"Problēma ne tikai JVLMA." 15 viedokļi par seksuālo vardarbību Mūzikas akadēmijā

Pirms dažām dienām LTV raidījums "Kultūršoks" publiskoja informāciju par to, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentes jau ilgstoši cieš no pasniedzēju seksuālās uzmākšanās, bet akadēmijas vadība, par spīti sūdzībām, nesauc vainīgos pie atbildības. Drīz pēc tam akadēmijas padome aicināja atkāpties no amata rektoru Guntaru Prāni, turklāt situācijas risināšanā iesaistījās arī kultūras ministre Agnese Logina un Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. 

Savukārt sabiedrībā uzvirmojusi diskusija: kāda ir Mūzikas akadēmijas (un citu augstākās izglītības iestāžu) vadības atbildība, saskaroties ar seksuālo uzmākšanos studentiem? Kādas sistēmiskas problēmas šis gadījums uzrāda? Vai augstskolas vispār ir gatavas aizsargāt studentus? Kā vardarbība akadēmijas iekšienē tik ilgi varēja palikt noklusēta? Lai ieskicētu dažādās šīs diskusijas šķautnes, lūdzām vairākiem augstskolu un kultūras nozares pārstāvjiem, kā arī viedokļu līderiem komentēt JVLMA notikušo un to, ko no tā varam mācīties. Aptaujā piedalījās Gundars Bērziņš, Jana Kukaine, Edgars Raginskis, Anna Žabicka, Laura Brokāne, Una Rozenbauma, Andris Dzenītis, Dace Rukšāne, Jeļena Glazova, Mārtiņš Eihe, Elīna Reitere, Laura Groza, Ēriks Ešenvalds, Antra Priede, Krists Auznieks.

Jana Kukaine, RSU vadošā pētniece un docente

#EsArī kustība pasaulē ir mums ko devusi. Tā parādījusi varmāku aizstāvības retoriskās stratēģijas. Dažas no tām novērojamas jau tagad. Upuru vainošana ir populārākā. Otrā vietā – apelēšana pie nevainības prezumpcijas. Ja arī vainu pierāda tiesā, tas nenozīmē, ka studentu liecībām nevar ticēt. Ja tiesā neko nepierādīs, tas nenozīmē, ka studentes melo. Sagaidāmas arī rezignētas skumjas, ka jaunā kārtība noplicinās akadēmisko vidi, tai laupot romantikas auru. Kāda gan būs māksla bez neķītrībām? Un pavisam droši drīz tiks izvilkta nākamā kārts – uzradīsies labdari, kas varmākas aicinās žēlot. Tie teiks, ka šiem vīriešiem piespriestais sods (lai kāds tas būtu) ir pārāk smags. Cik netaisnīgi – piepeši cilvēki tiek pelti par to, kas gadiem bijis pieņemami. Viņi ir straujās sabiedriskās domas maiņas upuri, jo pēc noklusējuma nav spējīgi atšķirt uzmākšanos no flirta. Daži pat piemirsuši, ka strādā augstskolā. Seksuāla rakstura noziegumi ierasti rada skepsi, tikpat ierasti kā tas, ka tos pastrādā galvenokārt vīrieši varas pozīcijās. Tomēr gadiem veidotais "savējo mākslas čomu" tīklojums ir iedragāts. Solidarizējos ar sievietēm, kuru balsis iznesa šī notikuma smagumu, un novērtēju arī vīriešus, kas mūs atbalsta.

Gundars Bērziņš, jaunievēlētais LU rektors

Es nevaru komentēt konkrēto situāciju, jo man ir par maz informācijas, bet varu runāt par sistēmu. Skaidrs – katrā organizācijā jābūt skaidram mehānismam, kādā ziņot par ētikas pārkāpumiem. Punkts. Tur ir divi ceļi: pirmais ir oficiālais ceļš, kur ir skaidrs reakcijas mehānisms. Otrs ceļš ir iesniegums, kura gadījumā obligāta ir novirzīšana uz ētikas komisiju, kas šo jautājumu varētu risināt. Ir arī trešais ceļš – ombuds, kas ir daudzās pasaules universitātēs un kuram var iesniegt šāda veida sūdzības. Šiem mehānismiem jābūt skaidri definētiem, un informācijai par tiem jābūt pieejamai visos universitātes informācijas kanālos. Svarīgākais – jābūt skaidri definētam universitātes ētikas kodeksam, kas ir saistošs gan pasniedzējiem, gan studentiem.

