Ar "Mūsdienu Latvijas krievu dzejas antoloģijas" vienu no sastādītājiem, tekstgrupas "Orbīta" dalībnieku dzejnieku Artūru Punti, sarunājas Ingmāra Balode un Reinis Tukišs.
¼ Satori: Palaikam Latvijas medijos parādās jēdziens multikulturālisms. Vai tu uztver Rīgu kā multikulturālu pilsētu?
Artūrs Punte: Es domāju, ka faktiski šī vide ir multikulturāla ― tas ir objektīvs fakts.
Bet, ja tu mini tikai faktisko pusi, vai var pieņemt, ka teorētiski var domāt, ka šī vide tāda tomēr nav? Izskanējušas tādas bažas...
Jā, manis minētā fakta pretstats ir visi valdošās ideoloģijas diktētie gadījumi, kad izskan doma, ka multikulturālisms apdraud latviešu kultūru. Var noprast, ka tas tiek uztverts kā drauds, ka multikulturālisms netiek uzskatīts par vērtību, un redzams mēģinājums drīzāk padarīt kultūru monoetnisku, t.i., novienkāršot realitāti populistisko mērķu vārdā.
Kā tu varētu iztēloties draudus kādai nacionālajai kultūrai?
Tas būtu jājautā tiem, kam šķiet, ka tādi pastāv; man ir grūti šādās kategorijās domāt. Es, tieši pretēji, uzskatu, ka unikālais šeit izveidojies, pateicoties piemaisījumiem ― vācu, krievu, poļu: tā ir tā vērtība, pamats, uz kā viss aug un ik pa brīdim kaut kas uzplaukst. Svarīga ir sarežģīta vide.
Izskatās, ka Orbīta diezgan apzināti vairās no politisku jautājumu aktualizācijas savā darbībā. Vai un kāpēc tā ir?
Ik pa brīdim, parasti pirms pašām vēlēšanām, piezvana kādas partijas darbinieks un piedāvā ― vai mēs negribam izdot grāmatu un piedāvā to atbalstīt. Mēs, protams, vienmēr atsākamies. Kas mani tracina ― ka tas vienmēr notiek kādu mēnesi, divus pirms vēlēšanām, nevis kaut gadu pirms vēlēšanām. Tas labi parāda, cik "nopietni" partija pieiet kultūras jautājumiem. Otrkārt, katrs no mums var būt politiski aktīvs un atbildīgs, bet kolektīvs kopumā (Orbīta) tāds nevar būt, ― ar kādu politisko spēku mums tādā gadījumā būtu jāidentificējas? Tā kā mums ir svarīga daudzveidība un dažādība, ar latviešu valdošajām partijām mēs nevarētu identificēties. Tās ik pa brīdim pasaka kaut ko tādu, kas vai nu aizvaino vai nu liek just kaunu par savu valsti. Savukārt ar tiem otrajiem spēkiem arīdzan ne, jo tie vai nu saistās ar šovinistiskiem priekšstatiem vai arī ar padomju, nevis Eiropas sociālismu; ja starp partiju dibinātājiem vai krusttēviem ir Rubiks, ar to nevar identificēties, kaut arī tā it kā pārstāv krievu intereses. Vai arī, ja partija nemitīgi atskatās uz Krieviju, neviens no mums ar to nevar identificēties, jo mans garīgais centrs taču neatrodas nekādā tur Maskavā. Tātad ― šeit nav, ar ko identificēties.
Bet vai diskusijas nav iespējamas bez angažētības? Es uzskatu, ka nav jāangažējas, lai iekļautu politisko dimensiju.
Nav tā, ka šī tēma nebūtu iekļauta ― Sergejs Timofejevs bieži pauž savus uzskatus par dažādām aktuālām tēmām savās slejās, arī es, ja man par to intervijās jārunā. Piemēram, kad bija t.s. lietussargu mītiņš Doma laukumā, mēs ar Sergeju pasākuma laikā uzstājāmies radio un tad devāmies lejā piebiedroties visiem pārējiem. Būtiski, ka šī tēma ir katra personiskā ziņā. Būtu dīvaini, ja teiktu "Orbīta pieturas pie tāda un tāda politiskā viedokļa". Kultūras projektam nav politiska viedokļa. Mūsu pārliecība ir tāda, ka šejienes krievu kultūra ir Latvijas kultūras sastāvdaļa, tas arī viss.
