Ar bērniem
29.10.2015

Lupatiņi kā antimultfilma

Komentē
1

Recenzija par animācijas studijas "Atomart" multfilmu cikla "Lupatiņi" jaunajām īsfilmām: "Kā Lupatiņi būvēja māju", "Kā Lupatiņi veseļojās", "Kā Lupatiņi precējās", "Kā Lupatiņi slēpās" un "Kā Lupatiņi kārtoja māju".

Pirmizrāde: 2015. gada 17. septembrī, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RigaIFF) programmas "Kids Weekend" ietvaros

 

Audzinot savus bērnus, vecāki mēdz sastapties ar sen aizmirstām un necilātām agrīnās bērnības atmiņām, un, sajūtot šo savu bērnu dienu pieredzes rekonstrukciju, vecāki spēj labāk izprast to, kā jūtas un kā pasauli redz paša bērns. Tāpat ļoti bieži bērnu uzvedības, attīstības, izjūtu novērtēšanai un saprašanai mēs izmantojam savas apzinātās bērnības atmiņas. Taču ne viens, ne otrs pilnīgi neattiecas uz multfilmu skatīšanās pieredzi. Tas, kā bērnībā multfilmas skatījos es un kā to dara bērni mūsdienās, būtu salīdzināms ar cukura graudu, kurš kara laikā manai vecmāmiņai bija ļoti īpašs gardums, bet manā bērnībā – ikdienā pieejams un daudz mazāk vērtīgs produkts. Toreiz, 80. gados, bija tā – multenes rādīja desmit minūtes darbadienās, konkrētā laikā, kas "Rīgas Viļņu" televīzijas programmā bija ar bērna roku kārtīgi atzīmēts turpat blakus vecvecāku ķekšiem pie klasiskās mūzikas pārraidēm un raidījuma "Globuss". Vienmēr laikus ieradāmies pie televizora, kur vispirms parādījās diktore – skaistā Gerda vai laipnā Laimdota – un pieteica "Multiplikācijas filmu mazajiem", neminot, kas tieši tā būs, tādā veidā padarot šo brīdi arī par sava veida loteriju. Tad parādījās aizliktnis, kuru mūsdienās piepilda reklāmas pauzes, bet toreiz – puķu kompozīciju bildes. Es tās nevarēju ciest un miedzu ciet acis, lai tad, kad tās atvēršu, man priekšā būtu loterijas rezultāts – tā varēja būt kāda jauka, zīmēta filmiņa, kurā bezrūpīgi iegrimt uz desmit minūtēm, bet tikpat labi mēdza izkrist tādas, kas nepatika, un dīvainā kārtā es tās pat atceros labāk. Tās tumšās, drūmās leļļu filmas ar neglītiem tēliem un skumjiem stāstiem. Burovs varbūt. 

Šodien bērni bez īpašām grūtībām var pieplakt pie neierobežotas un bezgalīgas multfilmu straumes, kas gāžas ārā no speciālajiem kanāliem televīzijā gandrīz jebkurā brīdī, kad nospied pogu uz televizora pults. Lai gan – par pulti aizmirstam, bērni iet soli tālāk un visbiežāk  paši meklē saturu video vietnē "Youtube". Izmēģiniet – iedodiet divus gadus vecam bērnam viedierīci, kas pieslēgta pie interneta, un uzņemiet laiku, cik ātri tas atradīs pieeju video un būs jau iegrimis multeņu pasaulē. Tas notiek ļoti ātri. "Youtube" piedāvā iemīļotās multenes vēl un vēl – un nevis pa druskai, bet stundām, katra skatītā multene ved uz aizvien jaunām, un tās atkal uz jaunām, kas kļūst par vēl iemīļotākām. Multenēm mūsdienās nav laika un vietas ierobežojumu, un, ja vien ir internets, bērns tiek gan pie mūsu bērnības "Nu pagaģi", gan visām iespējamajām sava laika tēmām. Iespējams, ir kāds bērns, kurš ar vecāku apzinātu piepūli arī mūsdienās iztiek bez multfilmu pasaules, man šķiet, ka esmu vienu tādu satikusi, bet tas ir tāds pats brīnums kā Donalda Daka košļeņu papīrīši manā bērnībā. 

Multfilma, kas būtībā ir vizuālos tēlos atdzīvināta pasaka, kustībā iemiesots fantāzijas stāsts, ir kļuvusi par visplašākās pieejamības patēriņa produktu, kuram, kā jau patēriņa precei, nemitīgi jāatjaunojas, lai saglabātu un noturētu savu patērētāju bērna piesūkšanos pie straumes, un tāpēc katrs nākamais tēls tiecas savā brīnumainībā, dīvainībā, monstrozumā, spējās pārspēt iepriekšējo, katrs nākamais stāsts kļūst arvien intensīvāks, ļaunie pretinieki – lielāki, ļaunāki un briesmīgāki, savukārt maģiskie paņēmieni – brīnumaināki. Turklāt multfilmas sen vairs nedzīvo tikai ekrānā, tās ir iestīgojušas bērnu ikdienā un rēgojas ne tikai no konfekšu vai košļeņu papīrīšiem, bet arī no rotaļlietu veikalu plauktiem, apģērbu un mantu apdrukām, faktiski ir iespējams ne tikai tematisko dzimšanas dienas ballīti, bet visu bērna dzīvi noformēt kā kādu konkrētu multeni. Un, ziniet, nopirkt bērnam apakšbikses bez kāda multenes tēla nemaz nav tik vienkārši. 