Kad stāšos amatā, noteikti pārbaudīšu, vai šie mehānismi ir spēkā, vai procedūras ir atbilstoši noformētas un, ņemot vērā pēdējos notikumus, vai mūsu ētikas kodeksā ir atrunāti visi iespējamie varianti un rīcības modeļi: kas ir ētiski un kas nav. Šīm procedūrām jābūt skaidri atrunātām un zināmām gan personālam, gan studentiem. Tātad trīs elementi: kodekss, skaidras procedūras un pieejama informācija par to, kā rīkoties iespējamu pārkāpumu gadījumā. Mums ir jāstāv par kārtīgu un ētisku rīcību, bet arī formālajai procedūrai jābūt uz vietas – visiem jābūt skaidram scenārijam, kā rīkoties: sākot no vadības un pasniedzējiem, beidzot ar studentiem. Jāstrādā tieši pie izpratnes veicināšanas par šo jautājumu personāla vidū.

Anna Žabicka, sociālantropoloģe, lektore

Mani kā augstākās izglītības pārstāvi un lektori diemžēl nepārsteidz, bet ļoti skumdina un arī sadusmo JVLMA rektora Guntara Prāņa pēdējie izteikumi, ka viņš uzņemšoties savu atbildību par notikušo, paliekot rektora amatā. Pēc presē pieejamās informācijas ir diezgan skaidrs, ka G. Prānis nav darījis visu iespējamo, lai pasargātu savus studentus. Tā vietā viņš ir mēģinājis seksuālās uzmākšanās un vardarbības gadījumus risināt "diskrēti", kas tulkojumā nozīmē – paslaucīt zem paklāja un glābt savu kolēģu reputāciju, nevis pasargāt studentus no vardarbības. Prāņa atteikšanās atkāpties no rektora amata liecina par situācijas nopietnības neizpratni un savas ādas glābšanu tā vietā, lai atzītu – šī mācību iestāde jāvada kādam, kas spēs ieviest reālas pārmaiņas no seksuālas vardarbības brīvas mācību vides radīšanā un kam studenti var uzticēties. Diemžēl izskatās, ka Prānis ir drīzāk viegli aizkaitināts par viņam radīto diskomfortu un par to, ka viņa vārds saistībā ar notikušo vispār tiek cilāts.

Vienīgais rūgtais un skumjais prieks man šobrīd ir par to, ka beidzot ir pienākuši laiki, kad vardarbības upuri jūt sevī spēku runāt par pieredzēto un mainīt to, kas ilgus gadus ticis uzskatīts par perversu normu – to redzējām ar basketbolistēm, kas cietušas no Andra Steļmaha rīcības, meitenēm un jaunietēm, kas cietušas no jauniešu organizācijas K.I.D. "līderiem", un tagad arī ar JVLMA bijušajām un esošajām studentēm.

Laura Brokāne, žurnāla "Punctum" redaktore, kuratore, viena no grāmatas "Neviens tev neticēs" sastādītājām

Katrs šāds gadījums tuvina sabiedrību izpratnei, ka šādi pāridarījumi, kuros nav zilumu, norautu drēbju un dažkārt pat ir saskatāmas abpusējas piekrišanas pazīmes, vairs nedrīkst būt norma, ar ko rēķināties meitenēm un par ko būt atbildīgām viņu mātēm, kas pienācīgi neiepazīstina ar patriarhālās pasaules nežēlīgajiem noteikumiem. Tāpēc paldies visām studentēm, kas neklusēja, žurnālistei Anetei Ašmanei-Vilsonei par drosmi un arī Kultūras ministrijai par ātru iesaistīšanos, demonstrējot sabiedrībai, ka šādas situācijas nav kaut kādi izņēmuma gadījumi, kuriem jāpaliek aiz katra guļamistabas sienām. Pasniedzēja varas pozīcijas ļaunprātīga izmantošana diemžēl nav tikai Mūzikas akadēmijas problēma – arī citās izglītības iestādēs studentes gadiem spiestas saskarties, piemēram, ar mizogīnisku emocionālo vardarbību un seksuāla rakstura mājieniem. Svarīgākais, ka mēs kā sabiedrība augam un izlemjam to vairs netolerēt kā "lielo talantu privilēģiju".

