Ilustrācija: Renāte Kloviņa
 
Aptauja
23.10.2020

"Satori" skolotāju aptauja: kas jums riebjas skolā

Komentē
0
Saglabā

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola". Citus avīzes rakstus vari lasīt šeit.

Ar pārliecību, ka izglītība ir dzīvs process, kas notiek skolas klasē, nevis ministrijas gaiteņos, deviņiem skolotājiem uzdevām provokatīvu jautājumu – kas viņiem riebjas skolā? Lūk, arī atbildes.

Valdis Zuters, fizikas skolotājs Tukuma Raiņa ģimnāzijā

Skolotājs ne vienmēr var nodrošināt godīgu mācību procesu, jo vecāki un ārsti attaisno skolēnu sebošanu, kavēšanu un citas bezatbildības izpausmes arī situācijās, kad tās nav attaisnojamas. Šādā veidā skolēnos nav iespējas attīstīt atbildības izjūtu, jo tās neesamību var attaisnot ar dažāda veida attaisnojošām zīmēm.

Konflikta situācijās skolotājs pēc noklusējuma tiek uzskatīts par vainīgo un ir juridiski neaizsargāts, spiests aizstāvēties. Tikmēr skolēna un vecāku atbildība par notikušo netiek līdzvērtīgi skatīta, kaut gan kļūdās arī viņi. Šādas situācijas rada augsni tam, ka skolotāji cenšas neielaisties konfliktos tad, kad to vajadzētu, lai pēc tam netiktu izmeklēti no visām pusēm, bet efekts ir pretējs – konflikti samilst un rodas situācijas, kas iemin zemē iespēju attīstīt cieņu vai atbildības izjūtu skolēnos.

Oskars Kaulēns, vēstures un politikas skolotājs, Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas direktores vietnieks metodiskajā darbā

Man riebjas normatīvā žargona vārds "izglītojamie", kādā profesionālajā leksikā tiek dēvēti skolēni. Tas paredz, ka skolēni ir tukšas mucas, kas pieaugušajiem jāpiepilda ar saturu, vai baltas, neaprakstītas papīra lapas, uz kurām tikai pieaugušajiem ir tiesības uzvilkt pirmos ķeburus. Tas norāda, ka mūsu sistēmas mērogā skolēni nav un nevar tikt uzskatīti par saprātīgām būtnēm, līdz ar to skolas uzdevums ir šos mazos "mežoņus" civilizēt. Man skolā riebjas tas, cik maz teikšanas par to, ko mācīties, kādā veidā mācīties un kāpēc mācīties, ir skolēniem, jo pieaugušie nespēj vai spītīgi atsakās atzīt, ka arī skolēni varētu būt cilvēki ar savu viedokli, pārliecību un attieksmi. Vēl absurdāk tas ir tāpēc, ka skolās strādā arī tādi skolotāji, kuri no dzīves atpaliek krietni vairāk nekā skolēni. Man riebjas tas, ka skolā strādājošie pieaugušie teju visās problēmās – nesekmībā, motivācijas trūkumā un neuzvedībā – kā vienīgos vainīgos uzreiz pasludina skolēnus, lai gan arī viņi paši ir daļa no kopējā mācīšanās procesa. Domāju, ka mums, skolotājiem, būtu tikai veselīgi, ja arī mēs sevi ieraudzītu kopējā bildē, nevis pašizdzēstos. Un vēl man riebjas atzīmju kults, kur skolēniem, vecākiem un skolotājiem vienīgā motivācija kustēties bieži vien ir tikai apšaubāmas izcelsmes cipars liecībā. Skaidrs, ka tā ir vieglāk sevi neapgrūtināt ar jautājumiem par to, vai un ko skolēni iemācās skolā, taču manā galvā "vieglāk" ne vienmēr nozīmē "labāk".

Edgars Bērziņš, vēstures un sociālo zinību skolotājs Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā

Burvīgs un provokatīvs jautājums! Man skolā riebjas laika rāmējums – četrdesmit minūšu garās mācību stundas un desmit minūšu garie starpbrīži. Tas neļauj pilnvērtīgi un radoši izpausties, un laika trūkums no teorēmas pārvēršas aksiomā. Tāpat dažkārt ir jūtama vispārēja arogance saistībā ar proporcijām starp ieguldīto laiku, enerģiju un atdevi. Tas mēdz izsist no līdzsvara, jo zināms, ka plānošana ir veiksmīga mācību procesa daļa. Pēdējā, bet ne mazsvarīgākā problēma ir resursu trūkums, turklāt ne tikai informācijas tehnoloģiju, bet arī materiālu ziņā. Man ir paveicies, jo strādāju skolās, kurās resursi un vispārējais mikroklimats ir ļoti motivējošs, tomēr jāatzīst, ka trūkst izaicinājuma. Īpaši humanitāro zinātņu skolotājiem, kuru darbs, atšķirībā no eksakto priekšmetu pasniedzējiem, netiek vērtēts ar Ekselences balvu.

