Foto: Unsplash
 
Aptauja
04.12.2020

"Satori" redakcijas grāmatu ieteikumi

Komentē
0

Šodien uzsākam akciju "Grāmata & chill", kurā aicinām līdz 17. decembrim biežāk nomainīt ekrānus ar drukātām grāmatām, lai pārlaistu šo drūmo laiku, un dalīties ar saviem lasāmvielas ieteikumiem sociālajos medijos, publicējot attēlus ar norādi #grāmatachill. Akcijas beigās izlozēsim sešas dāvanu kartes "Jāņa Rozes" grāmatnīcās. Šeit mēs, "Satori" redakcija, dalāmies ar saviem grāmatu ieteikumiem.

Līdzās tam aicinām atbalstīt vietējos grāmatizdevējus, iegādājoties grāmatas internetā ar piegādi. Mūsu izdevēja, biedrības "Ascendum", grāmatas iespējams pasūtīt "Jāņa Rozes" internetveikalā ar 20% atlaidi līdz akcijas beigām 17. decembrī, izmantojot atlaižu kodu SATORI20.

 

Andrejs Vīksna, "Satori" redaktors un projektu vadītājs

Šobrīd viss šķiet straujš un nestabils, jūtu kaut kur zem sevis dziļu un bīstamu trauksmes atvaru. Viena no lietām, kas šajā laikā rada drošības sajūtu, ir pamatīga un lēni plūstoša proza, jo tā ieskauj manu prātu no visām pusēm kā bieza sega. Tādas grāmatas iesaku arī jums:

Džeimsa Boldvina "Cita zeme" ir mīkstajos vākos iesiets ķieģelis. Tā ir pēdējā manis izlasītā grāmata, kura atgādināja, kāpēc ir vērts lasīt biezus romānus. Darbība notiek, šķiet, piecdesmitajos gados un pārsvarā Ņujorkā. Tur ir daudz par mīlestību, sociālajiem slāņiem, melnajiem un baltajiem, naudu un ambīcijām, bet galvenokārt tas ir romāns, kas runā par vēlmi tikt pieņemtam un mīlētam. "Cita zeme" cilvēkā atsedz tos neaptveramos bezdibeņus, virs kuriem trausli balansējam, cenzdamies aizmirst, cik dziļi iespējams krist.

Ineses Zanderes "Kuģa žurnāls" ir vēl viens mīkstajos vākos iesiets ķieģelis, kurā apkopotas no 1994. līdz 2007. gadam tapušās esejas, intervijas, vēstules, ceļojumu piezīmes, dienasgrāmatas ieraksti. Tā nav grāmata ar vienotu sižetu, bet to kopā satur intonācija un domas spars. Lasot ir sajūta, ka vasaras pievakarē sēdi verandā tuvu cilvēku lokā un klausies vienu stāstu pēc otra. "Kuģa žurnāls" ir grāmata, kura gandrīz aizstāj sarunāšanos.

Man ir jocīgas attiecības ar literatūras klasiku – es to pārsvarā nelasu, jo tā tur bija pirms pusgadsimta un būs vēl pēc pusgadsimta, tāpēc šķiet, ka nav jāsteidzas un labāk lasīt jauno. Pusi pagājušā gada dzīvoju Katalonijā, kur man pietrūka latviešu valodas, tāpēc izlasīju Andreja Upīša "Zeltu" un tiku gan pie kreptīgas valodas, gan pārsteiguma par to, cik aizraujošs un (pārsvarā) laikmetīgs ir Upīša romāns. Turklāt šobrīd norit Prozas lasījumi, ko ik gadu rīko Upīša dzimšanas dienā.

Atzīšos, ka agrāk domāju – folklora ir teikas, tautasdziesmas, dejas un vēl pāris senas, apputējušas lietas. Tas ir kaut kas jau noticis, neaktuāls un patiesībā ne sevišķi interesants. Sanitas Reinsones "Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās" ir asredzīgs un viegli lasāms pētījums, kas krietni mainīja un paplašināja manu priekšstatu par folkloru. Viena no grāmatas interesantākajām daļām ir interviju pieraksti un teicēju apraksti. Lasot iedomājos, ka apmaldīšanās GPS laikmetā ir izmirstoša parādība, tāpēc jo interesantāka.

