Rozīte

Īstam darbarūķim brīvdienām ir divi varianti. Pirmais ir tad, kad darba nav. Nu, kad haltūras beigušās un tu gaidi, kad kāds piezvanīs ar piedāvājumu. Otrs variants gadās tad, kad sēdi objektā, uz sitiena padarāmais viss izdarīts un tu tupa gaidi, kad atvedīs materiālus.

Bārda tāds gudrāks, viņš to sauc par proletariāta zaļajām brīvdienām. Jo proletariāts ir gudrs vārds, bet tas zaļums pārsvarā nāk no zāles pīpēšanas. Vismaz viņam kā rokerim reizēm gadās tāds grēciņš.

Tad nu tagad abi ar Garo sēž "Lejaskuiļu" zemnieku saimniecības pagalmā un gaida, kad Resnais un Lisijs piebrauks ar apmetumu. Kāda puspaka viņiem ir uz vietas, taču ar puspaku tu vari ieskrieties – kad taisa lielo apmešanu, tad no viena gala līdz otram, lai viss ir smuki. "Lejaskuiļu" saimniekam, kā izskatās, uzradušies baigie resursi, un viensētā nu būs eiroremonts.

Riņķī krāsaina mežu siena, pāri vienmuļi pelēka debess. Vienā pusē debess tumšāka, un, iespējams, vēlāk būs lietus. Garlaicīga rudens pēcpusdiena. Visi meža zvēri, kam prāta pietiek, jau aiztinušies uz siltajām zemēm, un apkārtējo lauku un mežu klusums burtiski spiež pie zemes.

Saimnieku nav, viņi šobrīd rajona centra slimnīcā pie slimās tantes. Izskatoties čābiski, saimnieks teica aizbraukdams. Visticamāk, sanākšot mirējas apstāvēšana.

Vispārējo noskaņu tas neuzlabo ne par matu, kā tautā saka.

Labi vēl, ka lielajā būrī pie kūts vistas kaut ko klusiņām kladzina – citādi vispār būtu tāda sajūta, ka cilvēce izmirusi Trešajā pasaules karā un Bārda ar Garo vieni paši atstāti mūžīgi mūžos sēdēt uz tukšas mājas lieveņa mežvidū un garlaicībā.

– Oi, kā man šitas jau līdz brošai, – Garais saka un ar botas purngalu pasper akmentiņu. – Būtu vismaz kāds aliņš palicis.

Alus nav, zāles arī. Sūdīgi. Un transporta arī ne, bet līdz veikalam kājām būtu vismaz kādas pusotras stundas. Bārda dziļi, ar troksni ieelpo un izelpo.

Viņiem atkal uzkrīt virsū klusums. Dārzā pat ne lapiņa nenokustās. Gaiss šķiet kā sastingusi aukstās gaļas želeja.

– Tāda sajūta, ka visas dzīvās radības nosprāgušas. Depresija, bļin, – nopūšas Bārda.

– Reku, vistas ņemas, – Garais pamet ar galvu uz vistu būra pusi, – un tad vēl Rozīte kūtī.

Rozīte ir jauna sivēnmāte bez sivēniem. Viņi paklusē. Piepeši Bārda saķer Garo aiz piedurknes.

– Eu, klausies!

Garais sasprindzina dzirdi.

– Nekā nav, – viņš pēc brīža saka.

– Nu vot! Vistas laikam nosprāgušas no garlaicības, – Bārda bilst ar bezcerīgu izteiksmi.

Patiešām, kladzināšana beigusies. Viņi atkal paklusē.

– Aizejam paskatīties, štoļi, – Garais pēc brīža ierosina, – varbūt viņām kaut kas noticis.

Kādu mirkli valda sastingums, tad Bārda strauji pieceļas.

– Nu, – viņš saka.

Vistām nekas nav noticis, tās vienkārši gulšņā. Viena kaut ko slinki kašā būra stūrī, tad it kā saausās, paceļ galvu ar dzintarainu aci un pamirkšķina. Celtnieki arī saausās. Kaut kur tālumā kā apspiests elsiens pāri mežu galotnēm nošalc vēja pūtiens. Varbūt pasaule tomēr sakustēsies no sava rudens stupora?