Agnese Slišāne, matemātikas un ekonomikas skolotāja Ogres 1. vidusskolā

Skolā mani nogurdina nemitīgā dokumentācija, pārskati par padarīto. Lai gan saprotu, ka refleksija  nepieciešama profesionālajai pilnveidei, tikai tie, kas bijuši skolas dinamiskajā, enerģijas pārpildītajā atmosfērā, zina, ka padzert kafiju var tikai pāris stundas pēc tās pagatavošanas un aiziet līdz labierīcībām – tikai dienas beigās. Turklāt ļoti bieži tie, kas vairāk dara, ir "slinkāki" rakstītāji un otrādi. Manuprāt, skolā svarīgākais ir skolēnu izaugsme, nevis papīru darbs.

Otra lieta, kas ik pa laikam liek atgriezties realitātē, ir skolotāju izpratne par savu darbu. Ir sāpīgi atskārst, ka ne visu vērtības sakrīt ar organizācijas pārstāvētajām un ne visiem skolēna izaugsme ir galvenais darba mērķis.

Iluta Asermane, skolotāja un pamatskolas "Rīdze" direktora vietniece metodiskajā darbā

Kā skolotāja varu teikt, ka man skolā patīk viss – 24 gadu pieredze manu personību ir tikai spēcinājusi un tagad esmu diezgan rūdīta.

Savukārt kā direktora vietniecei metodiskajos jautājumos man arvien vairāk riebjas vecāku visatļautība pret skolotāju – savas jomas speciālistu. Diemžēl šī necieņa netīši tiek iepotēta arī skolēnos. Tas gan vairāk vērojams pamatskolas posmā un attiecas uz skolēnu vērtēšanu 10 ballu sistēmā. Tiek apšaubīta skolotāja prasme veidot pārbaudes darbus un tos vērtēt. Tāpat man nepatīk pieļaujamā atzīmju labošana, kas skolotājam uzliek papildu pienākumus, jo laiku, ko mēs patērējam cīņai ar vecākiem, skolotājs varētu izmantot daudz lietderīgāk, piemēram, plānojot skolēniem interesantu, dažādām mācību metodēm piepildītu mācību procesu.

Ilze Zālīte, skolotāja un pamatskolas "Rīdze" direktora vietniece audzināšanas darbā

Man patīk strādāt skolā un būt mijiedarbībā ar skolēniem, bet diemžēl ir lietas, kas izraisa ne tik patīkamas emocijas. Pirmkārt, mani mulsina, ka valsts izglītības sistēmas koriģētāji mēģina īstenot citur noskatītas idejas, neanalizējot, kā tās strādās mūsu valstī un ar mūsu resursiem. Arī šobrīd tik ļoti daudzinātais jaunais izglītības standarts manī raisa tikai pretestību, jo skolām tiek uzspiesta informācijas gūzma, kuras efektivitāte nav līdz galam pārbaudīta. Mums ir pašiem savas vērtības, gadiem koptas un pilnveidotas. Nenoliedzami ir jāmainās un jāiet līdzi laikam, bet uz pamatprasmju apgūšanu balstās visa cilvēka izaugsme. Man riebsies, ja pēc četru gadu darba procesa, kas šobrīd izskatās kā viena vienīga rotaļāšanās, skolēns no manas klases izies, tās neapguvis, jo – nav gribējis. Kādi tad būs mūsu valsts nākotnes speciālisti? Vienu dienu ķirurgs operēs, bet citu dienu ne, jo negribēs? Lai pacients gaida? Ja nesagaidīs – pats vainīgs?

Riebjas tas, ka, uzsākot jaunu mācību gadu, es nezinu, kāda būs mana alga. Nezinu, vai varēšu iztikt vai arī būs jāmeklē papildu darba iespējas. Vai ierēdņi vispār zina, cik liela ir pedagoga atbildība par katru skolēnu? Līdzās mācību procesam ir ikdienas situācijas ar iesnainiem deguniem, skolā piemirstiem bērniem, sliktām dūšām un seku sakopšanu, bērniem no šķirtām ģimenēm, kuri nezina, vai nakšņos pie mammas vai tēta... Un tas ir tikai sīkums. Skolotājam ir svarīgs katrs skolēns, un katram mēs sevi veltām pēc labākās sirdsapziņas.

