Māksla
11.06.2021

Hirša, Jansone un Vējš iztaujā Purvīša balvas nominantus

Komentē
0

Gaidot Purvīša balvas 2021 pasniegšanu, kas notiks šovakar, 11. jūnijā, tikāmies ar balvai nominētajiem māksliniekiem un mākslinieku duetiem, lai katram uzdotu trīs nopietnus un mazāk nopietnus jautājumus, ko sagatavojuši "Satori" autori, mākslas kritiķi Santa Hirša, Rasa Jansone un Vilnis Vējš. Lūk, nominantu* atbildes.

 

Valdis Celms nominēts par kinētiskajām skulptūrām "Dzīvības ritmi" un "Pozitrons" otrās Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās mākslas biennāles izstādē "Viss reizē zied" (20.08.–13.09.2020.)

Rasa Jansone. "Dzīvības ritmu" iecere radusies jūsu studiju gados – 1970. gadā, "Pozitrona" iecere – 1976. gadā. Vai mūsdienu materiāli atstāja kādu būtisku ietekmi uz piecdesmit gadu seno ieceru galarezultātu – un cik tas vispār ir svarīgi? Vai saistībā ar abiem darbiem ir iespējams runāt par sava veida vēsturisko taisnīgumu – kad, pateicoties dažādām sakritībām, dienasgaismu beidzot piedzīvo pabeigts mākslas artefakts?

Pie laikmeta pieder gan ideja, kas tajā rodas, gan iespēja šo ideju materializēt. Šajā gadījumā ideja varēja piedzimt, bet īstenošana iestiepās un mākslas darba piedzimšana bijusi ilga. Materiāli ir atstājuši nelielu iespaidu, varbūt vienīgi uz izmēriem. Ar mūsdienu materiāliem ērtāk strādāt, bet vispār tas bija izdarāms arī toreiz. Pats opārta princips balstījās uz melnbaltā rastra, un tas nav nekas ļoti sarežģīts. Cita lieta, ka tas ne vienmēr ir pieejams. Toreiz iecere bija veidot rastrus caur fotopalielinājumu. Jau studiju laikā biju ievērojis, ka fotopalielinājums ļauj darboties lielākā mērogā, bet tagad ir parādījušās plotera tehnikas un līmplēves, kas ļauj visu izdarīt vieglāk un sasniegt to pašu rezultātu, ko toreiz. Pati darba tapšanas loģistika ir pilnīgi cita. Daudz ko varējām izdarīt, fotografējot ar telefonu un pārsūtot attēlus, piemēram, "WhatsApp". Tajos gados nekas tāds nebija iespējams un bija vajadzīga tieša saziņa, atsevišķa laboratorija un tamlīdzīgi. Bet gan toreiz, gan tagad bija sasniedzams līdzvērtīgs rezultāts.

Vilnis Vējš. Balvai izvirzītie darbi ir senu jūsu ideju materializācija. Kas būtu nākamā nerealizētā ideja, ko jūs vēlētos ieraudzīt dabā?

Laika gaitā esmu aizgājis no dažām idejām, izdzīvojot tās skiču stadijā, kurā es tik spilgti iztēlojos darbu, ka tas šķiet jau realizēts, un tad uz kādu laiku nomierinos. Bet es gribētu atkārtoti realizēt viesnīcas "Latvija" naktsbārā veidoto darbu "Dziesma". Tas pastāvēja apmēram 10 gadus, bet pārbūves laikā to izplēsa ārā. Mēs, mākslinieki, izstrādājām projektu otrajam darba variantam, kas būtu realizēts, ja īpašnieki nebūtu mainījuši ieceres. To būtu interesanti realizēt, jo pēc pārbūves bāra interjeru papildināja spoguļgriesti un spoguļgrīdas, turklāt pirmais variants bija drīzāk eksperimentālais modelis. Strādājot ar tehnoloģiju, saproti, ka nevar uzreiz radīt absolūti pilnvērtīgus tehniskos risinājumus – vispirms ir jāizstrādā tehniskie modeļi, jāiegūst pieredze.

Santa Hirša. Kāds ir "Pozitrona" ideālais skatītājs?