Garajam uz vaiga uzkrīt lietus piliens, taču varbūt tikai tā likās. Viņš noslauka vaigu un nopūšas.

– Aizies Rozīti apskatīt?

Ārā tā apmācies, ka kūts iekšpusē valda drūma krēsla. Bārda nobrauc ar roku gar sienu un noklikšķina slēdzi, taču nekas nenotiek.

– Korķi jāieslēdz, – atgādina Garais un kādu brīdi čamdās pa tumsu. Atskan pāris klikšķi, tad kā attālas zvaigznes pie kūts griestiem iedegas švakas lampiņas.

– Eu, atceries, tu prasīji Resnajam trafu uz trim fāzēm priekš lielā ripzāģa? Man tā izskatās, ka tepat ir trīs fāzes pieejamas, vajadzēja ātrāk iedomāties, – Garais iesper pa aprūsējušu un ar salmiem nobirušu dzelzs kasti pie kūts sienas. No tās pa taisno zemē stiepjas resns melns vads.

– Beidz, tur tak viss izrūsējis un tāpat cauri, – Bārda atmet ar roku. – Droši vien kopš perestroikas laikiem nav izmantots. Tāpat noteikti štroma nav.

Garais iesper kastei vēlreiz, tā atdalās no sienas un paliek turamies tikai uz kabeļa kā izkāmējis cilvēks ar nesamērīgi lielu, kantainu un skumji noliektu galvu. Arī kūtij eiroremonts nekaitētu, ja tā godīgi, tikai saimniekiem uz to nav pārāk liela entuziasma, jo bez vistām un kaķa viņi tur tikai Rozīti, bet cūkai jau vienalga.

– Nelauz svešu mantu, – Bārda svarīgā balsī norāda, un viņi dodas pie Rozītes aizgalda. Tur arī nekas nenotiek. Cūka guļ, salmos izstiepusies. Palūr uz atnācējiem, tad lēnām pieceļas un slinki pienāk klāt, laikam cerībā dabūt kaut ko ēdamu. Veči uzmetas ar elkoņiem uz aizgalda malas. Garais pakasa Rozīti aiz auss.

– Kā domā, Bārdainais, cik viņa sver?

– Moška kādi pāris simti būs.

– Saderam, ka es varu uz Rozītes izjāt no aizgalda līdz kūts durvīm?

– Saderam!

– Uz cik?

– Izjāsi, es tev aliņu nopirkšu.

– Ej tu galīgi.

– Nu, labi, labi. Šņabi. Nulle septiņi.

– Jāni, es runāju nopietni.

– Ko tad tu gribi?

– Ja es noturēšos līdz durvīm, no tevis divi šņabji un klāt apelsīnu sula.

– Un ja nopisīsies uz acīm?

– Ja nopisīšos, tad es uzsaucu divus šņabjus.

– Un sulu.

– Un sulu.

– Okei!

Bārda izvelk telefonu un uzrāpjas uz aizgalda malas, lai dabūtu labāku rakursu. Ar kreiso roku ieķēries zemo griestu sijā, viņš ar otru spaida telefonā pogas un klusi ķiķina pie sevis. Šķiet, ka pasaule piepeši palikusi dzīvelīgāka – ne tikai Rozīte pienāk paostīt viņam pazoles, bet arī kaut kur ārpasaulē noķērcas vārna. Tātad visas dzīvās radības vēl nav apsprāgušas un dzīvībai uz planētas vēl ir izredzes.

Garais tikmēr izpēta kūti no stratēģiskā viedokļa. Jājamtrases garums varētu būt kādi septiņi metri, no Rozītes aizgalda malas līdz durvīm. Viņš pārdomu pilnu ģīmi nostaigā visu distanci, ievērtēdams kūts grīdu un tukšos aizgaldus gar malām – kādreiz tur turēti vēl lopi, bet tas laiks jau sen garām. Ar prātu spriežot, Rozītei ir tikai viens ceļš, kur skriet, – pa eju starp aizgaldiem līdz durvīm, citur vienkārši nav, kur likties. Garais aizstaigā līdz durvīm un uzliek lielo šķērskoku priekšā, lai tas lops neizmūk pagalmā, citādi tālāk jau velns zina, kas var gadīties. Viņš arī pārliek tuvāk pie durvīm slotu, ar ko ir ieplānojis dzīt Rozīti atpakaļ aizgaldā.

