku māju ugunis. Tieši Rimantam virs galvas mirdzēja zvaigznes, bet ezers lēnām pildījās ar pienainu miglu kā raganu katls. Eh, nebūtu tā migla, varētu aiziet pavēžot, Rimants nodomāja.

Hmm, sen nav vēžots, pakalnos otrpus Kvankšķītim pie sevis nodomāja arī Raitis Ņauka, bungādams ar pirkstiem pa virtuves galda sagraizīto vaskadrānu.

Bet ja nu tas Ņauku āksts domā tāpat, pie sevis prātoja Rimants Kvankšķītis un iekratīja cigaretes pelnus atraitnīšu dobē pie lieveņa, tad viņš varbūt sataisīsies uz ezeru pirmais.

Pastāv risks, tieši tanī pašā brīdī sev sacīja Raitis Ņauka, ka tas Kvankšķīšu kvankšķis sadomā aizvilkties uz ezeru pirms manis.

Un savā rijībā un nenovīdībā izvāc no ezera visas zivis un vēžus, kādi tur ir, turpināja domu gājienu Rimants Kvankšķītis. Viņš noteikti gribēs, lai man, likumīgajam īpašniekam, nekas nepaliek. Tas par to, ka mans puika izdrāzis viņa rižo skuķi.

Zināms tēva lepnums šajos vārdos, protams, bija.

Viņš centīsies man ieriebt, izsmeldams manu ezeru tukšu no zivīm, es taču viņu pazīstu, tikmēr sev sacīja Raitis Ņauka. Tas Kvankšķītis ir viens riktīgs malu zvejnieks, to zina katrs. Un šitik mazu ezeru arī jau nav nemaz tik grūti izkāst.

Nakts starp pakalniem elpoja klusi un mierīgi, un Kvankšķīšu pagalmā no kūts pakšiem izšāvās sikspārnis.

Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, nočukstēja Rimants un piecēlās no lieveņa. Viņš iegāja klētī, nospieda elektrības slēdzi un izvilka zem sola paslēptu brezenta somu ar akumulatoru. Paņemam divas lazdu kārtis, kas tepat kaktā žūst, un trīsmetrīgu vadu, kam vienā galā krokodili, bet otrs gals sadalīts un notīrīts divās dzīslās. Re, kā dzeltenā klēts lampiņa piešķir dzīslu kailajam metālam vadu galos ļaundabīgu spīdumu. Kad šito iebāzīs ezerā, visas zivis trīsdesmit metru rādiusā būs momentā ar vēderiem uz augšu.

Rimants pietina vadus pie kārtīm un pasmīnēja. Gaišs sāks mesties jau no kādiem pusčetriem, tad arī varēs visas tās karpas un asarīšus saskatīt un samest laivā. No vienas puses, miglā varbūt kāda zivs var arī paiet secen, toties no otrām mājām neviens nevarēs viņu redzēt un pēc tam par kaut ko piesieties. Uz to brīdi, kad saule būs miglu aizdzinusi, nesalasītās zivis būs nogrimušas ezera dibenā, un Ņauka varēs ieskrieties. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.

Bet līdz tam vēl bija diezgan laika, un Rimants Kvankšķītis aizgāja uz virtuvi ieliet sev vēl vienu sotaku.

Žļurkš, tanī pašā brīdī kristāldzidrais ielija alumīnija krūzītē arī uz kaimiņmāju virtuves galda. Raitis Ņauka izrāva krūzīti tukšu un uzkoda rupjmaizi ar speķi. Ārā dziedāja lauku nakts, ārā rosījās un kņudēja visi tās kukaiņi un naktsputni, bet migla, tā savukārt līda ārā no ezera, tīdamās gar paparžu kātiem mežā un dobēm dārzā aiz loga. No Ņauku virtuves to nevarēja redzēt, taču Raitis zināja, ka migla tur ir.

Tātad no Kvankšķīšu puses neviens nevarēs neko saskatīt, kas ir labi. Lai mēģina pēc tam iet un kaut ko pierādīt.

Lipīga un auksta migliņa pinās viņam ap kājām, kad Raitis dažas stundas vēlāk gāja uz ezeru. Lejā, ezera ieplakā, migla bija aizklājusi ūdeni tā, ka varēja redzēt tikai šai krastā augošo koku un krūmu lapotos zarus, kas līda no tās ārā kā pelēcīgā vatē sasprausti rotājumi. Līdz saullēktam bija palikusi krietna stunda, taču rīta pusē debess jau gaišojās.