Par ideālu skatītāju var kļūt ikviens, kurš ļaujas manu mākslas darbu kustībai, lēnajai gaitai, ritmam, suģestijai. Ja viņš iegrimst meditatīvā pārdomu stāvoklī un pieslēdzas citiem, no ikdienas atšķirīgiem pārdomu laukiem. Varbūt pat kosmiskajai apziņai. Ideālais skatītājs ir katrs, kurš ļaujas mākslas darba valdzinājumam.

Skuja Braden par izstādi "Samsāra", īpaši izceļot izstādes centrālo daļu "Ilgas altāris", Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (14.03.–27.09.2020.)

Rasa Jansone. "Samsāras" iekļaušana Purvīša gala izstādē saistās ar vienu vārdu – "beidzot". Beidzot feminisms, beidzot nesavaldīga, pļāpīga, barokāla mākslinieciskā izteiksme. Ilgu laiku likās, ka nekam tādam neļaus nokļūt līdz tā saucamajai solīdajai "virsotnei". Kā jums šķiet: vai tā vienkārši ir nejauši kopā saliktās žūrijas ekskluzīvā uzmanība – vai tomēr kaut kas palēnām mainās Latvijas sabiedrībā?

Melisa Breidena. Es ticu, ka mums nekad nebūtu radusies iespēja piedalīties Purvīša balvā, ja nesāktos pandēmija. Neviens žūrijas loceklis par mums nebalsoja. Tad izstāde tika slēgta uz diviem mēnešiem un pēc tam pagarināta vēl uz četriem. Tas ļāva muzejam mūs pieteikt otrreiz, šoreiz izceļot "Ilgas altāri". Mūs vērtēja tā pati žūrija – kuratori, kuri balvai virza savus māksliniekus. Tā ir kuratoru spēle. Tā kā viņi jau bija sabalsojuši sev tuvos māksliniekus, mēs tikām pie nominācijas. Ja nebūtu pandēmijas, mūsu degungalā kā parasti tiktu aizcirstas lielas, smagas durvis. Paldies pandēmijai! Tas bija labākais, kas ar mums varēja notikt. Iespējams, tagad lietas sāks mainīties citā virzienā.

Ingūna Skuja. Visi bija šokā, ka netikām izvirzītas, jo izstāde bija milzīga. Mēs domājām: ja kaut kas tāds netiek nominēts, kāda vispār ir cerība? Ne jau katru gadu ir iespējams sarīkot tādu izstādi.

Melisa Breidena. Bijām satriektas. Strādājām pie izstādes trīs gadus, tajā bija 270 darbu, tostarp zīmējumi, gleznas. Nekā! Viens mazs darbs, kas bijis festivālā, ir svarīgāks par triju gadu darbu. Tas ir neticami!

Vilnis Vējš. Kādēļ, jūsuprāt, žūrija īpaši izcēlusi tieši "Ilgas altāri" starp izaicinošākiem tēliem un tēmām jūsu izstādē?

Melisa Breidena. "Ilgas altāris" ir izstādes centrālā ass. Tā satur izstādes būtības kodolu. Samsāra ir nebeidzams dzīves un nāves cikls, un mēs to iekodējām altārī. Ingūna pirms vairākiem gadiem veidoja savu maģistra darbu par altāriem, un mēs apmeklējām klosteri Anglijā, kur palīdzējām mūkiem veidot altāra noformējumu. Šajā darbā nekas nav nejaušs, katra detaļa ir rūpīgi izsvērta. Viss ir veidots atbilstoši dzenbudisma principiem ar mērķi godināt Ingūnas māti un viņas dzīvi, piemēram, budisma altāros īpaši svarīga ir aizmugurējā daļa, kur tuvinieki aizdedz sveces piemiņai ["Skuja Braden" ekspozīcijā aiz altāra atrodas videodarbs].

Mani arī īpaši interesē latviešu bēru tradīcijas. Latviešu bēres ir skaistākās, ko esmu redzējusi. Mana pieredze ar bērēm ASV ir šausminoša – tur visu nosaka nauda.

Ingūna Skuja. Apskatīt mirušo var tikai dienu pirms bērēm, un tas maksā 3000 dolāru, bet ceremonijā visi sēž zem teltīm kā filmās. Tad bēru viesi aiziet prom un mirušo aprok traktors.