Bārda jau ir filmēšanai gatavs un sāk kļūt nepacietīgs.

– Nukasiko, būs te Rozes jāšana vai nebūs?

Ārā nošalc vēja pūsma. Dzelteno lampiņu gaisma pie griestiem rada nereālu sajūtu, ka kūts ir kā kapsula, kas lido kosmosā, un, izņemot divus celtniekus un cūku, apkārt nav nevienas dzīves dvēseles.

Nu labi, vēl kaut kur ārējā izplatījumā plivinās vientuļa vārna.

Garais izplūst smaidā un atgriežas pie Rozītes aizgalda. Bārda nospiež telefonā podziņu, un filmēšanās var sākties. Izrādās, ka Garais ir padomājis par to lietu kārtīgi. Viņš atver aizgaldu līdz galam vaļā, ienāk iekšā un ar pāris grūdieniem un spērieniem aizdzen Rozīti līdz vārtiņiem, tā ka ošņājošais šņukurs jau ir pār slieksni un rāda tieši uz kūts durvīm. Priekšā stiepjas dzeltenu lampiņu izgaismota eja starp aizgaldiem – ja vien cūkai neienāk prātā kārpīties atpakaļ, cita ceļa viņai nemaz nevar būt.

– Ja viņa sadomā līst atpakaļ, lec iekšā aizgaldā, viņa tad nobīsies un skries uz priekšu, – Garais ņirgdams izmet pār plecu un tad ar sirsnīgu "jīīhāā!" vienā rāvienā ir cūkai mugurā.

Eh, apgaismojums varēja būt labāks – Bārdas telefonā pats jāšanas notikums vienkārši izskatās kā gaišu un tumšu plankumu ņirba, kas izkūst zibenīgās švīkās. Rozītei ne mirkli neienāk prātā kāpties atpakaļ – sajutusi Garā kaulaino dibenu sev uz muguras un divas celtnieka plaukstas iekrampējamies ausīs, cūka izdveš briesmīgu kviecienu un palēkšiem vien nesas uz priekšu, kur instinkts sola brīvību. Apmēram pusceļā Rozīte ar īpaši augstu palēcienu katapultē Garo kā pilotu no degošas lidmašīnas, un viņš skaistā puslokā aizlido atpakaļ, plasteniski nomaukdamies uz dubļainās grīdas, kamēr Rozītes divi simti kilogramu uzņem aizvien lielāku ātrumu. Cūkas, kā zināms, ir tuvredzīgi radījumi un vairāk paļaujas uz ožu nekā redzi. Kurā brīdī šokētajam dzīvniekam pielec, ka priekšā ir bezizeja, ir grūti pateikt, taču ne pārāk savlaicīgi. Joprojām kviecot, Rozīte uzsāk bremzēšanu, kad jau ir par vēlu, ar šņukuru pa priekšu ietriecas sarūsējušajā kastē pie kūts durvīm, un viņas dibens, nespējot savaldīt paātrinājumu, kopā ar resnajām ciskām dramatiski saslienas gaisā cūkai virs galvas. Kūts puskrēslu pāršķeļ spoža dzirksts, nogrand trīsfāžu voltāža, un nelabi nosmird. Lampiņas noraustās un izdziest. Apžilbinātās acis spēj vien knapi nojaust, kā cūkas ķermenis sagumst un lēnām noslīd uz leju dubļainajos salmos.

– Oooo, joptvaju māāāķ, – Bārda nobijies nolaiž telefonu.

Rozīte guļ sakņupusi pie sienas, pakaļkājas atstieptas uz aizmuguri, un kūts smakām cauri spiežas svilušas gaļas smirdoņa.

Augšā pret jumtu nevienmērīgā ritmā sāk sisties retas lietus piles.

– Nu totālie idioti, – sirdīgi paziņo Garais, krēslā sasliedamies uz elkoņa un nespēdams noticēt savām acīm, – kurš atstāj trīs fāzes pierubītas cūku kūtī, tādā sarūsējušā padomju laika kastē? Un ja nu kādu rītu slaucēja uzšļakstītu tām fāzēm spaini piena, ko tad? A ko?