Multfilmu neizmērāmā pārbagātība, protams, ved pie tā, ka to vērtība samazinās, un bērnam nekad nav gana, nav sāta – un vienmēr būs "tikai šo pēdējo, lūdzu". Piemēram, Valdorfa pedagoģijā multfilmu skatīšanās un jebkāds ekrāna laiks bērnam vispār netiek atzīts divu iemeslu dēļ: viens – vērojot citu radītus fantāzijas tēlus, bērns pats neattīsta savu iekšējo pasauli, bet tikai iemācās patērēt; otrs – tas pārmērīgi uzbudina un satrauc bērna nervu sistēmu, un tiešā veidā izpaužas sliktā garastāvoklī, nervozumā, miega traucējumos, uzvedības problēmās, vājina spēju koncentrēties un rada citas grūtības. Ne tikai "valdorfiskajās"  ģimenēs ekrāna laika kontrolēšana un multfilmu normēšana kļuvusi par tādu pašu bērnu audzināšanas sastāvdaļu kā, piemēram, barošana, un reizēm pārvēršas par tieši tādu pašu cīņu kā tā, kuru katru dienu izcīna vecāki, nepaļaujoties (vai paļaujoties) bērna čīkstēšanai: "Es griiiibu konču!" 

Vārdu sakot, es tiešām multfilmas nevaru ciest un labprāt gribētu, lai tās neeksistē. Taču tā ir tikpat muļķīga vēlēšanās kā gribēt, lai nepastāv bēgļi, geji vai klimata izmaiņas. Un, iespējams, es vēl vairāk nevaru ciest sevi brīžos, kad apzināti izmantoju multfilmas un ekrānu aukles vietā, jo tas ir tik viegli un vienkārši. 

Jāatzīst, ka tad, kad es savai mazajai meitai gada pusotra vecumā, lai mazinātu kādu kreņķi vai niķi ieslēdzu "Lupatiņus", sirdsapziņas pārmetumi bija daudz mazāki. Jo "Lupatiņi" savā būtībā ir īsta antimultene. Tā ir īsa un limitēta – 5 minūtes un ierobežots skaits sēriju. Tajā skatītāju necenšas pārsteigt, izbrīnīt, šokēt, tā nekrata ar pirkstu un nemoralizē. Tajā darbojas nevis kādi sadomāti tēli ar maģiskām spējām, bet gan lietas, tādas, kas katram ir mājās un ar ko bērni mēdz spēlēties, – spilvens, lakatiņš, zeķe un cimds (nevienu nepārsteidz, kāpēc pēdējie ir pa vienam, ne pārī, tas ir brīnišķīgs veltījums visiem neskaitāmajiem vientuļajiem cimdiņiem un zeķītēm, kas, plauktu stūros un grozu dibenos nobāzti, gaida savu pazudušo pāri). Līdz ar to šī multfilma arī ir padarījusi gandrīz neiespējamu savu tēlu reproducēšanu ārpus ekrāna un pārdošanu, jo šīs lietas taču tāpat ir katram, tāpat kā lupatiņas, no kurām tās uztrākelētas, mēdz vienkārši mētāties mājās. Tās komerciālais potenciāls no šāda viedokļa ir tiešām bezcerīgs. 

Tomēr – "Lupatiņu" jauno sēriju pirmizrādes dienā kinozāle bija pārpildīta. Sākotnēji es šaubījos, vai maniem ceturtklasniekam un pirmklasniekam būs kāda interese, un vairāk uzlūkoju viņus kā četrgadīgās māsas pavadoņus, jo tieši viņu uzskatīju par "Lupatiņu"  tiešo mērķauditoriju. Tomēr arī lielākie puiši aizrautīgi skatījās un pēc tam apsprieda gan to, kādas ir Lupatiņu attiecības ar kaķi, kā Lakatiņš vislabāk paslēpās, nemaz negribēdams slēpties, gan to, kā viņi meklēja, kur katra lieta dzīvo, un beigās gluži nejauši sakārtoja māju, un, protams, par to, kā viņi ārstējās ar konfektīti. Lupatiņu dzīve ir vienkārša un bērniem saprotama, viņu darbības ir spontānas: "Precēsimies! Slēpsimies! Celsim māju!" Tās pēkšņi sākas un tikpat ātri beidzas – nu gluži kā bērniem. Un Lupatiņi arī runā īstās bērnu balsīs, nevis balsīs, kuras tēlo bērnus: tas piešķir šai mīlīgi sadiegtajai pasaulei vēl patīkamāku īstuma noti. 

Ja filmiņas pašas nevaram uzskatīt par izglītojošām vai tiešā veidā audzinošām, "Lupatiņu" pirmizrāde vienā ziņā gan bija ļoti izglītojoša – bērni redzēja, ka, lai radītu šos mazos priecīgos piecminūšu niekus, strādājusi tik liela komanda, un tā aizpildīja gandrīz visu kinoteātra skatuvi. Paradoksālākais saistībā ar "Lupatiņiem" ir tas, ka šī pilnīgi vienkāršā, no pogām, audumu atgriezumiem, diega galiem, viena kaķa, Ineses Zanderes dabīgajiem tekstiem un Jēkaba Nīmaņa viegli uzdungotajām melodijām uzbūvētā pasaule ir kaut kas ļoti neparasts un ekskluzīvs multfilmu universā, kurā valda supervaroņi, dumji joki, daudz gļotainu briesmoņu un dažādu galaktiku pārstāvju. Kā tāda maza, spoža un ārkārtīgi dārga poga starp daudzām, daudzām grabažām. Es ceru, ka arī turpmāk jaunas "Lupatiņu" sērijas radīsies lēnām un reti, tādā veidā saglabājot savu īpašo vērtību. 

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!