Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir vērsusi savu skatu uz Rietumiem (lai cik grūti definējamas būtu "Rietumu" robežas), pamatoti uzskatot sevi par piederīgu šai kultūrtelpai un uzlūkojot Rietumeiropas demokrātijas un intelektuālo domu kā paraugu, uz ko tiekties. Šī vēlme pierādīt sevi kā īstu Rietumu demokrātiju pēdējo gadu nokaitētajā informācijas telpā dažkārt, šķiet, atspēlējas situācijās, kad tiek nekritiski un pārsteidzīgi pārņemti intelektuālie diskursi vai diskusijas par problēmām no Rietumu un īpaši anglofonās kultūrtelpas, ignorējot Latvijas lokālo kontekstu vai domu strāvojumu vērtību.
Sarunu festivāla "Lampa" diskusijā "Starp liberastiem un diktatoriem" kritiski palūkojāmies uz Rietumu diskursiem, to ienākšanu Latvijas kultūrtelpā un ietekmi. Diskusijā piedalījās režisore, publiciste, radošā direktore Alise Zariņa, datorzinātņu students un aktīvists Niks Derums, LU profesors sociālajā psiholoģijā, Radio NABA raidījumu vadītājs Ivars Austers un filozofe Elvīra Šimfa. Diskusiju vadīja žurnāliste, mediju eksperte, filmas "Homo Sovieticus" scenārija līdzautore Rita Ruduša.
Rita Ruduša: Šodien mēs runāsim par dažādiem pārņemtiem diskursiem un diskursu musturiem, kā arī meklēsim atskaites punktu tam, ko ar tiem saprotam. Es aizņemšos valodniecības jēdzienu "kalks", ar ko apzīmē vārdu vai vārdu savienojumu, kas pārņemts no citas valodas un darbojas latviešu valodā. Kalki mēdz būt dažādi: leksiski, sintaktiski. Mēs pārņemam kalkus dažādu domu strāvojumu un diskursu ietekmē un tad ieviešam mazāk vai vairāk kritiski. Sākumā es citēšu Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kurš brīvajā laikā starp telefona zvaniem Vladimiram Putinam ļoti satraucas par to, kā Franciju un Francijas politisko diskursu ietekmē idejas no Amerikas. Viņaprāt, ir teorijas, kas pārņemtas pa tiešo no Amerikas, un Francijas ministrs pat teica, ka jāsāk karš – "Mums jācīnās pret intelektuālo diskursu, kas nāk no ASV universitātēm" (citēts no "The New York Times" raksta "Will American Ideas Tear France Apart? Some of Its Leaders Think So"; 2021. gada 11. oktobrī). Alise Zariņa kādā citā diskusijā teica, ka ir ļoti kaitinoši, kad ārzemju piemērus lieto, lai raksturotu kaut ko, kas notiek pie mums. Tāpēc arī es vērsīšos vispirms pie Alises. Štrunts par Makronu un Francijas uztraukumu par pārņemtajiem diskursiem – vai tu redzi kaut ko tādu Latvijā?
Alise Zariņa: Jā! (Smejas.)
Rita Ruduša: Kur?
Alise Zariņa: Runāšu no savas subjektīvās liberastu perspektīvas un teikšu, ka ļoti bieži diskusijās parādās šausmu stāsti. Standarts ir pārņemt Amerikas konservatīvo mediju apgalvojumus vai ilustratīvus materiālus par, piemēram, praidu vai feminismu un teikt – tas nāk pie mums un mēs visi tūliņ sadegsim elles liesmās. Vispirms mēs no Amerikas ņemam "mīmus", pēc tam visu pārējo.
Rita Ruduša: Tu to redzi lielākoties konservatīvajā spārnā?
Alise Zariņa: Es esmu akla pret liberālo, jo man liekas, ka mums ir taisnība un mēs izmantojam ļoti labus argumentus.
Rita Ruduša: Vai Elvīra to redz arī citos spārnos?
Elvīra Šimfa: Es uz to neskatos ne no liberālās, ne no konservatīvās puses. Laba filozofa spriedumam ir jābūt bezpartejiskam. Tas, par ko es domāju filozofiski, ir jautājums, kāpēc nošķīrumā "diktatori" un "liberasti" relevantai jābūt diskusijai par kalkiem. Atbildot uz jautājumu par to, vai mums ir arī diskursu kalki, – jā, papilnam. Manuprāt, mūs visvairāk interesē šie semantiskie kalki, jo tie ir ļoti dažādi un, protams, ka to pāreja no valodas valodā ir lingvistiski dabisks process.
Rita Ruduša: Mums šobrīd ir iespēja izvēlēties, pa kuru ceļu mēs ejam. Vai runājam tikai par semantiskajiem kalkiem vai arī par tieši tādām metodēm?