Jebkurā citā situācijā Bārda būtu aizrādījis, ka cūkas neslauc, bet govju te nav, taču šobrīd viņam citas domas prātā.

– Ko mēs ar viņu darīsim?

Garais pieceļas, noņem no durvīm aizbīdni un atgrūž tās vaļā, ielaizdams kūtī svaigu, mitru gaisu. Ir kļuvis jūtami tumšāks, un var nojaust, ka tālumā sācies negaiss. Virs "Lejaskuiļiem" vēl tikai reti pilieni.

Bārda viņam pievienojas, un viņi notupstas katrs savā pusē cūkai. Garais pavicina Rozei virs acīm plaukstu.

– Beigts un pagalam, – viņš nedaudz aizsmacis paziņo. – Refleksu vairs nav.

Viņi paskatās viens uz otru, tad uz cūku.

– Ko darām?

– Uz mežu un skudru pūznī iekšā, – Garais saka. – Visi lauku slepkavas līķus slēpj vai nu izbarodami cūkām, vai arī skudru pūžņos. Cūkas vairs nav, bet skudriņas būs tikai pateicīgas.

Piepeši ārā nozibsnī spožums, tas iedzeļ cauri šķirbām vecajos kūts dēļos ar tādu sparu, ka Bārda pat salecas no izbīļa. Garais pārspīlētā mierā atmet ar roku.

– Negaiss.

No tāluma atvēlies pērkons apstiprina viņa komentāru.

Telefons Bārdam kabatā iesāk zvanīt un apraujas. Šeit nekad nav bijusi pārāk laba zona, kur nu vēl negaisa laikā. Bārda pieceļas un paskatās uz telefona ekrānu. No sejas var nolasīt, ka nekas labs tur nav.

– Saimnieks zvanīja, – viņš neskanīgi paziņo.

– Ko tu dirs, – Garais neticīgi saka, joprojām notupies.

– Ņehuja es nediršu, paskaties pats, – Bārda pieliek viņam telefonu pie deguna. – Bļa, viņi varbūt drīz būs klāt!

Lietus grabēšanai pa vidu ieskanas cita skaņa. Abi izslienas taisni un sastingst. Mājas logā pretī uz kādu sekundi nomirdz mašīnas luktura atspīdums un atkal nodziest, autiņam ar līkumu iebraucot pagalmā.

– Pizģec, – Bārda nočukst. – Bļaģ, tu gan esi totāls lohs, Jāni! Ko mēs viņiem teiksim?

Paldies Dievam, panikai nav īsti pamata – saimnieka vietā atbraukuši Resnais ar Lisiju, kas atveduši materiālus, paiku un alu. Garais sāk bļaustīties un mētāties ar rokām, lai piesaistītu uzmanību, un pēc mirkļa abi pārējie Jāņi ar izbrīnītām sejām arī stāv pie cūkas gulošā ķermeņa.

– Nositās ar elektrību, – kautrīgi paskaidro Garais. Resnais pieprasa izvērstāku vēstījumu, un stāstu pilnībā nākas izstāstīt Bārdam.

– Saimnieks jau zvanīja, – viņš beigās drūmi piebilst.

– Ko tu viņam teici?

– Neko, es nepaspēju pacelt, – Bārda paliek vēl drūmāks. – Man tāds čujs, ka viņi tūlīt brauks uz šejieni, un tad būs sūdi vagā.

– Viņi paši ir idioti, – Garais atgriežas pie jau iesāktās aizsardzības līnijas, – viņiem tur ir trīssimt astoņdesmit volti sarūsējušā kastē, kas nemaz pie sienas neturas! Tai nelaimei vajadzēja agri vai vēlu notikt.

– Jautājums drīzāk ir par to, ko tagad darīt, – domīgi bilst Resnais. – Gan jau ka te kādi divsimt vai divsimt piecdesmit kilo būs. Dzīvsvarā cūka maksā no eiro piecdesmit līdz divi trīsdesmit kilogramā, cik es zinu. Nemaz nerunājot par to, ka viņi plānojuši to cūku uzaudzēt vēl resnāku. Kurš maksās?

