"Satori" aptauja: vai ir kultūra bez nevalstiskā sektora?

Nav noslēpums, ka ārkārtas situācijas dēļ noteiktie ierobežojumi ir smags trieciens visai kultūras nozarei, taču īpaši nevalstiskajām organizācijām, bez kurām nav iedomājama daudzu kultūras parādību – neatkarīgo teātru, galeriju, mākslas festivālu un citu – pastāvēšana. Kamēr nākotne vēl ir miglā tīta un nozares atveseļošanās tikai gaidāma, nolēmām vēlreiz atgādināt gan "Satori" lasītājiem, gan lēmumu pieņēmējiem, cik liela nozīme kultūrā ir nevalstiskajam sektoram, tāpēc šajā aptaujā devām vārdu pieredzējušiem tā pārstāvjiem.

Gundega Laiviņa, teātra festivāla "Homo Novus" direktore, darbojas nevalstiskajā sektorā kopš 2001. gada

Franču rakstnieks Eduārs Glisāns kā vērtību apraksta domāšanu, kas līdzinās arhipelāgam, nevis kontinentam. Kontinenti ir vareni, bet vientuļi. Arhipelāgā, savukārt, līdzās eksistē milzu skaits mazu vienību, kas ir savstarpēji saistītas. Manuprāt, nevalstiskā sektora galvenā iezīme ir šāda – arhipelāga tipa domāšana un apziņa par mūsu saikni un mijiedarbi ne tikai konkrētas jomas vai vietas ietvaros, bet globāli. Pēc gandrīz 20 gadu darba nevalstiskajās organizācijās gandrīz nekļūdīgi varu atpazīt NVO cilvēkus, lai kurā pasaules malā tie būtu. Viņus raksturo brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar atbildību, elastīga rīcībspēja, kas iet roku rokā ar spēju vērtēt šīs rīcības sekas, un būtiskākais – orientēšanās uz kopīgo labumu un sociālā kapitāla vairošanu, kā arī īpaši attīstīts sadarbības un solidaritātes gēns. Mākslā nevalstiskais sektors ir pārmaiņu un attīstības katalizators. Tas mitrina un baro augsni, lai ainava būtu iespējami dzīva, sarežģīta un krāsaina. Arī Latvijas teātrī nevalstiskās organizācijas ir viselastīgākās jaunu formātu un ideju radīšanā. Tās nav un nevar būt tikai pirmais pakāpiens mākslinieku un skatītāju ceļā uz valsts struktūrām, jo tā ir cita domāšana. Nevalstiskā sektora jaudu apliecina arī šis laiks. Izrāde ārpus melnās teātra kastes, izrāde pa telefonu, izrāde vienam cilvēkam, audioizrāde vai izrāde-filma – šīs inovācijas, kas kļūst par distancēšanās laikmeta normu, nevalstiskajā sektorā ir sen aprobēta prakse. Mūsu teātru vidū pirmie, kas nāca klajā ar jaunām mākslinieciskām iniciatīvām un īpašiem tiešsaistes formātiem, bija tieši nevalstiskie – Ģertrūdes ielas teātris ar "Taņas dzimšanas dienu WEB", "Dirty Deal Teatro" ar izrāžu-instrukciju kolekciju, "Kvadrifrons" ar izrādi tiešsaistē "24h". Es ļoti gribētu, lai jaunajā pēcpandēmijas pasaulē NVO vairs netiktu saukts par trešo, bet par pirmo sektoru, jo tieši spēcīgas nevalstiskās iniciatīvas ir sabiedrības garīgās veselības un brieduma pakāpes mēraukla.