Elvīra Šimfa: Mani interesē semantiskie kalki, un es redzu, ka to ir daudz, pārsvarā no angļu valodas. Man šķiet, tā ir problēma daļēji tāpēc, ka slikti zinām citas valodas, jo pretējā gadījumā mēs pārņemtu no citām valodām. No otras puses, globāli valdošais diskurss īstenojas angļu valodā un es redzu daudz šādu parādību, piemēram, vatabautisms, kas mani kaitina. Pēc tam ir "viktimbleimings" (victim blaming). No pēdējā laikā dzirdētajiem ir green washing. Katrā ziņā to ir daudz, un mēs tos pārņemam. Problēma, manuprāt, ir kritiskās domāšanas trūkumā. Mēs pārņemam šos kalkus tajā nozīmē, kādu tiem piešķir konkrētais valdošais diskurss, lai gan patiesībā tiem var būt dažādas un niansētākas nozīmes, kas labāk palīdzētu izprast problēmu, kas šim vārdam ir jāidentificē.
Rita Ruduša: Respektīvi, mēs pārņemam vienkāršotā veidā – nekritiski, neanalizējot.
Elvīra Šimfa: Jā, tas ir ērts īsceļš un, galvenais, neprasa iet pretī valdošajiem diskursiem, kas piešķir šo nozīmi, citādi tur sagaidītu vēl viens kalks – "šitstorms". Piemēram, "victim blaming" ir ļoti niansēta un sarežģīta lieta, bet tas, kā to šobrīd mētā sarunu kontekstā, ir triviāli.
Rita Ruduša: Nik, tu esi aktīvists un lieto šādus īsceļus valodā. Vai tavi cīņu biedri saprot, par ko tu runā? Vai nosauksi populārākos kalkus?
Niks Derums: Viena no jomām, kur bieži sanāk lietot angļu valodas vārdus, ir LGBT+ aktīvisms, jo latviešu valodā ļoti daudzi jēdzieni neeksistē, piemēram, tas pats vārds "kvīri" (queer). Mums ir jēdzieni, kas ir pārņemti un smuki pārtulkoti, piemēram, dzimte. Man patīk, ka eksistē jēdziens "dzīvesbiedru likums", bet transpersonas, runājot par savu pāreju, ļoti reti latviešu valodā izmanto vārdu "pāreja".
Rita Ruduša: Mums ir arī ļoti bināra valoda, izņemot Kurzemē, kur "viš" noklāj visu laukumu.
Niks Derums: Es nedomāju, ka ir kaut kas slikts tajā, ka mēs pārņemam idejas, jēdzienus un mācāmies. Tā, manuprāt, ir normāla lieta, normāla savstarpēja kultūru apmaiņa – izmantot apzīmējumus, kas ir ērtāki, īsāki, ļauj kaut ko pateikt, kamēr tas ir aktuāli mūsu situācijai.
Rita Ruduša: Mēs varam paņemt vienu jēdzienu? Pasvied šeit diskusijā to, kuru tu visbiežāk lieto, piemēram, sarunājoties "WhatsApp" grupā ar "Protests jaunatnei" biedriem.
Niks Derums: Man tagad nenāk prātā. Esmu viens no tiem jauniešiem, kas savā valodā pārslēdzas starp angļu un latviešu valodu. Man patīk izmantot precīzu latviešu valodu, un varu rediģēt tekstus, bet ikdienas komunikācijā man puse teikuma ir latviski, puse angliski. Tie pat nav konkrēti jēdzieni, bet paradums pārslēgties, zinot, ka visi sapratīs.
Rita Ruduša: Es gribētu, lai tu pareflektē par Elvīras minētajiem jēdzieniem, kas ir ātri pārņemti, īsti neizanalizēti un zaudē nianses. Jēdzieniem, ko pārņemam mehāniski, piemēram, "vatabautisms".
Niks Derums: Tas noteikti ir risks, jo par dažādām tēmām sarunas Latvijā nenotiek, bet jaunieši kaut ko izlasa internetā. Tā ir viena no "Protesta" misijām – saprast, kas ir aktuālās lietas progresīvajā kustībā citur Eiropā vai rietumos un jēgpilni pielāgot tās Latvijas kontekstam. Runāt par šīm lietām latviski, atrast, kā tās iztulkot, saprast, kas uz mums attiecas un kas ne. Piemēram, pirms dažiem mēnešiem mēs publicējām rakstu par kultūras piesavināšanos jeb "culture appropriation" un par to, kā šāds temats būtu pielāgojams Latvijas kontekstā. Tas noteikti ir risks, piemēram, "Black Lives Matter" kustības kontekstā. Amerikā tā ir ļoti liela problēma – policijai ir iedoti milzīgi resursi, lai militarizētos, budžeti ir lielāki nekā dažu valstu armijām. Policijā visiem ir ieroči, automāti. ASV ir uzskats, ka policijai jāatņem līdzekļi, turpretī Latvijas situācija ir ļoti atšķirīga, jo mums policijas problēma ir resursu trūkums. Šādos tematos vienmēr ir ļoti svarīgi skatīties, kas attiecas uz Latviju un kas neattiecas. Un es pilnīgi piekrītu, ka, pārņemot kādu diskursu nekritiski, varam iebraukt auzās, jo tas neattiecas uz mums.