Vai Orbītai ir "ideoloģija"?
Nē, domāju, ka nav. Tā ir priekšrocība un problēma. Mums nav ne estētiskās ideoloģijas, ne kādas citas ideoloģijas. Grupa ir drīzāk literārā menedžmenta instruments jeb ― menedžmenta deficīta kompensācijas rezultāts. Tad, kad mēs sākām, nebija organizācijas, kas varētu mūsu vietā to izdarīt ― Orbīta parādījās, jo sapratām, ka nevaram ar saviem dzejoļiem atnākt uz Rakstnieku savienību vai izdevniecību un teikt: nodrukājam! ― tolaik tas būtu neiespējami. Bija jānodibina biedrība, jāraksta fondiem projekti, lai īstenotu savas idejas.
Tātad tas ir tikai formāls ietvars? Bet nosaukums "tekstgrupa" liek domāt par idejiski vienotu cilvēku kopu. Vai tiešām tā ir tikai formalitāte?
Tas ir tikai neizbēgams "sabiedrisko attiecību" aspekts, jo izskan taču "Orbīta izdod" vai "Orbīta uzstājas", kaut pie katras grāmatas visbiežāk strādā divi vai trīs cilvēki; kad uzstājas, uzstājas visi.
Kas tad jūs visus vieno?
Man tomēr šķiet, ka tā ir vēsturiska sagadīšanās ― konkrētu cilvēku satikšanās un kompānijas izveidošana.
Atskatoties laikam varētu izcelt arī ko citu bez formālā menedžmenta aspekta. Piemēram, ir vienoti kritēriji tam, kā grāmatas tiek sagatavotas. Katrs var iedomāties, piemēram, dzejniekus, kam ir līdzīgi uzskati par to, kā jābūt izdotām grāmatām, kā jāorganizē literāri pasākumi, vai kuri uzskatītu, ka grāmatā ir nozīmīgs ne tikai teksta aspekts. Tad, lūk, "Orbītas" autori uzskata, ka literatūrai jāpārvar sava izolētība, jāinteresējas arī par citām mākslas jomām un ka tā gribot vai negribot atsaucas uz notikumiem citās mākslas nozarēs, un ka šo saikni var parādīt, izdodot grāmatas, ierakstot diskus, uzstājoties pasākumos.
Vai mediju mijiedarbe var vest atpakaļ pie "vienkārši teksta", pie teksta pašvērtības? Vai to var nosaukt par vienu no antoloģijas mērķiem un vai šādam ceļam pie pirmavota joprojām ir vērtība?
"Orbītas" dalībniekiem jau bijušas arī grāmatas, kurās ir tikai teksts ― gan Sergejam Timofejevam, gan Semjonam Haņinam. Bet ceļu atpakaļ pie "tikai teksta" var drīzāk nosaukt par antoloģijas blakus efektu.
Antoloģijas veidošana drīzāk atgādināja filmas tapšanu, tas pats par sevi bija māksliniecisks process ar savu koncepciju; pie tās strādāja daudz cilvēku, mūsu rīcībā bija dažādi materiāli, un jutām, ka no tā visa var izveidot kopumu. No vienas puses, tas ir pat zināmā mērā vienaldzīgi pret pašiem autoriem ― lai nebūtu jāuzņemas atbildība par citiem dzejniekiem vai literatūras vēsturi kā tādu ― mums vienkārši gribējās izdot šādu grāmatu, un mūsdienu Latvijas krievu dzejas materiāls bija mums zināms labāk nekā kaut kas cits.
Vai tādēļ sacīji, ka antoloģija nav "dzejas grāmata", lai arī to var skatīt tādā kontekstā?
Ja mēs vēlētos uztaisīt dzejas apkopojumu, to būtu vienkāršāk izdarīt ― varētu salikt vienkopus dzejniekus, kas noteiktā laikā publicējās, palūkoties, uz ko viņi atsaucās; tad antoloģijā būtu nevis 17, bet, teiksim, 25 autori. Bet mums šķiet, ka nevar uztaisīt interesantu grāmatu kā informācijas apkopojumu. Turklāt šādi apkopojumi ir bijuši: priekšvārdā minēts, ka žurnālam "Daugava" izveidots dzejnieku "katalogs" ― numurs, kas aptver visus krievu autorus, kas publicējušies Latvijā.
