Sapņu suns nākotnē

Marta mēneša beigās "Satori" "Ar bērniem" izsludināja literāro konkursu "Mans sapnis", kurā bērni līdz 10 gadu vecumam tika aicināti raksīt pašu izdomātus vai nosapņotus sapņus un atsūtīt tos mums. No visiem atsūtītajiem sapņiem tika izvēlēti 13 jauno autoru radītie sapņu stāsti, kurus šomēnes izdosim īpašā grāmatā. Grāmatiņai krāsojamas ilustrācijas jau radījis mākslinieks Reinis Pētersons, kas sapņu krājumam piešķirs papildus vērtību. "Mazo sapņu grāmatiņu" iegūt savā īpašumā varēs ikviens "Satori" domubiedrs, kurš 18. maijā apmeklēs interneta žurnāla "Satori" un "Raiņa un Aspazijas mājas" organizēto Muzeju nakts pasākumu.

Kā pirmo publicējam Līvas Majores (8 gadi) sapņu stāstu "Sapņu suns nākotnē". Kā mums rakstīja Līvas mamma, Līva esot ļoti aizņemts bērns - viņa dzied, peld, spēlē teātri, mācās spēlēt klavieres un zīmēt, mācās arī angļu un franču valodu, dejo, turklāt viņas lielais sapnis un mīlestība ir balets. Līva daudz lasa un ir liela sapņotāja. Dažreiz, kad Līva ar mammu kaut kur kopā dodas, viņa lūdz mammai nerunāt - lai viņa varētu mierīgi domāt. Nereti viņa savus izdomātos stāstus, pasakas vai stāstus pieraksta. Līvai ļoti patīk daba, skriet basām kājām pa rasas pilnu zāli, meklēt kukaiņus un ķert taureņus. Viņa ilgojas pēc sava suņa.

1.NODAĻA

STINGRAIS SVEŠINIEKS

Šī diena bija parasta un garlaicīga. Nebija nekādu izklaižu. Lēni pienāca vakars, bet tomēr pienāca. Tā, nu vajadzēja iet uz dusu. Šī diena bija nokaitinājusi un nogurdinājusi visu ģimeni, es gribēju aiztaisīt acis un aizmigt. Tikai tā varēja pārvērst dzīvi piedzīvojumā.

Sapnī es gāju pa parastu tirgu. Gribēju nopirkt zirņus. Lai tos nopirktu, vajadzēja pāriet pāri ielai. Tur pretī nāca akla večiņa, es gribēju viņai palīdzēt, tikai zirņu bija palicis maz, tāpēc gāju pie zirņiem. Diemžēl to es arī nevarēju izdarīt, jo tad man iekostu suns, kas stāvēja man pretī. Viņš draudīgi rēja. Viņa riešanā bija saklausāms vārds "PALĪDZĒT". Man bija skaidrs – jāpalīdz večiņai. Palīdzēju. Zirņi bija beigušies. Tomēr tas pats dusmīgais suns man zirņus atnesa. Es paskatījos viņam acīs. Viņam acis mirdzēja, it kā pirmīt tas nebūtu noticis. Nervozi paņēmu dāvanu un pateicos par zirņiem. Pateicība man likās nevajadzīga, jo suņi nesaprot mūsu valodu, tomēr pateicos.

2.NODAĻA

JAUNAIS DRAUGS

Tur pretī bija bērnu laukumiņš. Es gāju, bet pie ieejas sēdēja nabags. Es laipni pasmaidīju viņam un palīdzēju, jo suns man bija iemācījis palīdzēt. Kad gāju iekšā, redzēju, ka suns arī ir pie nabaga. Suns deva 5 kronas. "Nu gan!" es domāju. "Kur varētu būt suņa saimnieks?" Piegāju pie suņa. Viņš tūliņ atgriezās.

Es jautāju: "Kā Tevi sauc?"

"Varat saukt mani par Sapņu suni."

Redzat, viņš pat runā! "Kur ir tavs saimnieks?"

"Esmu klaiņojošs suns, bet māku atrast dabā visu vajadzīgo. Bet kā tevi sauc?"

"Mani sauc Līva. Mēs varētu viens otram palīdzēt," es ierosināju.

"Ak, jā," viņš piekrita.

Suņa šķirne bija nezināma, jo tad, kad viņš skrēja, no kājām nāca balti mākonīši! Viņš bija liels suns.

Gājām abi pa ielām, parunājām, kā katram gājis pa pagātni. Izstāstīju par garlaicīgo dienu, savukārt viņš izstāstīja par saviem bijušajiem saimniekiem. Viņa saimnieki ir šausmīgi, jo sunim izsita visus zobus, vēl Sapņu sunim ir kliba kāja. Suns stāstīja, ka ir vienmēr palīdzējis saimniekiem.