Rita Ruduša: Ivar, vai tu piekrīti par nekritisko pārņemšanu? Ja piekrīti, vai varam paanalizēt, kāpēc tā notiek? Tas ir vienkārši slinkums, ātrums vai dabisks process, par ko nevajag runāt?
Ivars Austers: Jā, tas ir slinkums, dabisks un ātrs process, tu ļoti labi pateici. Bet klausoties man radās trīs punkti, ko gribu pieminēt. Ceru, ka nevienu neapvainošu, bet aiz vārda "diskurss" slēpj jebko. Ja kāds ir nopietns "diskursists", atvainojiet mani. Tad, kad tu nezini, ko teikt, vajag pagvelzt par diskursu. Tā ir laba izeja no situācijas, jo katrs saprot kaut ko citu.
Rita Ruduša: Mēs jau fokusējāmies uz jēdzienu pārņemšanu.
Ivars Austers: Tad varbūt pareizāk būtu runāt par jēdzieniem. Otrs punkts – ir jāuztaisa atkāpe un jāpadomā, kāpēc kaut kas tiek pārņemts, īsti nesaprotot, ko tas nozīmē. Dažos gadījumos tas ir emocionāli saprotami, dažos gadījumos – vienkārši kaut kur noskatīts. Jaunā paaudze, kura neko nesaprot no krievu valodas, saka "joptvaimaķ" (ёб твою мать). Viņiem nav pilnīgi nekāda priekšstata, ko tas nozīmē. Vai "Русский военный корабль, иди на хуй!". Tam ir lielāka jēga, nekā vairums saprot, bet vienlaikus to lieto puslīdz pareizi. Līdzīgi ir ar jēdzienu kalkiem. Bieži vien tiem apakšā nav nekādas teorijas, labākajā gadījumā – ideoloģija. Es domāju, ka saknes tam meklējamas divos faktos: pirmkārt, mums jau ir intuitīvs skatījums uz to, kas mēs esam un kāds ir mūsu priekšstats par pareizu dzīvošanu gan politiskā, gan sociālā un estētiskā nozīmē. Un tviterī, feisbukā ik pa brīdim kaut kas tiek iemests gan no mediju puses, gan no atsevišķu viedokļu līderu puses. Tas, kas aiziet tautās, ir tas palaidējs – emocionāls ieraksts, kur otra puse tiek ar lielāku vai mazāku rupjības pakāpi aplikta. Tas izraisa zibenīgu reakcija divos virzienos: pirmkārt, attaisno tavu pasaules skatījumu, otrkārt, iedod stāstu, ko var turpināt disputos ar otru pusi. Bieži vien tu vairs nesaproti, kas tur bija domāts. Tu vari nesaprast, ko nozīmē "joptvaimaķ", bet tu apmēram saproti, kurā brīdī tas jālieto, tāpēc tā man šķiet tīri jēdzīga metafora.
Rita Ruduša: Tātad emocijām bagātie sociālie tīkli, kuros cirkulē mūsu apspriestie jēdzienu kalki, veicina to pārķeršanu un ieviešanu dzīvē.
Ivars Austers: Tas noteikti ir viens no faktoriem. Es negribu teikt, ka vienīgais, jo mēs noteikti varam atrast arī kaut ko citu, bet mūsdienu ātrajā informācijas apritē citādi tas nevarētu notikt. Es nezinu, cik ilgā laikā ideoloģijas un idejas izplatījās senāk, piemēram, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai piecdesmitajos gados – ja pāris mēnešu laikā, tas droši vien bija kā ugunsgrēks. Tagad tas ir ja ne pāris dienu, tad nedēļas jautājums.
Rita Ruduša: Es gribētu atgriezties pie Elvīras un parunāt par apstākļiem, kas veicina jēdzienisko kalku nekritisku pārņemšanu. Ivars identificēja vienu no tiem – kas vēl varētu būt? Un vai arguments, ka pie visa vainīga mūsu traumatiskā padomju pagātne, jau nav apaudzis ar bārdu? Ka mūsu slāpes pēc idejām, banāniem un tamlīdzīgi radīja rijīgumu, tāpēc kritiskās domāšanas latiņa bija zema?