Šī grāmata vairāk ir kā žests: ka tas, ko apkopojam, šajā gadījumā ir svarīgi tiktāl, cik no tā sanāk kāds cits ― lielāks teksts.
Ar kādiem Latvijas autoriem šķiet visvieglāk identificēties?
Pat nezinu. Interesants, piemēram, ir Moreino gadījums. Viņš taču it kā "sastāv no atdzejojumiem", kas savienojas ar viņa paša dzejoļiem. Ja runājam par multikulturālismu, Moreino ir spilgtākais pārstāvis, kura darbi pastāv vienlaikus latviešu, krievu, poļu kultūru ietvaros.
Vai jums nav bijis vilinājuma izvērst ko tādu, ko varētu nosaukt par "kultūras šovinismu", ņemot vērā lielo klātesošo krievu kultūras bagāžu. Kā ir ar to dzīvot šķietami mazākas tradīcijas kontekstā?
Zini, es arī krievu valodā lasu pārsvarā tulkojumus, nevis pašu krievu literatūru. Arī studiju gados biju tā noskaņots, ka nevarēju ar to identificēties un atrast tur sev daudz svarīga.
Krievu literatūras sakarā tiešām interesants bija posms, kad visa neoficiālā literatūra kļuva pieejama, un ir reti atsevišķi autori arī šobrīd, bet es neteiktu, ka tos var nosaukt par vilinošiem vai vilinošākiem.
Var, piemēram, gadīties, ka Latvijas krievu dzejniekam lielākais literatūras notikums pēdējā gada laikā ir kāda ukraiņu dzejnieka darbi tulkojumos, jo tulkojumi Krievijā top ļoti profesionāli, ar to nodarbojas milzīgs daudzums cilvēku.
Dzīvojot šajā kontekstā, protams, latviešu valodā iznākoša grāmata ir lielāks notikums.
Kādas iespējas saskarties ar šejienes krievu literatūrā notikušo ir krieviski lasošiem skolēniem Latvijā; vai viņi var mācību gados, sastapt, teiksim, Zolotova darbus?
Tas, kā allaž, ir jautājums par atsevišķu cilvēku personīgo ieinteresētību. Katru gadu vairākās skolās tiek rakstīti mācību, kursa un bakalaura darbi par Latvijas krievu dzeju; vienīgi krievu autoriem iespēja oficiāli nonākt kaut vai skolu programmās ir mazāka nekā latviešu tās pašas paaudzes autoriem. No vienas puses, vietējā krievu literatūra nemanto tik tieši Krievijas literatūru, līdz ar to grūti iekļaujama literatūras vēstures kontekstā; tajā bieži vien nav pat daudzi jau par klasiskiem kļuvuši Krievijas autori.
Runājot par šībrīža jūsu pasākumu auditoriju, radies iespaids, ka auditorija ir pārsvarā latvieši.
Jā, tas ir gandrīz dīvaini. Latviešu auditorija ir aktīvāka; spriežot pēc krievu medijiem, tos vairāk interesē jebkas, kas notiek Krievijā, nekā tas, kas šeit aktuāls.
Lai neteiktu, ka krievu auditorija ir mazāka vai lielāka, var sacīt, ka latviešu interese ir redzamāka.
Tad jau jūs esat kā tāda krievu kultūras sala Latvijā?
Nez, vai tā varētu teikt, bet ir dažādas nemanāmas parādības, tādas, kas ir ļoti noslēgtas krievu vidū, neiziet "koplietošanas telpā"; ir, teiksim, tāda apvienība: MAPP (Международная ассоциация писателей и поэтов) ― viņi apvieno krievvalodīgos autorus ne tikai Latvijā, bet citās valstīs ― Izraēlā, Amerikā, citur. Un, lai arī viņi par dalībnieku naudu to uztur un interesējas par vietējiem krievu autoriem, to klāstā ir daudz amatierisma, un es domāju, ka redaktoram [Sergejam Pičuginam] nākas nocīnīties, lai uzturētu vismaz kaut kādu kvalitāti.