Visi klusē. Skaidrs, ka maksāt neviens no viņiem negrib. Un ko darīs, pat ja atpirks? Tik daudz cūkgaļas arī nevienam nevajag – kur nu vēl viss tas čakars ar spalvas svilināšanu un ķidāšanu! "Rimi" nopirkt kotlešu masu daudz vienkāršāk.

– Skudru pūznī! – Garais atkārto.

– Ko, divsimt kilogramus? Kur tu tik lielu pūzni dabūsi?

– Varbūt kādu daļu pirms tam izgriezt šašlikam? – ieminas Lisijs.

– Traks esi, vai? Tad jau nu točna padomās, ka mēs esam tīšām to lopu nozūmējuši!

– Vienkāršākais ir pateikt, ka mēs neko nezinām. Rozīte nobijās no pērkona, izmuka no aizgalda un ietriecās elektrības kastē, – Resnais kā vienmēr nezaudē saprātu panikas vidū.

– Aha, un kā viņa ieslēdza elektrības korķus?

No jauna nogrand pērkons. Resnais brīdi domā.

– Tas ir apsvērums, – viņš piekrīt.

Bārdas telefons no jauna sāk zvanīt. Viņš paskatās ekrānā un norij.

– Saimnieks.

– Necel! – lai kā arī Garais necenstos izlikties, ka ir ar dzelzs nerviem, viņa balss nodod satraukumu.

– Necel, kamēr mēs neesam izdomājuši, ko darīt.

Zibens pāršķeļ debesis dažus kilometrus no "Lejaskuiļu" pagalma. Nevar saprast, vai negaiss paies garām ar malu vai trāpīs tieši virsū. Ja grib kaut ko darīt, tas jādara ātri, kamēr iespējams, citādi būs jāatliek uz rītdienu – taču, kā teicis lielais Ļeņins, промедление смерти подобно [1].

Kas daudz domā, maz dara, bet atbildīgos brīžos – atbildīgi lēmumi. Turklāt citreiz mezglus ir vieglāk pārcirst nekā šķetināt. Resnais savelk bikses uz augšu.

– Pateikt, ka viņa aizmukusi, ir pats vienkāršākais risinājums. Cūkas tā reizēm dara. Noraksim mežā. Davai, fiksi, kamēr saimnieki nav atpakaļ!

Biezējošajā krēslā viņš piebrauc busu ar aizmugures durvīm pie kūts. Veči apmet Rozītei vienu štropi zem priekškājām, vienu ap ciskām un pa četriem smuki ieceļ viņu iekšā.

Pēc brīža buss jau ienirst zem vakarīgā meža puskailajiem zariem. Resnais nogriežas nost pa mazāku meža ceļu, apbrauc apkārt izcirtumam, tad apstājas tālākajā malā, kur baļķu vedēji izdangājuši pamatīgas, dzeltenas smilšu švīkas. Te būs mazāk sakņu un vieglāk rakt, bet nākampavasar viss noaugs ar avenēm. Noslēps ne sliktāk kā itāļu mafija. Rozītei pakaļ ne gailis nedziedās.

Nu ko, pa taisno pie rakšanas! Resnais noskata tādu labu vietiņu, un šķipeles šņirkstēdamas ietriecas zemē.

Pāris saknes tomēr ceļā gadās, kā nu bez tām. Garais ielec līdz ceļiem bedrē un – šņak, šņak – močī sakni pēc saknes kā Kurbads Jodam galvas. Muguras drīz vien slapjas. Izskatās, ka no negaisa izvairīties neizdosies, piepeši nez no kurienes uzradies vējš, kas trenc no meža lapas riekšavām vien un sviež tās pa gaisu, atjauktas ar lietus lāsēm.

Kad bedre jau gandrīz gatava, mežā atskan zvans. Saimniece. Bārda iekšēji notrīs, tomēr paiet malā no pārējiem, lai tie nepasaka kādu muļķību fonā, un paceļ. Mūžīgā izvairīšanās arī nav laba stratēģija.

Tikmēr bedre izskatās jau gatava. Viņi trijatā aizbrien līdz busa durvīm, Resnais jau satver rokturi, kad piepeši no tumsas iznirst Bārda, zirgaste izirusi, slapjie mati kā Jēzum pēc peldes.