Melisa Breidena. ASV ieviesti absurdi noteikumi, kas nosaka bēru rīkošanu. Zemē ar traktoru tiek saliets cements, līķis iebalzamēts, ielikts milzu koka kastē, un pa virsu vēl uzlikts cementa vāks. Un par katru soli tiek prasīta milzu nauda! What the fuck?! Turklāt tas ir likums! Es nevaru vienkārši ņemt un apglabāt savu māti zem koka, jo tas ir pretlikumīgi. Tāpēc man ļoti patīk latviešu bēru paražas.

Santa Hirša. Kas un kāpēc jūs visvairāk biedē mākslā?

Melisa Breidena. Profesors Čārlijs Di Konstanza, ko dievinu, reiz teica: "Māksliniekam ir jābaidās no trikiem." Ilgu laiku es to nesapratu, bet tagad arī baidos no trikiem savā mākslā.

Taču visvairāk mani baida brīži, kad Ingūnai ir kauns vai bail no manām idejām, kas mēdz būt tiešām trakas. Tas mani skar tiešām dziļi, es nesaprotu, ko darīt. Un tad mēs to atrisinām. (Abas smejas.)

Ingūna Skuja. Man ir bail, ka vairs nebūs iespējams darīt to, ko mēs darām. Vai nu nebūs Melisas, vai manis. Kaut kas var notikt. Tas, ko mēs darām, nav tikai māksla, tas ir dzīvesveids, kam var pienākt gals. Vēl man ir bail, ka mēs vairs nezināsim, ko darīt, bet tas gan atkrīt, jo mēs divatā vienmēr izdomājam jaunas idejas. Tāpat ikdienas pienākumu dēļ var nebūt laika nodarboties ar mākslu. Man bail no laika, kas pazūd.

Krista un Reinis Dzudzilo par darbu "ZRwhdZ" Kim? laikmetīgās mākslas centrā (22.08.–06.10.2019.)

Rasa Jansone. Ko jūs teiktu Rihardam Vāgneram, kurš, pa trepītēm ierāpies jūsu mūzikas kastītē, pavērtos apkārt un, ritmiski sitot ar spieķi pa grīdu, sauktu: "Par lēnu, par ātru, galva reibst! Par aukstu, par karstu, galva reibst!" Kā atbildi Vāgners nepieņems: "Neko."

Reinis Dzudzilo. Skaists jautājums. Pirmkārt, mēs domātu, vai mēs esam dzīvi vai miruši un vai Vāgners ir dzīvs vai miris.

Krista Dzudzilo. Tad kādu laiku ieturētu distanci un vērotu, vai viņš ir gatavs runāt ar mums vai tikai ar sevi un darbu.

Reinis Dzudzilo. Ja viņš tā darbotos, sistu ar spieķi, es gribētu, lai tas ieduras darba pamatnē. Tā arī radās šis darbs – caur Zenona aporiju par bultu, kura ieduras sirdī. Var jau būt, ka neredzams Vāgnera spieķis “ZRwhdZ” ir iedūries.

Krista Dzudzilo. Spieķis kā bultas tēls mums ilgu laiku bija daļa no domāšanas procesa. Domājām, ka varbūt fiziski ir nepieciešams šis asais punkts, kas ir izstiepies telpā.

Reinis Dzudzilo. Galu galā tas ir cilvēks, kurš ieduras kā bulta, ieejot instalācijā.

Santa Hirša. Kurš skaņdarbs ir vizuāli rosinošākais, un kā tā raisīto vizualitāti jūs varētu aprakstīt?

Reinis Dzudzilo. Es zinu, ko atbildētu Krista. Skaņdarba komponists būtu Stravinskis!

Krista Dzudzilo. Stravinskis ir ārkārtīgi vizuāls. "Ugunsputns" būtu visprecīzākais darbs – tas atklājas laikā caur vizuālām ainām.

Reinis Dzudzilo. No dzīvajiem komponistiem tas būtu Krists Auznieks. Pirmoreiz dzirdot viņa darbu "Uguns un roze", sapratām, ka tas ir ārkārtīgi vizuāls. Re, gan Stravinskim, gan Auzniekam nosaukuma pirmajā daļā ir vārds "uguns"!