Ir arī mājaslapa snezhny.com, kas publicē dažādus jaunos krievu autorus, un viņiem ir arī neliela izdevniecība. Tā radās tādā veidā, ka interneta kopiena publicē visu, kas atrodams vai visu, ko atsūta: arī nosaukums to apliecina ― kā sniega bumba, kas veļas un apaug...
Informācija par viņu grāmatām latviešu presē neparādās, bet atsevišķi izdevumi bijuši ļoti interesanti, piemēram Vita "AvāriJA" Jermolova (Вита "АвариЯ" Ермолова) ar grāmatu "Моя Ж".
Mūs vada tāds utopisks uzskats, ka kultūras telpa Latvijā ir kopīga, un tā nav kādā vienā valodā. Kā saka arī Moreino – Latvijā ir viena dzeja, tā tikai tiek rakstīta dažādās valodās. Būtu muļķīgi atteikties no kādas no tām.
Kāda ir "Orbītas" attieksme pret to, ka latviešu dzejas kopums tomēr ir ļoti nacionāls, lai arī kultūras telpas kopīgumu vienmēr uzsvēruši latviešu dzejnieki, piemēram, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica, citi jaunāki.
Es domāju, ka telpā, kurā mēs strādājam, faktus vispār var neņemt galvā. Tā nav biznesa vide, kur fakti ir svarīgi. Dzejnieks var atļauties būt ideālists, runāt pretī realitātei. Piemēram, vēl pirms kāda laika mierīgi varēja pateikt, ka Latvijas krievu literatūras nav; Ikgadējā žurnālā "Рижский aльманах" savulaik bija pat tāda diskusija: vai Latvijas krievu literatūra pastāv? Bet, tiklīdz tu sāc lasīt Latvijas krievu literatūru, tā arī parādās un ir. Laikam tā ir krievu mentalitātes daļa: šaubīties par to, kas ir acīmredzams. Iedomājies, tajā diskusijā piedalījās tie paši cilvēki, kas šo krievu literatūru Latvijā radījuši un rada.
Arī organizācijas, kas radītas, lai uzsvērtu to "pastāvēšanu", bieži izrādās neefektīvas, piemēram, 90. gadu Rakstnieku savienības Jauno autoru studijas krievu sekcija. Ir grūti organizēt tādu apvienību: te nav iespējama nekāda hierarhija, un mēģinājumi pakārtot visu vadīšanas nozīmei neizbēgami izgāžas... Šķiet, arī tādēļ "Orbītā" pastāv tāda kā "stihiskā anarhija" ― katrs dara un pauž to, ko uzskata par vajadzīgu, pilnīgi nesaprotami, kā tas viss turas kopā.
No vienas puses, mums rezultātu kvantuma ziņā nav daudz, bet, no otras puses, paskatoties, cik no iespējām ir realizētas, tie būtu kādi astoņdesmit procenti, pārējos pieskaitot tehniskiem iemesliem, līdzekļu trūkumam u.tml.
No līdzšinējām nopietnām iecerēm esam realizējuši visas. Ja mēs izveidotu mākslīgu grafiku― ka jāizdod tik un tik disku vai grāmatu gadā vai katru vīkendu jāuzstājas citā klubā ―, tas mūs neapmierinātu, tas nav nepieciešams.
Atsevišķu autoru idejiskā realizācija ir tieši tāda, kādu to vēlamies, ― pat ja, lai uzstātos, ir jāgatavojas neizdevīgi ilgi. Varam teikt, ka ikviena autora darba rezultāts nāk klajā tieši tāds, kāds tas iecerēts.
Vai nav gadījies, ka medijs nosaka to, kāda būs dzejoļa forma, ― līdzīgi kā tas mēdz būt citās mākslas jomās?
Tas atkal ir individuāli; man pašam bija tāds gadījums: teksts ierakstam "Histērija #3" ar grupas Sirke (kad tā vēl pastāvēja) mūziku bija speciāli uzrakstīts vienam konkrētam skaņdarbam, un tikai pēc tam daļa no tā parādījās kā dzejolis; Žoržs Uaļļiks savukārt raksta kā veidojot partitūras ― ar izceltiem burtiem, kas norāda: skaļāk, klusāk, bet Haņins, piemēram, tieši pretēji, ir ļoti "literārs", cieši pieķēries rakstītam tekstam un necieš, ja to ietekmē citi mediji.