Elīna Reitere, kinokritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" redaktore

Viena no cerības rosinošajām ziņām kino nozarei pēdējo dienu laikā bija Rīgas domes pagaidu administrācijas apstiprinājums, ka maija vidū savu darbību tomēr atsāks Rīgas Filmu fonds. Tas atbalsta starptautisku filmu projektu uzņemšanu šeit, tādējādi dodot darbu kino jomas profesionāļiem un veselai rindai uzņēmumu tūrisma, ēdināšanas, transporta u.c. nozarēs un radot papildu ienākumus valsts budžetā. Pozitīvais lēmums ir uzskatāms biedrības "Latvijas Kinoproducentu asociācija" panākums, kas aktīvi virzīja šīs problēmas risināšanu Rīgas domē. Savukārt visplašākā kino jomas NVO ir Latvijas Kinematogrāfistu savienība, kuras kontā ir vairāki spilgti sabiedrības interešu aizstāvības piemēri. Piemēram, LKS protestēja pret Eināra Repšes valdības odiozo 2002. gada priekšlikumu pilnībā likvidēt valsts finansējumu kino nozarei; tāpat LKS uzstājās kā trešā persona septiņus gadus ilgušajā tiesvedībā par Rīgas kinostudijas filmu tiesību piederību un darbojas Radošo savienību padomē.

Lielu daļu no kino kultūras dažādošanas aktivitātēm veic tieši kino jomas NVO – piemēram, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), kuru 2019. gadā apmeklēja 25 tūkstoši cilvēku. Arī Starptautiskajam īsfilmu festivālam "2Annas" un eksperimentālā un analogā kino platformai "Baltic Analog Lab" juridiskais noformējums ir biedrība. Šīs trīs parādības veicina skatītāju izpratni par kino kā ļoti daudzveidīgu mākslas formu un pārstāv Latviju savas apakšnozares starptautiskajos tīklojumos.

Savukārt par to, lai jaunāko Latvijas kino būtu iespējams noskatīties arī dažādās izrādīšanas vietās ārpus Rīgas, rūpējas gan apvienība "Kinopunkts", gan LKS projekts "Kino visur un visiem Latvijā". Tie savu vairāk nekā desmit darbības gadu laikā izstrādājuši sazarotu filmu izrādīšanas vietu tīklu – sākot no kultūras un tautas namiem, mazākumtautību skolām un bērnudārziem un beidzot ar pansionātiem un cietumiem. Tas ir viens no pamatojumiem iepriecinošajai 2019. gada kino apmeklējuma statistikas tendencei – Latvijas filmu apmeklējums reģionos aizvien vairāk pieaug.

Un visbeidzot – lai palīdzētu gan kino veidotājiem saprast, ko viņi ir uztaisījuši, gan potenciālajiem filmu skatītājiem saprast, vai to ir vērts redzēt, par filmām jāraksta. Un vienīgā tikai kino nozarei veltītā portāla "Kino Raksti" darbu organizē biedrība "Ekrāns".

Solvita Krese, kuratore, mākslas kritiķe, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore

Atšķirībā no vairuma Eiropas valstu Latvijas vizuālās mākslas ekosistēmas institucionālo vidi lielā mērā veido nevalstiskās organizācijas – īpaši, ja runājam par laikmetīgo mākslu. Kamēr mums nav nedz laikmetīgās mākslas muzeja vai programmatiski funkcionējošas pilsētas kunsthalles, nedz arī valsts vai pašvaldību veidota un subsidēta mākslas centru tīkla ne Rīgā, ne reģionos, niecīgo mākslas tirgu apkalpo vien dažas komerciālās mākslas galerijas, bet tieši nevalstiskās organizācijas pārsvarā nodrošina mākslas procesu attīstību un norisi. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu vizuālās mākslas asinsriti, nevalstiskā sektora darbības lauks ir visai plašs: mākslas darbu producēšana, izstāžu organizēšana, starptautiskās sadarbības veicināšana, pētniecība un arhīvu veidošana, diskursīvu pasākumu organizēšana un izglītības programmu attīstīšana, mākslinieku rezidenču nodrošināšana u.c. Starp pamanāmākajām nevalstiskajām organizācijām Latvijas vizuālās mākslas teritorijā minams Latvijas laikmetīgās mākslas centrs, mākslas centrs "KIM?", jauno mediju centrs "RIXC", kultūras un mākslas projekts "NOASS", Pedvāles mākslas parks u.c. Prieks, ka pēdējos gados mums piepulcējusies arī virkne jaunu iniciatīvu – nekomerciālās mākslas galerijas jeb tā dēvētās artist run spaces, piemēram, "427", galerija "Low" u.c., kā arī daudzas pop-up mākslas telpas. Iespējams, ka daudzi aktīvie mākslas pasākumu apmeklētāji pat nenojauš, ka aiz regulārajiem liela mēroga starptautiskajiem mākslas festivāliem, piemēram, "Survival kit", "Māksla+komunikācija", "Foto mēnesis", Rīgas foto biennāles, Tēlniecības kvadriennāles u.c., arī stāv mākslas NVO.