Ingas Ābeles "Austrumos no saules un ziemeļos no zemes" lasīju, kad man bija noriebusies proza, jo viss šķita pārāk sadomāts un sižetisks. Iespējams, tas posms aizvien nav beidzies. Ābeles grāmata ir ceļojumu pieraksti, kas ļauj drusku ielūkoties dzīvē tādā, kāda tā ir – bez sižeta, lēna, skumja, priecīga un bieži nepamanāma. Man vienmēr ir skaudis tas, kā Ābele jūt latviešu valodu, un (man nav labāka vārda) dvēselisks dzidrums, kas piemīt viņas tekstiem. Turklāt šī grāmata ir ceļojumu piezīmes – tātad iespēja kaut kur pabūt izolācijas laikā. 

 

Anna Andersone, "Satori" ziņu redaktore

Neviļus sanācis, ka trīs no pieciem darbiem, ko gribu ieteikt, ir Daces Meieres tulkoti – pirmais no tiem ir romāns "Atelpa", Itālijas ebreju rakstnieka Primo Levi atmiņu vēstījums par atpakaļceļu no koncentrācijas nometnes Aušvicā uz Turīnu. Jāatzīstas gan, ka pati to neesmu izlasījusi līdz galam – eksemplāru, ko aizņēmos un dedzīgi iesāku, drīz vien nācās atdot atpakaļ, taču joprojām paturu prātā šo romānu kā tādu, pie kā agri vai vēlu gribu atgriezties – ne tikai tāpēc, ka tā ir spoži uzrakstīts un aizraujoši lasāms izdzīvošanas apliecinājums par spīti visam, bet arī tādēļ, ka aizkustina ar mierīgā, siltā cilvēciskuma spēku, kas skan autora balsī. Ja man jautātu, ar kuru rakstnieku es gribētu draudzēties, viena no atbildēm varētu būt Primo Levi.

Šobrīd arvien vairāk jūtu nepieciešamību pēc literāra eskeipisma – bieziem, sižetiski daudzslāņainiem romāniem, kuros atrast alternatīvu šai visnotaļ vientulīgajai un vienmuļajai pandēmijas realitātei. Viena no tādām grāmatām noteikti ir katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē "Es atzīstos", ko izlasīju pagājušā gada Ziemassvētku brīvdienās – 900 lappušu gara mīlestības vēstule sievietei, Eiropas kultūras vēsturei un romāna žanram. Lai jūs nebaida grāmatas apjoms – vismaz es to izlasīju, gandrīz neatraujoties un pilnībā ienirstot vairākus gadsimtus un stāstu līnijas aptverošajā romāna pasaulē.

Līdzīgu eskepismu, tikai 17.–18. gadsimtā Krievijas cara galmā, piedāvā arī lietuviešu rakstnieces un sērijas "Silva Rerum" autores Kristīnes Sabaļauskaites jaunākais latviski tulkotais romāns "Pētera imperatore". Sabaļauskaitei ir talants atdzīvināt vēsturi – ar visiem sviedriem, asinīm un citiem bioloģiskajiem šķidrumiem –, un tāds ir arī šis romāns, kas seko Latvijas teritorijā dzimušajai un Ernsta Glika audzinātajai Martai Skavronskai, kas vēlāk apprecējās ar Krievijas caru Pēteri I un kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I. Vēl viena grāmata, ko grūti nolikt malā.

Kaut arī dzeju lasu daudz retāk nekā prozu, pēdējā grāmata, kas mani pārsteidza, ir "Orbītas" izdotais krievu dzejnieka, Belija prēmijas laureāta Andreja Sen-Seņkova krājums "Papīra krūtis" Eināra Pelša atdzejā. Rotaļīgais, bet vērīgais Sen-Seņkova skats uz pasauli mudina arī mani mācīties pamanīt – izsaukuma zīme ir "sliede, ko atstājis no laimes palecies punkts".