Elvīra Šimfa: Man šī premisa, proti, ka postpadomju telpā dzīvojošie ir nekritiskāki nekā citi cilvēki, nepatīk. Es domāju gluži pretēji – viņi ir kritiskāki nekā citi cilvēki, jo padomju laikos iemācījās: tas, kas tiek stāstīts, un realitāte ir ne tikai divas dažādas, bet reizēm pat pilnīgi pretējas lietas. Tas mums dažkārt sagādā grūtības. Kovida laikā uztraucāmies par to, ka cilvēki neklausās, ko stāsta Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, jo viņi netic – ne par kovidu, ne par ko citu. Tāpēc, ka viņi ir skeptiski, viņiem vajag paskatīties. Tad, kad viņi ieraudzīs, tad arī noticēs. Es domāju, ka nekritiska jēdzienu pārņemšana nav saistīta ar to, ka esam postpadomju telpas iedzīvotāji. Tas ir ātri, viegli, ērti un, protams, stilīgi. Te es atgriežos pie tā, kāds statuss un nozīme šeit ir anglofonajai telpai. No vienas puses, tā ir ietekmīgākā kultūras un lingvistiskā telpa pasaulē, no otras puses – tā ir vienīgā mums pieejamā, jo ar krievu valodas zināšanām ir, kā ir, bet uz franču valodu es sen vairs neceru. Arī attiecībā uz studentu svešvalodu zināšanām tas ir reti sastopams. Ja gribam latviešu valodu, pārņemam no šīs telpas.
Rita Ruduša: Skaidrs, ka ar krievu valodu tagad ir vājāk. Mēs vairs nesakām "сам дурак", to nomainījis vatabautisms, kam latvisku jēdzienu joprojām neesam atraduši. Es gribētu parunāt par vienu case study – partiju "Latvija pirmajā vietā", kuras nosaukums ir pārņemts un kura lieto tādu eigēnikas iedvesmotu ģimenes tēlu, kas izlīmēts uz autobusiem, lai runātu par dabisko ģimeni. Mēs varētu katru no šiem elementiem paanalizēt, lai saprastu, kā mēs līdz tam esam nonākuši. Alise, tu vari izvēlēties, ar ko sākt.
Alise Zariņa: Es domāju, ka mūsu reklāmisti palikuši ļoti slinki. Tas nav jau kāds trešais ceturtais autobusa brauciens, kurā mēs, he, he, mēģinām izbraukt kā Tramps? It kā idejiski viss strādā, bet mēs nokavējām brīdi, kad vajadzēja to pārņemt. Ne Gobzemam, ne Šleseram Trampa ideoloģiju neizdevās veiksmīgi pārnest, bet tagad tas jau ir atstrādāts un redzēts pārāk daudz reižu.
Rita Ruduša: To, vai ir nokavēts, redzēsim rudenī, bet politiķu diskusijā tas bija ļoti labi organizēts. Bija karsēju meitenes, kas pauda nepieciešamās emocijas brīžos, kad Šlesers kaut ko pateica. Varbūt, ka tomēr nav nokavēts.
Alise Zariņa: Mēs arī reliģiju tagad izmisīgi mēģinām padarīt seksīgu, bet tas ne pārāk veiksmīgi sanāk. Amerikā tas jēdziens ir daudz elastīgāks, mēs tomēr esam neticīga valsts.
Rita Ruduša: Tik dziļi neiesim, bet runāsim par jēdzienu musturu pārņemšanu. Tev liekas, ka dabiskā ģimene, "Latvija pirmajā vietā" ir nokavēts.
Alise Zariņa: Tu domā, ka nav? Ka viņiem tur viss sanāks? Manuprāt, tas autobuss baigi tālu netiks. Tas nav pirmais mēģinājums – Gobzemam bija daudz interesantāki mēģinājumi.
Rita Ruduša: Tavuprāt, šie jēdzieni un saukļi neiedzīvosies tik viegli kā vatabautisms?
Alise Zariņa: Runa ir par dabisku ģimeni? Es tam īsti neticu. Domāju, ka vispār to var pārņemt, ja to dara gudri, bet ko viņi tagad dara? Es ceru, ka jēdziens "pārdabiska ģimene" iedzīvosies, tas man ļoti patīk.
Niks Derums: Jā, es arī gribētu apšaubīt domu, ka viņiem nesanāk. Ir savākti desmitiem tūkstoši parakstu, un, ja Latvijā būtu reālistisks referenduma slieksnis, viņu dēļ mums šobrīd notiktu referendums. No otras puses, varbūt tā ir slikta stratēģija, un, ja viņš visu šo naudu izmantotu gudrāk, tas varētu būt efektīvāk.
