15. septembrī amatā tika apstiprināta jaunā kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"), kļūstot ne vien par jaunāko kultūras ministri Latvijas vēsturē, bet arī par pirmo "Satori" autori šajā amatā. Ministre stājusies darbā, solot spēcināt nozarē laikmetīguma dimensiju, kā arī rūpēties par sabiedrības saliedētību un mediju vides daudzveidību. "Satori" redaktori Santa Remere un Igors Gubenko tikās ar jauno kultūras ministri viņas otrajā darba nedēļā, lai runātu par pārmaiņām – gan tām, ko jaunais amats nesis Agneses Loginas dzīvē, gan tām, kas viņas vadībā sagaidāmas valsts kultūrpolitikā.
Satori: Kāda līdz šim ir bijusi kultūras nozīme jūsu profesionālajā darbībā?
Agnese Logina: Visu savu profesionālo dzīvi esmu strādājusi kultūras nozarē. Jā, man ir bijuši arī darbi ārpus kultūras, īpaši studiju laikā, bet savu dzīvi profesionāli līdz šim vienmēr esmu saistījusi ar kultūru. Tāpēc man ir skaidrs, kādi izaicinājumi pastāv šajā nozarē. Viens no lielākajiem, protams, ir finanses. Lai varētu strādāt Latvijas kultūras nozarē, jābūt zināmā mērā privileģētam. Vai nu tev pieder īpašums, kurā dzīvo, vai tev ir partneris, kas tevi daļēji uztur. Visu laiku nenormāli daudz jāstrādā, jo domāju, ka atalgojuma apmērs [kultūras nozarē] mums visiem ir labi zināms.
Satori: Vislabāk mēs zinām, ka jūs esat vadījusi Kino muzeju.
Logina: Esmu darījusi arī daudz ko citu. Bijusi kopā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu kopš tā pirmsākumiem 2014. gadā. Pirms tam es strādāju kā producente starptautiskajā īsfilmu festivālā "2Annas". Muzejā nonācu 2015. gadā, bet paralēli man vienmēr ir bijis arī aktīvs darbs festivālu vidē. No 2015. gada arī regulāri rakstu visur kur.
Ar akadēmisko dzīvi man ir bijis daudzveidīgi. Pametu doktorantūras studijas, bet ceru kādā brīdī atgriezties, lai pabeigtu promocijas darbu.
Satori: Atgriežoties nesenajā pagātnē – kas ir tie Kultūras ministrijas darbi, kurus jūs, būdama žoga otrā pusē, vēlējāties sagaidīt?
Logina: Ir lietas, ko iepriekšējie [ministri] iesākuši un kuras ir svētīgi turpināt. Tā pati cīņa par atalgojumiem. Es daudz ko varu pārmest Puntulim, bet nevaru pārmest to, ka viņš nebija nozares patriots, ne arī to, ka nozari neaizstāvēja, arī cīņa par atalgojumu notikusi vienmēr. Problēma nav bijusi tik ļoti Nacionālā apvienība, cik mūsu valstī plaši izplatītais mīts par pārfinansēto kultūru, kas vienkārši nav taisnība. Ja mēs esam maza, neatkarīga valsts ar savu valodu, savu kultūru un redzam to kā vērtību un savas identitātes kodolu, tas prasa naudu. Mums vienmēr būs jāiegulda Latvijas kultūrā vairāk nekā Itālijai vai kādām Eiropas lielvalstīm. Ir stipri mazāk cilvēku, kuri runā latviski, lasa latviski. Par to sanāk domāt arvien vairāk, īpaši pēdējās nedēļas laikā, kopš esmu šeit.
Tas, kā man līdz šim pietrūcis Kultūras ministrijā, ir aktīvāks darbs pārējās nozarēs, kas saistītas ar saliedētas, stipras sabiedrības veidošanu. Tāpat pietrūcis aktīvas iestāšanās par cilvēktiesībām kā demokrātiju stiprinošu elementu. Man ir trūcis darba politiskā līmenī pie saliedētas sabiedrības stiprināšanas.