Nobeigumā vēl viena grāmata, ko novēlu izlasīt gan citiem, gan, pirmkārt, pati sev – kinozinātnieka Viktora Freiberga "Kinomāna slimības vēsture". Šo apjomā miniatūro izdevumu pirms laika noliku malā tikai iesākusi, jo sapratu – gribu šajā ceļojumā caur autora brīnišķīgo prātu doties pilnvērtīgi, pierakstot un noskatoties visas minētās filmas, ko vēl neesmu redzējusi. Atvēlēt tik daudz laika kādai grāmatai gan ir greznība, ko reti kurš var atļauties, arī es ne, taču ir labi laiku pa laikam iztēloties, ka tas ir iespējams – gluži kā aptaustot kabatā noglabātu ceļojuma biļeti.

 

Henriks Eliass Zēgners, "Satori" galvenais redaktors

Solidaritātes nolūkā izlēmu ieteikt latviešu autorus – bet tikai tos, kuru darbi ir gana spēcīgi, lai šis apstāklis kļūtu nenozīmīgs.

No vienas puses, ziema ir vislabākā sezona pilnīgai iegrimšanai romānos, ierokoties zem segas uz ilgām stundām. Trakus notikumus ļoti labi spēj atspēkot absurds, piemēram, Svena Kuzmina "Hohma" – lasi, smejies un saproti, ka pat visdrūmākajos laikos nevajag zaudēt humora izjūtu. Tomēr manas uzmanības gravitācijas centrā pāri visam nemainīgi stāv dzeja.

Vairāki spilgti krājumi izdoti šogad, tostarp ilgi gaidītas debijas. Burtiski nupat iznācis Ivara Šteinberga krājums "Strops". Tajā ir neparasti daudz gaumīgu joku un smalkas, bet siltas ironijas, netrūkst virtuozu valodas triku, taču kodolā ir īsta un dzīva sirsnība, ieskaujot gan dzīves gaišākos, gan tumšākos spektra starus. Meistarīgi sarakstīta, viegli lasāma, bet vienlaikus daudzslāņaini dziļa grāmata, ko būs viegli lasīt arī tiem, kas jebkādu iemeslu dēļ apgalvo, ka "dzeju nesaprot".

Laura Veipa "Interesantās dienas" ir no cita materiāla – ja Šteinbergs izkopis tīrību un fokusu, Veips izsitis ceļu neparastajā, atradis virzienu, kurā neviens šķietami nav gājis. Par svarīgām lietām viņš spēj runāt caur it kā jaunu, tikai sev raksturīgu valodu. Tā ir krāšņa ainava, kas augstākos punktus sasniedz tad, kad aprakstītais sakrīt ar paša specifiski pieredzēto un rodas sajūta – ak dievs, tieši tā tas arī ir, bet, ja nebūtu šīs grāmatas, es to nekad nebūtu spējis nosaukt vārdā.

Atkāpjoties no šīgada, bet paliekot pie nesenā pagātnē izdotajām virsotnēm, divas pēdējā piecgadē iznākušās grāmatas man kļuvušas par dzīvās klasikas piemēriem, ko pārlasu regulāri un apbrīna nezūd.

Sergeja Timofejeva "Replikā" ir ļoti šarmanta kombinācija starp eleganci, stilu un pārlaicīgu romantiku, ko dzīvu padara spēja saskatīt maģisko un mistisko šķietami ikdienišķās ainās. Timofejevs ir izcils vērotājs, un viņš spēj tik precīzi pietuvināt notikumu un pieredzes nianses, ka pat pierasti sīkumi atklāj kaut ko iepriekš neapjaustu vai aizkustina līdz galējai robežai.

Tikmēr Annas Auziņas "Annas pūra govs" ir kļuvis par manas dzīves pēdējo pāris gadu svarīgāko dzejas krājumu. Visi mēģinājumi to noformulēt šķiet bāli, vienīgais, ko varu pateikt droši – es tiešām no sirds esmu pārliecināts, ka to vajadzētu izlasīt visiem. Tā ir ļoti, ļoti īsta grāmata, kas man devusi spēku un palīdzējusi dzīvot patiesāk. Ingmāra Balode recenzijā rakstīja šādi: "Lasiet paši un iedodiet kādam, kam šķiet, ka viņu nekas vairs nespēj pa īstam satricināt, kādam, kam liekas, ka viņa dzīve ir tāda, kāda nu tā ir, un gar citu dzīvi viņam nav daļas." Es piebalsoju. Pēc tam kļūs labāk.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!