Rita Ruduša: Ivars krata galvu.
Ivars Austers: Tur ir diezgan liels potenciāls. Ir vismaz divi veidi, kā to saprast. Pirmais – populisma vilkme. Es negribu to likt kopā ar postpadomju telpu, drīzāk tā ir nacionālā identitāte. Cilvēki, kuri jūtas tādā vai citādā veidā piederīgi valstij, ar kuru viņiem ir saistības, ir mazāk pakļauti populisma draudiem. Otrs jautājumu loks – kāpēc šāda veida populistiskie gājieni tik labi nostrādā? Tas sakņojas evolūcijā – mūsu vērtējums par to, vai kaut kas ir labs vai slikts, rodas drīzāk intuitīvi, zibenīgi, gandrīz vai automātiski. Ir vairākas jautājumu grupas, kas tiek skartas, kad vērtējam, vai kaut kas ir labs vai slikts. Tas ir solidaritātes jautājums, grupas izdzīvošana. Tas ir jautājums par varu, par hierarhiju – vai tā tiek jaukta vai pozitīvi uzturēta. Tad ir vēl šķīstības jautājumi, kas saistīti ar veselību un ģimeni. Vai cilvēki mīlējas, drāžas vai kopojas – tas, kādā veidā mēs to nosaucam, uzreiz sniedz morālo vērtējumu. Cilvēkiem gan iedzimtības dēļ, gan izglītības dēļ šīs dimensijas dažādās pakāpēs var būt nozīmīgas. Un, protams, ir daudz cilvēku, kuriem izpratne par šķīstību, pareizu hierarhiju un noteikta veida solidaritāti veido tādu elegantu komplektu pareizas dzīves būvēšanai. Un, ja man nav solidaritātes ar cilvēkiem, ar ko esmu valstiskā līmenī attiecībās, viss brīnišķīgi rit uz priekšu.
Rita Ruduša: Tevis teiktajā saklausīju, ka patiesībā arī tādi saukļi un uzstādījumi kā "blondās ģimenītes" uzrunā tieši tāpat kā vārdi, kurus mēs pārņemam.
Ivars Austers: Protams, tā ir tā intuīcija. Intuīcija nevar būt lēna. Tu uzmet aci un redzi – ir vai nav, pareizi vai nepareizi, daudz vai maz.
Elvīra Šimfa: Es domāju, ka problēma ar Šlesera partiju un kalkiem ir viena un tā pati: proti kaut kas tiek pārņemts no citas politiskās, ekonomiskās vai kultūrtelpas. Triks ir tāds, ka dažos gadījumos pārņemtais trāpa kaut kam šeit eksistējošam un pareizi to nosauc – cita valoda piedāvā mums iespēju trāpīgāk nosaukt to, ko nevaram nosaukt savā valodā. Bet dažkārt tas rada to, ko Gilberts Rails, manuprāt, nosauca par metafizisko purvu, proti, piesārņo mūsu telpu ar nozīmēm, kurām šeit nav dabiskās vides un kuras ir importētas. Līdz ar vārdiem tiek importēta problēma. Dažos gadījumos šī problēma iedzīvojas. Runājot par Šleseru, es nedomāju, ka visa šī partiju struktūra iedzīvosies, jo Latvijā nav tā pati šķiriskā struktūra, attiecības ar reliģiju, ekonomiskā situācija un problēmas. Proti, rāmis tiek likts virsū citādai masai, nekā tā ir Amerikā. Kā gan mēs varam salīdzināties ar Ameriku?
Rita Ruduša: Liksim mieru Šleseram. Šis ir vēlēšanu gads, tādēļ es izvēlējos tieši šādu case study. Iepriekšējās vēlēšanās bija citas personālijas un politiski izstrādājumi, kuri arī lietoja valodu, kas pārņemta no Amerikas politiskā diskursa – apsaukāja meinstrīma medijus un eliti un tika parlamentā. Kāpēc mēs domājam, ka šoreiz līdzīgu diskursu lietotāji netiks?
Elvīra Šimfa: Jūs domājat KPV LV?
Rita Ruduša: Jā!
Elvīra Šimfa: Viņi nepārņēma tik atklāti un tieši kā Šlesers, kura kampaņa, manuprāt, ir gluži vai Trampa politiskā projekta kopija. Manuprāt, KPV LV nekopēja kādu ļoti konkrētu vienas valsts politisko spēku. Atsevišķus vārdus, saukļus jā, bet ne tik konkrēti kā Šlesera gadījumā.
Rita Ruduša: KPV LV lietoja kritisko domāšanu un izdomāja vietējiem apstākļiem pielāgotu kalku?