Satori: Kā Kultūras ministrija var ietekmēt šo saliedētības stiprināšanu?
Logina: Tā ir viena no nozarēm, par kurām ministrija atbild – mums ir kultūra, saliedētība jeb integrācija un mediji. Instrumenti ir pieejami – gan mediji, gan dažādi valodas apgūšanas kursi, gan citi, ar kuriem es pati tagad aktīvāk iepazīstos. Kultūras ministrijas pārziņā ir būtisks darbs ar pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu, un tā man līdz šim ir pietrūcis. Mēs visu laiku nonākam pie jautājuma par cilvēktiesībām – mēs nevaram to ignorēt. Kaut kādā mērā līdzšinējā Kultūras ministrijas politiskā vadība ir cīnījusies pret to. Tas neiet kopā ar kultūras virsmērķiem.
Satori: Bieži vien, jaunam ministram stājoties amatā, aktualizējas jautājums par to, cik svarīgi ir uzticēt konkrēto ministriju vadīt nozares cilvēkam. Kāda ir bijusi jūsu nostāja līdz šim? Vai ministrijai pietiek vienkārši ar labu vadītāju?
Logina: Man liekas, ka visu nosaka personības spējas, prasmes un raksturs. Arī piederība nozarei var rezultēties tajā, ka pārzini savas šaurās nozares specifiku, bet neredzi kopainu un vari pārstāvēt tikai konkrētas intereses. Visu izšķir arī tas, kā tiek izveidots ministra birojs, kādas ir tā kompetences. Veidojot savu biroju, man ir ļoti svarīgi, ka man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas, kādu man nav. Tāpēc es ļoti priecājos, ka mums pievienojas Agnese Lāce, kura būs mana parlamentārā sekretāre, jo sabiedrības saliedētības jautājumus uzskatu par lielu prioritāti, kuras virzienā mums jāstrādā. Šobrīd meklēju arī mediju padomnieku.
Var būt arī tā, ka tu nāc no nozares un apzinies, ka vienā brīdī karjera politikā beigsies, tāpēc negribi sabojāt savas nākotnes attiecības ar citiem un spert asus soļus, jo kaut kur jau pēc tam būs jāatgriežas. Par to man bija daudz pārdomu priekšvēlēšanu periodā. Man likās, ka, veidojot priekšvēlēšanu debašu ciklus, cilvēki skatās uz mazāk būtiskāko. Politiķa darbs nav tikai 30 sekunžu laikā izdomāt asprātīgas replikas, politiķim nav jābūt rokzvaigznei, bet ir jāspēj noturēt uzmanību 18 stundas dienā un redzēt kopainu. Man brīžiem ir sajūta, ka mēs meklējam skolas šefpavāru sprinta sacensībās. Skaidrs, ka ir vajadzīgas arī tās ātrās, smieklīgās replikas, bet patiesībā politiķa darbs ir ļoti liels pārbaudījums viņa uzmanībai un spējai koncentrēties. Ir jāspēj arī redzēt, kurā brīdī tev vienkārši blefo.
Satori: Jums ir arī pieredze darbā Rīgas domē. Kas jūs motivē strādāt plašākas cilvēku grupas un sabiedrības labā? Kā esat pie šī ceļa nonākusi?