3.NODAĻA

DŽESIKA UN TVIDLS

Domāju, Sapņu suns par saimnieku izturēšanos pārdzīvo, tādēļ es sunim uzdāvināju kaulu. Par dāvanu suns pateicās un palūdza, vai drīkst atdot kaulu saviem draugiem, jo viņi nav neko šodien ēduši. Es atļāvu un iedevu viņam vēl vienu kaulu. Sapņu sunim patiešām ir laba sirds, es domāju. Tajā brīdī es atcerējos par mājām. Diez, cik tagad ir pulkstenis? Es pavisam negribēju mosties no sapņa. Gribu ātrāk spēlēt spēles ar suni!

Pēc brītiņa mēs ar suni kārtīgi izspēlējāmies. Es tā priecātos, ja suns piederētu man!

Pēc brītiņa pie tirgus piebrauca kravas mašīna, no tās izkāpa svešinieki un izņēma no bagāžas maisu. Tad paņēma Sapņu suni un ielika maisā! Maisa galu aizsēja un paņēma rokā asu nazi, gribēdami maisu pārgriezt. Es ātri skrēju svešiniekiem virsū un iegrūdu viņus ūdenī. Pēc tam atsēju maisu un palīdzēju izkāpt Sapņu sunim ārā. Par laimi viss beidzās labi, Sapņu suns bija vesels. Taču svešinieki kāpa no ūdens ārā, tāpēc mēs ar Sapņu suni aizskrējām tālāk no kravas mašīnas. Pēc pāris minūtēm Sapņu suns ierosināja jaunus spēkus bēgšanai. Tie viņa gadījumā varētu būt draugi Džesika un Tvidls.

Džesika un Tvidls ir viņa kaimiņi. Arī viņus saimnieki pameta, jo Džesika bija izaudzējusi tik garu spalvu, ka saimnieks to vairs nevarēja sakopt. Savukārt Tvidls kļuva par vecu mājas sargāšanai. Džesika un Tvidls arī runāja, un skrienot viņiem plīvoja mākonīši. Nu mūsu komandā bija četras būtnes.

4.NODAĻA

LIELIE PLŪDI

"Šodien mēs rotaļāsimies," paziņoja Tvidls.

"Bet es sakopšu matus," teica Džesika.

"Bet ko darīsi tu, Sapņu suni?" es jautāju.

"Mazgāšos," teica Sapņu suns.

"Ak, jūs visi šodien būsiet visās malās," es teicu, un man vēl jāiet mājās.

Tajā brīdī pie Džesikas piebrauca policijas mašīna. No mašīnas izkāpa sieviete. Sapņu suns aizskrēja aiz mājas stūra. Viņš bija sabijies. Pēc brīža no mašīnas izkāpa trīs policisti un veda sievieti uz manu pusi. Kad sieviete bija man blakus, policisti savāca Džesiku un Tvidlu un veda uz mašīnas pusi. "Kur jūs viņus vedīsiet?" es jautāju.

Policisti pagriezās un izbrīnīti teica: "Dzīvnieki ir klaidoņi, mēs viņus vedīsim uz patversmi."

"Bet dzīvnieki pieder man!" es teicu.

Policists apmulsa. "Ja dzīvnieki pieder jums, tad jums arī viņi ir jāpieskata." Šajā brīdī iestājās klusums visā tirgū.

Tad es ierunājos: "Kas ir šī sieviete?"

"Viņa mums pastāstīja, kurā tirgus pusē atrodas šie suņi." Uz brīdi atkal iestājās klusums.

Tad pēkšņi no zemes izplīsa liela sprauga. Sākās zemestrīce. "Sākas zemestrīce," kliedza kāds no tirgus pircējiem. Tad visi skrēja no tirgus laukā. Tālāk viss bija applūdis ar ūdeni. Es uztraucos par Sapņu suni. Viņš kādu laiku nav redzēts.

5.NODAĻA

SAPNIS PIEPILDĪJIES!

Pie pašas izejas visi cilvēki izgaisa. Domāju, ka visi vienkārši atvēra acis. Man vēl joprojām bija uztraukums par Sapņu suni, bet es pamodos. Es saklausīju trīs suņu rejas. Pārsteigta es skrēju uz virtuvi.

Pa ceļam es satiku tēti, kurš man paziņoja, ka esmu nogulējusi līdz septiņiem vakarā, bet ļāva iet uz istabu un paskatīties dāvanu.

Neticēju savām acīm, jo tur bija Džesika, Tvidls un, protams, Sapņu suns! Tik laimīga es nebiju bijusi nekad!