Andris Dzenītis, komponists, pedagogs

Mani mazāk pārsteidz fakts, ka šāda informācija ir iznākusi publiskā telpā, kā tas, cik straujus, bet nedaudz negribīgus apmērus šie atklājumi ir pieņēmuši.

Varbūt laikā, kad augstskolā mācījos es (un tas bija pirms teju 30 gadiem), biju pārāk ziņkārīgs vai mazāk pievērsies mācībām, un tāpēc mani šāda informācija nepārsteidz – runas par pasniedzējiem, kuriem patīk "uzlikt roku uz celīša", pieņemt stundas ar meitenēm vakaros mājās, kuriem ir tā saucamās "slēdzamās klasītes" vai klases bāriņš, kas tiek likts lietā, kad atnāk kāda dāma, studentu vidē bija ikdienišķa tēma. Nemaz nerunājot par to, kas šad tad bija novērojams augstskolas ballēs vai "pasēdēšanās" pēc audzēkņu vakariem un kas tā laika postpadomju estētikā, šķiet, daudziem likās pat uzjautrinoši, piemēram, tas, ka studentes sēž profesoram klēpī. Bija studentes, kas pat lepojās ar to, ko piedzīvojušas kādā bohēmiskā pēceksāmena vai intīmā situācijā. Es tiešām apbrīnoju savus vienaudžus, kā arī jaunāku paaudžu pārstāvjus, kas nekad neko tādu nebija dzirdējuši vai redzējuši. Laikam vairāk laika nekā es pavadīja bibliotēkā. Vai arī tik tiešām daudzi naivi tic visu radošo cilvēku ekskluzīvajam dvēseliskumam. Daži no šiem pasniedzējiem jau ir aizsaulē, daži – joprojām strādā. Vai "mīlnieki" un "varmākas" ir tie paši, kas toreiz – nezinu un negribu zināt. Tolaik par to runāt skaļi nebija vajadzības, jo, šķiet, radošā sabiedrība to tolerēja, pat uzjautrinājās. Kā nekā – mūzikas apguve ir ļoti intīms process, daudz stundu notiek individuāli un laikam jau ir dažāda izpratne par morāli. Galu galā – arī ģimenes šādi ir izveidojušās. Par varmācīgiem gadījumiem nebija informācijas. Visdrīzāk jau tos noklusēja, līdzīgi tas visbiežāk notiek arī šodien.

Tomēr šodien es neuzskatu par normālu nekāda veida pārlieku familiāru studenta un pasniedzēja sadarbību, kas norit ārpus pedagoģiskiem mērķiem un tam paredzētajām vietām, nemaz nerunājot par studenta/audzēkņa pakļaušanu jebkādām varas pozīcijām – "ja tu man tā, es tev tā…".

Šo seksuāli nesavaldīgo mācībspēku identificēšanai un sodīšanai gan ir divas puses. Viena – emocionālā, kas prasa tūlītēju tiesu un taisnību. No meiteņu puses to var labi saprast, jo, ja var ticēt informācijai, reakcija vārdiskām sūdzībām ne vienmēr ir sekojusi. Kurš par to nesaka patiesību – droši vien neuzzināsim. Otra – juridiskā. Protams, ka korekti un pareizi šos cilvēkus būtu sodīt ar tiesībsargājošo iestāžu starpniecību. Un tomēr… Mīļie cilvēki, sakiet, kādā veidā meitenei policijā pierādīt to, ka pirms pusgada pasniedzējs viņai aizticis krūtis, klasē izteicis nepiedienīgu piedāvājumu vai pat izdarījis ko vairāk? Seksuālie noziegumi ir vieni no visgrūtāk pierādāmajiem, ja vien sieviete nav guvusi miesas bojājumus. Tādēļ arī varmāka visbiežāk tiek attaisnots, jo šādu pierādījumu nav. Kura gan šādā adrenalīna pilnā situācijā no kabatas izvilks kameru un sāks filmēt vai piespiedīs audioieraksta pogu? Un, ja nav pierādījumu, tad viss turpināsies kā līdz šim, visi samierināsies un turpinās strādāt? Stindzinošs britu seriāls "Liar" ir par līdzīgu tēmu – kaut ko pierādīt ir neiespējami grūti, varmāka mierīgi var turpināt strādāt, atstājot par sevi ļoti jauka un inteliģenta cilvēka iespaidu – "visi gali ūdenī". Es domāju, daudzām [cietušajām] arī trūkst uzticības procesam, kādā policija izmeklē seksuāla un attiecību rakstura gadījumus – sākot no apsmiešanas vai "pati vainīga" līdz tam, ko jau esam ziņās dzirdējuši: par to, cik tuvu sieviete bijusi dzīvības briesmām, jo tiesībsargājošās iestādes nekādu apdraudējumu nav saskatījušas.