Niks Derums: Jā, tas ir diezgan labs formulējums. Latvijā populismam ir potenciāls. Vai tas tiek izmantots, tieši pārtulkojot America First un ieliekot Latviju, jau ir jautājums par metodēm.
Elvīra Šimfa: Tas ir dīvaini jau tāpēc vien, ka America First radās, jo ASV ilgstoši investējās ārpolitikā, bet Tramps apsolīja pievērsties iekšpolitikai. Es nezinu par Latvia First.
Rita Ruduša: Acīmredzot mēs neesam mērķauditorija. Tagad parunāsim par savu noturību pret kalkiem. Kāpēc mēs fiksi pārņemam vārdus, tēlus, saukļus? Kur mums smelties sīkstumu?
Ivars Austers: Tad, kad zāle bija zaļāka, pastāvēja zināms filtrs – intelektuāļu elite, atsevišķas cilvēku grupas, kuras tos pārņēma, pārdomājot un parasti puslīdz arī saprotot, un tad translēja tālāk. Tagad tas notiek uzreiz – to, ka kaut kas tāds ir parādījies, cilvēki uzzina no saviem "Twitter" kontiem. Tad sāk domāt, bet ir jau par vēlu iestāstīt citu vārdu, sapratni.
Rita Ruduša: Alise, ko tu domā par sīkstumu? Kāpēc mēs tā nekritiski un ātri pārņemam?
Alise Zariņa: Man neliekas, ka esam ārkārtīgi unikāli tajā, kas notiek pēdējos gados. Francijai vajadzētu būt sīkstākai par mums. Nevis vajadzētu, bet Francija gribētu būt sīkstāka – tas ir tas, ko tu lasīji pašā sākumā. Tas diezgan ātri iesakņojas. Domājot par vārdiem, kas tika pieminēti, man šķiet, ka kaut kādā mērā valoda ir sasaistīta. Piemēram, "greenwashing" tulko kā zaļmaldināšanu. Varbūt mēs pat darām otrādi – pirmos radām vārdus? Ir taču vesela kaudze vārdu, kurus neviens nelieto, jo pirmais ir paņemt to vārdu un tad atrast, kā to tulkot latviski. Mēs to vispirms risinām lingvistiskā līmenī un kaut kādā ziņā darām to neveiksmīgi.
Rita Ruduša: Vai tev šķiet, ka pietrūkst domātāju un runātāju par šo tēmu? Piemēram, Niks sākumā minēja, ka LGBT tiesību jautājumā ļoti pietrūkst terminoloģijas. Kuram vajadzētu šo sarunu uzturēt? Meklēt un veidot jēdzienus, kuros ir visas nepieciešamās nianses, lai aprakstītu kādu parādību. Tādus, kas ir balstīti mūsu vietējā domāšanā un valodā.
Alise Zariņa: Ļoti bieži mums to dara nacionālistiski noskaņoti valodnieki, tāpēc rodas jautājumi par dažādiem vārdiem, kas Latvijā ir atrauti no realitātes. Manuprāt, tas nav kopdarbs. "Mozaīkas" pārstāvji varētu mani labot, bet nedomāju, ka Valsts valodas centrs zvana "Mozaīkai" un jautā: klausieties, ko darīsim ar šo vārdu? Tā taču nenotiek, vai ne?
Ivars Austers: Latviešu valodā vispār tādiem vārdiem nav jābūt! (Visi smejas.)
Alise Zariņa: Man liekas, ka attiecībā uz valodas binaritāti visi jau ir pacēluši ķepiņas, jo mums ir svētā latviešu valoda, kas paliks nemainīga, atrauta no realitātes. Tāpēc mēs operējam ļoti nelietojamā valodā. Es kaut kad lasīju recenziju par filmu, kuras galvenā varone bija transsieviete. Tajā autors bija neveiksmīgi centies pareizi lietot dzimti "aktieris, kas tēlo šo sievieti, kas patiesībā ir vīrietis, kas ir sieviete" un tamlīdzīgi. Tas nebija domāts ļauni vai nepieņemoši, bet trūka īsto vārdu. Tur nebija iespēju, kā tam nabaga kinokritiķim to pareizi apiet.
Rita Ruduša: Vajag taču literārajā latviešu valodā ieviest to "viš"! Bet par to ir jādiskutē.
Alise Zariņa: Es nezinu, ko darīt. "N-vārds" ir kalks, vai ne? Arī diskusija par to ieskrēja sienā un beidzās absolūti šausmīgi. Ir divi uzskati: pirmais – mēs pārņemam visu no Amerikas un Rietumeiropas, zaudējam savu identitāti un viss būs briesmīgi. Otrs – mēs paliekam atrauti no realitātes, dzīvojam savā viensētā un atsakāmies jebko pieņemt.
