Aptauja
08.05.2023

Vardarbība pret sievieti: arī vīrieša problēma. Aptauja

Komentē
3

Vardarbība pret sievieti nav tikai sieviešu darīšana. Tomēr neskaitāmos ar vardarbību un tās prevenciju saistītos ierakstus, kas pēdējo nedēļu laikā pārpludinājuši sociālos medijus, rakstījušas lielākoties sievietes. Dusmas, bezspēcību un nesamierināšanos ar noziegumiem, kuru upuri ir sievietes, galvenokārt pauž sievietes. Protestus pret valsts pārvaldes vienaldzību, bezspēcību un nevēlēšanos ratificēt mums tik ārkārtīgi nepieciešamo Stambulas konvenciju organizē un apmeklē galvenokārt sievietes. Vīrieši šajās sarunās biežāk iesaistās ar tādiem novērojumiem kā "pagale nedeg viena" un ieteikumiem sievietēm nesapīties ar nepareizajiem vīriešiem, jo ko tad var gribēt. Vīrieši sievietēm iesaka neģērbties provokatīvi, nestaigāt apkārt bīstamos rajonos pēc tumsas iestāšanās vai, labākajā gadījumā, apgūt pašaizsardzības prasmes, jo nevar taču gaidīt, ka vīrieši pēkšņi kļūs mazāk vardarbīgi. Kad informatīvā telpa ir pārsātināta ar šāda tipa retoriku, grūti izvairīties no secinājuma, ka acīmredzot nekļūšana par vardarbības upuri ir sievietes atbildība. Tā ir retorika, kas reti atstāj vietu jautājumam: bet kā tad ar vīriešiem? Vai viņiem vardarbības izskaušanā tiešām nav nekādas nozīmes? Kā vīriešiem rīkoties, lai veidotu sievietēm drošāku vidi? Es uzrunāju vairākus sev zināmus vīriešus un lūdzu, lai viņi dalās ar savām idejām par to, kā vīriešiem mūsu sabiedrībā vajadzētu iesaistīties vardarbības izskaušanā pret sievieti, kā arī ar praksi vardarbības prevencijai, kuru viņi ieviesuši savā ikdienā.

Agra Lieģe-Doležko

 

Ralfs Vīlands, komunikācijas konsultants

Vīrieši var iesaistīties dzimtes vardarbības izskaušanā, nepaliekot vienaldzīgi gadījumos, kad situācija acīmredzami liecina par vardarbību. Jāatver acis, ka šie gadījumi nav iekšēja ģimenes lieta vai neitrāli uztverami konflikti, kuros abi iesaistītie ir vienlīdz vainīgi.

Vēl viens virziens ir sociālais spiediens – netolerēt šādu rīcību, ja tas notiek vīriešu draugu lokā, neuztvert acu pievēršanu kā pārprastu vīriešu solidaritāti. Sociālais spiediens un draugu novēršanās ir tas, kas varmākām var likt izvērtēt savu rīcību, ja citi argumenti nestrādā. Tas mazinās nesodāmības sajūtu.

Ir nopietni jāmaina domāšana par to, ka pietiek tikai pašam nebūt varmākam, jāskatās plašāk – Latvija ar visādiem muļķīgiem ieganstiem nevar ratificēt Stambulas konvenciju un no tās izrietošos regulējumus, kas ļautu ātrāk piespriest sodu vardarbības gadījumā. Saeimas deputātu vairākums ir vīrieši: vēl viens virziens, kur uzlabot sniegumu un nebūt strausiem.