Kā rīkoties? Manuprāt, loģiska ir kombinācija no abiem – jebkurš, par kuru ir bijušas kaut vai mutiskas sūdzības, uz izmeklēšanas laiku būtu jāatstādina no darba, jāprasa paskaidrojumi un tikai pēc tam jāvēršas tiesībsargājošajās institūcijās. Lai izslēgtu ēnas krišanu uz pārējiem un saglabātu tīru visas iestādes morāli. Jebkurš, nevis tikai tie, no kuriem ir saglabāti "skrīnšoti" vai saplēstas zeķubikses ar varmākas DNS. Pēc tam sevi reabilitēt vai izskaidrot notikušo policijai ir katra pasniedzēja interesēs. Diez vai ir daudz atriebīgu studentu, kas būtu iecerējuši šādi iegāzt profesoru. Varbūt ir vērts noticēt arī mutiski teiktajam, pirms nav notikusi nelaime? Un ja nu (provizoriski) varmāka sēž tajā pašā vai blakus kabinetā, kur jādodas rakstīt iesniegumu? Protams, iespējams arī kļūdīties. Tomēr tīrāka būs kļūdīšanās nekā visas augstskolas morālajai stājai uzspiests zīmogs.

Ir arī valstis, kur šādos gadījumos (kuri pat nenonāk līdz tiesai vai policijai) pasniedzējs tiek atbrīvots no darba pat bez iespējas turpināt savu karjeru citā augstskolā un bieži seko arī lietas izskatīšana tiesā. Un vienalga – vai tās ir romantiskas vai vardarbīgas attiecības. Ja ir vēlme turpināt attiecības nopietni, vai nu students, vai pasniedzējs brīvprātīgi pamet augstskolu.

Una Rozenbauma, režisore un radošā direktore

Visi ir aizņemti.

Vakar, Lielās mūzikas gada balvas ceremonijā, šis skandāls bija pārlīmēts svinību tiešraidei tāpat kā lētā, spilgti zaļā atlaižu uzlīme dziedātājas Paulas Saijas mikrofonam. Tas mazliet atlupa, kad runāja prezidents un ministre, un pavisam izgaisa, kad Jānis Šipkēvics nosauca Aneti Ašmani-Vilsoni par gada cilvēku mūzikā.

Mans gada cilvēks mūzikā būtu Guntars Prānis – kopš 2011. gada JVLMA Ētikas komisijas priekšsēdētājs, kopš 2022. – rektors. Amatam esot pieteicies, "jo vēlējies dzīvē apliecināt savai pasaules izpratnei tuvā 19. gadsimta filozofa, eksistenciālisma pamatlicēja Sērena Kirkegora tēzi par patiesības izdzīvošanu. Proti, vai tas, ko cilvēks domā un runā, saskan ar viņa darbiem".

Te mēs varam rektora kungu tikai apsveikt par godīgumu, jo viņš gan darbos, gan vārdos un tad jau gan arī domās izvairās un zināt neko par šo skandālu nezina. Nav ne ko manījis, ne dzirdējis pat tad, kad viņam jautāts personīgi. Tā ir – labāk nezināt un nedzirdēt. Tu vienkārši tā sēdi un domā par Kirkegoru.

Kirkegors gan arī teicis, ka "no visām absurdajām lietām visabsurdākā man šķiet būt aizņemtam". Nezinu, vai viņš domāja to brīdi, kad rektora kungam vajadzēja runāt ar presi vai nomierināt esošo un potenciālo studentu vecākus. Varbūt to brīdi, kad padome viņam izteica neuzticību. Varbūt tikmēr rektors apcerēja savu interviju, stājoties amatā, kurā teica: "Studenti tev priekšā visu laiku tur spoguli. Tas ir ļoti veselīgi."

Nezinu kā citiem, bet ceremonijā man bija jocīgi skatīties uz visiem jaunajiem un vecajiem mūziķiem – negribu iztēloties, kam viņiem bijis jāiet cauri, lai nonāktu kolektīvā, pabeigtu skolu. Cik normalizēta bijusi vardarbība šajās elitārajās aprindās jau agrāk un būs turpmāk? Kurš no viņiem ir varmāka, kurš upuris, kurš upuru vainotājs? Kurš gluži vienkārši aizņemts?