Rita Ruduša: Tur gan pazūd visas nianses. No vienas puses, esam izolēti, monolingvāli un neko nepārņemam vai arī ietekmējamies tiktāl, ka pārņemam nekritiski, pazaudējot visas nianses. Skaidrs, ka Valodas centrs nebūs tā balss, kas virzīs uz priekšu diskusiju par to, kā mūsdienīgā latviešu valodā atveidot konkrētas parādības un realitāti, kurā mēs dzīvojam. Kam tas būtu jādara?
Alise Zariņa: Varbūt tiem, kas par to runā un raksta?
Rita Ruduša: Kvīru teorijas pētniekiem?
Alise Zariņa: Kvīru teorijas pētniekiem, kuru mums ir ļoti daudz. Sākumā salikuma "kvīru teorija" latviešu valodā nebija un Vērdiņš mēģināja ieviest citu jēdzienu – "zilo teorija". Sākumā Vērdiņš domāja, ka vārds "zilais" ir jāatgūst, bet, skatoties uz tā vēsturi un lietojumu, saprata, ka tas nav izdarāms un pieņemt kvīrus tomēr ir loģiskāka rīcība, jo tas nes sev līdzi starptautisku vēsturi, kuras mums nav.
Niks Derums: Iespējams, "termini.gov.lv" šis Vērdiņa ierosinātais termins arī ir, jo Latvijas Zinātņu akadēmija reiz to apsprieda.
Rita Ruduša: Nik, kam jābūt tām balsīm, kas virza uz priekšu šo sarunu?
Niks Derums: Es domāju, ka tam noteikti nebūtu jābūt Valsts valodas centram, kas ir Tieslietu ministrijai pakļauta iestāde, kuras mērķis ir sodīt par nepareizu valodas lietojumu. Manuprāt, tāda institūcija varētu vienkārši neeksistēt. Ja tas vispār jādara valstij, tad šādam nolūkam mums ir Latviešu valodas aģentūra un citas iestādes, kas varētu ar kaut ko tādu nodarboties un kas saistītas ar izglītību, kultūru un ne jau ar tieslietām. Ir Rīgas Latviešu biedrība, citas organizācijas, kas varētu strādāt kopā ar kvīru kopienu, "Mozaīku", lai piedāvātu tulkojumus. Manuprāt, ideālais risinājums būtu strādāt sazobē.
Alise Zariņa: Man šķiet, ka mēs šobrīd mēģinām kancelēt Valsts valodas centru.
Ivars Austers: Te ir, no indivīda viedokļa raugoties, nejauka lieta. Precīzi iztulkojot, tu arī kaut ko zaudē. Mēs zaudējam iespēju puslīdz neprecīzi domāt, ne tikai lietot vārdus. Poētiskas, emocionālas asociācijas ir mazāk iespējamas, ja sāk domāt precīzi. Par jēdzienu "greenwashing" var meditēt, bet par "porolona gabalu" meditācija nav iespējama.
Rita Ruduša: Sarunas pēdējā daļā aizrāvāmies ar lingvistiskiem vingrinājumiem un ar to, kas būtu jādara, lai kaut kādus jēdzienus nosauktu latviski pareizi, bet varbūt jāsāk ar domām, nevis ar vārdiem?
Elvīra Šimfa: Jā, saistība starp domāšanu un runāšanu ir arī tas, par ko iesāka runāt profesors Austers. Es gribētu atsaukties uz Hannu Ārenti. Būdama tuvās attiecībās ar Vācijas emigrantiem pēc Otrā pasaules kara beigām Ņujorkas emigrantu kopienā, Ārente konstatēja, ka ļoti daudzi no viņiem, uzzinot par notikumiem vācu okupētajās zemēs, centās sistemātiski, metodiski nerunāt vācu valodā un pārņemt angļu valodu. Tas, ko viņa dzirdēja, bija vienas vienīgas banalitātes un štampi. No tā viņa secināja, ka autentiski iespējams runāt tikai savā valodā, citādi agrāk vai vēlāk runā parādīsies štampi, saukļi, banalitātes, kas tiek pārņemtas no citām valodām. Pastāv būtiska saistība starp runu un domāšanu. Acīmredzot tas paredz, ka jūs arī domājat savā dzimtajā valodā, kas nozīmē, ka izpausties radoši, autentiski un jēgpilni jūs varat pirmkārt un galvenokārt tajā. Man vienmēr patikusi šī Ārentes doma. Viņa apgalvo, ka nekad nav aizmirsusi vācu valodu – tā ir viņas valoda, par spīti tam, ka viņa, protams, arī bija šokēta, uzzinot visu, ko nacisti sastrādājuši. Citiem vārdiem – vajag censties attīstīt un darināt latviešu valodu. Nicinošā attieksme pret latviešu valodu ir, atklāti sakot, provinciāla. Arī šī angliskošana brīžos, kad viegli var atrast līdzvērtīgu vārdu latviešu valodā, ir kaut kas, ko varētu izskaust. Tas nemaz nav stilīgi, tas ir provinciāli.