Logina: Es tiešām gribu redzēt pārmaiņas Latvijā. Tā laikam ir manas personības iezīme, ka nespēju pasīvi sēdēt malā un gaidīt, kad kāds cits kaut ko izdarīs. Man ir vismaz jāsāk, tad jau procesā man pievienosies citi, bet es nekad nevarēšu sev piedot, ka esmu pasīvi skatījusies, kā lietas paliek sliktākas, un samierinājusies, jo tas mani neskar. Tas mani skar, ļoti skar, katru dienu! Es gribu dzīvot Latvijā, gribu šeit veidot savu dzīvi, novecot – es redzu savu nākotni šeit. Es nevaru norobežoties no procesiem sabiedrībā un politikā. Ja jau es tāpat līdzpārdzīvoju, tad varu arī ieņemt aktīvāku lomu, ne tikai komentēt tviterī. Ir arī ļoti iedvesmojoši, ka mani draugi, kolēģi un tuvākie līdzgaitnieki kļūst politiski aktīvāki. Mans piemērs viņus aktivizē, jo, kā teica mana mīļa draudzene un kolēģe Justīne Panteļējeva, politika nav tikai čiekuriem uzvalkos. (Smejas.) Mums visiem tajā ir jābūt.
Satori: Kā ir būt jaunai sievietei politikā? Kas ir neparedzētākais, ar ko esat saskārusies?
Logina: Te var intervijā ielikt garu nopūtu. (Smejas.) Ja nopietni, daudz kas ir bijis. Savā feisbuka lapā vienreiz saņēmu dikpiku, regulāri saņemu tēvišķus padomus, kā ko darīt, dzirdu daudz komentāru par savu izskatu. Bet tas viss kaut kādā ziņā bija sagaidāms. Es zināju, ka tā ir realitāte. Tas, kas joprojām drusku iedzeļ pakrūtē – mani jau tagad vērtē asāk un stingrāk nekā manus kolēģus vīriešus. Bet, atkal jau, tas nav negaidīti, es biju rēķinājusies, ka mani paliks zem lupas.
Satori: Vai jaunais amats šajā ziņā nesis kādas pārmaiņas?
Logina: Esmu šeit nedēļu. Tāpēc nevaru teikt, ka esmu daudz kur publiski bijusi. Veikalos cilvēki nāk klāt un atklāj, ka ir priecīgi mani te redzēt.
Satori: Varbūt tam ir arī pozitīvā puse – tas, ka esat sieviete, atbruņo cilvēkus, viņiem šķiet, ka neesat nepieejama, esat savējā.
Logina: Es gan ticu, ka vīrieši politiķi paši neiet iepirkties.
Satori: Varbūt priekšvēlēšanu laikā.
Logina: Jā, bet laikam šīs nedēļas laikā neesmu novērojusi neko tādu, kas mani tiešām pārsteigtu. Sevi šajā laikā arī ļoti sargāju – neeju lasīt "Delfu" komentārus.
Satori: Bet ko praktiski nozīmē būt kultūras ministram? Ja esat gatava tādam caurspīdīgumam, lai atbildētu.
Logina: Jā, es gribu atrast veidu, kā publiskot savu kalendāru. Man ļoti patika tas, ko Mārtiņš Staķis sāka darīt Rīgas domē – viņam bija publiskais kalendārs –, un es arī gribētu to ieviest šeit, lai parādītu, ko ministra dzīve īsti nozīmē. Man ir sajūta, ka man ir labākais vai sliktākais no abām pasaulēm – politiķu agrie rīti un kultūras vēlie vakari, kas nozīmē to, ka reizēm ir 16–18 stundu darba dienas. Šī nedēļa varbūt nav bijis tas labākais piemērs. Pagājušonedēļ mēs strauji sākām, sākās arī budžeta veidošanas process, kas ietver ļoti garas sarunas, milzīgu informācijas daudzumu. Ticu un ceru, ka būs brīdis, kurā tas viss mazliet nostabilizēsies, kad atradīšu savu rutīnu. Man ļoti patīk rutīna, man patīk, ka ir lietas, kas katru nedēļu atkārtojas un ap kurām es strukturēju savas domas.
Man ir svarīgi lasīt – par smadzenēm ir jārūpējas. Es šobrīd lasu grāmatu, kas saucas "Stolen Focus" ["Nolaupītais fokuss"] par to, kā mūsdienās cilvēks uzņem arvien vairāk informācijas, kā mēs dzīvojam informācijas pārbagātības laikmetā, kad ir ļoti grūti cīnīties par savu uzmanību. Kad kārtoju savu dienu Kultūras ministrijā, šī grāmata mani iedvesmo atrast atelpas brīžus, kuros es neuzņemu jaunu informāciju, bet ļauju galvā sakārtoties domām.