Varmākas, kas neatzīst savu vainu, vadītāji, kas neatzīst atbildību par padotajiem un audzēkņiem, upuri, kuriem jāsaņem dziļi pretīgi apvainojumi no upuru vainotājiem. To šobrīd rāda mans klasiskās mūzikas gada cilvēks spogulī.

Antra Priede, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā

Esošā situācija ir uztraucoša un pat biedējoša, jo konkrētais notikums ir ne tikai akadēmisko vidi degradējošs aspekts, bet arī kristāldzidrs patiesības spogulis sabiedrībai. Ja pasekojam līdzi sociālo mediju lietotāju reakcijām un viedokļiem, kuros jau automātiski notiek upura vainošana un fokusa novirzīšana uz varas cīņām, ieraugām to pašu veco, mirstošo, es pat teiktu – arhaisko un patriarhālo varas konstrukciju, kur katrs glābj savu ādu par spīti elementāriem ētiskas dabas rāmjiem. Un kārtējo reizi konkrēti cilvēki ar pavisam reālu traumu un, iespējams, nedziedināmām brūcēm paliek fonā. Varas pozīciju var izmantot tikai divos veidos – ļaunprātīgi vai lai darītu labu. Un ikvienā akadēmiskā, nē – jebkādā konstruktā – varas pozīcijā esošiem indivīdiem ir iespēja uzklausīt un rīkoties. Un neiet runa par juridiski sakārtotām regulām, bet par vidi kopumā – vidi, kurā tiek regulāri sekots līdzi studiju saturam, lai tajā būtu aktuālo kritisko teoriju, feminisma un dzimtes studiju priekšmeti, kas, ja kāds cits to vēl nav sapratis, studentu prātos un reakcijās iesakņojas kā empātiskas un iekļaujošas mākslas un kultūras vides veidošanas pamatakmeņi.

Mārtiņš Eihe, režisors, Latvijas Leļļu teātra direktors

Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc šādas lietas notiek, ir tas, ka mēs to tolerējam – [un šī tolerance] ne vienmēr izpaužas kā atbalsts, bet ļoti bieži kā noklusēšana. Tas šāda veida varmākas iedrošina turpināt rīkoties, nesaņemot nosodījumu vai sodu. Arī ikdienas dzīvē mēs tolerējam to, ka sievietes nekur netiek uzskatītas par līdzvērtīgām vīriešiem – ne biznesā, ne mākslā. Šī nevienlīdzība joprojām pastāv, kaut vai ja paskatāmies uz profesiju sadalījumu un to, kādā veidā cilvēkiem maksā algas. Akadēmijas reakcija šobrīd ir pasīvi lēna. Lai nenotiktu šādas lietas, ir jābūt ļoti skaidriem noteikumiem par robežām starp studentiem un pasniedzējiem, darbiniekiem, augstākstāvošām amatpersonām. Ir jābūt ļoti lielai gribai no vadītāja puses, lai šādos gadījumos sekotu tūlītēja reakcija un neveidotos situācija, kurā mēs par vainīgo padarām upuri. Mani pašu vēl vairāk par notikušo un nozares reakciju šausmina reakcija sabiedriskajos un sociālajos medijos: tviterī, feisbukā. Tur lielākā daļa, ļoti daudz arī sieviešu, nevis runā par to, kā novērst šādas lietas, bet lepojas, ka ar viņām nekas tāds nekad nav bijis, bet vīrieši šīs jaunās sievietes dēvē par "skuķēniem", "padauzām" un tamlīdzīgi. Tas attur citus iestāties par savām tiesībām, pat visvienkāršākajām – netikt verbāli, kur nu vēl fiziski aizskartiem savas seksualitātes, dzimuma vai reliģijas dēļ.

Edgars Raginskis, komponists, cenzūras pētnieks, docētājs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā

Šāgada 8. februārī JVLMA personāls un mācībspēki elektroniskajā pastā saņēma akadēmijas rektora Guntara Prāņa rīkojumu par uzvedības noteikumiem akadēmijā. Vēstulē rektors pieminēja no studentiem saņemtus signālus par nepieņemamu rīcību no docētāju puses, pauda nožēlu par daļas personāla acīmredzami atšķirīgajiem uzskatiem par ētisku un pieņemamu izturēšanās veidu un informēja, ka ar rīkojumu ir iepazīstināti arī studējošie. Vēstules saturu pārrunājām ar studentiem, un mudināju apdraudējuma vai aizdomu gadījumā vērsties pie augstskolas vadības.