Ilmārs Šlāpins, publicists, dzejnieks

Kā iespējams pārtraukt vai mazināt vardarbību pret sievietēm? Sarežģīts jautājums. Mēs varam mācīties precīzāk to atpazīt, pamanīt, iejaukties situācijās, kurās šāda vardarbība kļūst iespējama. Pievērst uzmanību kaimiņiem, cilvēkiem uz ielas, transportā... radiniekiem, kas ir vēl grūtāk. Bieži traucē kautrīgums vai iedzimtais introvertums, kaut kāda iemācītā pieklājība, kas neļauj runāt atklāti par lietām, kas var aizskart citus, varbūt arī bailes no varmākas atriebības. Taču visgrūtākais ir pārtraukt to sociālo konvenciju, kurā pieņemts klusēt. Tāpēc es ieteiktu sākt ar mazumiņu, tas neprasīs no jums daudz piepūles – sāciet ar to, ka pārtrauciet piedalīties vispārpieņemtajā šovinistiskajā naratīvā, kurā mēs visi esam uzauguši. Ievērojiet, kurā brīdī saruna par sievieti kļūst objektivējoša, priekšmetiskojoša, pazemojoša un diskriminējoša. Pārstājiet piekrītoši māt ar galvu, kad jūsu klātbūtnē kāds izsaka nievājošas vai seksuāli iekrāsotas piezīmes par sievietēm kā iekāres objektiem. Pamaniet, kurā brīdī jūsu sarunbiedri "ierāda sievietei viņas vietu" sociālajā hierarhijā, nepiekrītiet viņiem vai vismaz pārstājiet ar viņiem runāt. Nesmejieties par jēliem jociņiem. Arī tad, ja tos publicē avīzēs vai žurnālos. Iemācieties pamanīt to, ka liela daļa anekdošu par attiecībām satur sevī noteiktu diskriminējošu attieksmi. To, kas liek mums smieties ja nu vienīgi tāpēc, lai slēptu neērtības sajūtu. To pašu, kas pieļauj izturēties pret otru cilvēku kā pret lietu, pret zemāku būtni, pret kaut ko tādu, kas "kalpo noteiktiem mērķiem". Jo to, kas pārstāj kalpot, var sist. Un nosist. Jo tas jau ir izslēgts no jūsu apziņas kā līdzvērtīgs. Pievērsiet uzmanību sievietēm jums apkārt, ielaidiet sievietes savā ikdienas apziņas telpā. Lasiet grāmatas, kuru autores ir sievietes, noskatieties kādu sievietes uzņemtu filmu, klausieties sieviešu sarakstītu mūziku. Jūs pamanīsiet, cik daudzveidīga un spēcīga ir tā vēsts, ko šodien kultūrā nes sievietes. Arī tas palīdz mainīt naratīvu, arī tas padara mazāk iespējamu šovinistisko agresiju, kurā sieviete ir mēma bezdomu būtne, ko vienmēr var aizvietot ar citu. Vardarbība pret sievieti pirmām kārtām sakņojas attieksmē pret viņu kā pret sev piederošu priekšmetu. To var mainīt, bet tas nav viegli vai ātri izdarāms. Bez naratīva maiņas mēs turpināsim cīnīties ar sekām, nevis cēloņiem.


Jānis Ozoliņš, literatūrzinātnieks, kultūras pētnieks, mūziķis

Pēdējo dienu viedokļi un izteikumi saistībā ar notikušo Jēkabpils novadā ir tik sāpīgi, ka gribas kliegt, jo īpaši, ja esi saskāries ar vardarbību pats savā pieredzē. Visbiežāk cietušais klusē, jo apzinās iespējamo nosodījumu, ko saņems no sabiedrības, un tas nozīmē, ka upurim tiek nodarīts pāri atkal un atkal no jauna. Neatkarīgi no dzimuma, pirmais veids, kā cīnīties pret vardarbību, ir nebūt vienaldzīgam, iestāties par cilvēku, kam tiek darīts pāri. Strādājot skolā, bieži piedzīvoju vardarbības izpausmes bērnu starpā un, lai gan mācīju vidusskolas klasēs, starpbrīžos nereti pārtraucu ķīviņus pamatskolēnu starpā. Bieži jauniešu sejās, vērojot viņus nodarbībās, bija nolasāmi notikumi mājās, ģimenē. Reizēm tas izpaudās uzvedībā kā uzmanības trūkums, bet noslēgšanās no apkārtējiem nereti liecināja, ka bērnu mājās sit. Diemžēl kolēģu vidū valdīja uzskats, ka iejaukšanās šajos konfliktos veicinās jauniešu agresiju pret pedagogu. Taču ar šo piemēru vēlos uzsvērt: ja netiek apturētas vardarbības izpausmes šajā vecumā, tās eskalēsies vēlākajā dzīvē. Vairākums no mums ir saskārušies ar vardarbību savā dzīvē: kāpēc mēs izvēlamies par to klusēt, kāpēc novēršamies no tiem, kas cieš? Tam nav attaisnojuma! Tikai aktīva rīcība, neklusējot, aizstāvot, aizrādot varmākam, var darīt šo pasauli labāku.