Nevalstiskā sektora mākslas organizācijas parasti ir neliela vai vidēja izmēra institūcijas, kas spēj būt mobilas un fleksiblas gan savas programmas veidošanā, gan praktizējot nomadisku pasākumu norisi, gan meklējot radošus darbības un izdzīvošanas veidus un stratēģijas. Šīs ir organizācijas, kas spēj ātri reaģēt uz aktualitātēm gan mākslas pasaulē, gan sabiedrībā, meklēt atbildes un izgaismot problēmas, nemitīgi pārjautājot pašas savu darbības virzību un misiju. Tās ir organizācijas, kas darbina kritisko domu, piedāvā platformu radošiem eksperimentiem un tiecas apgūt jaunas teritorijas, kā arī veido bāzi kvalitatīvam mākslas procesam, no kura spēcīgākā daļa pēc tam nonāk muzejos un veido Latvijas mākslas vēsturi.

Viestarts Gailītis, biedrības "Skaņu mežs" vadītājs

Kultūras NVO ar savu neatkarīgo formu ir vitāli dalībnieki rietumu, tai skaitā Latvijas, kultūras organismā. Lūkojoties no "Skaņu meža" perspektīvas, kas kā biedrība pastāv kopš 2007. gada, NVO priekšrocības ir vairākas.

1. "Skaņu mežs" spēj sekot līdzi un operatīvi prezentēt novitātes un eksperimentus mūzikā. Iemesls – tā ir neliela, elastīga un nekomerciāla struktūra. Strādājot ar jauno mūziku, spēja ātri reaģēt ir būtiska. Komerciālās struktūras eksperimentālo mūziku pārsvarā neriskē prezentēt, jo šāda mūzika vēl nav aprobēta plašākā tirgū. Savukārt institucionālās kultūras struktūras ar eksperimentālo mūziku pastāvīgi nestrādā. Jāpiebilst, ka tie arī bija iemesli, kādēļ tika lemts "Skaņu mežu" dibināt. Biedrības dibinātāji sākotnēji piedāvāja koncertus komerciāliem spēlētājiem, bet tie bija atturīgi, jo šī mūzika neattaisnoja sevi komerciāli.

2. Strādājot ar principā jebkura mūzikas žanra novitātēm, "Skaņu meža" koncerti ir arī saistviela starp dažādām mūzikas vidēm, kur tās viena otru iepazīst un, iespējams, bagātinās. Šī atrašanās krustcelēs palīdz operatīvi ieraudzīt un prezentēt jaunas idejas, tādējādi "stimulējot asinsriti" kultūras sektorā.

3. Nekomerciālo mūziku prezentējošā biedrība "Skaņu mežs" ir pieradusi pastāvīgi strādāt ar atbalstītājiem un partneriem kā Latvijā, tā arī ārvalstīs un iesaistīties starptautiskos projektos. Tādējādi liela daļa līdzekļu Latvijā notiekošajiem pasākumiem tiek piesaistīta ārpus tās robežām. Šādi operējošām kultūras organizācijām valsts un pašvaldības atbalsts ir izšķirošs, lai iegūtu līdzfinansējumu no, piemēram, ES kultūras programmām, vēstniecībām un ārvalstu institūcijām, jo tās ir gatavas palīdzēt, ja vien organizācijai jau ir zināms atbalsts vietējā līmenī.

4. Biedrībai "Skaņu mežs" ir samērā "slaida" administratīvā struktūra, palīdzot lielāko daļu līdzekļu novirzīt starptautiski konkurētspējīgam radošajam piedāvājumam.