Ņauka seniors nokāpa lejā līdz ūdenim, nolika somu un uztveramo tīklu uz laipas un notupās uz dēļiem. Blakus pieķēdētā laiviņa viegli nošūpojās, un priekškaramā atslēga tikko dzirdami atsitās pret laipas malu.

Ar tādiem kaimiņiem bez ķēdes nu nekādīgi. Vispār jau brīnums, ka vēl nav laivu kopā ar visu laipu nozaguši, tāpat vien, lai ieriebtu. Viņiem gan pašiem ir sava laiva otrā krastā, bet tik un tā. No tiem Kvankšķīšiem visu var sagaidīt. Raitis atslēdza slēdzeni un prātīgi ielika to kopā ar ķēdi laivas dibenā. Skat, pīles vai kādi citi putni bija nogānījuši laivas malu un soliņu, sūdu pleķīši rotāja dēļus kā zaļā marinādē pasniegti beigti gliemji. Ja godīgi, Ņauka nemaz nebūtu pārsteigts, ja izrādītos, ka putnus uz to pamudinājis vai pat satrenējis Kvankšķītis.

Ūdens tikko dzirdami nošalca, laivai atgrūžoties no laipas. Priekšā melnēja daži metri ūdens, tālāk blīvā sienā gulēja migla. Ezers šķīrās priekšā, nespodrajā gaismā gar laivas priekšgalu vizēja eļļainas švīkas.

Raita elektromakšķere bija pagatavota pēc advancētākajām interneta shēmām, un tās darbības teoriju viņš pārzināja labi. Visiem zināms, ka ūdenī strāva labi izplatās. Mīnuss iet pa garu vadu ar atsvaru, to iegremdē pa priekšu, bet pluss piestiprināts pie šmaugas lazdu rīkstes, un to tad var cilāt un gremdēt pēc patikas, bet ieteicams tuvāk ūdens virsmai. Abiem vadiem esot ūdenī vienlaicīgi, joni sāk plūst no mīnusa uz plusu, zivis to ellīgi labi sajūt, un viņām rodas nepārvarama tieksme peldēt klāt pie anoda, sekojot elektrisko daļiņu plūsmai. Turklāt, jo lielāka zivs, jo nepārvaramāka tai ir šī tieksme. Makšķerniekam atliek tikai nolasīt lomu ar uztveramo tīklu.

Tā teica internets; Raitis tam ticēja no visas sirds, jo viss, kas ir rakstīts internetā, ir balta patiesība.

Viņš vispirms iemeta ūdenī garāko vadu, mīnusu, lai tas nogrimst gandrīz līdz pašam dibenam, tad uzlika kārtij piestiprināto plusa vadu uz laivas malas, lai to varētu viegli un ērti iegremdēt ūdens virspusē un atkal izvilkt ārā. Kad abi vadi būs ūdenī vienlaicīgi, makšķere sāks strādāt, un zivis no visām malām pašas trauks pie makšķernieka.

Tikko dzirdami noklikšķēja akumulatora slēdzis. Kļuva aizvien gaišāks, vēl nedaudz, un migla sāks kust. Augšā, pāri miglas mākonim, Ņauka nojauta dzeltenas gaismas no saullēkta puses. Tālumā kaut kas noplunkšķēja, visticamāk, kāds no asarīšiem savā nevainībā baudīja pēdējos dzīves mirkļus, pirms Ņauka ielaidīs kārti ar otru vadu ūdenī un strāva aizsūtīs visus Kvankšķīša iemītniekus vismaz pārdesmit metru rādiusā pēcnāves dīķa dzīlēs pie Asakainās. Ņauka pārtvēra nāves nūju ar plusa vadu otrā rokā un atbalstīja to pret laivas malu, lai būtu ērtāk. Tūlīt būs neliels čiks, un…

No kaimiņu puses miglā noskanēja aizdomīgs troksnis. Kaut kas nočīkstēja, kā laipai liecoties zem gājēja svara, kaut gan šādā miglā bija grūti saprast, kas skan un no kuras puses. Raitis sastinga un sasprindzināja dzirdi. Klusums. Viņš sarauca pieri un žigli iebāza nūju ar plusu ūdenī. Ja kāds no kaimiņu kvankšķiem ir atvilcies uz ezeru, paši vainīgi – šis vairs nebija tas brīdis, lai atkāptos. Iesāktais tiks pabeigts, un Kvankšķīšiem atstāts netiks nekas.