Pilnīgi atbalstu plašsaziņas līdzekļu sākto trauksmes celšanu par iespējamu seksuālu vardarbību Mūzikas akadēmijā un uzskatu, ka varas pozīcijās esošu pedagogu un personāla pienākums ir visiem iespējamiem līdzekļiem tiekties nodrošināt studiju procesa dalībniekiem drošu un atbalstošu vidi. Vienlaikus mani mulsina un satrauc, ka Guntaru Prāni, pirmo JVLMA rektoru neatkarīgās Latvijas Republikas vēsturē, kurš izrāda iniciatīvu cīņā ar samilzušo sistēmiskās vardarbības problēmu JVLMA, rosina atkāpties 2022. gada 9. maijā darbību sākusī augstskolas padome, kuras uzdevumos ietilpst iekšējās kontroles un risku pārvaldības sistēmas darbības uzraudzība (5. uzdevums), kā arī rektora darbības novērtēšana (10. uzdevums). Ja ticam padomes priekšsēdētājai Helēnai Demakovai, saskaņā ar kuras publiskajiem apgalvojumiem "rektors ilgstoši zinājis par šiem pārkāpumiem", tad padome savas darbības teju divu gadu laikā iepriekšminētos uzdevumus ir pildījusi neapmierinošā līmenī, un nav pamata uzticēties padomes locekļa Timura Tomsona publiski paustajam apgalvojumam, ka "padome pašlaik ir vienīgā drošības sala studentiem". Ņemot vērā to, ka JVLMA padomē darbojas augstskolas bijušais rektors Artis Sīmanis un bijušais prorektors Normunds Vīksne, es vēlētos viņiem pavaicāt, kādēļ šie visaugstākā līmeņa JVLMA administrācijas darbinieki savu amata pilnvaru laikā nav cīnījušies ar augstskolā ilgstoši piekopto dažādu formu vardarbību, kuras piesegšanu pašlaik pārmet Guntaram Prānim. Divi jautājumi JVLMA padomei: 1. Kāda ir jūsu kā lēmējinstitūcijas atbildība saistībā ar radušos situācijā? 2. Kā pašreizējā rektora atcelšana no ieņemamā amata palīdz pēc būtības risināt seksuālās vardarbības problēmu JVLMA un saukt pie atbildības studentiem pāri nodarījušos varmākas?

Krists Auznieks, komponists, mūzikas doktors, JVLMA asociētais profesors

Vispirms jāapsveic šo jauno sieviešu drosme runāt un iestāties par savām tiesībām. Šobrīd jādara viss iespējamais, lai rūpētos par upuru labklājību, nodrošinātu taisnīgumu un iedziļinātos iemeslos, kāpēc ir veidojušies apstākļi, kuros šīs sievietes nejutās droši runāt par pārinodarījumu, un kā to mainīt jau pašā saknē ne tikai akadēmijā, bet arī sabiedrības domāšanā, jo te parādās ne vien nevienlīdzīgā studenta–pasniedzēja varas dinamika, bet arī vīrieša nesodāmības izjūta patriarhālā vidē. Es nosodu jebkādu varmācību vai nevienlīdzīgas varas pozīcijas izmantošanu personiska labuma gūšanai.