– Eu, metiet mieru! Viss kārtībā!

– Ko? – Resnais neizpratnē prasa.

– Labas ziņas. Slimā tante nomirusi! Saimniece gribēja rītā šurp sūtīt Melno Jāni no "Dižvepriem", lai kauj Rozīti priekš bēru mielasta. Daļu apēdīs, daļu pārdos izdevumu nosegšanai, – atvieglojums Bārdas balsī ir tik patiess, ka pārējie ir ar mieru ticēt. – Turklāt pašu saimnieku šonakt nebūs, viņi nakšņos pie radiem.

– Eh, ka vajadzēja tev pacelt uzreiz, – Garais priecīgs tumsā izdod skaļu atvieglojuma nopūtu, – būtu ietaupījuši sev kaudzi ar grūtībām!

Lisijs, protams, kurn un lamājas, tomēr zināms atvieglojums jūtams arī no viņa puses. Veči luktura gaismā savāc lāpstas un atgriežas atpakaļ pie busa.

– Vispār žēl to Rozīti, tāds jauks suķis bija, – Resnais noslauka seju ar piedurkni.

– Ļoti jauka cūciņa, – piekrīt Garais un nopūšas. – Žēl, ka viņai jāmirst vecas tantes dēļ.

– Paga, a ko mēs ar to Melno Jāni rīt iesāksim?

Resnais nospiež rokturi uz leju un sastingst, pavēris durvis mazā šķirbiņā.

– Tiešām, – viņš domīgs saka, – ko tad?

Nošķīst zibeņi. Nogrand pērkons. Gaisā var sajust vieglu ozona, slapju sūnu un svaigi raktas zemes smārdu.

– Ā, tu neuztraucies! Melnais Jānis rīt nebrauks, es viņai pateicu, ka nevajadzēs, – priecīgs un atvieglots par notikumu gaitu, iesaucas Bārda.

– Tas ir kā, nevajadzēs?

– Nu, Rozīte taču ir pagalam, ko ta šis darīs?

– Tas ir kā – nebrauks?! Tu ar kuru galu domā?!

Resnais pagriež pret Bārdu sašutušu seju, ko izķēmo no apakšas spīdošā kabatas baterija.

Bārda brīdi muļķīgi smaida, tad iebliež sev pa pieri tā, ka ūdens piles nošķīst uz visām pusēm.

– Bļāāā, es taču pavisam aizmirsu!

Nākamajā brīdī busa durvis ar milzu spēku atsprāgst vaļā, notriecot Resno no kājām, kabatene aizripo pa zemi, iezīmējot ar raustīgu staru bezsakarīgu trajektoriju koku sapītajos zaros, un večiem pa vidu kā spokains bāls pleķis ar štropēm zem padusēm izšaujas cūkumāte Rozīte. Viņas apjukums izskan izjustā vokalizācijā, kas sevī ietver šausmas, šoku un absolūtu orientācijas trūkumu. Kvieciens, lēciens, un vienā garā stiepienā viņa ir laukā no busa, krūmos iekšā, un… viss. Cauri. Tik vien kā nosmird pēc cūku kūts ar svilušas spalvas piegaršu.

Apkārt aizvien biezējošā tumsā līgo priežu meži, un starp stumbriem plīkšķina lietus.

– Tur aizskrien tantes bēru mielasts, visi divsimt kilogrami, – nokomentē Lisijs.

– Ko tad tu saimniecei pateici? – rausdamies stāvus, prasa Resnais.

Lietum pa vidu izlaužas zvana skaņa. Bārda izvelk no kabatas telefonu, kas ar savu gaismiņu izgaismo patiesi stulbu sejas izteiksmi.

– Es… vēl neko, nepaspēju. Zona pazuda.

***

Pāris gadus vēlāk Garais dievojās, ka sēņodams viņu saticis. Esot palikusi tumšāka, nometusi svaru un apaugusi ar vilnu, bet citādi tā pati vecā labā Rozīte. Kādu laiku uz viņu skatījusies un pēc tam ielīdusi atpakaļ krūmos.

Sirds dziļumos Garais tobrīd pat jutis tādu kā prieku. Žēl tomēr būtu bijis to zvēru kaut.

 

Rīga, 2015