Krista Dzudzilo. Un pieminot pavisam pretējo – sasalušu ūdeni, sniegu –, jāmin Abrahamsena "Let Me Tell You", kas ir kļuvis par daļu no viena mūsu darba, kaut gan, skatoties no malas, to ir gandrīz neiespējami pamanīt. Tāds ir arī Bēthovena skaņdarbs "Mir ist so wunderbar" no operas "Fidelio", bet to gan ieraudzīt ir iespējams.

Vilnis Vējš. Jūs esat atzinuši, ka balvai izvirzītais darbs nemaz nebija paredzēts ilgai pastāvēšanai. Kas, jūsuprāt, paliek pāri, jebkurā nozīmē, no mākslas, kas gājusi bojā?

Krista Dzudzilo. Paliek pāri tas pats, kas no cilvēka – atmiņa par viņu. Un vēlāk pazūd arī tā.

Reinis Dzudzilo. Reizēm mākslas materiāls transformējas citos veidos.

Krista Dzudzilo. Atsevišķas mūsu lielformāta instalāciju detaļas, kuras nebija iespējams saglabāt, ir turpinājušas savu dzīvi pavisam citā formā, piemēram, darba "mīlestība ir akla II" daļas tika izmantotas, lai apsegtu zemeņu stādus. Darbu "RESPICE POST TE. HOMINEM TE MEMENTO" daļēji apēda putni.

Reinis Dzudzilo. Dīvainā kārtā arī vairākus gadus pēc darbu bojāejas esam satikuši cilvēkus, uz kuriem tie ir atstājuši paliekošu iespaidu. Kā rētas, kurās šie darbi turpina dzīvot.

Kaspars Groševs par multimediālo instalāciju "Cita istaba" mākslas festivāla "Cēsis 2020" ietvaros (25.07.–28.08.2020.)

Rasa Jansone. Jauks veids, kādā pieredzēt "Citu istabu", būtu ļaut skatītājam tajā pasēdēt un pašam izšūt mazu ainaviņu. Ar uzrakstu "Septembris" vai bez tā – vārds nebūtu būtisks, bet izšūšana istabas sarkanajā gaismā – gan. Vai ir kāda ideālā vieta Nacionālajā Mākslas muzejā, kur tu gribētu iebūvēt savu "Citu istabu"? Vai tev tas izdevās? Un vēl – kā Tu komentētu savu 2016. gada "Cibas" ierakstu: "Ja tu esi nominēts, tu, iespējams, dari kaut ko nepareizi"?

Man jau likās, ka reiz kāds to uzraks (smejas). Bet sāksim ar pirmo jautājumu. Es tik labi nepārzinu Nacionālā muzeja telpas. Protams, tā varētu būt apkopējas istaba vai muzeja tehniskā saimnieka studija. "Cita istaba" ir iebūvēta pa ceļam lejup uz galveno zāli, un, manuprāt, novietojums ir diezgan labs – katrā ziņā biju priecīgs, kad ieraudzīju, kā tā izskatās. Manuprāt, slīpā grīda rada kaut kādu rīvīti starp šo mājiņu un pārējo muzeju. Būtu dīvaini, ja "Cita istaba" tur pārāk labi iederētos. Savukārt minētais "Cibas" ieraksts visdrīzāk tapa, reaģējot uz tā gada Purvīša balvas nominācijām, bet neatceros, konkrēti uz kādām. Kādu laiku domāju, ka Purvīša balva ir diezgan konservatīva (ar retiem izņēmumiem), bet vienlaikus pieļauju iespēju, ka esmu arī izdarījis kaut ko nepareizi un tāpēc esmu nominēts. Man gan vienmēr patīk būt avangardā un dažkārt pakritizēt to, kas notiek, caur dažādiem šifrētiem kanāliem, piemēram, "Ciba", ko atrod Rasa Jansone.

Santa Hirša. Reiz kādā rakstā citēts tavs izteikums, ka tu neesi Purvīša balvas mērķauditorija ne kā skatītājs, ne kā mākslinieks. Kā tu jūties tagad, esot finālā? Vai viss ir kārtībā? 