Ivars Šteinbergs, dzejnieks un kritiķis

Sākumā paklusēt un ieklausīties, izglītoties, palasīt, bez aizspriedumiem painteresēties. Šķiet, tieši izglītojoties nāk atskārsme, ka vardarbība pret sievietēm nav pieņemama, bet bieži notiek tāpēc, ka ir sistēmiski normalizēta. Var sociālajos tīklos vai citādi publiski un nepārprotami paust atbalstu Stambulas konvencijas ratifikācijai, kas vardarbības normalizēšanu apgrūtinās vai vismaz būs solis pareizajā virzienā. Var aiziet uz piketu. Var ziedot centram "Marta". Būtiski: kad ir iespēja un izvēle, dot balsi un platformu tiem, kas pārstāv upuru pusi (valdnieka instrumenti neizjauks valdnieka ēku). Ja neprasa viedokli, nespraukties ar to pa vidu. Ja prasa, pajautāt gan sev, gan – svarīgāk – tiem, kurus vēlies atbalstīt: vai es ar savu rīcību un nostāju stiprinu un nevis uzurpēju dzimumu līdztiesības centienus?


Māris Rinkulis, ģimenes ārsts

Viss sākas ar izpratni par to, kas ir vardarbība. Pārāk bieži publiskajā vidē dzirdu vīriešu izteikumus, ka sievas sišana jau ir tāda iekšēja ģimenes lieta, kas lieliski parāda, ka vīriešiem nav izpratnes par to, kas ir vardarbība. Agrāk, kad strādāju NMPD, ar vardarbību pret sievietēm saskāros regulāri, gandrīz katrā dežūrā. Vienīgais, ko varēju darīt kā ārsts, bija nogādāt cietušo sievieti stacionārā, paziņot policijai par krimināltraumu, mudināt sievieti rakstīt iesniegumu policijai par nodarījumu un pārtraukt attiecības ar vardarbīgo vīrieti. Citu instrumentu nebija.

Valsts sektorā strādājošajiem un jo sevišķi vīriešiem aktīvāk jāiesaistās normatīvo aktu un valsts iestāžu, tai skaitā valsts policijas, darba uzlabošanā, lai ātrāk varētu novērst vardarbības gadījumus un pārtraukt to atkārtošanos.

Manuprāt, svarīga ir pusaudžu un jaunu vīriešu izglītošana un skaidrojošais darbs, kur svarīgu lomu ieņem vīrietis tēvs. Būtiska ir arī jaunu sieviešu izglītošana par to, kā atpazīt vardarbību un vardarbīgas attiecības, kā pasargāt sevi no tām. Bet vissvarīgākais ir ātra un konsekventa rīcība no valsts iestāžu puses, sniedzot drošību, patvērumu, atbalstu un taisnīgumu situācijās, kad sieviete ir cietusi un ilgstoši cieš no vardarbības.

Man ir nozīmīgi, ka ar sievietēm uzturu attiecības, kas balstītas savstarpējā cieņā un vienlīdzībā, – gan ar sievu, gan ar kolēģēm profesionālajā vidē, gan draugu lokā.


Vilis Kasims, rakstnieks un tulkotājs

Katra šāda traģēdija tikai palielina šoku, ka tādas lietas joprojām ir iespējamas, ka nosacītā vīriešu pasaule joprojām nav nonākusi pie vispārējas apziņas, ka vardarbība ir gļēvuļu glābiņš, pēdējais patvērums cilvēkiem, kas nav spējīgi vai negrib, nemēģina cienīt savu dzīvesbiedru – un tāpēc cer noturēt viņu "savā vietā" ar vienīgo trumpi, kas šiem vīriešiem ir palicis. Manuprāt, šī apziņa sākas ar klausīšanos un ieklausīšanos, bet tam ir vajadzīgs pieņemt, ka neesi radības kronis puscilvēku ielenkumā. Nezin kāpēc daudziem tas šķiet neiespējams solis. Varbūt tad vajag atkārtot to vēl un vēlreiz, aizvien skaļāk un skaļāk – rokas pacelšanai nav vietas mūsdienu sabiedrībā. Ja tā savā uzvedībā šķiet nekontrolējama, tad ir jāmeklē palīdzība – un tas jau ir daudz vīrišķīgāks solis.