5. Novatoriskais mūzikas produkts, ko festivāla formā piedāvā "Skaņu mežs", ir arī starptautiska reklāma Latvijai to cilvēku acīs, kurus interesē jaunais mūzikā un kultūrā.

Kopumā var teikt, ka neatkarīgie spēlētāji, tostarp "Skaņu mežs", vitalizē kultūras vidi, jo var atļauties darīt to, ko riskanti veikt komerciālajām vai institucionālajām struktūrām.

Inta Balode, biedrība "Latvijas Dejas informācijas centrs", Ina Ločmele, biedrība "Horeogrāfu asociācija"

Nevalstiskās organizācijas rodas, lai apmierinātu kādu sabiedrības vajadzību, kuru nerisina ne valsts, ne pašvaldības, ne bizness. NVO sniedz cilvēkiem iespēju uzlabot savu un citu sabiedrības locekļu dzīves kvalitāti. Tas precīzi atbilst dejas nozarei Latvijā. Ja nebūtu dejas NVO, Latvijā nebūtu dejas nozares, un tas nav pārspīlējums.

Nebūtu festivālu, nebūtu ielas dejas un laikmetīgās dejas izrāžu, nebūtu festivāla "Laiks dejot", nebūtu "No klasikas līdz avangardam", "Dejas dienu" nebūtu un "Vides deju" nebūtu, konkursu un batlu nebūtu, žurnāla "Dance.lv" nebūtu, grāmatu un enciklopēdiju nebūtu,  tautas deju ārpus rāmja nebūtu. Profesionālā deja pastāvētu tikai kā baleta izrādes Baltajā namā.

Nebūtu eksperimentu, starpdisciplināras un ciešas starptautiskas sadarbības un kopradīšanas nebūtu, sociālu projektu un neierastu formātu nebūtu, daudzveidības nebūtu. Ja visa tā nebūtu, tad nebūtu arī tādas dejas un kustības, pie kuras jau pieradušas arī institucionālās vietas, izklaide, mūzikas, teātra un pat spēļu industrija. Pilsoniskās sabiedrības ar daudzveidīgām iniciatīvām nebūtu nevienā dejas žanrā. Veselīgai dejas mākslas ekosistēmai nepieciešamas nevalstiskās organizācijas, jo tās nodrošina mākslas daudzveidību gan saglabājot tradīciju, gan nerimstoši tricinot pieņēmumus un atgādinot, ka mākslas izpratnes un funkcijas ir dažādas. NVO riskē un rada jaunas idejas, ko vēlāk droši aprobē arī daudz piesardzīgākās valsts institūcijas.

Indivīdu un grupu iniciatīvas (sākotnēji bez jebkāda valsts atbalsta, vēlāk caur projektu finansējumu) Latvijā radījušas dejas nozari. Nevalstiskās organizācijas ir brīvās gribas izpausmes forma, kurā virzošais spēks ir to biedru radošā enerģija. Biedrības un nodibinājumi ir pilsoniskās sabiedrības aktivitātes rādītāji. Jo biežāk un vairāk iedzīvotāji iesaistās sabiedriskajā dzīvē un pārvaldē, jo aktīvāka ir pilsoniskā sabiedrība.

Līdz 2012. gadam Kultūras ministrijas dokumentos nebija dejas nozares. Tieši NVO aktivitātes dēļ deja tagad oficiāli ir Latvijas kultūras nozare, kurai kopš 2017. gada ir Dejas balva. Deja tikai pēdējos gados kļuvusi par jomu, kuru sāk uzskatīt par līdzvērtīgu citām, kuras pārstāvjiem mēdz pajautāt viedokli un kuru sāk iekļaut plānos un programmās. Ja nebūtu dejas NVO, citi laikmetīgās kultūras pārstāvji ar deju nerunātu.

Tieši aktīvie dažādu dejas nozaru mākslinieki un NVO ar savu māksliniecisko un sociālo darbību padarīja deju par plaši klātesošu Latvijas kultūras telpā un aizvien pamanāmāku starptautiski. Ja vairs nebūtu dejas NVO, Latvijā atkal vairs nebūtu dejas nozares, un tie nav draudi, bet fakts.