Satori: Bet viens ir reprezentatīvie pasākumi – būt visos lielajos notikumos, tad ir arī sanāksmes, sarunas, tikšanās ar dažādu nozaru pārstāvjiem…
Logina: Jā, es tagad gribu iepazīties ar pašu saimniecību, ar visām nozaru padomēm, dažādām institūcijām. Es varu pastāstīt, kāda bija šodiena. No rīta mums bija biroja sapulce par nedēļas kalendāru. Tad mums bija sanāksme ar valsts sekretāri un viņas vietniekiem par ministrijas šīs nedēļas aktualitātēm – par to, kurš iet uz Ministru kabineta sēdi no mūsu puses, par iesāktajiem projektiem. Tad man bija tikšanās ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību, kam šonedēļ Rīgā ir valdes sēde visas nedēļas garumā. Tad man bija "Spried ar Delfi" tiešraide. Tad atbraucu uz šejieni un tagad tiekos ar jums. Pēc tam man ir tikšanās ar vienu potenciālo kolēģi birojā. Pašā vakarā man ir arīdzan viens reprezentatīvs pasākums. Paralēli visu laiku ir jāiepazīstas ar dažādiem dokumentiem, jāapstiprina tie. Rītdienas kalendārs izskatās stipri mierīgāks, jo no rīta man ir tikšanās ar Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociāciju un tad ir Ministru kabineta sēde. Tā kā tās garums nav paredzams, es neesmu neko ieplānojusi pēc tam. Tāpēc ceru, ka pavisam triviāli varēšu vakarā izmazgāt veļu. Ja atnāku mājās desmitos vakarā, kaimiņi nebūs priecīgi, ka to daru.
Satori: Vajadzīgs asistents vai sieva.
Logina: Jā, mums visiem vajag sievu, kā "Satori" rakstīja Linda Curika. To var ļoti labi redzēt – ministru grafiks bieži vien ir veidots tāds, kas paģēr, ka par tevi kāds parūpēsies.
Satori: Pārejot no kultūras ministres pienākumu mikrolīmeņa pie makro, vai piekrītat Gundegas Repšes un citu kultūras pārstāvju paustajam, ka Latvijā kultūras ministram vajadzētu būt otram valsts vadītājam un garīgās attīstības virziena sekmētājam?
Logina: Latvijā mēs regulāri no politiķiem gaidām, lai viņi ir bezmaz vai Jēzus, kas otrreiz atnācis uz zemes. Gaidas ir milzīgas, un neviens cilvēks nevar tās piepildīt. Tas beidzas ar vilšanos un ar to, ka cilvēki, iespējams, neaiziet nākamreiz vēlēt. Skaidrs, ka kultūras ministram un Kultūras ministrijai ir liela nozīme un tai jābūt skaidri nodefinētai. Es gribētu, lai mēs arvien vairāk uztveram Kultūras ministriju un tās pārziņā esošos jautājumus kā jautājumus par mūsu intelektuālo drošību. Tā ir daļa no mūsu drošības ainavas kopumā. Šeit mēs cīnāmies par mūsu galvām, un tas ir visa pamatā, es teiktu. Tīri racionāli ir no politiķiem prasīt, lai viņi neieslēdzas savos kabinetos (kas, protams, ir ļoti skaisti un ar augstiem griestiem), bet iet satikt cilvēkus, uzklausīt viņus, dzirdēt un ņemt vērā viņu viedokļus, cik vien tas ir iespējams. Protams, bieži vien viedokļi no kultūras nozares ir savstarpēji izslēdzoši. Arī mediju vidē mēdz būt pretēji un vienlīdz skaļi viedokļi. Man gribas teikt, ka politika nav process, kas norisinās reizi četros gados. Tas ir ikdienas darbs. Es jau tagad ļoti proaktīvi gribu teikt paldies kultūras nozares darbiniekiem, kuri strādā dažādās apvienībās – Radošo savienību padomē, LKNVOA [Latvijas Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija – red.] un citās, kur cilvēki nāk kopā, diskutē, nonāk pie rezultāta un tad nāk ar bezmaz vai jau gatavu raideru.