Pagaidījis kādu pusminūti, Ņauka ievilka nūju atpakaļ. Neviena zivs pie plusa tā arī nebija parādījusies, un viņš atslēja nāves nūju pret laivas soliņu. Tad ļoti klusām, lai varbūtējais atnācējs otrā krastā neko nedzirdētu, novilka ar airiem pa ūdeni, drošības pēc turēdamies tālāk no Kvankšķīšu krasta. Var jau gadīties, ka tieši šinī vietā nekādu zivju nebija un jāpamēģina laime cituviet. Ha, Raitis pie sevis nosmīnēja. Viņš jutās kā desantnieks Afganistānā. Ja nu tiešām kāds tur tagad stāv uz laipas un nemaz nenojauš, ka drīz šinī ezerā vairs zivju nebūs! Operācija bezmaz vai ienaidnieka aizmugurē.  

Pavei, miglai pašķiroties, priekšā apmēram pusmetra dziļumā uz sāna tiešām gulēja paliela karpa. Tālāk vēl viena. Tās gan nebija pašas piepeldējušas klāt, kā to bija solījis internets, tomēr bija acīmredzami paralizētas. Viņš vāca zivis vienu pēc otras. Tālumā vēl viena. Viens vēziens, un laiva pieslīdēja mirstošajai karpai klāt. Te nu tā gulēja, vārstīdama muti, un ar vienu izvalbītu aci blenza miglas aizklātajās debesīs, kamēr otra skatījās lejup, kur tumsā gaidīja ezera dūņu dibens. Karpas aste liecās uz leju, zivij grimstot, un Raitim nācās žigli ķert pēc uztveramā tīkla, lai loms neaiziet garām, tomēr arī tad viņš izrādījās gandrīz par vēlu – karpa grima ātrāk, nekā bija licies, un uztveramais tīkls noslīdēja zivij pa virsu, tikko aizskardams tai sānu.

Elektrošokam vajadzīgi gan pluss, gan mīnuss. Plusa nūja atradās drošā vietā, atbalstīta pret laivas soliņu. Tādu zivi palaist garām būtu pēdējais stulbums, un Raitis Ņauka iegrūda roku ar uzveramo tīklu pakaļ karpai gandrīz līdz elkonim ūdenī, kur viņu sagrāba un savilka krampī varens, nepārspējams elektrības lādiņš. Kā! Pie velna, viņš ar izbrīnu iekliedzās savā galvā, kamēr mēmā protestā pavērtā mute neizdvesa ne skaņas, un Ņauka ieslīdēja ezera skavās, līdzi ievilkdams vadu ar plusa nūju.

Tikmēr savā laivā sēdošais Rimants Kvankšķītis izslēdza akumulatoru un piesardzīgi nolika abas nūjas uz soliņa, ar vadiem uz augšu. Miglā kaut kas noplunkšķēja, spriežot pēc skaņas – kaut kas ļoti liels. Sirdij trīsot gaidās, viņš paīrās skaņas virzienā. Kā tad, reku lēnām grozījās diezgan pamatīgs eksemplārs, pa gabalu izskatījās pēc līņa. Līdz šim Kvankšķītī neviens līnis nebija manīts, un Rimants sajuta lepnumu par sevi.

Zivs lēnām māja ar asti un grima tumšajā ūdenī, baltais vēders kusa kā cukura kubiks tējā. Te bija jārīkojas ātri, un Kvankšķītis rīkojās. Viņš paķēra uztveramo sietiņu un iegrūda roku ūdenī, pakaļ lomam.

Kā to varēja sagaidīt, gan Ņaukās, gan Kvankšķīšos bēru mielastos galvenais cienasts bija ceptas karpas un līnis želejā.

Savukārt, kad pavasarī dzēra Romāna un Jūlijas kāzas, uzsvars bija uz gaļas ēdieniem. Romāns nozvērējās, ka ne tikai dzimtu naids ir cauri, bet ka arī ezerā vairs neviens nekad ar malu zvejniecību nenodarbosies. Abus aparātus atdeva policijai.

Vēl viņi nolēma, ka pirmos divus dēlus sauks par Raiti un Ritvaru. Par meitu vārdiem skaidrības pagaidām nav, kā saka, kad būs, tad domās. Pašlaik galvenais ir palikt stāvoklī, un pie tā tad arī tiek aktīvi strādāts.

Oksforda, 2015