Jā, tie ir mani kritiskie gadi (smejas). Atceros ņemšanos ap to, ka bija nominēti tikai vīrieši. "Delfos" man ir vēl viens video, kur saucu Purvīša balvu par publicitātes pasākumu. Es joprojām tā domāju. Izstāde šogad gan arī ir diezgan interesanta un, kaut arī galīgi nesniedz kopskatu par to, kas pēdējo divu gadu laikā noticis Latvijas mākslā, ieskatu gan. Citus gadus šo procesu esmu vairāk ignorējis, jo man nav bijis īpašu favorītu. Tāpat man ir licies, ka žūrijas komisija vienmēr paiet garām "427", arī tad, kad te notiek latviešu mākslinieku izstādes. Līdz ar to radās sajūta, ka tas neattiecas uz mums un ka mēs te darām savu mazo lietiņu. Kaut kādā ziņā tā joprojām ir – te mums ir izstāde 25m2 platībā vienam apmeklētājam, bet Purvīša balvas izstādē ir vēriens, tur ir, ko redzēt. Kopumā es nejūtos baigi konfliktēts par to, ka esmu nominēts Purvīša balvai, kaut arī esmu izteicies, ka tas nav nekas interesants. Tā jau ir – kad pats tiec nominēts, kažociņš apmetas uz otru pusi. (Smejas.)

Vilnis Vējš. Uz kādu jautājumu tu vismazāk gribētu atbildēt?

Kas ir māksla?

Ieva Kraule-Kūna un Elīna Vītola par projektu "Mākslinieku krīzes centrs" divu gadu periodā galerijā "Low" un Kim? laikmetīgās mākslas centrā

Santa Hirša. Kā visefektīvāk palīdzēt māksliniekiem?

Elīna Vītola. Tas gluži nav jautājums, ar ko nodarbojas "Mākslinieku krīzes centrs". Tas izzina problēmas, bet nesniedz risinājumus. Ar to jānodarbojas dažādām ar mākslu saistītām institūcijām, tas ir vairāk politisks jautājums. "Mākslinieku krīzes centrs" nevar sniegt šo palīdzību, bet var likt kādam aizdomāties par to, vai šo palīdzību nevajag sākt sniegt.

Ieva Kraule-Kūna. Jā, mūsu uzdevums ir apkopot un aktualizēt problēmas, nevis tās risināt.

Rasa Jansone. Krīzes centra izrullējamā kušetīte-mugursoma izmeta līkumu arī caur ārzemēm, ne tikai pa Rīgu. Vai krīzes centra novērojumi un mērījumi, salīdzinot ārzemes un pašmājas, uzrādīja kaut ko negaidītu? Vai Latvijas mākslinieks ir vidēji saspringušāks par savu amata brāli/māsu ārzemēs?

Elīna Vītola. Mums nebija iespējas pašām apmeklēt izstādi ārzemēs, bet viens no eksponātiem tajā bija mākslinieks, kura lomā iejutās izstādes kurators [Kaspars Groševs]. Viņš pārstāvēja mūsu skatījumu uz mākslas problēmām. Tā bija cita izstādes versija, atšķirīga no Latvijas varianta, un piedāvāja māksliniekiem pašiem izmantot mūsu radītos instrumentus savu problēmu risināšanā. Mūsu mērķis nebija izpētīt viņu problēmas, bet ļaut pašiem par tām domāt.

Ieva Kraule-Kūna. Veidojot darbu, sapratām, ka mums trūkst izpratnes par lokālo kontekstu ārzemēs, tāpēc nolēmām radīt universālāku krīzes centru.

Elīna Vītola. Kas nevis risina specifiskas problēmas, bet ir vieta diskusijai, kur apzināties problēmas, nevis aplūkot tās jau gatavas.

Vilnis Vējš. Kādos apstākļos, jūsuprāt, vairs nebūtu vajadzības pēc "Mākslinieku krīzes centra"?

Elīna Vītola. Manuprāt, tas nav iespējams. Māksla plaukst visos iespējamos apstākļos, tā ir neiznīcināma nezāle, tāpēc vienmēr būs vajadzīgs arī mākslinieku krīzes centrs.

Ieva Kraule-Kūna. Jebkur, kur ir māksla, pat alās vai kosmosā, ir arī krīze. Māksla, mākslinieks un krīze iet roku rokā.