Nevalstiskās organizācijas pasaulē tiek skatītas kā daļa no plašākas sociālās sabiedrības un labklājības sistēmas, kā spēcīgs ekonomisks un sociāls spēks lokālā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Kultūras organizāciju darbība mūsdienu sabiedrībā ietver ne tikai kultūras vērtību radīšanu, bet ir arī cieši saistīta ar sabiedrības sociālā kapitāla veidošanu.[1] Savukārt sociālais kapitāls rodas indivīdu savstarpējo attiecību rezultātā. Vērtības, kuru vidū īpaši izceļamas tās, kas vērstas uz sabiedrības saliedēšanu (solidaritāte, tolerance, sadarbība, līdzdalība), kā arī tās, kas svarīgas savas identitātes saglabāšanai globālajā pasaulē (radošums, zināšanas, atvērtība jaunajam) ir arī galvenās kultūras jomā. Tādējādi kultūras organizācijas kā atbildīgi sabiedrības locekļi pilda "sociālā aģenta" lomu [2] vai ir sociālie gidi, kuri ir profesionāļi savā nozarē. [3]

Līga Lindenbauma, domnīca "Creative Museum"

Nevalstiskais sektors muzeju nozarē ir viegli pārredzams. Tā ir Latvijas muzeju biedrība (kā institucionālus biedrus apvieno valsts, pašvaldību, privātos un autonomos muzejus), ICOM Latvija (nacionālais pārstāvis starptautiskajā muzeju biedrībā "International Concil of Museums", kas apvieno Latvijā esošos ICOM institucionālos (muzejus) un individuālos biedrus), Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrība (pamatā nodarbojas ar muzeoloģijas izglītības jautājumiem), kā arī domnīca "Creative Museum".

"Creative Museum" kopš dibināšanas 2012. gadā bijusi nozares kritiskā balss. Sekojot līdzi aktualitātēm un paužot par tām viedokli analītisku rakstu, personisku pārdomu formātā, organizējot diskusiju ciklus un izglītojušus pasākumus, piedaloties nozares kultūrpolitikas vadlīniju izstrādē, kā arī izstrādājot rekomendācijas nozares tālākai attīstībai, esam izgaismojuši virkni iepriekš nepamanītu problēmjautājumu.

Muzeju pārvaldības reforma un terminētie līgumi, muzeju digitalizācijas un Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga nepilnības, Muzeju kvartāla izveide Vecrīgā un Nikolausa fon Himzela, Latvijas muzeoloģijas pamatlicēja, izcelšana ir tikai redzamākie piemēri, kuru aktualizācija ar laiku radusi dzirdīgas ausis pārējā nozarē.

Tieši šādu arī redzu nevaldības organizāciju lomu un nozīmi – būt modriem un pamanīt tās problēmzonas vai aizmirstos jautājumus, kuri nozares valsts sektoram paslīdējuši garām. Laikmetīga, atvērta, diskusiju caurausta un uz kvalitāti orientēta muzeju vide ir mūsu (un ticu, ka arī citu šajā nozarē strādājošo) mērķis. Ceļš uz to nav iedomājams bez sarunām, iespējams – arī bez viedokļu atšķirībām un  diskusijām. Nevaldības institūcijas valsts sektoram var nākt talkā, piedāvājot jaunas idejas un skatījumu uz it kā pašsaprotamām lietām. Kopā varam vairāk.

[1] Asare, Ilona. Tjarve, Baiba. Hermane, Agnese.u.c. Kultūras organizācijas vadība Kultūras pasākumu un projektu īstenošana Līdzdalība vietējās kultūrvides veidošanā. Culturelab, 2013. Pieejams: https://culturelablv.files.wordpress.com/2012/10/kulturas-nvo-rokasgramata1.pdf

[2] Lendrijs, Čārlzs. Kultūra krustcelēs: kultūra un kultūras institūcijas 21.gs. sākumā.

[3] Durkheim, Emile. The division of labour in society. Basingstoke; London: Macmillan Press, 1994.