Satori: Runājot par atalgojumu nozarē – vai ir jau zināmi veicamie soļi? Kas notiks ar līdz šī gada beigām noteikto īpašo autoratlīdzības nodokļu režīmu?
Logina: Mani nevajag pārliecināt par to, ka autoratlīdzību režīms ir svarīgs un jāpatur. Es arī redzu, ka tas ir ļoti būtisks formāts, kādā strādāt kultūras nozarē. Vēl pirms nedēļas man bija cits pamatdarbs, un es ik pa laikam uzrakstīju kādu rakstu. Nevajag lietas sarežģīt, var samaksāt caur autoratlīdzību. Turklāt šobrīd autoratlīdzību režīms ir pilnveidots un tur tiešām tiek nomaksāti nepieciešamie nodokļi, tāpēc īsti nav iemesla, kāpēc to atcelt. Alternatīva nav vienkāršāka, tā tikai sarežģī dzīvi. Esam to pauduši sarunās ar Finanšu ministriju. Vēl šodien kopsapulcē minēju, ka mums ir nepieciešams paturēt autoratlīdzību režīmu uzmanības lokā. Te ir jautājums par to, vai mums izdosies pārliecināt, ka nevajag vēl vienu mistisku gadu, pēc kura tas beidzas, vai mēs varam to vienkārši likt mierā. Mēs varam pagarināt autoratlīdzību režīmu uz vēl kādiem gadiem, bet tas nerisinās problēmu. Tādas formas modeli jau vajag. Bet, jā, tas ir mūsu uzmanības lokā, pie katras iespējas signalizējam, ka to nevajag atcelt.
Satori: Ja padomājam par visiem festivāliem, ko tikko septembrī esam redzējuši, visas publikācijas, dzejas grāmatas, viss, kas iznāk, ir balstīts uz autoratlīdzības.
Logina: Alternatīva ar saimnieciskās darbības modeli ir ļoti sarežģīta. Tas, par ko mēs runājam, ir profesionāli autordarbi. Es saprotu, ka ir bijušas situācijas, kad šis modelis tiek izmantots ļaunprātīgi, nodokļu optimizācijas nolūkos, bet tad tas ir jautājums par kontroli un to, kā mēs uz to skatāmies.
Pats režīms tiešām pēdējo gadu laikā ir pilnveidots. Sociālās iemaksas ir sakārtotas. Šo problēmu ļoti labi apzinos, arī mani "Progresīvo" kolēģi Saeimā tam seko līdzi un regulāri ieminas, ka to noteikti nevajag atcelt.
Satori: Kādu attīstību varam gaidīt lielo kultūras infrastruktūras objektu – akustiskās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja – virzībā?
Logina: Esmu ļoti par šī projekta tālāku virzību. Modelis, pie kura ir nonākts, man likās ļoti būtisks arī laikā, kad biju Rīgas domē. Esmu priecīga par to, ka Rīgas domei un Kultūras ministrijai izdevās vienoties par Kongresu namu, kas man jau priekšvēlēšanu laikā un pēc tam arī Rīgas domē likās labākais variants. Kongresu namam šodien vairs nav skaidras funkcijas. Kongresu nama un koncertzāles stāstam esmu sekojusi līdzi jau no Rīgas domes puses, un man liekas ārkārtīgi svarīgi, ka šis process aiziet līdz noslēgumam. Tādā veidā nonākam pie veiksmīga stāsta par to, kā eksistējoša arhitektūra var tikt pielāgota šodienas vajadzībām.