Rasa un Raitis Šmiti par darbu "Atmosfēriskais mežs" (2020) mākslas un mediju centra "ZKM" Karlsrūē (Vācija) organizētajā izstādē "Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas" (22.05.2020.–28.02.2021.)

Santa Hirša. Kāda ir sajūta, trīs gadus radot vienu darbu? Šāds temps šķiet ekskluzīva privilēģija laikmetā, kad viss mainās arvien straujāk, tostarp tehnoloģiju iespējas, – vai tas neapgrūtināja radīšanas un pētniecības procesu?

Rasa Šmite: Mums visi darbi top ilgi. Mēs strādājam ar lietām, kuras ne mums, ne zinātniekiem nav vēl labi pazīstamas. Pētniecība prasa laiku. Darbs ar jaunām tēmām un tehnoloģijām, piemēram, datu vizualizāciju punktu mākonī (point cloud) kā šajā darbā, līdzinās zinātniskam pētījumam, bet ar citu mērķi – radīt mākslas darbu.

Raitis Šmits: Tas nav ne ekskluzīvi, ne neparasti. Lielas mākslas formas, piemēram, skulptūras, taisa vēl ilgāk. Mums ir tik daudz soļu darbā! Jo kvalitatīvāku darbu gribam radīt, jo vairāk laika tam vajadzīgs.

Rasa Jansone. Kā jūs komentētu faktu, ka esat Purvīša tiešie mantinieki? Purvītis Latvijā dibināja Mākslas akadēmiju, Nacionālās Mākslas muzeju un radīja ainavas skolu. Jūs nodibinājāt RIXC (kas ir gan izglītības platforma, gan digitālo darbu krātuve un pētniecības vieta) un ar "Atmosfērisko mežu" tiešā veidā turpināt Purvīša ainavas tradīciju – un nav nozīmes, ka "Atmosfēriskā meža" fiziskā atrašanās vieta ir ārpus Latvijas, Šveicē – jo visi meži izrādījušies ļoti cieši saistīti. Iespējams, arī Purvītis, gleznojot šodien, stādītu priedītes un prātotu, kas gan ar šo mežu notiek tad, kad tas jau ir uzgleznots.

Rasa Šmite. Skaists jautājums! Es domāju, ka mēs caur jauniem 21. gadsimta izteiksmes līdzekļiem vistiešākajā veidā turpinām pētīt šo īpašo, mūsdienām tik neraksturīgo saikni, kas latviešiem pastāv ar dabu.

Raitis Šmits. Brīnišķīgs jautājums, kurā jau daudz kas pateikts. Purvītis savas dzīves laikā izdarījis apskaužami daudz, būdams gan nozīmīgs mākslinieks, gan veicot sabiedrisko darbu. Mums joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzeja, bet Purvītis Latvijai mākslas muzeju izveidoja jau pirms 100 gadiem. Viņš ir ļoti nozīmīga personība Latvijas mākslā un kultūrā, un es nepretendēju uz to, ka varētu stāvēt viņam līdzās. Tas, ko viņš izdarījis kopā ar līdzgaitniekiem, turpinās, un uz tās bāzes mēs arī šodien veidojam Latvijas mākslu.

Rasa Šmite. Atgriežoties pie jautājuma par to, kāpēc mēs ilgi veidojam savus darbus, gribu piebilst, ka mēs, līdzīgi kā Purvītis, nestrādājam tikai kā mākslinieki, bet dodam arī kultūras segumu jaunām laikmeta parādībām, tehnoloģijām, piemēram, tādām, ar kurām zinātnieki spēj pat no kosmosa uztvert, vai augi uz zemes jūtas labi. Tas paņem laiku. Tāpat par līdzīgām mūs interesējošām tēmām ik gadu rīkojam festivālu, izdodam RIXC akadēmisko grāmatu sēriju "Akustiskā telpa" un organizējam izstādes, kombinējot atzītus latviešu un ārvalstu māksliniekus. Šādā veidā jau 25 gadus parādām inovatīvu un jaunu saturu zinātnes, tehnoloģiju mākslas jomā. Purvīša institūcijas bija valsts nozīmes, bet šis ir mūsu formāts. Mēs reflektējam par daudzām lietām, un jāatrod jaunas tehnoloģijas un izteiksmīgi paņēmieni, kā to izdarīt. Jautājumā bija pareizi minēts – iespējams, ka mūsdienās Purvītis nevis gleznotu, bet vispirms audzētu priedītes un bērziņus un pēc tam mēģinātu par tiem reflektēt. Tas ir tas, ko mēs mēģinām darīt – pētīt jaunākos mākslas medijus un materiālus.