Elīna Reitere, portāla "Kino Raksti" līdzredaktore

Augstskolās pastāv skaidras varas attiecības un mazāk ietekmīgo spēlētāju pilnīga atkarība no cilvēkiem ar augstāku vietu varas hierarhijā. Diemžēl tāpēc augstskolas ir ļoti pateicīga vide varas ļaunprātīgai izmantošanai. Pateicoties #metoo kustībai, par šādiem gadījumiem pasaulē runā aizvien plašāk. Tāpēc jo īpaši pēdējos gados ir nācies lasīt ziņas par seksuālās vardarbības gadījumiem visdažādāko valstu augstskolās – ASV, Lielbritānijā, Vācijā u.c. Taču aktualizējies ir vispār jautājums par slavenu un ietekmīgu cilvēku dominējošā stāvokļa izmantošanu mākslas jomās (visskaļākais no šiem notikumiem saistīts ar franču kino gluži vai nacionālo kinozvaigzni Žerāru Depardjē, kuru vairākas sievietes apsūdz seksuālos pārkāpumos). Lai gan Latvijas sabiedrības uzmanība šobrīd koncentrējusies uz seksuālās vardarbības gadījumiem JVLMA, problēma ar varas stāvokļa nelietīgu izmantošanu diez vai ir lokāla parādība. Tā var notikt jebkur, jo kino, teātris, māksla, mūzika u.c. kultūras nozares raksturo izteikta varas hierarhija, kur tiem, kas atrodas tās augšgalā, ir milzu ietekme uz citu cilvēku karjeru. Piedevām vesela rinda mākslās nodarbināto nestrādā institūcijās, kuru ietvaros varētu būt vieglāk preventīvi un sistēmiski izvairīties no šādiem gadījumiem. Tāpēc gribētos, lai gadījums ar JVLMA kalpotu par ierosmi sistēmiskiem risinājumiem kultūras jomā vispār: pirmkārt, lai visās jomās tiktu uzstādīti ētiskie standarti, bet otrkārt – radīti vienkārši, ātri un arī anonīmi ceļi, kur cietušajiem vērsties un saņemt atbalstu. Jāatzīmē gan, ka vismaz ārvalstīs oficiāli iesniegumi nav vienīgais veids, kā juridiski pierādīt, ka aizskaršana patiesi ir notikusi. Tā Lielbritānijā uz dažādu liecību līdzības pamata jārada varbūtības balanss, ka pārkāpums varētu būt noticis. Jo uzdevums šādās situācijās vispirms būtu pasargāt upuri, nevis, atkal un atkal apšaubot viņa liecības, izvērst pret viņu institucionālo vardarbību (Sāras Ahmedas apzīmējums) un likt ciest visdažādākajās formās par drosmi sākt runāt.

Ēriks Ešenvalds, komponists, JVLMA docents un Kompozīcijas katedras vadītājs

Starp visiem "Kultūršoka" darbiniekiem, Kultūras ministri un JVLMA padomes locekļiem man neizdodas ieraudzīt profesionālus psihologus, kriminālistikas izmeklētājus, sociologus, juristus vai advokātus. Tādēļ viņu piedāvātie risinājumi un lēmumi mani nepārliecina, tie ir pārsteidzīgi. Tiesiskā valstī jebkurš pārkāpums ir jāizmeklē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vēršoties pie tiesību sargājošajām institūcijām, nevis pakļaujoties masu medijos paustajiem emocionālajiem apsvērumiem. Tāpat aicinu primāri Latvijas (!) profesionāļus (nevis citzemju grāmatās paustos piedāvājumus) mūs izglītot un sniegt kvalitatīvu risinājumu, kā vairot drošu vidi Latvijas izglītības iestādēs un kā izskaust abus – likuma pārkāpšanu un cietušā bailes!

Jeļena Glazova, dzejniece, māksliniece

Man ir paveicies, es nekad neesmu piedzīvojusi uzmākšanos studiju procesā – ne Latvijas Kultūras akadēmijā, ne Latvijas Universitātē, ne Latvijas Mākslas akadēmijā. Ir bail pat iedomāties, ka šāda vardarbība varēja pilnīgi izkropļot un padarīt par murgu vienu no gaišākajiem posmiem manā dzīvē. Pret šādu murgu, kas vairākiem studentiem ir dzīves realitāte, ir jācīnās ar visu nepieciešamo stingrību.

Laura Groza, teātra režisore

Mani šokē un pārsteidz, ka tas notiek šajā augstskolā – vienīgajā mūzikas augstskolā Latvijā, kas apkopojusi nozares vislabākos mācībspēkus un vistalantīgākos studentus, kuriem – gan vieniem, gan otriem – būtu bijis jāzina robežas. Man ļoti žēl meiteņu, kurām licies, ka tas, ko pieļauj šīs varas pozīcijās esošās autoritātes, ir bijis ilgstoši noklusējams un ka viņām nav bijis spēka pacelt balsi agrāk un savienoties kopā, lai to atrisinātu. Vēl man liekas dīvaina haotiskā un saraustītā komunikācija no akadēmijas puses. Šķiet, ka vispār nav kopīgas komunikācijas stratēģijas – tas nozīmē, ka šis tiešām ir ļoti lokāls burbulis, kurā cilvēki uzturas, un tajā brīdī, kad notiek šāds skandāls, sākas ļoti nepārliecinoša, saraustīta, nekompetenta komunikācija – vienā brīdī izskan vieni fakti, nākamajā – citi, daļa grib rektora atkāpšanos, daļa sauc viņu atpakaļ. Pats rektors pa vidu izskatās un komunicē ļoti nepārliecinoši. Es nespēju noticēt šīs situācijas pozitīvam atrisinājumam pēc tik nepārliecinošas komunikācijas, man šķiet, ka šai iestādei vajag kādu trešo personu, dziedinātāju, kas var novadīt šīs sarunas, jo es neuzticos tam, kā tas šobrīd tiek risināts.