Rīgas demogrāfiskā situācija diemžēl ir ar lejupslīdi, un vajadzēs meklēt arvien jaunus veidus, ko darīt ar ēkām, kuras vairs nepilda tās funkcijas, kam sākotnēji būvētas. Vidzemes tirgus ir vēl viens tāds gadījums. Mana brīnišķīgā kolēģe Alija Turlaja ļoti daudz laika pavadījusi diskusijās par to. Ļoti ceru, ka izdosies pabeigt iesākto procesu, kurā Vidzemes tirgus, vismaz daļa no tā tiek novirzīta laikmetīgās kultūras vajadzībām. Viņa ciešā sazobē ar Inesi Andersoni strādā pie tā. "Survival Kit" arī parāda, cik labi tas strādā.
Par Kongresu namu un koncertzāli – ticu un ceru, ka mums izdosies to visu noslēgt pozitīvi. Termiņus nesaukšu, jo tie man pašai vēl nav līdz galam skaidri, bet zinu, ka šogad beidzas metu attīstīšanas konkurss un nākamajā gadā jau ir paredzēti līdzekļi būvprojekta izstrādei. Esmu gatava turpināt cīnīties par to arī šajā amatā, jo ceru, ka jaunajai Rīgas domes valdei nav mainījušās domas.
Ar Laikmetīgās mākslas muzeju ir drusku sarežģītāk. Tas ir process, kura termiņi man nav zināmi. Bet mēs plānojam sākt no otras puses un nefokusēties tik daudz uz ēku, bet vairāk strādāt ar saturu. Tas bija Vizuālās mākslas padomes ieteikums. Sākam ar satura veidošanu. Attīstām muzeju, kamēr nevaram tikt galā ar telpām.
Satori: Mēs jau runājām par to, ka kultūra ir intelektuālā drošība. Valdības deklarācijas sadaļā "Droša Latvija" uz Kultūras ministrijas kompetenci attiecas sestais punkts, kas skar medijus. Tur teikts: "Paplašināsim mediju stratēģisko lomu drošības veicināšanā, tajā skaitā virzoties uz izsvērtu un ekonomiski pamatotu sabiedrisko mediju apvienošanu." Kā tieši ir paredzēts paplašināt mediju stratēģisko nozīmi drošības veicināšanā?
Logina: Pirmkārt, mums jāapzinās, ka stipri mediji ir demokrātijas izdzīvošanas jautājums. Covid-19 laikam vajadzēja būt labam piemēram tajā, cik nozīmīga ir mediju ietekme iekšējās drošības noturēšanā. Mēs redzam visas no austrumu kaimiņiem iepludinātās ārprātīgās sazvērestības teorijas par vakcīnām. Medijiem ir liela nozīme, lai novērstu riskus, kas tur rodas. Pēdējā pusotra gada laikā sastopamies ar aizvien atklātākām Krievijas īstenotā infokara izpausmēm. No sabiedrisko mediju un vispār mediju stipruma atkarīgs, vai Latvijas iedzīvotāji spēj kritiski domāt, izvērtēt informāciju, kas viņiem ir pieejama, un pieņemt pamatotus lēmumus.
Satori: Bet tad sanāk, ka saruna ir par potenciāli bīstama, drošību apdraudoša satura ierobežošanu?
Logina: Nē, ne tikai tas. Tas, kā es to redzu, ir daudzveidīga, kvalitatīva satura nodrošināšana ar mērķi Latvijas sabiedrību padarīt arvien spējīgāku pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Satori: Vai sabiedrisko mediju apvienošana arī ir veids, kā nodrošināt daudzveidīgu saturu?