Vilnis Vējš. Ko jūs labprātāk izvēlētos – saņemt Purvīša balvu vai nesaņemt, bet nākamajā reizē atkal parādīties nominantu sarakstā un izstādē, kļūstot par šī procesa veterāniem?

Raitis Šmits. Kad Vinnijs Pūks jautāja Ēzelītim, ko viņš gribētu uz maizes – saldo krējumu vai medu –, Ēzelītis atbildēja – abus!

Rasa Šmite. Tā ir labākā atbilde tik jaukam un provokatīvam jautājumam.

Amanda Ziemele par personālizstādi "Kvantu matu implanti" Kim? laikmetīgās mākslas centrā (21.02.2019.–07.04.2019.)

Santa Hirša. Kā Tu instruētu skatīties tavas gleznas cilvēku, kurš tās ierauga pirmo reizi?

Es domāju, ka maniem darbiem nav nepieciešama instrukcija, drīzāk svarīga atvērtība. Vērts piefiksēt jautājumus, kuri rodas, skatoties manus darbus, lai pēc tam tos noskaidrotu. Mākslinieki un cilvēki ar priekšzināšanām, iespējams, spēj precīzāk pietuvoties darbu materialitātē, vieliskumā vai novietojumā ietvertajām nozīmēm, kam nav tieša ekvivalenta valodā, bet nepieļauju, ka šīs pieredzes trūkums liedz citiem uztvert vēstījumu. Izstādē "kim?" es aicināju apmeklētājus nesākt ar izstādi pavadošo tekstu, bet uzreiz doties telpā un iepazīties ar materiālu. Esmu apzināti jaukusi secību, jo izstāde nav lineārs naratīvs.

Rasa Jansone. Kāda būtu iespējamā atbilde pretrunu plosītam skatītājam ar "kņudoņu mēles galā", kurš, stāvot pie tavām gleznu instalācijām, paziņotu, ka postmediju laikmeta mākslā glezniecībai kā medijam, protams, nav nekādas izšķirošas nozīmes, bet viņam "ļoti, ļoti patīk – tās krāsas, tās formas un faktūras – ko nu lai dara"?

Es teiktu, ka viens neizslēdz otru. Lai gan pārstāvu glezniecības pozīciju un apzinos tās kritiskos punktus, neskatu savu darbību tikai glezniecības kontekstā, bet paplašinātā tās izpratnē, izmantojot citas stratēģijas un metodes. Skatu to attiecībās ar telpu, materiāliem un idejām, kur striktas robežas vai kategoriski nošķīrumi drīzāk varētu tikt izaicināti.

Būtu interesanti ar šo cilvēku izvērst padziļinātāku sarunu – šobrīd pretruna ir nedaudz konstruēta un pārāk universāla, realitātē vienmēr klātesošs ir subjektīvais elements, kas šajā gadījumā ļautu piekļūt atrisinājumam. Šis ir piņķerīgs jautājums, par to savas radošās darbības kontekstā varētu uzrakstīt kādu eseju. (Smejas.)

Vilnis Vējš. Kādas ir sajūtas, konkurējot par balvu ar Aiju Zariņu?

Es neredzu šajā balvā tiešu konkurenci, jo katrs mākslinieks iezīmē nedaudz citu darbības un ideju aspektu. Balvas konteksts ir pārejošs un tieši neietekmē darbus.

Tas, ko dara Aija Zariņa, man vienmēr licies interesants un būtisks. Savulaik droši vien arī viņa saskārusies ar iepriekš formulētajām pretrunām un, cik esmu lasījusi, ar neizpratni no skatītājiem. Es to redzu nevis kā paaudžu konkurenci, bet kā pēctecību. Kā lielu lauku, kur mēs, dažādu paaudžu mākslinieki, turpinām sarunu un darbojamies kopā.

 

* Aija Zariņa aptaujā nepiedalījās.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!