Strādājot sākumskolā, man, par laimi, reti bijusi situācija, kad vecāki atļaujas apšaubīt manas profesionālās kompetences, bet zinu, ka dažiem kolēģiem jātaisnojas par savu darbu un jālasa žultainas vecāku vēstules, jo vienmēr jau vainīgs ir skolotājs. Reizēm vecāki atvainojas, bet tādi gadījumi ir ļoti reti. Jā, mēs visi esam cilvēki, bet neviens pedagogs nemāca vecāku, kā strādāt bankā, veikt jurista pienākumus vai vārīt zupu. Skolotājs ir apguvis savu profesiju un saņēmis diplomu, kas apliecina viņa sagatavotību.

Elena Košeļeva, krievu valodas skolotāja Rīgas privātajā vidusskolā "Patnis"

Skolā man riebjas divas īpašības, kas reizēm piemīt skolotājiem, – neapzināta nekompetence un vienaldzīga, dažreiz nežēlīga attieksme pret skolēniem.

Neapzinātas nekompetences dēļ skolotājs nesaprot, ka viņam vajag iegūt skolēnu cieņu, lai tiktu uztverts kā cilvēks, kas tiesīgs mācīt. Lai iegūtu šo cieņu, skolotājam vajag nepārtraukti pilnveidoties un gatavoties katrai stundai, ņemot vērā klases skolēnu individuālās īpašības. Milzīgs darbs par mazu naudu! Bet ir citas profesijas…

Man riebjas arī vienaldzīgums – šķiet, ka lielākoties skolotājiem vispār neinteresē skolēnu personības un viņi strādā izglītības konveijerā kā Forda rūpnīcā, taču vissliktākie ir skolotāji, kuri strādā skolā, lai parādītu un izjustu savu varu. Citā laikā viņi labprāt strādātu par apsargiem koncentrācijas nometnē. Viņi, protams, nesit, bet morāla vardarbība notiek. Tāds skolotājs ar ironisku smaidu sejā pateiks: "Tu nokavēji termiņu. Viss, tev – vieninieks…" vai "O! Tev šeit atkal ir kļūda…" No malas tas neizskatās traģiski, bet var just, ka skolēna neveiksme sagādā šim skolotājam bezgalīgu prieku un man nesaprotamā veidā ceļ viņu paša acīs.

Vēlos piebilst: man nekad neriebjas skolēni (arī slikti audzinātie vai vispār neaudzinātie) un viņu vecāki ar visām savām galējībām no vienaldzības līdz uzbāzīgumam. Kopš jaunības esmu pārliecināta – nevar būt slikta komanda (klase), bet var būt nekompetenti vadītāji (skolotāji, audzinātāji, vadība).

Daina Sirmā, bijusī Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāja

Man riebjas šis teikums: "Kas man riebjas skolā?" Skolas dzīvo un strādā ar saviem meklējumiem un atradumiem, zaudējumiem un gandarījumu, dramatismu un jautrību, sāpēm un pacietību, muļķībām un dārgakmeņiem, mīlestību un neiecietību, uzticību un neģēlībām, ikdienas rutīnu un mūžības pieskārieniem.

Skola ir sarežģīts organisms, kurš elpo, attīstās, mainās, tajā krustojas laikmeti, dzīvesstāsti, raksturi, visdažādākie mērķi un iespējas. Nekā riebīga tur nav.

Tagad septiņi momentuzņēmumi par vēlamo skolā.

Pirmkārt, gribētos uzspridzināt stundu sarakstu, kur, piemēram, septiņas dažādas mācību stundas dienā rausta skolēnu kā ātruma kloķi no vienas tēmas un mācīšanās paņēmiena citā. Gribētos elastīgu stundas sarakstu, mainīgu pa nedēļām, piemēram, ja nepieciešams, vienā nedēļā var ieplānot piecas literatūras stundas pēc kārtas, bet citā – nevienu. Un tamlīdzīgi.

Otrkārt, ļaut kombinēt mācības skolā ar tālmācību un mācībām pie licencētiem privātskolotājiem. Piemēram, ja skolēns ir ļoti spējīgs matemātikā, viņš mācību stundas matemātikā skolā var neapmeklēt, bet priekšmetu apgūt tālmācībā – straujākā tempā un padziļināti.

Treškārt, integrēt humanitāros mācību priekšmetus vienotā kultūrizglītības programmā, ko veido lielās tēmas. Piemēram, tēmas "Romantisms" stundu programmu kopā izstrādā vēstures, literatūras, mūzikas, kulturoloģijas, filozofijas un mākslas skolotāji.

Ceturtkārt, gribētos uzspridzināt klases kolektīvus, kur bieži skolēniem kopīgs ir tikai dzimšanas gads. Lai mācās interešu grupās pa zināšanu līmeņiem, pieļaujot lielākas izvēles iespējas. Piemēram, viena grupa izvēlas divas stundas nedēļā mācīties ģeogrāfiju (minimumu), bet cita grupa, kura savu karjeru saista ar šo priekšmetu, to var darīt piecas stundas nedēļā.