Logina: Es domāju, ka noteikti. Šiem medijiem ir dažādas vajadzības un dažāds esošais stāvoklis. Bet uzlabojumi būs vajadzīgi visiem. Teiksim, LSM ir ar augšupejošu dinamiku un palicis arvien populārāks, un mēs visi būtu ieinteresēti, lai LSM paliek populārāks, jo tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība patērē kvalitatīvu saturu. [Sabiedriskajiem medijiem] vajadzētu ļoti būtiskus infrastruktūras uzlabojumus – viņiem vajadzēs iet līdzi laikam, dažādot saturu, veidot to jaunākos formātos. Tur vajag plānu un tehnoloģisko ieguldījumu. Ja viņiem katram jāsitas pa savam, attīstība ir ierobežotāka. Bet, ja viņi var salāgot savas vajadzības un nodrošināt vienmērīgu attīstību, domāju, ka ieguvēji esam mēs visi. Bet man nav ilūziju par to, ka šis ir vienkāršs jautājums. Es ceru, ka tas, ka es neesmu bijusi iesaistīta šajā ļoti garajā priekšvēsturē, šobrīd ir mans pluss. Apvienošanai es redzu ļoti lielu vērtību, bet visu izšķir detaļu kopums.
Satori: Turpinot drošības tēmu – Valdības deklarācija pauž, ka Latvija ir droša mājvieta visiem, kas veido vienotu Latvijas politisko nāciju, jo mīl un ciena Latvijas valstiskumu, neatkarību, drošību, latviešu valodu un Latvijas Satversmē nostiprinātās vērtības. Vienlaikus nacionālās drošības koncepcija pauž, ka sabiedrībā ir vērojama etniska šķelšanās un ir grupas, kuras šo drošību apdraud. Vai eksistē stratēģiska vīzija par to, kā stiprināt iekļaujošo politisko nāciju nacionālās drošības apdraudējuma situācijā?
Logina: Jā, ir domāts par to, bet šeit gribu uzreiz teikt, ka man nākamnedēļ pievienosies parlamentārā sekretāre Agnese Lāce. Šī ir viņas specializācija.
Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds "patriotisms" un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu, tas ir cieši saistīts ar to, ka Nacionālā apvienība bija Kultūras ministrijā padsmit gadus. Es gribu redzēt Latviju, kurai cilvēki vēlas piederēt, jo šeit ir forši, šeit viņiem ir droša dzīve, šeit par viņiem rūpējas un šeit viņi redz sev nākotnes perspektīvu. Tas iet kopā gan ar labklājības uzlabošanos, gan ar to, ka Latvija rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Tas bieži vien notiek, bet labie stāsti nemēdz izskanēt tik tālu. Mums jāpaplašina patriotisma nozīme un tas, ko mēs ar to saprotam.
Es sevi uzskatu par Latvijas patrioti, bet zinu, ka daudzi mani kolēģi no pretējiem politiskiem spēkiem to apšaubītu. Es gribu šeit dzīvot, es gribu stiprināt Latviju, es gribu, lai Latvija paliek arvien drošāka. Tāpēc man ir ļoti būtiski vairāk cīnīties par cilvēktiesībām arī politiskā līmenī, jo arī tas ir drošības jautājums. Patriotisma paplašināšana, cilvēku labklājības uzlabošana nav ātrs risinājums, lai mazinātu šos drošības riskus. Bet būsim arī godīgi – drošības riski nav radušies vienā dienā. Šķelšanās nav radusies vienā dienā. Tas ir bijis process, kas, manuprāt, vismaz diviem politiskajiem spēkiem līdz šim bijis ļoti izdevīgs, jo viņi var izvairīties no jebkādas citas pozicionēšanās, bet vienkārši viens otru apkarot. Tagad mēs pēc Nacionālās apvienības uzvedības arī redzam, ka viņi ļoti cītīgi meklē sev jauno ienaidnieku un grib to saskatīt "Progresīvajos", kas nav taisnība. Īsi sakot, tas ir process. Ļoti ceru, ka pēc kādām nedēļām vai mēneša es varēšu nākt ar konkrētāku plānu, bet šobrīd varu iezīmēt tikai savu vispārīgo redzējumu. Es tiešām gribu redzēt Latviju kā vietu, kurā cilvēki grib dzīvot un kurai piederēt.