Rita Ruduša: Jautājumi no zāles?
Klausītāja: Kā mēs teorētiski varētu pareizi pārņemt konceptus, ja tas ir nepieciešams? Piemēram, vatabautisms, kas tika minēts diskusijas laikā. Var viegli iedomāties, ka Valsts valodas centrs vienkārši pateiktu "kasparība" un viss, līdzīgi kā ar grozāmgrābsli, bet tas taču nepalīdzēs kaut ko izdarīt. Kā mēs, cilvēki, varētu paši piedalīties šo konceptu pārņemšanā pareizā veidā?
Alise Zariņa: Mēs varam paši ievazāt vārdus. Edgars Šubrovskis reiz izdomāja, ka laiku vajag latviskot kā tīkšķi. Zināmās aprindās tas aizgāja, bet vispār tā bija diskusija sliktajos sociālajos tīklos. Cilvēki sociālajos tīklos sacenšas asprātībā, un tā man liekas ļoti laba vieta, kur izdomāt jaunus vārdus.
Rita Ruduša: Kādam tas ir jāiemet tajos tīklos!
Alise Zariņa: Varbūt to varētu darīt Valsts valodas centrs. (Smejas.)
Marija Luīze Meļķe. Es gribēju ieteikt zaļmaldināšanas vietā lietot zaļskalošana. Līdzīgi kā smadzeņu skalošana.
Rita Ruduša: Lūk, viedokļu līdere, kas turpina diskusiju un ievieš jaunus vārdus. Vairāk tādu!
Žulijens Nuhums Kulibali (no auditorijas): Vai jums nešķiet, ka šo jaunvārdu darināšana ir simptomātika? Mēs pašlaik jau 30 gadus atkal atrodamies globālās informācijas apritē. Skaidrs, ka nevaram no tā izskriet, lai nekļūtu par pāķiem vai lauķiem. Bieži vien tas, ka parādās šāds dīvains vārds, ir tas, kas iniciē diskusiju vai skaidrojošo darbu par nosaukto parādību, pat ja tas ir aizņēmums no citas kultūras. Vai jums nešķiet mazliet liekulīgi, kādu praktisku labumu šie šķietami neskaistie vārdi sniedz mūsu intelektuālajai telpai? Galu galā – ja vārds ir, to var uzlabot.
Elvīra Šimfa: Te ir jānošķir, kad mēs nosaucam problēmu ar vārda ieviešanu un kad ieviešam vai radām problēmu ar jauna vārda ieviešanu. Importējot vārdu, var arī radīt problēmu, kuras pirms tam nav bijis. Jums ir problēma, tai vajag vārdu – tā ir viena situācija. Cita situācija – jums ir vārds, kas jums baigi patīk, un jūs tam piemeklējat problēmu, jo ir baigi stilīgi lietot šo vārdu. Which lives matter?
Ivars Austers: Reizēm vārds tiek paņemts, bet tālākais darbs ar to netiek darīts. To nemēģina saprast, tas paliek intuīcijas līmenī. Ideālā gadījumā aiz vārda ir ja ne teorija, tad skaidrs priekšstats, ko tas nozīmē.
Alise Zariņa: Manuprāt, nevajadzētu pieļaut otru provinciālisma grāvi – pateikt, ka tas uz mums neattiecas. Es domāju, ka pietiekami daudzas globāli svarīgas tēmas ir arī lokāli svarīgas. Teikt "pie mums nevar būt rasisma" ir brīnišķīgākā lieta pasaulē, ko apgalvot. Mēs izvairāmies no jēdzieniem, ja tie nav lokāli aktuāli vai vietējā līmenī, bet nevar apgalvot, ka šie jēdzieni mums nav vajadzīgi. Kaut vai lai runātu par citu problēmām. Nav tā, ka Latvijā mums ir tikai Latvijas problēmas! Es vismaz ļoti ceru.
Elvīra Šimfa: Tam labs piemērs ir padomju telpa. Iztēlojieties situāciju, ja Padomju Savienības kultūrtelpa būtu bijusi super populāra. Amerikāņi sāktu lietot jēdzienus, kas raksturo specifiskas padomju reālijas, piemēram, haļava vai tufta. Skaidrs, ka amerikāņi varētu pievilkt kādu reāliju klāt savās zemēs, bet tām ne tuvu nebūtu tāds sakars ar īsto vārda nozīmi. Tas ir iespējams – ievilkt vārdu, kam īsti nav vietas šajā telpā.
0