Piektkārt, mācību saturā vajadzētu vairāk aktualitāšu. Viens no izglītības mūžīgajiem uzdevumiem vienmēr būs apgūt kultūras mantojumu, bet vairāk vajadzētu aktuālo. Piemēram, vidusskolā viena stunda nedēļā varētu būt par tēmu "Pasaules karstie punkti" ar iknedēļas ziņojumiem un diskusijām. Un vēl, piemēram, diez vai katrā skolā 12. klases skolēni, kuriem jau ir vēlēšanu tiesības, tiek izglītoti aktuālajā politikā vēlēšanu laikā, ja šāda tēma izglītības standartā nav paredzēta?

Sestkārt, izglītības mērķi var būt dažādi un izglītības jēdziens nepakļaujas vienai definīcijai. Es sev un saviem skolēniem esmu izvirzījusi mērķi domāt, augt par domājošiem cilvēkiem. Izglītības reforma runā par zināšanu pielietojamību. Aicinu to netulkot šauri pragmatiski. Zināšanu pielietojamība ir spēja gudri domāt it visos dzīves laukumos, t. i., gan par dabu, gan par kultūru, gan par sabiedrību.

Septītkārt, jārūpējas, lai emocionālais termometrs neiekrīt ilgstošos mīnusos. Man ir savā pieredzē balstīts bauslis: "Skolotāja darba pienākums ir būt labā garastāvoklī." Lai skolā valda mācīšanās prieks, darba prieks. Un tālāk – dzīvesprieks, dzīvotprieks, dzīvotazarts, interese par dzīvi. Tas nav maz.

Ak, viens gan man riebjas. Riebjas tas, ka skolotājiem ir mazas algas.

Jānis Arājs, vēstures skolotājs Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā

Diezgan ilgi domāju par šo jautājumu un nonācu pie secinājuma, ka skolā man nekas neriebjas. Tas ir arī saprotams, jo savu dzīvi esmu izvēlējies iekārtot tā, lai nebūtu jāatrodas vietās, kas man riebjas. Drīzāk atbilstošs apzīmējums būtu "kaitina". Un kaitina mani, lūk, kas – stulbums, aprobežotība, bezatbildība, nekaunība. Diemžēl šie elementi mēdz kombinēties, un tas kaitina īpaši.

Darbs skolā ietver vairākus saskarsmes aspektus. Par skolēniem nevaru sūdzēties. Protams, gadās pa kādai darvas karotei, bet tie ir sīkumi uz kopējā, visai pozitīvā fona. Labais tonis prasītu kritizēt vadību, bet arī tur neko sliktu nevaru pateikt. Patiesībā no vadības sagaidu tikai vienu, bet tomēr ļoti svarīgu lietu – ļaut strādāt. Ļaut strādāt man tā, kā es to gribu, varu un māku, tā, kā es saprotu savu priekšmetu un darba specifiku. Un šajā aspektā man ir palaimējies, jo man ir dota pilna akadēmiskā brīvība.

Te nu mēs nonākam pie tā, kas kaitina visvairāk un varbūt pat riebjas. Tas ir viss, kas saistīts ar domubiedru grupas "Skola2030" aktivitātēm, un tur es saredzu visas iepriekš minētās īpašības komplektā ar meliem. Tiek paziņots, ka iepriekš nebija iespējams padziļināti mācīties vēlamos priekšmetus, bet tie ir meli. Tiek paziņots, ka mācību programmas bijušas pārāk sadrumstalotas, bet, veidojot programmu pēc jaunā standarta, priekšmetu ir vēl vairāk. Nemaz neņemot vērā to, ka vairākos t.s. kursos salikti iekšā vairāki kardināli atšķirīgi priekšmeti (vēsture un sociālās zinātnes iekļauj vēsturi, politiku, psiholoģiju, ekonomiku, daļēji arī ģeogrāfiju). Visvairāk mani, protams, satrauc tas, kas notiks ar vēstures priekšmetu, ar tā jēgu un būtību. Vienmēr esmu uzskatījis, ka vēsture ir viens no tiem priekšmetiem, kas attīsta inteliģenci un erudīciju. Vēstures izpratne un apjēgšana ļauj iet pa dzīvi atvērtām acīm, izprast apkārt esošos procesus, kultūrvēsturisko mantojumu, saskatīt dažādas likumsakarības politiskajos, sabiedriskajos un kultūras procesos. Tā vietā atstāti tikai vēsturiski piemēri, kas skaidro atsevišķus fenomenus (tieši šādi vēstures priekšmeta jēgu mācību jomu koordinatoru kursos izskaidroja viens no projekta "Skola2030" funkcionāriem). Tā ir izglītības devalvācija, kas man riebjas!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!