Satori: Jūs esat teikusi, ka kultūrā ir jāievieš laikmetīguma dimensija un šī saliedētība, bet vai ir redzējums arī par reģioniem un to, kas notiks ar kultūras namiem?
Logina: Tas ir jārisina, jo redzam, ka brīžos, kad laikmetīgā māksla šur tur parādās, vietējo pašvaldību politiķi vēlas to cenzēt. Atceramies Brektes murāli. Tā bija pirmā vasaras programma, kas mums [Rīgas domei] tapa, un deputāti no "Saskaņas" ļoti aktīvi sāka pret to cīnīties. Tas pats bija nesen Daugavpilī. Vēl viens no politiķu cenzūras mēģinājumiem, kas neizskanēja baigi skaļi, bija šovasar. Latvijas Mākslinieku savienība palīdzēja uz Latviju atvest ukraiņu mākslinieku, tēlnieku darbus, kas tapuši kara laikā. Ļoti spēcīgi darbi, īpaši tie, kas bija izlikti publiskajā telpā. Daļa izstādes bija arī Nacionālajā bibliotēkā, un deputāti no "Saskaņas" un "Krievu savienības" aicināja to cenzēt. Šeit var diskutēt par pamatotību vai nepamatotību, bet jebkurā gadījumā [šie darbi atradās] aiz slēgtām durvīm neatkarīgā institūcijā, nevis uz ielas. Tā ir kara laika māksla – eksplozīva, pielādēta. Nākt ar aicinājumiem to cenzēt… Viss, ko te var darīt, ir arvien biežāk rādīt cilvēkiem laikmetīgo mākslu.
Satori: Varbūt nepieciešams kāds skaidrojošais, komunikatīvais saturs?
Logina: Es domāju, ka šeit ir abi. Es domāju, ka publiskajā telpā varētu būt arvien vairāk, teiksim, raidījumu par laikmetīgo mākslu.
Satori: Vai aktīvākas izglītības sistēmas.
Logina: Jā, tas ir gan NVO, gan valsts līmenī veicams [darbs]. Laikmetīgā māksla ir arī vairāk jāiepludina skolu sistēmā, kas kaut kādā formātā jau notiek. Ja tas nenotiek, šādi cenzūras gadījumi turpināsies. Diemžēl man ir sajūta, ka Ogres Vēstures un mākslas muzeja gadījums… Muzeja kolēģi ir iestājušies par demokrātiju un zaudējuši darbu. Man liekas, ka valsts reakcija nav bijusi pietiekami stipra un uzrāda – re, kur ir jauna taciņa, pa kuru iet. Jāgaida, no kuras puses būs nākamais tāds gadījums.
Satori: Mēs varam cerēt, ka Kultūras ministrija iejauksies?
Logina: Tas ir jautājums par dažādās varas nošķīrumiem. Šeit man jāsaka paldies iepriekšējam ministram. Mums ir daudz atšķirīgu viedokļu un ideoloģisku atšķirību, bet Puntulis vienmēr ir bijis pret cenzūru. Viņš diemžēl gan ir bijis mazākumā savā partijā, kas ir cita veida problēma, bet viņš pats kā kultūras ministrs vienmēr ir bijis pret cenzūru. Tas ir arī VARAM jautājums. Bet pēc Ogres Vēstures un mākslas muzeja gadījuma tiek gatavoti Muzeju likuma grozījumi, kas nepieciešami, lai stiprinātu muzejus pret šādu rīcību.
Tas ir arī vēlētāju stāsts. Demokrātija nav kaut kas tāds, kas notiek reizi četros gados. Ir jāseko līdzi un jāiet aizstāvēt sevi un savu valsti regulāri.
Satori: Jūs atbildējāt arī uz manu pēdējo jautājumu – vai esat saņēmusi no Puntuļa mantojumā kaut ko labu? Tas raisa cerību, ka tradicionālā un laikmetīgā kultūra un vīzija tomēr spēj sadoties rokās un sadzīvot.
0