Es pati arī esmu absolvējusi mākslas augstskolu, principā "vispieskārīgāko", jo Kultūras akadēmijas Teātra fakultāte paredz to, ka mēs visi visu laiku viens otram pieskaramies, jo teātra māksla nav iedomājama bez fiziskā kontakta. Bet, par laimi, es neatceros nevienu situāciju, kad kāds pasniedzējs man būtu pieskāries vai komunicējis nepiedienīgi. Un es esmu cilvēks, kas ļoti labi jūt šīs robežas, jo esmu ļoti sensitīva uz jebkādu lieku kontaktu. Tas, ka teātra vidē daži kolēģi ir bijuši pārāk "pieskārīgi", ir fakts, bet tas neattiecas uz mani un daudzos novērotajos gadījumos pieskārieni ir bijuši akceptēti no abām pusēm, tāpēc man nav tiesību to komentēt. Bet tas ir jautājums par to, cik tu pats atļauj domāt, ka tas ir OK. Man tas nekad nav licies OK.

Arī vakar, Lielās mūzikas balvas ceremonijā, jutu to apjukumu – lielākā daļa cilvēku nezina, kā reaģēt uz šo situāciju. Bet fakts paliek fakts, ka situācija ir nopietna, un to pierāda arvien vairāk jaunu liecību, kas nāk klajā un tiek apkopotas. Zinu to, jo vakar runāju ar žurnālisti Aneti Ašmani-Vilsoni. Esam vēl ļoti nenobriedusi sabiedrība – gan šie autoritārie vīrieši, kas domā, ka tas ir OK, gan arī meitenes, kas netic, ka viņas var būt drošībā, uzreiz paužot viedokli.

Dace Rukšāne, rakstniece

Kad sen, sen atpakaļ mans priekšnieks sāka sūtīt piedauzīgas SMS nakts vidū, agri no rīta un darba laikā pieķert pie dibena, es ne tikai jutos samulsusi, bet arī ārkārtīgi ievainojama – nezināju, kā uz to reaģēt, vai pēc neatbildētu SMS gūzmas man vēl būs darbs, kā runāt ar priekšnieku – vai izlikties, ka nekas nav bijis? Katra darba diena līdzinājās mazam murgam, un man nebija drosmes kraut pa seju ar somiņu, kad sajutu kārtējo pliķi uz gurna – man bija bērni, kurus vajadzēja uzturēt. Drīz vien no turienes aizgāju un tūlīt pat uzzināju, ka neesmu vienīgā. Mēs bijām trīs, visas reizē un tiem laikiem kareivīgas. Aizgājām uz Latvijas Cilvēktiesību centru konsultēties par to, ko darīt. Es nemūžam neaizmirsīšu to tekstu: "Man ļoti žēl, ka jums nācās to piedzīvot, bet es ieteiktu neko nedarīt – jums vēl jāstrādā šajā darba tirgū, priekšnieks ir ietekmīgs, Rīga ir maza – kurš jūs pēc šāda skaļa skandāla vairs ņems darbā? Un jūs tāpat neko nepanāksit, mūsu tiesu sistēma tam nav gatava." Es sajutos pazemota un sakauta jau otro reizi. Tāpēc apbrīnoju jebkuru sievieti, kura ir spējīga stāties pretī, runāt par to kaut vai anonīmi. Man tam drosmes nepietika. Joprojām uzmācas drebuļi, to atceroties, un tajās retajās reizēs, kad satieku šo cilvēku, nespēju ar viņu pat saviesīgi papļāpāt, kaut sen viss ir kardināli mainījies.

Cilvēkam varas pozīcijās izmantot savu ietekmi seksuālā veidā ir absolūts tabu – gan mācību iestādē, gan darbā. Punkts. Bez nekādiem "bet".