Reiz Maskavas dzejas festivāla laikā piedalījos diskusijā, kurā izskanēja, ka dzejas video ir atbalstāms un efektīvs kā dzejas popularizēšanas līdzeklis; ilgi neizturēju, jo iemesli, lai taisītu dzejas klipu, taču nav, "lai vieglāk iesmērēt lasītājam kaut ko garlaicīgu"! Katrs no mums taču nemitīgi lieto multimediju līdzekļus, nav brīnums, ka tos gribas iesaistīt savā daiļradē, bet par dzejas popularizāciju lai domā kultūras menedžeri. Turklāt dzejas video nav vienīgais no sintētiskiem žanriem ― mums tas bija aktuāls kādā noteiktā brīdī. Piemēram, jau pagājušo Dzejas dienu laikā mūsu izstādē bija maz dzejas video klipu; tiem līdzās nostājas instalācijas, spēles, citi mediāli apvienojumi.
Kādas ir jaunākais ieceres tuvākajam laikam?
Šobrīd ir gatavi materiāli jaunam "Orbītas" almanaham ― Orbīta#5. Tuvojas arī Dmitrija Ranceva kinorakstu grāmatas iznākšana divos izdevumos ― latviešu un krievu valodā; gandrīz gatava un tikko aktivizēta testa režīmā arī jaunā mājaslapa. Baltās nakts ietvaros parādīsies instalācija "Laika istaba" ar Sergeja Timofejeva dzejoli.
Gribas aizvien papildināt uzstāšanos programmu; viena ― ar Saules Sound ― jau ir izveidota, bet, tā kā tajā iesaistīti 10 cilvēki, ir sarežģīti to bieži savākt kopā. Gribam aizvien uzlabot uzstāšanos kā "produktu", izdomāt, kā to pārveidot, optimizēt, "iepakot".
Vai var sacīt, ka no iepriekšējās Latvijas dzejnieku uzstāšanās tradīcijas, par kuru dzirdēts dažs labs sarkastisks komentārs, ir radusies "Orbītas" tradīcija izkopt uzstāšanās tehniku?
Manuprāt, ja kāds raksta dzejoļus, pirms tos rādīt cilvēkiem, gribas būt pārliecinātam, ka tie ir labi dzejoļi; tas pats attiecas uz grāmatām ― ka, to izdodot, gribas, lai tā būtu arī labi noformēta... Tas pats attiecas uz lasījumu publikai.
Ir jau visāda pieredze ― arī tādi pasākumi, kur nez kāpēc esam aicināti piedalīties ― kā nesenā "Positivus" festivālā, ja to tā var nosaukt, ―, kur dzejnieki tiek tehniski pazemoti ar skaņu, kas nāk virsū no citām skatuvēm, un galu galā nav skaidrs, kādēļ organizatoriem tas bija vajadzīgs. Pašiem sagatavojot priekšnesumu, kuram ir sava tehniskā jauda, no tā vismaz var izvairīties.
Otrs iemesls, kādēļ sākām pārdomāt uzstāšanos, ir tas, ka mums gadījās ieiet literatūrā no citas puses; piemēram, bija iespēja uzstāties klubos, nevis Dzejas dienās. Nakts klubā, "Pulkvedī" lasīt ir pavisam citādi: tur cilvēki grib dejot, bet uznāk kāds dzejnieks un sāk lasīt... Izdzirdot tekstā vārdu "martini" publika jau sarosās, bet, ja to dara mūzikas pavadījumā vai citādi izkopj dzejas lasījumu, kāds patiešām arī klausās.
Negribam uzņemties pionieru lomu ― ka esam ko atklājuši šai jomā, ieviesuši... Un negribam vilkt tādu robežu starp latviešu un krievu dzejniekiem. Pat, ja var likties ― mēs esam izdevuši dzejas video vai audio disku, un pēc tam ko tamlīdzīgu realizē arī citi, jāatceras, ka tādi taču iznāk arī visur citur Eiropā.
0