Pjotrs Doležko, uzņēmuma attīstības vadītājs 

Pirmkārt, audziniet savus dēlus tā, lai viņi ar cieņu izturētos pret jebkuru cilvēku, neatkarīgi no dzimuma. Bet, tā kā situācija ir kritiska šodien, varam daudz ko mainīt arī savā ikdienas rīcībā. Piemēram, valoda, ko izmantojam, – tai ir milzīga nozīme. Vīriešiem lūdzu pārstāt stāstīt muļķīgus jokus par blondīnēm un tamlīdzīgi un savā starpā runāt jebkādā veidā, kas ir sievietes un meitenes pazemojošs. Tas var šķist nevainīgi, it sevišķi tad, ja sievietes to nedzird, bet tā nav – tam ir liela vara, jo caur šādu valodas lietojumu sievietes tiek reducētas uz priekšmetiem, rotaļlietām, un tas pēc tam ļauj daudz vieglāk sev attaisnot necilvēcīgu attieksmi un vardarbību pret sievieti. Ja jums ir vadoša loma uzņēmumā, pievērsiet uzmanību tam, kas notiek uzņēmuma sociālajā vidē. Uzņēmuma vadībai ir skaidri jākomunicē, ka nekāda dzimumdiskriminācija un seksistiski joki nav pieļaujami. Bet paraugam ir jānāk no augšas – ja pats uzņēmuma vadītājs vai citi vadošās pozīcijās uzvedas nepiedienīgi vai muļķīgi joko par sievietēm, tas citiem uzņēmumā strādājošajiem vīriešiem vēsta: jūs varat darīt tieši to pašu. Vēl vīriešiem nekavējoties jāreaģē uz jebkādām vardarbības izpausmēm pret sievietēm ikdienas situācijās, kurām viņi ir liecinieki, – uz ielas, autobusā, jebkur. Balsojiet par politiķiem un pieprasiet no viņiem nopietnu attieksmi pret vardarbību pret sievietēm, spiediet viņus pieņemt likumus, kas palīdzēs novērst vardarbību.


Lauris Bokišs, biedrības "Tēvi" pārstāvis, sākumskolas direktors

Ir vairākas lietas, kuras vīrieši var un viņiem vajadzētu darīt ikdienā. Viena no preventīvajām darbībām, kam patiešām ticu, ir apzinātība. Cilvēkiem ir jāspēj praktizēt apzinātību un pašrefleksiju, apzināties, ka tas, ko viņi jūt vai domā, nav uzreiz jāizliek ārā darbībā – pieauguša cilvēka smadzenes spēj impulsus un rīcību uzreiz nerealizēt, bet gan apdomāties. Vīriešiem savas emocijas būtu nevis jānoliedz, bet gan jācenšas ar tām nonākt kontaktā. Otra lieta ir bieži apspriestās Stambulas konvencijas ratificēšana. Tā noteikti ir nepieciešama, ņemot vērā tos instrumentus, ko Stambulas konvencijas ratifikācija paredz, piemēram, dažādās atskaišu formas un visu pārējo, kas mūs kā sabiedrību, sistēmu padara atbildīgu par procesiem, kas tiek veikti vardarbības prevencijai. Man pēdējā pusgada laikā ir bijusi iespēja paviesoties pie vīriešu organizācijām un valsts institūcijām gan Zviedrijā, gan Somijā, un abās Stambulas konvencija tiek izcelta kā instruments, kas šīm ļoti attīstītajām un sakārtotajām sabiedrībām palīdz optimālāk ieviest prakses un rīkus, lai aizsargātu mazāk pasargātās sabiedrības grupas. Trešā lieta, ar ko man šķiet ļoti svarīgi strādāt, ir tolerance pret vardarbību mūsu sabiedrībā. Ja skatāmies absolūtos skaitļos, no vardarbības visvairāk cieš paši vīrieši, bet – arī šajos gadījumos varmākas ir vīrieši. Mūsu sabiedrība ir kaut cik apguvusi, ka bērnus tomēr nevajadzētu dunkāt, sist, raustīt un apsaukāt, bet acīmredzot ir brutāli jānogalina sieviete, lai sabiedrība pēkšņi pamanītu, ka sistēmiski te kaut kas nav kārtībā. Mēs kopumā esam diezgan toleranti pret vardarbību dažādos apstākļos, un es domāju, ka tā ir lielākā problēma. Valstij būtu ļoti jāatbalsta visas organizācijas, kuras spēj veidot programmas, mācības un resursus vardarbības prevencijai, SIF būtu jāizstrādā integrācijas programmas, kas vērstas uz vardarbības mazināšanu visās sabiedrības grupās, bet to nereti apstādina konservatīvo politisko spēku nespēja būt tolerantiem pret citādo. Par vardarbību pret sievieti noteikti jārunā arī darbavietās – jārīko mācības, konferences, kas veicinātu izpratni par vardarbību un tās novēršanu.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!